2020_04_IMG_4635.png
Andras Manfeldes romāns Vilcēni — jaunās valsts pusaudžu balsis
Uz grāmatas vāka Andreja Granta fotogrāfija, kurā jauni puiši lec no tilta upē. Pazīstamais fotogrāfs bieži atsaucies uz «izšķirošā mirkļa» konceptu, un arī šajā attēlā mirklis ir pacietīgi sagaidīts — notverti lēcienā nospriegoti, jauni ķermeņi, puišu pārgalvība liek aizrauties elpai, saule, ūdenslāšu mirdzums visu dara pārlaicīgu.
Andras Manfeldes romāns ir par jauniem cilvēkiem vidusskolas pēdējās klasēs, kuru pieaugšanas laiks sakrita ar pārmaiņu laiku valstī — 80. un 90. gadi. Intervijās rakstniece neslēpj, ka tā ir arī viņas jaunība, pat vēl vairāk — jauno darbu sasaista ar romānu, kas pašai atnesa atpazīstamību, Adata (2005).
Nē, Vilcēni nav par narkotikām, lai arī tajā ir 90. gadu sākumu raksturojoša epizode ar līmes ostīšanu. Arī dažiem no «vilcēniem» nav paveicies, jo vecāki dzer, turklāt tā, kā varēja tikai stagnējošās padomijas pēdējā desmitgadē, kad alkohola patērēšanai bija neierobežoti laika resursi un reizēm tā bija izeja no padomiskās dzīves kārtības. Apdraudētība, laikmeta grieži un nepieciešamība izlauzties — šīs sajūtas varētu būt kopīgas Adatā un Vilcēnos.
