Izolētība kā dzinējspēks • IR.lv

Izolētība kā dzinējspēks

3
Izdzīvo tikai mīlētāji
Sonora Broka, žurnāla Ir kinokritiķe

Septiņas kinoizvēles karantīnas vakariem, atrodamas straumēšanas platformās

Rūpīgāk ieskatoties, gandrīz vai katras filmas sižetā apslēpti kādi ierobežojumi — rīcības, kustību, vārda brīvības, mīlestības izvēļu. Manā izlasē iekļautas filmas, kurās izolētība vai citi ierobežojumi ir radušies mākslīgi vai laika gaitā, un tie ir gan teritoriāli, gan rasu starpā un pat starp sugām. Vārdu sakot, citādā valdzinājums un bailes no tā. 

Izdzīvo tikai mīlētāji / Only Lovers Left Alive ( 2013)
Ādams (Toms Hidlstons) no pasaules noslēdzies efejām aizaugušā savrupnamā, kolekcionē ģitāras un sacer smeldzīgus skaņdarbus, bet viņa mīļotā Ieva (Tilda Svintone) pavada naktis Tanžerā Marokā, pārlapojot grāmatas un ik pa laikam aizstaigā uz tējnīcu pie vecā drauga, Šekspīra laika dramaturga Kristofera Mārlova. Ādams un Ieva, kas cilvēkus nicīgi dēvē par zombijiem, ir kā aizgājušo laikmetu ideāls — inteliģenti, skaisti, pārjūtīgi, izsmalcinātām manierēm un apburošu muzikālo gaumi. Viņi var doties pastaigās tikai naktīs, un abu slāpes var veldzēt tikai asinis. Režisora Džima Džārmuša filma ir kā romantizēts komentārs par šābrīža pasauli — steidzīgu, nežēlīgu un virspusēju.  Shortcut


Pelikāns tuksnesī (2014)
«Reizēm liekas, ka tā ir tikai ūdeņiem ieskauta sala. Bet reizēm šī zeme atgādina tuksnesi, kurā ieputināts šķirsts ar izglābto cilvēci.»  Pēc šādām rindām filmas ievadā nokļūstam Latgalē, kas Viestura Kairiša filmās spēlē nozīmīgu lomu. Ginta Bērziņa vērīgā kinokamera uzlasījusi jēgietilpīgus kadrus no pamestiem un joprojām aktīviem vecticībnieku un katoļu dievnamiem, kultūras namiem, reliģiskajām procesijām, kapa ciršanas sasalušā zemē, līnijdejām. Skatītājam rodas iespēja nesteidzīgi ielūkoties Latvijas novadā, kur it kā paralēli eksistē vairākas laika dimensijas — pirmskara, pēckara un mūsdienu. Shortcut


Ūdens forma / The Shape of Water (2017)
Vienpate Elīza (Sallija Hokinsa) strādā par apkopēju slepenā ASV zinātņu laboratorijā. Ir sešdesmitie, aukstā kara laiks, tāpēc mēmā Elīza ir ideāla darbiniece. Kad uz laboratoriju atved noslēpumainu radījumu, viņa nolemj palīdzēt nomocītajam nezvēram. Viņam, izrādās, ļoti patīk mūzika, garšo vārītas olas un piemīt spēja mīlēt. Ar četriem Oskariem apbalvotā Ūdens forma, kas nedaudz atgādina gan gotisku komiksu, gan animāciju, ir režisora Giljermo del Toro mīlestības apliecinājums ne tikai briesmoņu kinoklasikai — filmai Melnās lagūnas nezvērs (1954) —, bet arī kinematogrāfiska līdzība par citādību un atgādinājums, cik trausla ir zemeslodes ekosistēma. Shortcut

Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:


Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu