Šausminošā mīlestība

Dailes teātra izrāde Māte — satricinošs Lilitas Ozoliņas aktierdarbs

Režisors Intars Rešetins izrādi nosaucis par triloģijas noslēdzošo daļu, akcentējot, ka jau iestudējis Floriana Zellera lugas Tēvs (ar nosaukumu Ak, tētīt Nacionālajā teātrī) un Dēls (Dailes teātrī), un cikls tiešām veidojas: tie ir stāsti par dažādiem ģimenes sairšanas (varbūt izdzīvošanas?) modeļiem, sastopoties ar mūžvecām problēmām — novecošanu, pieaugšanu, piederības meklējumiem. Arī izrāde Māte Dailes teātra Kamerzālē ir stāsts par pieaugšanu, tikai skatīts no pretējās — vecāku — puses, un šajā izrādē režisors riskējis, skaudrāk izceļot patoloģijas tēmas. Risks attaisnojies — Māte pierāda, ka Rešetins savā meistarībā krietni izaudzis. Bet apžilbinoši spožu šo uzvaru padara aktrise Lilita Ozoliņa Mātes lomā.

Izrādē ir četri varoņi, tomēr Māte ir galvenā — viss, ko redzam, norisinās viņas subjektīvajā telpā. Māte jūt, ka viņu pametis karsti mīļotais dēls, un visa viņas eksistence koncentrējas vienā punktā — izmisumā par tukšo māju un tukšo dzīvi…

Scenogrāfs Kristaps Skulte māju, kurā Ozoliņas varone jūtas iesprostota, izveidojis stilizēti reālistiski, tā, ka, īpaši neiedziļinoties, var pat palaist garām eleganti atturīgajos toņos ieturētās telpas metaforas — gan «proscēnija arku», kas kalpo par gaismas avotu, mēbelēm un vienlaikus ierāmē varoņu ciešanas gluži kā gleznā, gan efeju vijumus telpas dziļumā. Realitātes ilūzijai palīdz arī Janas Čivželes veidotie kostīmi, kuru laikmetīgums signalizē par izkropļotu realitāti tikai mirkļos, kad varoņi savu ietērpu pēkšņi mainījuši vai samainījušies ar tiem.

Skatuves vides neuzkrītošā poēzija pieļauj dažādas interpretācijas. Iespējams iztēloties, ka redzam ģimenes krāsmatas — ikdienas rutīnu atsvešināti aukstā gaismā, dzīvās kopā būšanas telpu aizaudzējot ar efeju džungļiem. Tikpat labi tā ir varones psihe, kas fokusā spēj noturēt tikai atsevišķus realitātes fragmentus, pārējo redzot kā absurdu pagājības — sen nekopta dārza — labirintu, kas biedē, nevis mierina.