Pildegoviča Ķīnas stāsts 1

Profesors Pēteris Pildegovičs. Foto: Ieva Čīka, LETA
Voldemārs Hermanis, žurnālists, politisko notikumu komentētājs
Print Friendly, PDF & Email

Daugavpilī dzimušais Pēteris Pildegovičs (1938) vairāk nekā pusgadsimtu veltījis Ķīnas vēsturei, ķīniešu valodai, literatūrai, filozofijai. Vienvārdsakot — sinoloģijai. Jau pirms desmit gadiem viņa ilgais un pacietīgais darbs vainagojās ar Lielās ķīniešu-latviešu vārdnīcas iznākšanu. Tagad speciālistu un Austrumu pasaules interesentu fokusā vēl viens viņa veikums, sava veida kvintesence grāmatā Mans Ķīnas stāsts (2019).

Tās pamatā ir P. Pildegoviča dienasgrāmatas, ar nelielām atkāpēm aptverot gan tikai Ķīnā pavadīto laiku. Gadu skalā tā paīsa distance: diplomātiskais darbs, sākot ar 1998. gadu (Latvijas vēstniecībā ĶTR 1999—2000). Darbs Sjiņhua aģentūrā (2002—2004) un noslēguma daļā — Ceļojumi  Ķīnā, no kuriem pēdējais pa vēsturisko Zīda ceļu kopā ar pašreizējo kolēģi profesoru Šanu Cjuaņju.

Krāsainām fotogrāfijām ilustrētajā, vērojumiem un iespaidiem bagātajā grāmatā  ir daudzi Ķīnas tuvplāni, kas latviešu valodā acīmredzot pie mums nonāk pirmo reizi. Sākot ar Pekinas (autora tekstā — Beidzjinas) unikālajiem parkiem, kanālupēm, Marko Polo tiltu Ķīnas galvaspilsētā, Čan Kaiši vasaras rezidenci kalnos, vēl un vēl. Kā stāsta Pildegoviča kungs, viņš apmeklējis visas Ķīnas provinces, izņemot Tibetu. Viņa gaitās, atskaitot pēdējo braucienu, profesoram līdzās bijusi dzīvesdraugs un drošais balsts Gaļina. Visi trīs Pildegoviču dēli dzimuši Vladivostokā.

Aicināju P.Pildegoviču uz viņa Ķīnas stāsta turpinājumu, pievēršoties arī grāmatā tikai garāmejot skartām tēmām. Tai skaitā šodienas aktualitātei Made in China arī brīdinājuma zīmi, proti, koronavīrusam, kam sava veida precedents šajā valstī piedzīvots 2003. gadā. Tāpat fokusējoties uz lielās nācijas tradīciju, rīcības modeļu, kanonu, ideoloģiska monolītisma noturību. Varētu taujāt arī par Ķīnas TR un Taivanas delikātajām attiecībām, par spriedzes cēloņiem Honkongā formulas “viena valsts, divas sistēmas” ietvaros, par bēdīgi slavenās kultūras revolūcijas mantojumu. Paliksim pie ķīniešu dzīvesveida, Ķīnas pēdējo desmitgažu attīstības modeļa caurskates, kam stabils atspēriena punkts jau minētā grāmata.

 

Jūsu ierašanās Pekinā ar Latvijas Republikas Ārlietu ministrijas mandātu datēta 1998. gada 25. septembrī. Kādu atceraties Ķīnu, kad ar ķīniešu valodu un dziļām priekšzināšanām par šo valsti to tuvplānā ieraudzījāt pirmoreiz?

Tas bija krietnu laiku pēc maniem studiju gadiem (1964—1970). 1965. gadā Ķīnā sākās “kultūras revolūcija”. Mani studiju biedri aizbrauca uz Ķīnu ar mērķi padziļināt ķīniešu valodas zināšanas valodas vidē… Kā zibens no skaidrām debesīm – PSRS studenti tika atsaukti uz Maskavas Universitāti, un manai paaudzei iestājās apmēram 20 gadu periods, kad uzturēšanās Ķīnā nebija iespējama.

Šo zemi pirmo reizi ieraudzīju 1988. gadā. Mēs braucām ar vilcienu un ieradāmies valstī, kur atšķirībā no Padomju Savienības par samērā zemu cenu bija nopērkamas dūnu jakas. Ķīnieši no dažāda izpildījuma vateņiem un armijas kažokiem bija pārģērbušies glītās un siltās dūnu jakās… Ķīnā jau piecus gadus darbojās Den Sjaopina reformas.

Profesors Šans, kas skatījās šo manu grāmatu (tā jau pārtulkota ķīniešu valodā), pateica kādu svarīgu lietu: “Jūs visu laiku redzat to, ko es kā ķīnietis neredzu.” Tolaik runāju ar kādu vīru, trīsriteņu kravas velosipēda saimnieku. Viņš skaidroja: “Ēdiens un drēbes vairs nav problēma.” Runa ir par tautu, kuras iedzīvotāju skaits sasniedzis 1400 miljonu… No Rīgas līdz Šanhajai braucu astoņas dienas. Šie iespaidi man atmiņā palikuši ļoti spilgti. Pa Ķīnu ceļoju kopā ar savu studiju biedru Andreju Davidovu. Vai tas bija kalnu ciematā vai tuksneša malā, visur plkst. 12 bija silts ēdiens, kas ķīniešiem tiks piedāvāts jebkurā vietā. Nekā tamlīdzīga nebija padomju vilcienā.

Ķīniešu tautas gudrība ietverta daudzos sakāmvārdos, kādu krājumiņu esmu šķirstījis angļu valodā. Varat minēt kādu, kas raksturo viņu rīcības modeli?

Ķīniešiem ir sakāmvārds: “Rīss ir izvārīts un ēdiens gatavs.” Un tam ir divas nozīmes: neko vairs nevar izmanīt vai arī, ka viss nokavēts. Šī valoda ir ārkārtīgi bagāta, frazeoloģismi krājušies gadu tūkstošu laikā. Ķīniešiem ir biezu biezās frazeoloģijas vārdnīcas.

Spriežot pēc grāmatas teksta, viegli un nepiespiesti esat iegājis turienes diplomātiskajā korpusā. Acīmredzot lielā mērā pateicoties ķīniešu valodas perfektai zināšanai, kas ļāva jums uzturēt dialogu kā ar valstsvīriem un vēstniekiem, tā augļu pārdevēju galvaspilsētas ielas malā ĶKP XVI kongresa dienās.

Kad strādāju Ķīnā, samērā drīz jau biju kļuvis par vēstnieku – sinologu kluba locekli. Tas bija 1998.—2000. gads. Krievijas vēstnieks Igors Rogačovs šajā klubā bija viens no izcilākajiem cilvēkiem. Viņa tēvs bija mans skolotājs Maskavas Universitātes Austrumu valodu institūtā. I. Rogačovs bija viens no retajiem vēstniekiem, kurš bija ticies ar Mao Dzedunu, Džou Eņlaju, Den Sjaopinu, Džude un citiem Ķīnas vadītājiem. Vēl šajā klubā bija pans Goraļčiks, Polijas vēstnieks ar spīdošu ķīniešu valodu. Tāpat Albānijas vēstnieks H. Muneka un Šveices vēstnieks, kuram sieva bija ķīniete. Kluba dalībnieki bija pārsteigti, ka man ir vairāku gadu desmitu Ķīnas pieredze.

Kā sauc valsti, kuru pārstāvat, man jautāja. “Latvija”, es saku (P.Pildegovičs divatā ar savu kundzi Pekinā atvēra LR vēstniecību un bija LR pilnvarotais lietvedis).

Kāds no sarunu biedriem bija vaicājis, vai ķīniešu valodu jums mācījusi sieviete. Kā var uztvert tādu finesi?

Lielāko savas dzīves daļu esmu bijis ķīniešu valodas skolotājs. Tas sākās jau Maskavā: mācījos universitātes vecākajos kursos, bet pasniedzu šo valodu jaunākajos. Pēc tam desmit gadu nostrādāju Tālo Austrumu universitātē Vladivostokā, kur vadīju ķīniešu valodas katedru. Turklāt bieži strādāju kā tulks un darba vajadzībām pats veidoju  nelielas vārdnīciņas. Krievijā kopumā aizvadīti 18 gadi.

To, ka valodu mācījusi sieviete, var uztvert pēc ļoti labas izrunas. Ķīniešu sievietes balss skan kā mūzika. Jo īpaši, ja dzirdama diktores balss.

Atgriežamies laikā, kad strādājāt aģentūras Sjiņhua krievu redakcijā un informācijas plūsmā ienāca ziņas par SORS jeb netipiskās pneimonijas uzliesmojumu Ķīnā. Kaut sakāt, ka milzīgajā mašinērijā bijāt tikai “skrūvīte”, daudzas lietas piedzīvojāt, tā teikt, uz savas ādas. Kā toreiz notika ārkārtas situācijas menedžēšana?

Varu teikt, ka arī es šajā menedžēšanā biju iesaistīts no rīta līdz vakaram. Tekstu, kas veltīti šai netipiskajai pneimonijai, bija ārkārtīgi daudz. Blakus mūsu krievu redakcijai bija spāņu, angļu, franču, arābu redakcijas. No Sjiņhua vadības puses jūtama uzmanība bija veltīta tur strādājošiem ārzemju speciālistiem. Visiem, stājoties darbā, pārbaudīja temperatūru un tāpat arī darbu beidzot.

Notika vairākas sanāksmes, nāca Sjiņhua augstākās vadības pārstāvji un stāstīja ārzemju speciālistiem par to, kā valsts strādā šajos apstākļos. Līdztekus tam diendienā turpinājām tekstu rediģēšanu.

Bija kaut kas līdzīgs tai nelaimei, kas tagad piemeklējusi Ķīnu. Ielas tukšas, ķīnieši visi maskās. Arī šodien Uhaņā (vietā, kur uzliesmoja koronavīruss COVID-19) ielas redzamas tukšas. Ārzemnieki šajā ziņā ir daudz nedisciplinētāki… Grūti iedomāties, ka līdzīgos apstākļos Parīzes ielas paliktu tukšas.

Arī tādā veidā izpaužas Ķīnas specifiskā reaģētspēja?

2003.gadā bija daudz ziņu par to, ka veras vaļā un tiek paplašinātas poliklīnikas. Liekas, kaut kur ārā no pilsētas veda līķus, baidoties no vīrusa izplatības. Visas tās lietas notika. Kāds veikaliņš, kur regulāri pirku produktus, izrādījās slēgts, jo miruši cilvēki. Var pieļaut, ka upuru skaitļos, kas nonāca mūsu rīcībā, bija kādas augstākās vadības korekcijas. Atrasties šādā inficētā pilsētā, kāda tobrīd bija Beidzjina, protams, bija nomācoši.

Tomēr domāju, ka arī šajā gadījumā ĶTR valdība ar visu to tiks galā.

Arī  avīze China Daily raksta par “nācijas ticību uzvarai cīņā ar vīrusu”. Turpat fotoattēlā prezidents Sji Dzjinpins, kurš videosensā ar galvaspilsētas poliklīnikas mediķiem pats redzams maskā.

Varbūt viņš masku nemaz nebija noņēmis. Vispār jau, runājot caur masku, cilvēku grūti saprast. Veca patiesība no senākajiem laikiem, kad Ķīnā ļoti rēķinājās ar Konfūcija mācību: valsts tika veidota kā liela ģimene. Tas, ko mēs saucam par disciplīnu un ko Eiropas cilvēki var ievērot vai neievērot, Ķīnas apstākļos ir citādāk. Tam nav nekādas saistības ar komunismu. Viņiem tas, tā teikt, imanenti piemītošs. Tas nav komunistu nopelns. Tā nav sarkanā krāsa, kas viņiem vismīļākā gadu tūkstošiem. Diezin vai to saprot mūsu cilvēki, nonākuši Ķīnā.

Esat izpelnījies savu kolēģu apbrīnu, ka, strādājot valsts oficiālajā aģentūrā Sjiņhua, spējāt uzsākt darbu pie Lielās ķīniešu-latviešu vārdnīcas. Tobrīd tā acīmredzot vairāk bija pašiniciatīva, kad nācās centrēties uz pamatdarbu un reizēm pirms darba dienas beigām izrādījās, ka no datora pazudis teksts…

To paveicu, strādājot ārkārtīgi smagos apstākļos. Ja dienā jāizrediģē 25 teksti, pēc tam nevari atrast liftu, lai tiktu mājās. No blīvā darba visa galva griežas.

Tieši tādos apstākļos sāku veidot šo vārdnīcu, ko darīju dažās brīvajās stundās. Man aiz muguras strādāja 5—6 tulki, bet rediģējamie teksti vēl nebija gatavi. Tie nāca papīrā, nāca datorā. Katru dienu savas vārdnīcas iestrādes nesu kundzei, kura tekstu ierakstīja mājas datorā. Viņa labi zināja hieroglifus, pati bija beigusi Maskavas Universitātes Austrumu valodu institūtu ar japāņu valodu un Ļeņingradas Universitātes bioloģijas fakultāti . Sjiņhua nepieļāva tādu tekstu saglabāšanu savos  datoros.

Krievu redakcijā biju vienīgais nekrievs, tur strādāja galvenokārt maskavieši, daudzi mani studiju biedri. Lai nonāktu Sjiņhua šādā postenī, vajadzīga perfekta krievu valoda.

