Gaidīdama mūs Smiltenes grāmatnīcā, 81 gadu vecā Aija Reņģe paspējusi tikt līdz Ingas Grencbergas grāmatas Sestā sieva 30. lappusei. Pieradusi jaunizdevumus pārlapot veikalā, jo vēl tikko šeit strādāja. «18. februārī beidzu. Uz redzēšanos, un viss!» viņas balss ietrīcas. Kā mierinājums — Zelta ābeles balva par mūža ieguldījumu grāmatniecībā. Aija kopā ar konkursa uzvarētājiem tiks sumināta 26. marta radioraidījumā Kultūras rondo.
Sirmā kundze paņēmusi līdzi darba grāmatiņu, kurā ir tikai trīs ieraksti. 1957. gada 25. augustā pieņemta darbā, 1963. gada 20. decembrī nozīmēta par grāmatnīcas vadītāju, 1989. gadā izgājusi atestāciju.
Kāda paziņa 19 gadu vecumā ieteikusi pārdevējas vietai. «Māsa Rīgā mācījās par medmāsu, kas pēc vidusskolas lai mani kaut kur laistu?» Aija toreiz vēl bija Blūmentāle. Meitene kādu laiku bija vienīgā ģimenē, kas saņēma algu. «Vecāku mājas ir Bilskas pagastā piecus kilometrus no pilsētas. 50 ha zemes, 30 govis — 1949. gadā kā kulaki bijām Sibīrijas sarakstos, kaimiņš pabrīdināja. Tēvs uz pusgadu aizgāja purvā, pēc tam nonāca slimnīcā Sarkandaugavā.»
Smiltenes grāmatnīca 1945. gadā atvērta konfekšu veikala vietā. Ar laiku Reņģes kundze kļuva par vienu no ietekmīgākajām personām Vidzemes mazpilsētā. «Grāmatu tā trūka! Cilvēki no pieciem rītā stāvēja rindā, lai parakstītos uz Jaunsudrabiņa kopotajiem rakstiem. Smiltene dabūja diezgan dāsni, 200—300 eksemplārus. Bet katram grāmatnīcas darbiniekam (lielākais skaits bija septiņi) tāpat gaidīja kāds savs cilvēks, kuram jāiedod grāmata. Pat atklātnītes bija deficīts.»
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.