Uga Dumpis. Foto — Reinis Hofmanis
Infektologs Uga Dumpis atklāj, kas viņu biedē un kas vieš cerības cīņā pret jauno koronavīrusu
Negaidītas krīzes parāda, cik mums ir spējīgi cilvēki visdažādākajās nozarēs. Koronavīrusa pandēmija padarījusi slavenu infektologu Ugu Dumpi (52), kurš līdz šim lielākoties bija pazīstams tikai mediķu aprindās. Tagad Dumpis ir viens no galvenajiem Latvijas stratēģiem cīņā pret Covid-19, un līdzšinējā pieredze viņu ir sagatavojusi šim izaicinājumam.
Pēc Latvijas Medicīnas akadēmijas beigšanas viņš studējis gan Karolinskas institūtā Stokholmā, gan Oksfordas Universitātē Anglijā, Gambijā pētījis hroniskā hepatīta B vīrusa izplatīšanos, bet Latvijā — antibiotiku rezistento baktēriju izplatīšanos.
Kopš Covid-19 izplatības sākšanās Dumpis bieži parādās ziņu raidījumos un viņa ieraksti tviterī daudziem kļuvuši par obligātu lasāmvielu. Ar viņu daudz runā par taktiku, bet maz par ilgtermiņa stratēģiju. Tāpēc Ir ieslēdza Skype un sāka sarunu ar Dumpi.
Kā Latvijai iet cīņā ar koronavīrusu?
Spriežot pēc skaitļiem, mums neiet slikti, salīdzinot ar Rietumeiropu un pārējām Baltijas valstīm. Tomēr epidēmija izplatās, un es nevaru paredzēt, kas būs nākamnedēļ. Mums ir vietējā metropole Rīga un vairākas informatīvās telpas. Mums priekšā ir izaicinājumi.
Kurā posmā esam šajā procesā?
Epidēmijas iedala četros posmos. Pirmais — kad ir skaidrs, kā vīruss izplatās, kas ar ko saticies. Mēs esam [otrajā] posmā, kad īsti nesaprotam, kas ar ko ir saticies. Tādi gadījumi parādās, bet nav masveidīgi. Tas ir bīstams, neparedzams posms. Taču esam pārdzīvojuši šo repatriācijas vilni, trieciens nav bijis ļoti nozīmīgs. Nu mums ir strauji jānoorientējas, no kuras puses tagad ir apdraudējums.
Cik esam gatavi un spējīgi tam izsekot?
Kamēr testējam un atrodam slimos, un darām to aktīvi un pareizi visā Latvijas teritorijā, tikmēr, arī nezinot, no kurienes viņi ir dabūjuši vīrusu, mēs varam novērst tālāko izplatību. Uzsvars ir uz testēšanu, kas mums ir ļoti augstā līmenī. Tā Latvijā bija no paša sākuma.
Iespējams, pēc pāris nedēļām mums varētu parādīties jaunas, ātrākas un ērtākas testa sistēmas. Būtu vieglāk, ja 45 minūtēs uzzinātu atbildi, īpaši tas ļoti palīdzētu slimnīcās vai uzņemšanas nodaļās.
Cik liela problēma ir asimptomātiskie izplatītāji — cilvēki, kuri iznēsā vīrusu, lai gan pašiem nav saslimšanas pazīmju?
Par to ļoti daudzi runā, tomēr izskatās, ka simptomātiskie ir daudz nozīmīgāki. Tās valstis, kuras balsta savas sistēmas uz simptomātisko ātru atpazīšanu un kontaktu novēršanu, tomēr veiksmīgi ierobežo izplatību. Ja būtu tik liela loma asimptomātiskajiem, tad jautājums netiktu atrisināts ne Singapūrā, ne Dienvidkorejā, jo asimptomātiskos praktiski nav iespējams testēt. Vismaz ar esošajiem testiem veselus cilvēkus testēt ir pārāk laikietilpīgi un dārgi. Ja parādītos lēti testi, kad tikai iedur pirkstā, tad varētu mēģināt, tomēr diez vai asimptomātiskie tajos testos vispār parādītos. Asimptomātisko stāsts ir jāņem vērā, ja līdz galam grib tikt galā, bet lielajā bildē tas nav tik svarīgs.
