Par izmaiņām nodokļu politikā

Latvijā pēdējo gadu laikā ir īstenotas būtiskas izmaiņas nodokļu jomā. Vēl samērā nesen piedzīvojām vienu no vērienīgākajām nodokļu reformām valsts vēsturē. Šis gads būs pārmaiņu turpinājums, ieviešot nepieciešamās korekcijas. Jāteic, ka neesam vieni, jo arī Lietuvā tikko notikušas pamatīgas izmaiņas algas nodokļu jomā, kas skāra praktiski visus darba ņēmējus un devējus.

Nodokļi ir jutīga tēma, tādēļ biežas pārmaiņas noteikti nav vēlamas. Neatkarīgi no to celšanas vai samazināšanas katrs solis rada noteiktu rezonansi. Neraugoties uz to, notiek aktīvs darbs pie dažādu priekšlikumu apkopošanas un scenāriju veidošanas. Papildu motivāciju piešķir iepriekšējā reformā neatrisinātie jautājumi, kas skar sociālās garantijas mazāku ienākumu saņēmējiem, nodokļu administrēšanas sarežģītību un citas jomas.

Nodokļu sistēmai jābūt vienkāršai un labi saprotamai                                            

Vienkārša un labi saprotama nodokļu administrēšana noteikti ir tēma, uz kuru būtu jāfokusējas, jo tā ir cieši saistīta ar iedzīvotāju un uzņēmēju attieksmi pret nodokļiem, kā arī vēlmi tajos iedziļināties un izprast. Daļa ēnu ekonomikas veidojas arī šī šķietami vienkāršā iemesla dēļ. Tāpēc valstij ir jārūpējas, lai nodokļi ir skaidri un saprotami visām iedzīvotāju grupām. Swedbank Finanšu institūta šogad veiktā aptauja rāda, ka trīs no četriem nodarbinātajiem īsti nezina, kādi nodokļi un atvieglojumi ir attiecināmi uz viņu atalgojumu. Taujāti par lielākajām nodokļu sistēmas problēmām, puse no iedzīvotājiem min tieši tās sarežģītību.

Lai arī viens no iepriekšējās nodokļu reformas mērķiem bija nodokļu vienkāršošana, pilnvērtīgi sasniegt to neizdevās. Sistēmas smagnējums pieauga, ko uzskatāmi parāda izmaiņas algas nodokļos. Piemēram, algu aprēķinā ietvertās divas progresijas – diferencētais neapliekamais minimums un progresīvais iedzīvotāju ienākuma nodoklis (IIN). No sociālā taisnīguma viedokļa raugoties, pieeja nav nepareiza – lielāks neapliekamais minimums ir zemo algu saņēmējiem, kamēr lielākām algām šāda atvieglojuma nav vispār. Vienlaikus lielākiem ienākumiem tiek piemērots progresīvs IIN. Šī pieeja var ērti darboties, ja ieņēmumi tiek gūti vienā darbavietā, kur tiek saņemta fiksēta darba alga. Tomēr iedzīvotāji mēdz būt nodarbināti vairākās darbavietās dažādos nodokļu režīmos, kā arī viņu ienākumi gada laikā mainās. Nodokļu administrēšana šādā gadījumā ir samērā sarežģīta gan iedzīvotājiem, gan darba devējiem, gan arī Valsts ieņēmumu dienestam. Lielais juceklis parādās, iedzīvotājiem iesniedzot gada ienākumu deklarācijas. Daļa nodokļu maksātāju atklāj, ka mainīgu ienākumu dēļ viņiem ir izveidojies nodokļa parāds.

Viens no risinājumiem būtu atteikšanās no diferencētā neapliekamā minimuma. Tas nozīmē, ka ienākumiem līdz zināmam līmenim nepiemērotu IIN.

Jāteic, ka šī pieeja atstātu būtisku ietekmi uz nodokļu ieņēmumiem. Pat ja ienākumu limitu, līdz kuram IIN likme ir 0%, nosaka esošā maksimālā diferencētā neapliekamā minimuma lielumā, kas šobrīd ir 300 eiro, nodokļu ieņēmumi gadā saruks par apmēram 300 miljoniem eiro. Tā ir būtiska daļa no kopējā IIN ieņēmuma. Šāda summa veidojas tādēļ, ka no pirmajiem 300 eiro neieturētu ienākuma nodokli pilnīgi visiem neatkarīgi no ienākumu apmēra. Koriģējot dažādus IIN progresijas līmeņus un likmes, neieņemtos budžeta ieņēmumus varētu samazināt uz pusi vai pat vairāk.  Tā būtu samērā augsta cena par vienkāršību ekonomikas sabremzēšanās priekšvakarā, tomēr ilgtermiņā šāda rīcība dotu augļus.

Vājā vieta – atvieglojumi mazo algu saņēmējiem

Otra algas nodokļu vājā vieta ir atvieglojumu piemērošana mazo algu saņēmējiem. Piemēram, minimālās algas (430 eiro) saņēmējs, kuram nav apgādājamo, kā IIN samaksā nedaudz virs 16 eiro. Atvieglojums par vienu apgādībā esošu cilvēku uz rokas ir 50 eiro. Tas nozīmē, ka ģimenē ar zemiem ienākumiem un vairākiem bērniem minētais atvieglojums nedarbojas.

Viens no risinājumiem, līdzīgi kā Lietuvā, ir atvieglojuma pārvēršana par pabalstu. Šāds priekšlikums ir dienaskārtībā arī Latvijā. Ideja paredz algas aprēķinā neiekļaut atvieglojumu komponenti, kas pašlaik ir 250 eiro, bet tās vietā par katru apgādībā esošu personu izmaksāt pabalstu 50 eiro apmērā. Šī pieeja samazinātu algu pēc nodokļiem, bet to kompensētu attiecīgais pabalsts vai piemaksa. Turklāt iedzīvotāji ar zemiem ienākumiem saņemtu paredzēto atbalstu 100% apmērā. Rezultātā tiktu vienkāršota jau tā sarežģītā bērnu pabalstu sistēma, kur par katru bērnu ģimenei tiek noteikts valsts pabalsts un vēl piemaksa atkarībā no bērnu skaita.

Ja esošo pabalstu sistēmu apvienotu ar atvieglojuma pārnešanu uz pabalsta principu, tad par vienu bērnu apgādnieks saņemtu 61,38 eiro, par diviem 144,14 eiro, par trim 284,28 eiro un par katru nākamo – nedaudz virs 150 eiro klāt. Šāda pieeja (vēlams – ar noapaļotām summām) nozīmīgi vienkāršotu aprēķinus un vecākiem būtu vieglāk saprotama, kā arī mazinātu nepieciešamību dublēt informāciju, piemēram, par bērniem pie algu aprēķiniem un pabalstu izmaksām.

Mikrouzņēmumi un citi nodokļu režīmi – bumba ar laika degli

Bumba ar laika degli ir tā ienākumu saņēmēju grupa, kas darbojas citos nodokļu režīmos. Piemēram, mikrouzņēmumu darbinieki, autoratlīdzību saņēmēji, saimnieciskā darba veicēji un patenta maksātāji. Vairumā gadījumu šajos nodokļu režīmos strādājošie veic mazākas sociālās apdrošināšanas iemaksas nekā līdzgaitnieki klasiskajā atalgojuma modelī. Tas nozīmē, ka pie līdzīgiem ienākumiem sociālā aizsardzība var būtiski atšķirties, kas visasāk būs jūtama, sasniedzot pensijas vecumu. Piemēram, nodarbinātais, kas uz rokas saņem 720 eiro kā darba algu, valsts sociālās apdrošināšanas obligātajās iemaksās (VSAOI) kopā ar darba devēja daļu būs iemaksājis 253 eiro mēnesī (skaitlis noapaļots). Ja šādu ienākumu saņem saimnieciskās darbības veicējs, prakse rāda, ka tikai retais VSAOI veic no visa ienākuma. Parasti to dara no minimāli pieļaujamā, tas ir – no 430 eiro. Tas nozīmē, ka šāda persona mēnesī būs iemaksājusi tikai 138 eiro.

Līdzīgi arī autoratlīdzības saņēmēji VSAOI parasti maksā no minimālās summas. Tomēr te darba pasūtītājs būs spiests iemaksāt 5% no bruto autora atlīdzības, kas būs no 40 līdz 45 eiro atkarībā no autora darbības jomas. Tātad autors būs iemaksājis nedaudz zem 200 eiro. Pie šādiem pašiem ienākumu nosacījumiem mikrouzņēmumu nodokļa (MUN) režīmā strādājošais, pieņemot, ka uzņēmums izpilda maksimālo gada apgrozījuma normu 40 000 eiro un tajā strādā trīs darbinieki, kā VSAOI būs iemaksājis 133 eiro. Atšķirības ir ievērojamas, tās būs vēl krasākas pie lielākiem ienākumiem. Šajos alternatīvajos nodokļu režīmos strādājošie nevēlēsies lielākus nodokļu maksājumus. Tomēr ilgtermiņā tā būs kā bērnu barošana ar konfektēm, kas novedīs pie bēdīga iznākuma. Tas pilnīgi noteikti nav pašu nodokļu maksātāju interesēs. Saimnieciskās darbības atbalstīšana uz cilvēku sociālo garantiju rēķina nav pareiza un būtu jāmazina.

Tajā pašā laikā ir būtiski novērtēt VSAOI, ņemot vērā visus personas ienākumus kopā. Ir liela daļa iedzīvotāju, kuri paralēli savam pamatdarbam veic kādu saimniecisko darbību un tādējādi piepelnās. Finanšu institūta 2017. gadā veiktajā aptaujā 36% iedzīvotāju norāda, ka pēdējā gada laikā  ir veikuši kādu aktivitāti papildu ienākumu gūšanai. Tikpat liela daļa labprāt piepelnītos. Tas parāda šīs tēmas aktualitāti. Daļa no šīm aktivitātēm tiek veikta pelēkajā zonā vai ierobežota līdz minimālās algas lielumam. Proti, ja piepelnīšanās ieņēmumi pārsniedz 430 eiro, ir jāsāk veikt VSAOI no vismaz minimālās algas, kas ir ap 140 eiro mēnesī, neatkarīgi no tā, kādi ir kopējie personas ienākumi. Ja VSAOI skaitītu kopumā un tiktu noteikts to minimums, šādas piepelnīšanas aktivitātes varētu notikt veiksmīgāk un daļa no tām, iespējams, izaugtu par nopietnāku ģimenes biznesu.

Ieskicējot tikai daļu no nepieciešamajām izmaiņām, jācer uz kvalitatīvu diskusiju bez nepārdomātiem un sasteigtiem lēmumiem. Svarīgi, lai nodokļu korekcijas tiešām trāpa izvirzītajos mērķos, jo to uzdevums nav palielināt ienākumus visiem iedzīvotājiem, bet gan veidot kvalitatīvu, sociāli taisnīgu un ilgtspējīgu nodokļu sistēmu.