Lielā Ķīna pēdējās desmitgadēs noteikti kļuvusi ārzemniekiem atvērtāka. Piemēram, katalogs China. English media aptver desmitiem informācijas avotus. Bet varbūt ārpasaulei slēpjamie dati aizvien paliek aiz hieroglifu žoga?

Tam nepiekritīšu. Kas attiecas uz pasaules lielajām valstīm ar angļu, franču, vācu, krievu un citām valodām, šajās valstīs  sinoloģijas vēsture aptver vidēji 300 gadus. Tas nozīmē, ka katrā no tām ir sinologi, kas atvērs tekstu hieroglifos. Latvijā profesors Pēteris Šmits bija pirmais, pēc tam — Kataja kungs (Edgars Katajs, 1923—2019). Iznāk, ka es esmu trešais. Aiz manis jau ir vairāki simti jaunu cilvēku, kas zina šo valodu.

Hieroglifs ir hermētiski slēgts, bet tā atslēga atrodas daudzu rokās. Mans darbs veltīts ķīniešu valodas popularizēšanai. Manā Ķīnas stāstā pirmo reizi Latvijas apstākļos rakstu ķīniešu valodā vietvārdus, arī dažas domas vai atziņas. Tas ir svarīgi jaunajiem cilvēkiem, kas mācās ķīniešu valodu. (Kontekstā pieminama arī Latviešu – ķīniešu ķīniešu—latviešu vārdnīca (2016),  kuru P. Pildegovičs kopā ar kundzi veidojuši sešus gadus. Par Latvijas un Ķīnas kultūru tuvināšanu profesoram piešķirti ĶTR valdības un Konfūcija institūtu Galvenās pārvaldes apbalvojumi – aut.). Mēs, tas ir, LU Konfūcija institūts, esam izveidojuši Baltijas reģionā lielāko ķīniešu valodas mācību iestāžu tīklu, kurās strādā 20 skolotāji.

Esat teicis, ka ar savām vēstures traumām jeb sāpju punktiem katrai tautai pašai jātiek galā. Grūti ko iebilst. Bet Ķīna ar savu globālo svaru var daudz ko vairāk ietekmēt visā pasaulē. Kad 90. gadu sākumā Latvijas ārlietu dienests gana pārsteidzīgi izveidoja oficiālas attiecības ar Ķīnas Republiku (Taivanu), daži prātnieki Rīgā neizslēdza, ka dziļas pārmaiņas skars arī komunistisko Ķīnu. Pārmaiņas bija, taču ne ejot austrumeiropiešu ceļu.

1989. gada maijā – jūnijā pasaulei zināmos notikumus Tieņaņmeņa laukumā Beidzjinā vēroju televīzijā, tolaik būdams Šanhajā. Tas bija ļoti svarīgs pagrieziens Ķīnas jaunākajā vesture. Pirmo reizi jaunajā Ķīnā studenti, ka pulcējās šajā laukumā, izvirzīja politiskas prasības. Domāju, ka 90 procenti no šiem jauniešiem bija dažādu universitāšu studenti.

Šo jauno cilvēku skaitā bija daudz studentu, kas ar savu pieredzi atgriezās no studijām ASV, Kanādā, Krievijā. Viņi redzēja, ka sapulcējušies īsti nezina, ko iesākt ar šo demonstrāciju. Šie cilvēki sāka baidīties, lai nenotiek vardarbība. Bija pazīmes, ka turpinājums var pārvērsties haosā. Atceros, kā tolaik tika uzspridzināts ātrvilciens Pekina—Šanhaja.

Pēc tam vardabība sākās Sjiaņā, arī Guandžou. Bija milzīgs risks, ka pa visu valsti var aiziet briesmīgs nemieru vilnis. Jauno cilvēku skaitā, kas atradās Tieņaņmeņa laukumā, bija arī tādi, kas mēģināja notiekošo aizvirzīt no vardarbības un haosa.

Un tomēr 1989. gada 4. jūnijā nonāca līdz tankiem un lieliem cilvēku upuriem.   

Kad tur parādījās tanki un agrā rīta stundā sāka ar kāpurķēdēm placināt teltis, kur iekšā bija jaunieši — tas jau ir atsevišķs stāsts. Protams bija upuri. Ārzemju studenti, kas [protestos] bija iesaistījušies, klusītiņām atgriezās mājās. Masveida represijas valstī pēc tam nenotika. Un vēl — Ķīnas augstākajos slāņos iezīmējās liela plaisa, jo bija tādi kā Džao Dzijans, kuri mēģināja studentus aizstāvēt. Tad atbrauca [PSRS līderis] Gorbačovs, to visu redzēju televīzijā.  Viņš tajā laukumā nevarēja aiziet līdz piemineklim kritušajiem varoņiem, pretim – blīva cilvēku siena.

Šanhaja Ķīnā tāds nosacīts analogs Pēterburgai Krievijā iepretim Maskavai. Grāmatā esat ieskicējis, ka “šanhajieši Beidzjinas iedzīvotājus uztver kā augstprātīgus galvaspilsētas un ierēdņu pilsētas ļaudis”.

Šanhajā 1989. gadā mērs bija Džu Žundzji, kurš pēc tam kļuva par Ķīnas premjeru. Viņš bija ļoti tālredzīgs un sakarīgs cilvēks. Šanhajā viņš katrā ielu un ceļu krustojumā salika strādnieku družinas. Mutuļoja universitātes, arī Fudaņas universitāte, bet nebija nekādas vardarbības. Līdz asinsizliešanai nenonāca. Ķīnieši ir sakarīgi cilvēki, viņi prot vadīt milzīgas masas visādos apstākļos.

Vai tas nozīmē pilnīgu vienprātību un pakļāvību? Jautājums ir, piemēram, par Faluņgun kustību ar tās samērā eklektisko satvaru, kura, cik zinu, Ķīnā aizvien ir ierobežota un apkarota.

Šī kustība lielā mērā saistīta ar Ķīnas ziemeļaustrumu provincēm, kur japāņi savā laikā izveidoja spēcīgu rūpniecību, kas patiesībā bija valsts uzņēmumi. Jaunajos laikos radās problēmas ar darbu un visu pārējo, iestājās zināma nestabilitāte.

Pašu Ķīnu šajā gadījumā visvairāk satrauc, ka kustībai pievienojas kompartijas biedri. Turklāt dažāda līmeņa partijas biedri. Nevarētu teikt, ka masveidīgi, bet tas notiek. Līdz ar to sabiedrība kaut kādā mērā šķeļas. Tas ir viens no iemesliem, kāpēc ar tādu diezgan cietu roku to visu mēģina piebremzēt.

Varbūt tās ir bailes no ideoloģiskas difūzijas…

Jā, kompartija var izrādīties vairs ne tik viengabalaina, kā bijis iecerēts. Taču Ķīnas KP ir krasi atšķirīga no tās kompartijas, kuru pazinām Padomju Savienībā. Tajā nozīmē, ka tajā ir kreisais un labējais flangs, ir diskusijas un gana daudz elastības. Sevišķi pēdējos gadu desmitos. Šajā partijā ir arī miljardieri, ko nevarēja iedomāties padomju apstākļos. Ekonomika ir vairāk kapitālistiska, kamēr ideoloģija paliek vecā.

Sava veida pretruna it kā ieprogrammēta?

Nujā, Rietumi jau sen prognozēja, ka Ķīnā jābūt kolapsam. Bet tas kā nenāk, tā nenāk. Šā gada novembrī būs kārtējais kompartijas kongress. Tiks spriests, kā viss varētu virzīties tālāk. Mans personīgais viedoklis, ka tādā pārapdzīvotā valstī ir jābūt spēkam, kas to milzīgo masu sastīpo.

Kopā ar profesoru Mārci Auziņu braucām no Guandžou uz Čanša, uz Mao Dzeduna dzimteni. Viņš atzina, ka tādu ātrgaitas vilcienu, arī būdams Berklija universitātē Amerikā, neesot redzējis. Tādi ātrgaitas dzelzceļi tagad savieno visas Ķīnas provinces. Pats biju liecinieks, kad sāka slēgt šahtas un atbrīvojās daudz darba roku. Tās iegāja ceļu būvē, valstī ir apmēram 200 tūkstoši kilometru ātrgaitas autoceļu. Nevar neredzēt, ka tiek izvirzīti skaidri mērķi. Pats pie sava auto stūres [šajā zemē] esmu nobraucis 22 tūkstošus kilometru.

Komentāri (1)

Sskaisle 29.02.2020. 08.59

Biju iedomājusies, ka šis būs raksts par to kā Latvijas cilvēki labprāt par naudu kalpo ārzemju ideoloģijām –

Ka te beidzot tiks izteikta prasība publiskot vārdus un summas , cik un kurš saņem no kremļa, no sorosa, no Konfūcija institūta utt.

Bet ups – nekā tamlīdzīga ….

0
-1
Atbildēt

0

Lai pievienotu komentāru, vai ienāc ar:

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu