No brīža, kad informācija par mūsu izvēlēm, interesēm un uzskatiem ir ieplūdusi un uzkrājusies digitālajā pasaulē, ar pieaugošu intensitāti aktualizējas jautājums par tiesībām uz datu privātumu. Šajā rakstā centīsimies saprast, kam īsti pieder mūsu dati, tiklīdz tie nonākuši plašajā digitālajā sfērā.
Personas dati, tāpat kā jebkura cita informācija, ir nemateriāla lieta, kas vienlaikus var atrasties pie vairākām personām (datu pārziņiem). LR Civillikuma izpratnē īpašumtiesības nozīmē pilnīgu varas tiesību pār lietu[1], proti, tiesības to lietot bez ierobežojuma. Datu pārzinis pār personas datiem nekad neiegūst pilnīgu varas tiesību, jo tam vienmēr dati jāapstrādā atbilstoši likumā noteiktiem principiem. Proti, tikai noteiktam mērķim un līdz attiecīgā likumīgā mērķa sasniegšanai. Tātad datu pārzinis iegūst tikai lietošanas tiesības, jo kādā brīdī, sasniedzot attiecīgo mērķi, dati būs jādzēš.
Datu apstrādes tiesiskais regulējums ir veidots, lai tieši datu subjektam dotu visplašākās tiesības noteikt, kādā veidā tā dati tiek apstrādāti (vākti, izmantoti, glabāti). Vienlaikus, likumdošana jau pašos pamatos paredz arī trešajām personām (dažādiem pārziņiem, kā tiesībsargājošām iestādēm, darba devējiem, utt.) tiesības lietot mūsu personas datus noteiktās situācijās neprasot mūsu piekrišanu. Taču, ja atgriežamies pie digitālās pasaules, tur datu apstrāde tomēr pamatā balstās uz piekrišanas pamata.
Līdz ar to ir svarīgi atcerēties, ka digitālas pasaules milži, kas vāc un apkopo datus par mums, nav šo datu īpašnieki. Šie dati tiem ir tikai uzticēti izmantošanai noteiktam mērķim, datu subjektam formāli saglabājot tiesības kontrolēt šo datu izmantošanu.
Tomēr šo datu subjektu tiesību ievērošana un pārkāpumu kontrole ir lielākais mūsdienu izaicinājums. Lai gan formāli datu subjektam būtu jābūt informētam par rīcību ar tā datiem, realitātē arvien biežāk atklājas situācijas, kur kāds digitālais serviss ir ar viltus metodēm maldinājis datu subjektus un izmantojis peļņas gūšanas mērķim, par ko datu subjekts nav nojautis (piemēram, Cambridge Analytica skandāls).
Globālajiem digitālo servisu milžiem ir zināms viss par mūsu uzvedību internetā, un liela daļa no šīs informācijas var tikt attiecināta arī uz mūsu izvēlēm un rīcībām nākotnē. Iespējas, ko paver šādas zināšanas (apvienojumā ar datu apstrādes risinājumiem), var salīdzināt, teiksim, ar naftas ieguves industrijas pirmsākumiem. Pelnošais datu tirdzniecības bizness praktiskajā dzīvē pagaidām ir grūti izsekojams un kontrolējams. Taču, gaismā nākot arvien jauniem faktiem par mūsu datu izmantošanu, sabiedrība sāk apzināties attiecīgos riskus un tas varētu mainīties, jo “regulācijā” sāk iesaistīties arī šo pakalpojumu lietotāji, proti, mēs visi.
Priekšrocības, ko sniedz saziņa sociālajos medijos un digitālo mediju pasaule kopumā, ir tik iespaidīgas, ka dažādas nepilnības un to radītās blaknes (piemēram, viltus ziņu izplatība) diez vai var apdraudēt pašus digitālos medijus.
Mēs “maksājam” par digitālās pasaules ērtībām, daloties informācijā, uzticot kādam mūsu personīgos datus. Jo lielāks šo datu apjoms, jo spēcīgāks kļūst konkrētais medijs vai platforma.
Tiesa, savus datus mēs uzticam konkrētam mērķim. Un tieši ar šo datu izmantošanu “konkrētam mērķim” sākas problēmas. Atklājoties, ka šie mērķa ierobežojumi bieži netiek ievēroti vai šie mērķi netiek atklāti pietiekami skaidri datu vākšanas brīdī, tas laika gaitā var būtiski samazināt sabiedrības uzticēšanos digitālajiem medijiem. Uzticēšanās zudums, iespējams, varētu likt tiem pārvērtēt savus darba principus.
Cilvēku uzticēšanās (neuzticēšanās) digitālo platformu labticīgumam un bažas par tām uzticētās privātās informācijas nodošanu trešajām personām, kā arī par šīs informācijas izmantošanu trešo personu interesēs, var iegrožot digitālo “milžu” rīcību. Liekot tiem domāt arī par biznesa ētiku, ne tikai likuma burtu, kas nespēj izsekot līdzi tehnoloģiju attīstībai. Sabiedrības uzmanību šiem jautājumiem visvairāk aktualizē slavenības, kuru viedoklī ieklausās vairākums. Spilgtākais no nesenajiem piemēriem ir pazīstamā aktiera Sašas Barona Koena pagājušā gada novembrī publiski paustais viedoklis par propagandas pieļaušanu sociālo mediju telpā un pārāk kūtru rīcību, lai pārbaudītu informācijas patiesumu politiskajās reklāmās.
Turklāt jautājums nav tikai par “digitālajiem paradumiem”, kurus var izsekot mūsu profilos sociālajos medijos un meklētājservisu vēsturiskajos datos. Tā ir arī mūsu reālo ikdienas gaitu izsekojamība, ko var paveikt caur viedtālruņos lejupielādētajām lietotnēm.
“Jā, lejupielādējot lietotnes, mēs visi esam noklikšķinājuši pogu par piekrišanu lietošanas noteikumiem. Bet cik daudzi no mums rūpīgi izlasa, kam esam piekrituši?” – šai problēmai veltītā publikācijā “Spiegi kabatās” vaicā The New York Times žurnālisti[2].
Globālais uzticēšanās indekss, kuru kopš gadsimta sākuma ik gadu publicē kompānija Edelman, rāda, kā pieaug sabiedrības bažas par tehnoloģiju ietekmi uz mūsu ikdienu. 66% respondentu (28 valstīs tika izvaicāti 34 tūkstoši cilvēku) uzskata, ka tehnoloģijas padara par neiespējamu zināt, vai tas, ko mēs uzzinām (lasot, dzirdot), patiešām ir patiess, reāls. 61% cilvēku sacījuši, ka pie vadības grožiem esošie tehnoloģiju attīstību, visticamāk, neizprot, tāpēc nespēj šo procesu efektīvi regulēt. Vēl lielāks respondentu skaits – 76% cilvēku – uzskata, ka nepatiesa informācija tiek izmantota kā ierocis. Turklāt vairāk nekā puse cilvēku ir pārliecināti, ka viņu ikdienā izmantotajos medijos tiek publicēta neuzticama informācija. Minētais pētījums rāda, kā pieaug bažas par tehnoloģiju ietekmi uz mūsu dzīvi un bažas par to, ka šis process kļūst nekontrolējams.
Mūzikas straumēšanas vietnes Spotify un mikroblogošanas vietnes Twitter lēmumi apturēt politisko reklāmu publicēšanu ir vērtējami kā sabiedrības pastiprinātas uzmanības un bažu rezultāts. “Runa nav par vārda brīvību, bet gan par to, ka auditorija tiek sasniegta par samaksu. Un maksājumi par to, lai palielinātu politisko vēstījumu sasniedzamību, rada ievērojamas sekas, ar kurām demokrātijas infrastruktūra mūsdienās, iespējams, nespēj tikt galā,” savas kompānijas lēmumu komentēja Twitter vadītājs Džeks Dorsijs. Šis ir gana tālredzīgs un atbildīgs solis. Politiski orientēti vēstījumi bieži vien mēdz operēt ar cilvēku bailēm, vēlmēm un priekšstatiem, – šāda “spēle” ar sabiedrības noskaņojumiem mēdz novest pie viedokļu polarizācijas un pārsteigumiem uz politiskās skatuves. Un mediji, kuru auditorija mērāma simtos miljonu cilvēku, tā vai citādi kļūst par šīs politiskās skatuves veidotājiem.
Tāpēc jautājums par mūsu datu uzticēšanu digitālajām platformām ir krietni plašāks par tiesībām uz datu privātumu. Uzticot tām savus datus, mēs padarām tās spēcīgākas, kas nozīmē lielāku ietekmi uz mūsu ikdienas dzīvi. Atgādinot par problēmām un “blaknēm”, kas veidojas digitālo mediju pasaulē, mēs ietekmējam visu sabiedrību kopumā. Pēdējā laikā šos jautājumus sāk aktualizēt slavenības – tas varētu iekustināt pietiekami lielu sabiedrības daļu, lai digitālajiem milžiem saistošs būtu ne vien likuma burts, bet ilgtspējīga un ētiska darbība kopumā.
[1] LR Civillikums, 1937, pants 927: Īpašums ir pilnīgas varas tiesība par lietu, t. i. tiesība valdīt un lietot to, iegūt no tās visus iespējamos labumus, ar to rīkoties un noteiktā kārtā atprasīt to atpakaļ no katras trešās personas ar īpašuma prasību.
[2] Raksta tulkojumu var lasīt žurnāla “IR” 16. janvāra numurā.
Komentāri (4)
Sskaisle 25.02.2020. 10.40
man ir absolūta neskaidrība – nezināšana par ķīniešu huawei . Diezgan daudz ir info par to, ka huawei – tas ir slikti – ka izlūko, izspiego un tā …
Vienlaicīgi – man telefonā nav internets, visi tie baiti ir iztērēti, jāgaida jauns mēnesis , bet ja iestatījumos mēģinu atrast wifi – man piedāvā huawei b25 – 5g –
iesāku par šo sarunu darbā, mani kolēģi nokaunināja , lai es netēlojot nezinīti , bet tā arī nesaprotu -kas notiek – kauns jau prasīt kādam – kauninās atkal
0
Sskaisle 25.02.2020. 10.33
Un kas ir interesanti, ja runājam par digitālo uzvedību – piemēram, valsts veselības inspekcija man atsūta atbildi – bet nevaru nekādā veidā to atvērt. Kaut kāds formāts ne tāds. Rakstu rakstu, ka neveras vaļā – man atbild – tā mana ne viņu problēma.
Padomājiet – Latvijā 1/4 daļa cilvēku saņem algā 450 eur , puse no pensionāriem saņem ap 200 eur – bet valsts lepni paziņo, ka tagad viss būs digitalizēts – vid vairs nebūs pieejams, inspekcijas un policija – tikai digitalizēti – ja ir internets – labi, varēsi vēl kaut kā sazināties ar valsti, ja interneta un digitālās prasmes nav – tad aizmirsti , kas ir valsts. Tā tevi atradīs brīdī, kad nebūsi atdevusi tai savu naudiņu – tad gan valstij būsi vajadzīga
Tā pati apsaimniekošana – cik tur simti miljoni tiek maksāti RĪGAS SILTUMAM, cik RĪGAS ŪDENIM – bet tāda elementāra lieta – ka es varētu ieiet viņu mājas lapā un atrast savu adresi un pārliecināties, ka apsaimniekotājs naudu ir pārskaitījis – tāda lieta nepastāv. Tas vienkārši nav izdevīgi tiem , kam ir vara – jo trulāka un nabadzīgāka saiedrība, jo vieglāk ar to manipulēt
N kaut vai tagad – izrādās Rīgā par liftiem esam pārmaksājuši miljoniem lielas summas, vienlaicīgi RDomes iereņi saka, ka tas vēl nekas – monopolistu siksna tikšot vilkta vēl ciešāk …
nu labi – ceptie gaiļi ne knabs , ne dziedās – nav vērts vispār
0
Sskaisle 25.02.2020. 10.23
patiesībā – visu izksaidrot var ar tiesisko nihilismu valstī – bardaks nenormālākais
Lūk, man mājās – bez jebkādām saplcēm, bez īpašnieku piekrišanas( RNA a/s mums skaidro, ka viņi nedrīkst teikt mums, kuri esam dzīvokļu īpašnieki – ka nedrīkst nevienu saukt vārdā) utt utjprj ierīkoja jaunas durvis.
Devos cauri visai Rīgai, lai tās firmas kantorī nopirktu čipu ar ko atvērt durvis – tas ir ļoti ērti , kad rokās ir cimdi. Darbiniece man prasa uzrādīt dokumentu – es jautāju – kāpēc- nu čipi esot personalizēti. Nu labi – ja tā – tad parādu savu ID – viņa datus savada kompī.
Bet – izrādās , ka man nepiegādā pastu – jo ne tā pati firma , ne apsaimniekotājs pastu nav informējis , ka ir jauns durvju kods.
Zvanu visiem pēc kārtas un paužu savu neapmierinātību. Pēkšņi tā pati firma – iespējams tā pati darbiniece man saka – kur problēma? Iedodiet pasta darbiniecei savu durvju kodu un viņa jums pastu atnesīs. Bāc – jūs taču teicāt, ka tie ir personalizētie koddi – nē – visai kāpņu telpai vienādi esot. PAGA – ja tā – tad priekš, kam jums vajadzēja manus personas datus rakstīt firmas datorā? Par to viņa neko nezinot.
Nu ko man darīt ? NEKO – PROTAMS, neba nu es kāda amatpersona, vai politiķe vai nelegālo darbu darītāja, lai kādam mani dati būtu ļoti vajadzīgi, bet tai pat laikā – kādā brīdī pēkšņi var visādi brīnumi notikties. Starp citu – firmu sauc- meko un ko – barona ielā.
1
+1
0
Atbildēt
@ak > Sskaisle 25.02.2020. 17.14
Digitalizāciju pamatā izgudroja (ziemeļ)amerikāņi atbilstoši savai mentalitātei un lietošanas ērtībai. Pārējā pasaules daļa (atkal ar dažiem izņēmumiem) nojauš, ka digitalizācija varētu sniegt priekšrocības, cenšas to apgūt, taču ar peld tajā kā duļķainā ūdenī: īsti labi neko neredzot un nesaprotot. Tas dod iespēju dažīem veikliniekiem labi nopelnīt (e-veselība, piemēram). Tā ir mūsu skumjā ikdiena, diemžēl. Otrkārt, nozarē turpinās tik strauja attīstība, ka pielietojums nespēj sekot. Mana personīgā nojauta ir, ka viss tas labi nebeigsies, briest krīze (IT zināšanu un prasmju bagātnieki no vienas puses un profāni no otras, sabiedrības, valstis) un tā var pat apsteigt ekoloģisko katastrofu.
0