Nošķirtas ģimenes un draugi, iedragāti uzņēmumi. Vienīgais mierinājums ir paciņas ar cigaretēm un dažādiem gardumiem
Zvans no karantīnas zonas. «Vai dabūji focaccia?» par tradicionālo itāļu baltmaizi 65 gadus vecā Tīna Pomati jautā savai meitai, kura tobrīd papīra maisiņā krāmē salami, šokolādi un Rothmans Blue cigaretes. Viņas plāns ir mātes lūgtās preces nogādāt tā dēvētajā «sarkanajā zonā».
«Jā, drīz jau būšu klāt,» atbild meita Alesandra Paladīni (46). Pēc dažām minūtēm viņas auto nobremzē pie pagaidu kontrolpunkta Zorlesko ciema nomalē, kur dežurē šķietami nepielūdzami policisti ar sejas maskām. Ar rokām baltos cimdos viņi paņem meitas atvesto maisiņu un pārnes pāri nosacītajai robežlīnijai, nododot to mātei. Abas sievietes viena otrai nosūta gaisa skūpstus.
Lombardijas reģions Ziemeļitālijā ir spēris ļoti agresīvus soļus vīrusa ierobežošanai. Intensīvi tiek veiktas analīzes un noteikta karantīna cilvēkiem, kuriem gan ir, gan nav slimības simptomu. Tādā veidā no ārpasaules noslēgtas 11 pilsētiņas un starp tām esošie ciemi ar vairāk nekā 50 tūkstošiem iedzīvotāju. Šie stingrie ierobežojumi nošķīruši ģimenes, kaitē biznesam un rada sajūtu, ka Itālija upurē atsevišķus cilvēkus, lai pasargātu pārējos.
«Mēs te jūtamies kā grēkāži,» saka Monika Grandi (33), kura strādā gaļas veikalā. Viņas darba vieta atrodas ārpus karantīnas zonas, bet mājas — «sarkanajā zonā». Viņai tagad ir sajūta, ka visa pārējā valsts uz šīm nošķirtajām pilsētiņām skatās kā uz inficētiem izstumtajiem. Viņasprāt, nav nekādas loģikas, ka cita kaimiņpilsēta «akmens sviediena attālumā» nav slēgta. «Kāpēc mēs, bet ne viņi?!»
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.