fbpx

Traģiskais vīruss un traģikomiskā reakcija 8

Ilustratīvs attēls no pixabay.com
Alma Zeidlere-Rubene, psiholoģe un pedagoģe
Print Friendly, PDF & Email

Sākšu ar traģisko. Tik liela mēroga pandēmiju digitālā sabiedrība vēl nav piedzīvojusi. Tas, ko mēs piedzīvojam Latvijā, ir tīrais nieks, salīdzinot ar to, ko piedzīvo mūsu līdzcilvēki Uhaņā Ķīnā, Ziemeļitālijā un citās vīrusa smagi skartajās vietās. Situācija, kad medicīnas darbinieki netiek galā ar inficēto skaitu. Brīdis, kad jāiesaista armija, lai tiktu galā ar mirušo zārku transportēšanu. Simtiem cilvēku, kas katru dienu mirst un kam ir ģimenes locekļi, radinieki, draugi, paziņas, kolēģi. Tūkstošiem jaunu ciešanu katru dienu. Tā ir traģēdija. Tās ir sāpes un izmisums.

Otra daļa ir nedaudz komiska. Mēs, cilvēki Latvijā, kuriem faktiski viss ir – mājas, ģimenes, finanses -, raudam un pārdzīvojam to…, ka mums jāpavada laiks mājokļos, ko paši esam iekārtojuši. Kopā ar… vīriem vai sievām, ko paši esam izvēlējušies, un bērniem, kas ir mūsu pašu mīlestību radīti. Briesmīgi, vai ne? Tik šausmīgi – pavadīt laiku savās mājās ar saviem ģimenes locekļiem. Sociālajos medijos cilvēki jūk prātā. Iesprostoti četrās sienās situācijā, kad nevar izrauties. Situācijā, kad nevar aizbēgt no… attiecību veidošanas ar sev tuvākajiem. Izmisums. Atceramies tomēr, ka ārkārtas situācija un vīruss nav karš. Mūsu mājas neviens neiznīcinās.

Protams, ir divi līmeņi, kas jāpatur prātā – sociālekonomiskais un psihoemocionālais. Sociālekonomiskajā gadījumā – zaudēts darbs, uzņēmums, kas ir uz bankrota sliekšņa, finansiālā atbildības sajūta par saviem darbiniekiem – tā jau ir pavisam cita tēma. Lai gan vērts piebilst, ka tas procents uzņēmēju, kas ir kļuvuši jau gana turīgi un būs ar mieru šajos ārkārtas apstākļos ziedot savu mantu (nevis ienākumus) savu darbinieku turpmākai atalgošanai, būs ļoti, ļoti, ļoti mazs. Maz ir tādu cilvēku, kas ir spējīgi pārkāpt pāri savam ego – lai savu “statusu” un tik svarīgo “dzīves līmeni” ziedotu līdzcilvēku labā.

Un tomēr psihoemocionāli esam nonākuši tieši tādā situācijā, kā liela daļa veco, slimo un vārgo. Sēžam četrās sienās. Skatāmies pa logu un skaitām garāmbraucošās ātrās palīdzības mašīnas. Skatāmies, ko pie loga dara kaimiņš, un kautri paraujamies malā, kad pamanām, kad kāds vēro mūs.

Vai, no vienas puses, nav vērtīgi, ka varam iejusties tādos apstākļos, kā ikdienā gadiem ilgi dzīvo mūsu vecāki vai vecvecāki? Varbūt tagad labāk viņus sapratīsim. Varbūt tagad ir iespēja iejusties un būt empātiskākiem pret tiem, kuri ir atbildīgi par to, ka mēs vispār esam šajā pasaulē?

Vēl viena lieta, protams, ir bērni. Šausmīgi, ka viņi tagad mājās ir visu laiku. Iepriekš varējām bērnus no rīta pamodināt, pabarot, aizvest uz dārziņu vai skolu un vakarā sagaidīt mājās. Sagurušus, fiziski un emocionāli izlādējušos. Iespējams – ar jau izpildītiem mājas darbiem. Un mēs esam saguruši pēc savām darba dienām. Un tad varam vienkārši viens otram veltīt dažus mīļus teikumus. Labākajā gadījumā – siltas vakariņas, vakara lūgšanu, buču uz vaiga un sūtīt gulēt. Fū! Beidzot bērni ir pie miera. Mēs – vecāki – varam beidzot atviegloti uzelpot. Bet tagad… Iedomājieties, tagad mums pašiem vajadzēs būt kopā ar saviem bērniem visu dienu! Nebūs vairs nekādu izklaides iespēju. Bērni taču… traucē. Kur viņus likt? Ko dara valdība, pedagogi, pulciņu vadītāji? Viņi visi vainīgi! Vai tad nevarēja nokačāt kaut kādu tur programmu un izklaidēt bērnus attālinātā formātā? Kāpēc man pašai jāseko līdzi tam, ko bērns mācās? Ā, bet var taču… pieslēgt netfliksu.

Jā, ekonomiski būs grūti laiki – to nenoliedz neviens. Bet naudas, statusa, dzīves līmeņa zaudēšana nav traģēdija. Traģēdija ir miruši cilvēki. Laiks, ko esam ieguvuši, lai pavadītu mājās, tā nav un nevar būt traģēdija.

Tā var tikai izgaismot mums pašiem mūsu personības šķautnes. Ko mēs ar tām darām? Vai atvēlam laiku tam, lai “juktu prātā, esot ieslodzītiem pēc Kariņa lēmumiem”? Vai iemācītos nodibināt jauna veida attiecības ar saviem partneriem, bērniem, iemācītos jaunus veidus, kā kopā pavadīt laiku? Varbūt vēl labāk – iemācīties izpaust sevi jaunos veidos. Varbūt kaut ko radošu? Varbūt kaut ko praktisku? Kamēr mēs fiziski neesam slimi, vienīgais, kas mūs iegrožo, ir mūsu pašu prāts. Ja mēs ļaujamies “panikai” un “briesmām”, ko sev līdzi nes dzīvošana pašiem savās mājās, tad tiešām sajuksim. Bet varbūt, kamēr tiešām nekas traģisks ar mums pašiem nav noticis, tikmēr veltām šo laiku attiecībām un jaunām dzīves kvalitātēm.

Komentāri (8)

Santa Jaujeniece 24.03.2020. 21.23

Pārāk daudz vispārinājumu un stereotipu! Domāju, ka liela daļa vecāku un ģimeņu (vismaz manā lokā) ir priecīgi, ka var beidzot pabūt kopā ar vīru un bērniem savā mājā! Arī vecmāmiņai piezvanam, bet neejam ciemos.

+2
0
Atbildēt

0

altinyildiz 24.03.2020. 13.26

Ne pielikt ne atņemt!

+1
0
Atbildēt

0

Sskaisle 24.03.2020. 07.50

Vēl pirms pāris dienām sabiedriskie mediji slpjām mutēm kaunināja, ka uzkrājumi nav jātaisa. Tagad pēkšņi tomēr jātaisa uzkrājumi un uz veikaliem nav jāiet….

Nu jā nu kaut kā tā – visi kritizē un ironizē, bet saprāta balsis atskan arvien retāk

+3
-2
Atbildēt

0

Lai pievienotu komentāru, vai ienāc ar:

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu

eskişehir escort samsun escort gebze escort sakarya escort edirne escort