Par Māra Ruka grāmatām jeb Kā darbojas dezinformācija

Pirms neilga laika veikalos parādījās Māra Ruka grāmata 25 gadi sektā, pēc tam vēl viena – Latvijas valsts noslēpums. Abas ir mērķtiecīgas dezinformācijas paraugi – pirmā par latviešu studentu korporācijām, otra par Latvijas valsti kopumā.

Tiem, kas nav korporāciju biedri, īsos vārdos paskaidrošu, ka korporācijas ir izteikti patriotiskas organizācijas, kas devušas nopietnu ieguldījumu mūsu tautas cīņās par savu valsti. Īpaši trijos laika periodos: pirmajā Atmodā, Brīvības cīņās (no korporācijām nāk 49 Lāčplēša kara ordeņa kavalieri) un tā sauktās trimdas laikā (1944-1991), kad korporācijas kopā ar citām latviešu organizācijām palīdzēja jauniešos saglabāt latviskumu, izplatīja informāciju par PSRS noziegumiem pret latviešu tautu un lobēja Latvijas intereses pie ārzemju valdībām. Vairums trimdas sabiedriski aktīvo latviešu piederēja kādai no daudzajām korporācijām. Arī šodien korporācijas ir starp tām organizācijām, kas nodarbojas ar jaunatnes patriotisko audzināšanu.

Drīz pēc korporāciju darbības atsākšanas Latvijā Ruks iestājās vecākajā un lielākajā no tām − Lettoniā. 22 gadus viņš bija fanātisks korporants, ieņēma dažādus amatus, bija Luda Bērziņa muzeja valdes loceklis un visu korporāciju kopīgā izdevuma Universitas redaktors. Sakarā ar šo izdevumu izcēlās iekšējs konflikts, un Ruku no Lettonias izslēdza.

Tad viņš parādīja savu īsto seju – nebija vairs jātēlo. Parādījās Ruka pirmā grāmata. Lettoniai  bija nelaimējies ar viena cilvēka uzņemšanu: neko nenojauzdami, viņi bija pieņēmuši savās rindās Viktoru Arāju. Uzņemšanas brīdī neviens nevarēja iedomāties, kas tas par tipu. Viņš toreiz vēl neko sliktu nebija izdarījis, bet, sākoties vācu okupācijai, nacisti Arājam deva iespēju parādīt savu patieso dabu un pastrādāt drausmīgus noziegumus pret ebrejiem. Arāju izslēdza no korporācijas, tomēr skāde jau bija nodarīta. Latvijas ienaidniekiem radās iespēja vienmēr uzsvērt Arāja epizodi it kā visas Lettonias noziegumu. To savās grāmatās dara arī Ruks. Nekādus nopietnus, patiesus pārkāpumus korporācijās nevarēdams atrast, viņš nepārtraukti “maļ” Arāja gadījumu. Arāja vārds grāmatā minēts 67 reizes.

Grāmatā 25 gadi sektā tiek apvainoti, izsmieti vai apmeloti cienījami un – galvenais − patriotiski noskaņoti latvieši. Analizējot šo grāmatu, saskaitīju 154 nonievātas personas – gan dzīvas, gan jau mirušas, sākot ar Jāni Poruku un beidzot ar akadēmiķi Jāni Stradiņu. Visriebīgākie apvainojumi veltīti prezidentei Vairai Vīķei-Freibergai. Laikam tāpēc, ka viņas laikā Latviju uzņēma NATO un Eiropas Savienībā.

Pēc abu Ruka grāmatu izlasīšanas esmu runājis par šo lietu ar vairākiem man pazīstamiem letoņiem.

Viņi norāda uz grāmatu saturu un būtisko vēstījumu – Latvija ir neizdevusies valsts, viss te ir slikti, kas ļoti sakrīt ar Krievijas hibrīdkarā pret Latviju vērstajiem nepatiesajiem apgalvojumiem. Mērķis ir šķelt sabiedrību, vairot nedrošību un pesimismu, kurināt naidu.

Tieši tāds ir Ruka grāmatu saturs. Par šo sakritību katrs lasītājs var izdarīt savus secinājumus. Ruks 22 gadus lieliski tēloja perfekto, pat fanātisko korporantu. Tagad no viņa darbiem var nojaust viņa īsto dabu, neatkarīgi no tā, ko viņš tēlo. Jau Bībelē minēts – no viņu augļiem viņus pazīst. Ja 25 gadi sektā Ruks apvaino tikai korporācijas, tad Latvijas valsts noslēpumā viņš jau apvaino visu Latvijas valsti un tās amatpersonas.

Dezinformācijā meli var būt informācijas lielākā daļa, kā, piemēram, apgalvojumā, ka “zaļie vīriņi” nav Krievijas bruņotie spēki, bet meli var būt arī tikai viens īss teikums garā patiesā ziņojumā. Tādā gadījumā dezinformācijas nodoms ir tieši šo ziņu jeb domu “ieskalot” auditorijas smadzenēs. Ruka grāmatu gadījumā konkrēti mudinājumi ir izteikti pāris īsos, it kā nejaušos teikumos: 1) NATO mums nav vajadzīga (Latvijas valsts noslēpums, 158.lpp.). 2) neejiet balsot nākamajās Saeimas vēlēšanās (31. lpp.). 3) Ja tomēr iesiet, tad nebalsojiet par latviskajām partijām (324. lpp.). Normālam cilvēkam būs grūti kaut ko tādu iestāstīt, to Ruks droši vien saprot, bet vienmēr atradīsies kāds, kas noticēs jebkam.

Lielākā Ruka grāmatu daļa ir veltīta vienkāršai, prastai Latvijas valsts, tās institūciju un patriotisko organizāciju un personu nonievāšanai.

Grāmatai ir arī sava patiesā daļa, kā tas pienākas dezinformācijai. To veido prezidenta Kārļa Ulmaņa un Singapūras ļoti pozitīvais vērtējums. Tāpat patiesa ir tā daļa, kurā pieminētas mūsu valsts daudzās vēl neatrisinātās problēmas: zemās pensijas, skolotāju un medmāsu algas, neveiktā lustrācija, kas novedusi pie Aivara Lemberga prāvas/komēdijas, OIK afēra un pieaugošā nevienlīdzība. Protams, Ruks nepiemin, ka tas ir mantojums no 50 okupācijas gadiem. Ja okupācijas nebūtu bijis, mēs šodien atrastos Dānijas līmenī vai augstāk.

Daži no Ruka apgalvojumiem ir īstas “pērles”. Piemēram: Latvijā ceļi ir tik slikti, ka kapteinis tikko paziņoja, lai piesprādzējamies, jo gaidāmas baigās gaisa bedres. Laikam lidosim virs Latvijas ceļiem (citāti no grāmatas rakstīti ar kursīviem burtiem). Par mežiem: Pa kluso izcērt, pa tīro te visu. Ja nav izcirsti, tad pieauguši brikšņiem tie meži (patiesībā mežu šodien Latvijā ir vairāk nekā Ulmaņlaikos). Par saldējumu: Latvijā tas esot indīgs. Tas gan tikai, ja ir ar Latvijas 100 gadu zīmolu. Par Rail Baltica: (varneši) ierēķinājuši jau nākamo gigantisko avantūru, tā saucamo Rail Baltica. Bet iedomājieties, kādos parādos tas iedzīs Latvijas iedzīvotājus! Neviens taču to projektu mums te nedāvina! Šie ir īpaši viegli atpazīstami meli, jo Eiropas Savienība apmaksā 85% no Rail Baltica izmaksām. Nekur Ruks nepiemin, ka Latvija dažādās palīdzības programmās no ES saņēmusi 7,4 miljardus eiro, kas nav jāatmaksā, tātad ir dāvana. Tad vēl Ruka nepārtrauktā muldēšana par it kā milzīgajiem Latvijas valsts parādiem. Skaidrības labad pieminēšu, ka ES pieprasa, lai dalībvalstu parādi nepārsniegtu 60% no  iekšzemes kopprodukta (IKP). Pēc Eurostat datiem, Latvijas parāds ir 36% no IKP, bagātajai un konservatīvajai Vācijai – 62%, Grieķijai – 181%.

Pāris piemēru, ko Ruks saka par savu valsti: Latvija ir cietumu republika, Ziemeļzemes banānu republika. Saeima un Ministru kabinets ir enerģētiski vampīri, vidē ap Saeimu, valdību, ierēdniecību… jūtama “prieka mājas morāle”. Ministru kabinets ir ekonomisko slepkavu Latvijas filiāle, bezjūtīgi miesnieki. Aizsardzības akadēmijā strādā glūnīgi šakāļi, tur gatavo robotizētus algotņus svešām armijām (knapi pabeidzis filoloģijas studijas, Ruks, filologs, kļūst par Aizsardzības akadēmijas Informācijas nodaļas vadītāju!). Jaunā Latvijas Nacionālā bibliotēka ir pelēcīgumā iznirusi… tādas celtnes kļūst jo vampīriskākas. Par vampīriem un ezotēriskām enerģijām ir vesela nodaļa, kurā apgalvots, ka Saeimas deputāti barojas no savu iedzīvotāju enerģijas… saostās cits ar citu… un tad … pārvēršas par vampīriem. Latvijas Universitāte (viņa paša Alma Mater) esot slazdveidīgs bīstams veidojums, tur tiek veidota pseidozinātne. Latvijā darbojas dakteri-nāves, varmācīgi indētāji un Latvijas jaunāko laiku vēsturē tādu nav mazums.

Visrupjākie apvainojumi pēdējā grāmatā izteikti prezidentam Egilam Levitam un tieslietu ministram Jānim Bordānam. Ministra Bordāna ķengāšanai rezervēta vesela grāmatas nodaļa. Tā kā Ruks netika iesūdzēts tiesā pēc 25 gadi sektā publicēšanas, viņam radusies absolūtas visatļautības sajūta. Šis cilvēks ir zaudējis jebkādu mēra sajūtu cilvēku apvainošanā un izsmiešanā. Viņa grāmatas ir kā saplīsusi kanalizācijas caurule, kas izgāž savu saturu pār lasītāju.

Protams, grāmatā nav nekā slikta par Saskaņu un Gods kalpot Rīgai. Par korumpētajām shēmām Rīgas domē ne pušplēsta vārdiņa. Lasāms vienīgi īss, cildinošs komentārs, ka uzticīgie vēlētāji aizsūtījuši Ušakovu un Ameriku uz Eiropas Parlamentu.

Bet rakstu nobeigšu ar pozitīvo. Patiesība par Latviju, paldies Dievam, ir pilnīgi cita. Šodienu īsos vārdos raksturo Lidija Lasmane−Doroņina intervijā pēc Triju Zvaigžņu ordeņa saņemšanas: “Tautai nekad tik labi nav gājis kā tagad.” Tā runā sieviete, kas 14 gadus izturējusi krievu lēģeros un cietumos. Daudziem mūsu ļaudīm joprojām iet grūti, tas taisnība, bet pat bagātajā Amerikā ir cilvēki, kas guļ uz ielas. Mēs arī piedzīvojam izcilu vēsturisku brīdi: pirmo reizi pēc neatkarības atgūšanas vecie komunisti un oligarhi ir zaudējuši teikšanu Saeimā un valdībā. Valdošā koalīcija ir latvisko partiju koalīcija. Prezidents Levits, Saeimas priekšsēdētāja Mūrniece, premjers Kariņš, ministri Rinkēvičs un Bordāns, un vēl citi veido pašlaik tādu kā Zvaigžņu komandu.