Mikrorajonu iedzīvotājiem pietrūkst saiknes ar vēsturi, viņi nejūt savas saknes, piederību vietai, kur dzīvo, uzskata Imantas apkaimes aktīviste Rigonda Bērziņa. Viņa vēlas to mainīt. Anniņmuižai Imantā ir krāšņa vēsture un iespējas to izmantot, taču ēkas liktenis šobrīd ir apdraudēts
Ieslēdzis navigāciju, soļoju gar Anniņmuižas parku — vecā muižas meža pēdējām paliekām, kas kā zaļš pakavs iespiedies masīvajā 70. gadu blokmāju apbūvē Imantā. Tur, kur to pārcērt Jūrmalas gatve, jāiet pa labi, tiktāl viss skaidrs. Tad pa kreisi, bet uz mirkli samulstu. Atduros pie pāris piecstāvu hruščovkām, tālāk vīd arī vērienīga Staļina laika ēka kā tāds pēdējais, senākais 20. gadsimta arhitektūras kultūrslānis, aiz kura, es zinu, atklāsies tas, ko es meklēju — vēl senāka un atšķirībā no pārējām unikāla būve, pati Anniņmuiža. Tā ir Latvijas Universitātei (LU) pagaidām vēl piederoša teritorija, ieliņu tīkls te nesaprotams, un es izmetu pāris liekus līkumus, kamēr nokļūstu galā.
Abonē žurnāla digitālo versiju un atbalsti kvalitatīvu žurnālistiku!
Ja esi jau abonents, lūdzam autorizēties ar savu e-pastu.