ASV prezidents Džordžs Bušs un PSRS prezidents Mihails Gorbačovs 1991. gada jūlijā Maskavā. Foto — Boriss Koļesņikovs
Pirms 30 gadiem ne tikai Latviju, bet visu pasauli pacilāja demokrātijas vilnis. Ir turpina sēriju par izšķirošajām nedēļām, kas noveda līdz neatkarības deklarācijai
Pēc Berlīnes mūra krišanas 1989. gada 9. novembrī likās, ka jauni demokrātijas vēji pūš ne tikai pāri Eiropai, bet arī citos, līdz šim apspiestībā smokošos kontinentos. Februārī pēc 27 ieslodzījuma gadiem no cietuma iznāca Nelsons Mandela un rasistiskajam aparteīda režīmam Dienvidāfrikā noskanēja kapu zvans. Birmā notika pirmās demokrātiskās vēlēšanas 30 gados, bet Brazīlijā amatā stājās pirmais demokrātiski ievēlētais prezidents kopš 1961. gada.
Tomēr visspēcīgāk pārmaiņas skāra Austrumeiropu, kur PSRS līderis Mihails Gorbačovs nolēma nepretoties padomju impērijas demontāžai. Polijā kaut cik brīvas vēlēšanas bija notikušas jau 1989. gada jūnijā, un 1990. gada janvārī lielākā un stratēģiski svarīgākā Austrumeiropas valsts finanšu ministra Ležeka Balceroviča vadībā sāka ieviest strauju sociālistiskās ekonomiskās sistēmas demontāžu ar cenu atbrīvošanu un masveida privatizāciju. Tā ieguva nosaukumu Šoka terapija, bet ļāva Polijai dažu gadu laikā izveidot funkcionējošu tirgus ekonomiku.
Februārī PSRS piekrita līdz vasarai izvākt visu savu karaspēku no Čehoslovākijas, bet martā sākās militāro vienību izvešana no Ungārijas.
Aprīlī Slovēnijā notika vēlēšanas — pirmais brīvais balsojums kādā no Dienvidslāvijas republikām kopš Otrā pasaules kara un svarīgs solis uz šīs valsts izjukšanu, kas izrādījās daudz asiņaināks process nekā PSRS sadalīšanās.
Politisko zinātnieku un žurnālistu acīs tas viss veidoja pasaules demokratizācijas «trešā viļņa» augstāko punktu, taču lielvaru galvaspilsētās vislielākā uzmanība bija pievērsta vienai valstij — Vācijai.
Vieniem par prieku, citiem par nepatīkamu pārsteigumu, Austrumvācija nevarēja noturēties kājās bez Berlīnes mūra betona stutes. Atveroties robežai starp abām Vācijām, austrumu puse sāka izirt. Cilvēki plūda straumēm uz rietumiem, bet atpalikusī sociālistiskā ekonomika draudēja pilnībā sabrukt. Divu pasaules karu vēsturiskā pieredze nozīmēja, ka neviena no Eiropas svarīgākajām valstīm — ne Lielbritānija, ne Francija, ne PSRS — nevēlējās redzēt atkalapvienotu, spēcīgu Vāciju, taču to novērst faktiski vairs nebija iespējams, sevišķi pēc tam, kad Rietumvācijas kanclers Helmuts Kols nosprauda apvienošanos kā savu mērķi un ASV nolēma viņu atbalstīt. 18. martā, vienlaikus ar Latvijas Augstākās Padomes vēlēšanām, Austrumvācijā notika parlamenta vēlēšanas, kurās uzvarēja Kola Kristīgo demokrātu partija, un pie varas arī austrumos nāca partija, kuras mērķis bija apvienota Vācija. Sarunas notika strauji.
Tomēr Austrumvācijā vēl aizvien bija dislocēti lieli PSRS militārie spēki, tāpēc par rietumvalstu galveno mērķi kļuva nodrošināt Gorbačova piekrišanu mierīgai apvienošanai. Rietumos populārais «Gorbijs» bija gatavs runāt gan par Vāciju, gan par militāro spēku samazināšanu Eiropā un jauniem līgumiem par kodolieroču skaita ierobežošanu, taču arī viņam no Rietumiem kaut kas bija ļoti vajadzīgs — nauda, lai glābtu grūstošo padomju tautsaimniecību.
Šajā sarežģītajā un strauji mainīgajā starptautiskajā situācijā Rietumu līderi būtu labprāt vēlējušies, lai Baltijas valstis protas pieklusināt savas prasības pēc neatkarības. Baltijas jautājums radīja nemitīgas galvas sāpes Amerikas prezidentam Džordžam Bušam. ASV jau kopš 1940. gada bija visstingrāk turējušās pie padomju okupācijas neatzīšanas principa, un baltiešu trimdas organizācijas gadu gaitā ASV Kongresā bija panākušas plašu atbalstu, kurš varēja nozīmīgi ierobežot prezidenta ārpolitiskās rīcības brīvību. Tāpēc Bušs nevarēja pilnīgi ignorēt baltiešu prasības, un viņš ne vienu reizi vien brīdināja Gorbačovu, lai padomju spēki Baltijā nepielieto vardarbību. Tā bija aizsardzība, kas gruzīniem, azerbaidžāņiem un citām PSRS tautām nebija pieejama.
Tomēr vienlaikus Bušs centās mazināt problēmas, kuras baltiešu prasības radīja labāku attiecību veidošanai ar PSRS, un viņš atbalstīja Kola un Francijas prezidenta Miterāna aprīļa beigās rakstīto vēstuli Lietuvas Augstākās Padomes priekšsēdētājam Landsberģim, kurā viņi aicināja Lietuvu «iesaldēt» 11. marta neatkarības deklarāciju.
«Es nedejošu uz Berlīnes mūra,» teica Bušs, kad 1989. gada 9. novembrī pienāca ziņas par priekpilniem notikumiem Vācijā. Ceļā uz neatkarību Baltijas valstīm bija jārēķinās ne tikai ar aktīvu pretestību no Gorbačova, bet arī ar piesardzīgo Bušu, kurš neļāvās brīvības viļņa pacilājumam un kuram galvenā rūpe bija stabilitāte.