Taču tas ir ļoti svarīgi slimnīcās, tāpēc pret to izturamies ļoti nopietni. Koncepts slimnīcās balstās uz pilnīgu aizsardzību, jo nezina, kurš ir pozitīvs. Plašākajā populācijā principā proponējam to pašu. Simptomātisks vai asimptomātisks — tāpat jāievēro divu metru distance.
Latvijas sociālajos tīklos aktivizējusies saruna par maskām. Ir pētījumi, kas norāda — maskas, pat paštaisītas, negarantē pilnīgu drošību, tomēr par kādu procentu var samazināt izplatību tieši tāpēc, ka asimptomātiskie tad neaplipina citus.
Visi saka — čehu piemērs, bet pēdējās nedēļas laikā nekāds piemērs tas nav, tur viss iet uz augšu.
Ķīnieši rekomendē maskas visos līmeņos, un mēs slimnīcā pārejam uz maskām visos līmeņos — mēģinām iet uz nulles riskiem. Bet sabiedrībā... Pirmkārt, šo masku nav. Otrkārt, tās jālieto pareizi. Kaut kādu nozelētu masku visu dienu valkāt un ar pirkstiem sakārtot? Es tiešām neredzu pētījumus, kas radītu pārliecību, ka tas palīdz.
Pasaules Veselības organizācija un Eiropas Slimību kontroles centrs, praktiski visas Eiropas valstis šādu pierādījumu līmeni neuzskata par nozīmīgu, sevišķi ņemot vērā masku deficītu. Mūsu likteni neizšķirs maskas. Mūsu likteni izšķirs tas, kā spēsim dzīvot distancēti.
Vai pietiek personāla gadījumu izsekošanai? Citās valstīs piesaista brīvprātīgos vai citu personālu kontaktu izsekošanai.
Tas nav tik vienkārši, vajadzīga profesionāla sagatavotība, konfidencialitāte, likumu zināšanas — ko drīksti prasīt, ko nedrīksti. Bet tur paplašinās resursi, cilvēki tiešām dara ārkārtīgi nozīmīgu darbu.
Mūsu liktenī varbūt pat lielāka nozīme būs tam, kā viņiem sanāks veikt šo darbu, un ne tik daudz slimnīcu reanimācijas nodaļās.
Testēšana un izmeklēšana ir ārkārtīgi būtiska. Daudzas valstis, kas pret to sākumā izturējās noraidoši, arī Itālija, tagad tik drausmīgajā situācijā atgriežas pie šīs it kā primitīvās pieejas — testēt un izmeklēt.
Mēs no paša sākuma esam konceptuāli tā darījuši un ar to varbūt atšķiramies no citiem.
Ko domājat par iespēju izmantot telefonu lietotnes, kas ļauj izsekot cilvēku kontaktiem?
Tas viss notiek, tas ir tuvu. Cik zinu, Singapūrā izstrādāta lietotne tiek pielāgota Latvijas apstākļiem. Taču tas nav tik vienkārši, kā dažiem liekas. Par daudzām lietām šķiet — kas tur tik sarežģīts? Tomēr vajag zināmu laiku, lai izvērtētu, vai tas tiešām der. Piemēram, vai tiešām 100% masku valkāšana dos tādu efektu, ka vajadzētu ieguldīt savus resursus tajās?
Pārmet, ka visi, kas atlidoja ar lidmašīnām, netika pārbaudīti un ar autobusiem izvadāti pa mājām. Bet tad veidotos pudeles kakli, kā pārbaudes vietās ASV, kur cilvēki drūzmējas. Tieši to nedrīkst darīt! Savukārt ieguvums būtu smieklīgi neliels — varbūt mazāk nekā 1% atklātos slimība. Lietuvieši tā darīja, un nevar teikt, ka viņiem kaut kas izdevās.
Ļoti daudz ko var darīt, bet jāsaprot, kas ir visefektīvākais. Ir daudzas pieredzes, mēs skatāmies, ko citi dara, bet tad ir jājautā: vai mums ir resursi — nauda un cilvēki —, un vai tas tiešām arī strādā?
Kādi varētu būt nākamie soļi? Vai ir iespējams, ka nonākam līdz tādiem ierobežojumiem kā Spānijā un Itālijā?
Daudzi pieprasa šos ierobežojumus. Lietuva arī divas nedēļas tā dara, taču bez spožiem rezultātiem. Apstādināšanas koncepts nāk no Uhaņas. Jāsaprot, ka tur iepludināja 40 000 medicīnas darbinieku, maksāja viņiem algas, cēla slimnīcas. Kad apstādini kaut ko, ir jāgrūž milzu līdzekļi tajās nelaimīgajās zonās. Ja mēs tagad apstāsimies, bet neko nedarīsim — vīruss nekur nepazudīs. Mēs pārtrauksim, atjaunosim, un atkal būs. Ja mums nav tāda bufera, nav neviena, kas palīdz ar masīvu atbalstu, tad ar pilnīgu apstāšanos mēs sevi novājinām.
Mēs apstāsimies tad, kad redzēsim, ka cilvēki nāk lielā plūsmā uz slimnīcām vai piepilda reanimācijas nodaļas. Tad šī bremzēšana attaisnojas. Bet mēs jau tagad daudz bremzējam. Mēs sākām bremzēt daudz agrāk nekā citas valstis, un tas attaisnojās. Svētdien dabūjām maskas, kas absolūti bija vajadzīgas, jo medicīnas iestādēm bija diezgan vājprātīga situācija. Mēs varbūt pēc divām trim nedēļām dabūsim labākus testus. Par zālēm daudz kas skaidrāks paliek, vismaz — kuras nestrādā.
Ir tāds naivs priekšstats — ja viss apstāsies divas nedēļas un visi pasēdēs mājās, tad pamodīsimies citā Latvijā. Pēc tam varēs sākties bizness, visi varēs sportot. Nebūs tā. Honkongas piemērs to pierādīja. Viņi apstādināja visu, tad palaida vaļā, un atkal viss sākās no jauna. Ir jāiemanās dzīvot, skatoties — kas mums jāapstādina, bet kas varbūt jālaiž vaļā. Jo mums ir jādzīvo. Šī situācija var turpināties pusgadu un pat vairāk.
Angļi, kas visneprātīgāk piegāja un it kā gribēja izslimdināt visu populāciju, tagad arī jau domā, ka līdz jūnijam paralizēs visu, varbūt pat līdz oktobrim. Saka, ka zviedri neuztraucas. Zviedri uztraucas pamatīgi, viņi arī tūlīt visu apstādinās.
Nezinu, vai ilgtermiņā mēs vinnēsim vai zaudēsim, bet pagaidām man šķiet, ka šī novilcināšana ir devusi rezultātus. Mūsu cilvēki tomēr staigā apkārt, dzīvo. Veikali ir pilni ar pārtiku. Mūsu reanimācijas nodaļās īsti nav pacientu. Ir pāragri teikt, kurš būs vinnētājs, bet es domāju, ka mums iet tīri labi. Taču nezinu, kas notiks nākamnedēļ.
Visi mēģina minēt, cik ilgi šis varētu vilkties un kad varētu sākt atlaist kādus ierobežojumus. Vai ir kāds priekšstats?
Mēs vēl kādu laiku neko atlaist nevarēsim. Atlaist varētu, ja stabili redzētu, ka ir 5—10 gadījumi dienā, ir laba diagnostika, ģimenes ārsti labi atpazīst visus gadījumus. Tad varētu runāt, piemēram, par skolām. Izskatās, ka mazi bērni tik daudz šo vīrusu nepārnēsā, galvenie slimības izplatītāji ir vecumā no pusaudžiem līdz 30—40 gadiem. Bet mēs esam no tā ļoti tālu. Nevaru izslēgt, ka šajā vai nākamajā nedēļā uzzināsim par pēkšņu uzliesmojumu kādā pansionātā vai slimnīcā, kas visu šo labo stāstu var krietni sabojāt. (Otrdien, nākamajā dienā pēc intervijas, apstiprinājās plaša inficēšanās draudzes Zilais krusts vīriešu patversmē Rīgā, kur noteica karantīnu aptuveni 100 cilvēkiem — red.)
Es ļoti uzmanīgi runātu par atslābināšanu. Drīzāk kaut ko vēl vajadzēs darīt. Bet tā sauktais lockdown — tas ir divu nedēļu pasākums. Pašreiz sākt to ir nepamatoti.
Lietuvieši kaut ko tādu dara, bet viņiem jau no paša sākuma taktika bija agresīva, armija lidostās mērīja temperatūru. Principā lietuvieši dara to, ko no mums visu laiku pieprasa, bet mēs skatāmies uz lietuviešiem un neredzam nekādu ieguvumu. Tā ir problēma — cilvēki pēkšņi uzzina, ka Izraēlā dara tā, bet es skatos uz Izraēlas skaitļiem un neredzu, kāpēc mums vajadzētu darīt to, ko Izraēla. Es redzu labus skaitļus tikai Singapūrā, Dienvidkorejā, Taivānā. Laba situācija ir Āzijā, varbūt Islandē. Jāskatās uz tiem, kuriem ir ilgtermiņā panākumi.
Vai ir kāds mirušo skaits, ar kuru Latvijai būtu jārēķinās?
Piemērs ir no Itālijas Veneto un Lombardijas reģioniem — viens piekopa no sākuma ko tādu, ko mēs darām, un cits reģions to nedarīja. Tur mirstība atšķiras desmit vai divdesmit reizes. Es nespēju noticēt, ka mēs varam būt Ziemeļitālija. Bet ir nenovēršami, ka mums būs problēmas un slimnīcās uzkrāsies cilvēki. Viņi ārstējas ilgi. Nekāda vieglā vasara vai pavasaris negaida.
Nekādas prognozes man nav, viss atkarīgs no tā, cik būs [inficēti] pansionāti, slimnīcas, cik spēsim pasargāt augsta riska populācijas. Kā ies ar cietumiem. Skaidrs, ka sāpīgais posms ir slimnīcas — personāls un infrastruktūra. Tāpēc darām visu, lai līdz tam posmam nenonāktu. Visām valstīm ir problēmas, bet mums jāsaprot, ka savu veselības aprūpes nozari neesam mērķtiecīgi kopuši.
Tikko pienāca masku un respiratoru sūtījums no Ķīnas, bet citur ir sūdzības, ka testi un citas lietas no Ķīnas nav kvalitatīvas. Vai mums ar to ir bijušas problēmas?
Manuprāt, mums ir dienvidkorejiešu testi. Ķīniešu varētu būt antivielu testi, kuriem puse var būt viltus pozitīvi kā slavenajā Ogres slimnīcas notikumā. Īstie testi nosaka nevis antivielas, bet vīrusu. Tur arī notiek revolūcija, un es ceru, ka no šīs revolūcijas kaut ko iegūsim vismaz aprīļa beigās. Tests, kas mums ir tagad, ir diezgan sarežģīts un dārgs — tādā ziņā, ka iesaista ļoti daudz cilvēkresursu.
Kā skaidrojamas atšķirības starp dažādām Eiropas valstīm — ka Itālijā un Spānijā tagad iet tik smagi, bet Vācijā pagaidām situācijā tiek kontrolēta?
Vācijā dara to, ko Dienvidkoreja un mēs, — testē. Ja skatāmies uz saslimušo grupām, viņu statistika ir līdzīga kā mums — 20, 30, 40 gadus vecie, tie nav veci cilvēki. Arī Islandē ir tādi rezultāti. Kur daudz testē, tur identificē trīsdesmitgadīgo pozitīvo un uzreiz saka — neej pie mammas, neej pie vecmammas. Viņus izolē, un tā slimība neiezogas veco cilvēku augstā riska grupā. Tāpēc mirstības rezultāti ir salīdzinoši zemi. Dienvidkorejiešiem arī tā bija, līdz viņiem pēkšņi bija uzliesmojums ar, šķiet, 74 pacientiem veco ļaužu pansionātā. Uzreiz visa Dienvidkorejas statistika, kur mirstība bija zem 1%, pārtapa par mirstību virs 1%. Pietika ar vienu uzliesmojumu.
Kā vērtējat Latvijas sabiedrības reakciju uz šo krīzi un ierobežojumiem?
Sabiedrības reakcija ir ļoti laba. Neesam izpirkuši veikalus, daudzās valstīs to ir iemanījušies izdarīt vairākas reizes. Mums ir tualetes papīrs. Cilvēki lielā mērā ievēro kustību ierobežojumus. Protams, ir jaunieši, un ir nemitīgi pārkāpumi, bet, salīdzinot ar Angliju vai Itāliju, mēs uztveram ierobežojumus ļoti pieklājīgā veidā. Jāsaprot — ja 95% ievēro noteikumus, tas noved līdz panākumiem, un tos 5% var izķert policija.
Ko pats darāt, lai pasargātu sevi?
Rokas mazgāju, man ir pudelīte ar dezinfekcijas līdzekli kabatā. Domāju, kur eju ēst, — ēdu darbā no mājām atnestas maizītes. Citādi neko tādu sevišķu. Protams, ja eju pie pacientiem, tas ir pavisam cits aizsardzības līmenis, tur joki mazi. Es arī nevaru pateikt, ka nesaslimšu, jo ir visādi veidi, kā saslimt, bet es daru visu, lai neinficētos darbā un neinficētu pacientus.
New York Times korespondents, kurš jau 20 gadus raksta par epidēmijām, kādā podkāstā aprakstīja savas ikdienas gaitas. Viņš ļoti uzsvēra dezinfekciju — kā viņš mājās tīra visus rokturus un virsmas. Vai tas ir pārspīlēti?
Nē, tur ir loģika. Rokturi ir risks. Arī, piemēram, liftu pogas. Bet tās var spiest ar kādu atslēgas galu, nav ar pirkstu jāspiež. Tad vēl attālumi — vai tiešām pieciem cilvēkiem jābrauc vienā liftā? Tur nav divu metru disctances. Jāpadomā par to. Tas nav sarežģīti.
Vai ir kādas idejas, kas šobrīd cirkulē sabiedrībā un kuras šķiet sevišķi kaitīgas?
Viskaitīgākās ir tās, kuras nāk no Krievijas vai Baltkrievijas televīzijas, — ka vīruss ir kaut kāds izdomājums, ziņas ir safabricētas, īstenībā tā esot gripa. Visiem tagad vajadzētu izslimot un miers, tad atkal strādāt, jo tas bremzē ekonomiku un neļauj tirgoties. Daudzi uzņēmēji ir sašutusi — cik ilgi mēs tā muļļāsimies? Arī daudzi politiķi tā saka.
Mani visvairāk satrauc, kad kāds saka: vajag nekavējoties kaut ko darīt! Mēnesi jau visu laiku visi kaut ko dara. Visbīstamākā ir doma, ka ir kas tāds, ko tagad varam izdarīt un atbrīvoties no šī visa. Tad visa pasaule brīnīsies, ko mēs vienā dienā esam izdarījuši! Cilvēki tiešām strādā dienu un nakti. Tas nav viens vai divi, tie ir daudzi cilvēki, kas investē milzu intelektuālos resursus. Nav tik traki mums, pieslēdzas ļoti izglītoti cilvēki, ar Kembridžas izglītībām visādās jomās, 3D printētāji un programmatūras veidotāji. Nav tā, ka te neviens neko nedara. Esmu lepns par to, kas tiek darīts.
Ik pa brīdim uzpeld arī tādi kā brīnumlīdzekļi. Tramps pareklamēja tvītā zāles hydroxychloroquine, kuras tagad visās malās izpērk, lai gan to efektivitāte pret vīrusu nav vēl zinātniski pierādīta.
Šie medikamenti mums ir, esam iepirkuši. Mums ir visi šie medikamenti, izņemot remdesiviru, kas tiešām nav pieejams. Mēs lasām, sekojam līdzi, gatavojamies tos lietot, ja vajadzēs. Ja pierādīsies pētījumos, ka tas palīdz, mēs to darīsim. Bet tas konkrētais medikaments nebūs nekādas brīnumzāles.
Visi gaida vakcīnu. Cik drīz tā varētu būt?
Es domāju, gads no šī brīža. Cilvēku pētījumi jau ir sākušies. Runā, ka vācu uzņēmums, kuru Tramps esot gribējis nopirkt, to varētu saražot ātrāk.
No kā visvairāk baidāties tuvākajā nākotnē?
No liela uzliesmojuma kādā slimnīcā vai pansionātā. Ja mēs izvairītos no tādiem lieliem, nepatīkamiem pārsteigumiem, ja mums būs 20, 40 vai 10 jaunu gadījumu dienā, mēs varam ilgi cīnīties bez kādām būtiskām izmaiņām. Ja vīruss iekļūst veselības aprūpes iestādēs, kā tas noticis Itālijā vai Uhaņā, tas ir kritiskais punkts, jo tad slimo mediķi, slimo vāji pacienti. Pret to tagad mēģinām mobilizēties. Tas prasa uzvedības maiņu, ārprātīgus piesardzības pasākumus. Arī mediķiem grūti pieņemt, ka tik traki.
Kas vieš cerības?
Tas, ka vēl aizvien turamies, un, iespējams, būs jauna diagnostika. Iespējams, Eiropa arī saņemsies un spēs palīdzēt, ka beigsies šis ārprāts ar robežu slēgšanām un haotiskām valdību darbībām — parādīsies racionāla domāšana, kas varētu arī ekonomikai palīdzēt.
Vai robežu slēgšana bija pārspīlēta?
Ne jau mēs to sākām. Es nevienam nepārmetu, jo Latvija rīkojās tā, kā darīja citi. Visi notikumi uz Polijas robežām ar tām mašīnām — ir tiešām nepatīkami skatīties tādas lietas, jo tās nav zinātnē balstītas, tie ir vienkārši nepareizi lēmumi. Protams, kaut kā bija jāierobežo kustīgums, bet tas tika izdarīts nezinātniskā veidā.
Vai starptautiskās kustības ierobežojumus varētu kaut kā pakāpeniski atvieglot?
Kamēr ir viena valsts sliktāka par otru, tikmēr ne. Tagad ir jāsasniedz kaut kāda stabilitāte, tad var sākt kustināt cilvēkus apkārt. Ķīnieši tikai lēnām kaut ko atver, bet mēs no tā vēl esam ļoti tālu. Nē, tagad nekādu kustīgumu. Mēs varam kustēties šeit uz vietas, bet nevaru iedomāties, ka kaut kas atjaunosies starptautiski tuvāko mēnešu laikā.
Kas vēl vieš cerības?
Es esmu objektīvs. Man nav cerību, ka viss beigsies. Man ir cerības, ka varēsim turpināt kustēties, un man ir pamatotas cerības, ka esam laikus sākuši un spēsim dzīvot šajos apstākļos, piemēroties.
Neesmu pesimists pēc dabas, bet ir jāskatās objektīvi — kas notiek citās valstīs. Mūsu uzdevums ir maksimāli izlīst ārā no šīm nepatikšanām ar mazākiem zaudējumiem. Bet zaudējumi būs, šaubu nav. Mums ir jābūt īpaši viltīgiem. Tomēr kaut kas mums līdz šim ir izdevies, un par to ir tiešām prieks, bet es nespēju iztēloties, ka te notiks brīnumi. Es nevaru zināt, kas notiks rīt.
