Godīga konkurence ir viens no veselīgas uzņēmējdarbības galvenajiem balstiem. No šā gada 1. janvāra valstij un pašvaldībām, kā arī tām piederošajām kapitālsabiedrībām ir aizliegts pārkāpt vienlīdzīgas konkurences principus. Tomēr kontrolējošs mehānisms, kas pateiktu “stop” pašvaldību biznesa ambīcijām, vēl nedarbojas praksē, par ko ik pa laikam liecina skaļi notikumi ap pašvaldību uzņēmumiem. Valsts pārvaldes iekārtas likums nosaka, ka valsts un pašvaldības drīkst iesaistīties komercdarbībā, ja konstatēta tirgus nepilnība. Taču, pēc būtības nevērtējot tirgus nepilnības faktu, tas var nozīmēt privātuzņēmēju izstumšanu no tirgus, kas rada virkni risku.
Pašvaldību kapitālsabiedrības un korporatīvās pārvaldības prakse
Veiksmīga uzņēmējdarbība ir valsts ekonomiskās labklājības skābeklis un kārdinājums ikvienam uzņēmējam. Pret to nav imūnas arī pašvaldības, kurām ir gana laba apetīte iesaistīties uzņēmējdarbībā, nereti izstumjot no tirgus privātos komersantus. Tomēr šāda uzņēmējdarbība ne vienmēr ir veiksmīga un vērsta uz sabiedrības interesēm, jo nepietiekama konkurence iet rokrokā ar zemu efektivitāti.
Labvēlīgāki nosacījumi pašvaldību uzņēmumus bieži vien padara neefektīvus, salīdzinot ar tiem tirgus dalībniekiem, kuriem visu laiku jādomā par kvalitatīvāku piedāvājumu patērētājiem. Ja nav konkurenta, kurš pastāvīgi “elsotu pakausī”, ja tas nav izdzīvošanas jautājums, vēlme strādāt aizvien labāk agri vai vēlu zūd un uzņēmums var pārvēsties par “melno caurumu”, kurā šķērssubsīdiju un zaudējumu kompensāciju veidā izgaist nodokļu maksātāju nauda.
Par konkurences neitralitātes principa pārkāpumu liecina pazīmju kopums, ko nereti var novērot pašvaldību kapitālsabiedrību darbībā: izstrādājot tiesību aktus, tām tiek radītas nepamatotas konkurences priekšrocības; organizējot iepirkumus, valsts vai pašvaldības izslēdz privātā sektora uzņēmumu dalību tajos; publisku personu komercdarbība tiek šķērssubsidēta; pakalpojumu cenās nav iekļautas visas izmaksas; pakalpojumu īstenošana notiek, ciešot pārmērīgus zaudējumus.
Ar ko riskējam, ļaujot pašvaldībām izstumt no tirgus privātuzņēmējus?
Negodīga konkurence nebūt nav vienīgais risks, ko rada pašvaldību kapitālsabiedrību biznesa ambīcijas. Bieži novērojams, ka pašvaldību komercdarbībā politiskās nostādnes prevalē pār loģiskiem, vajadzīgiem biznesa lēmumiem. Tas nozīmē partijas biedrus un “savējos cilvēkus” vadošos amatos, korupcijas skandālus un necaurspīdīgus finanšu darījumus, bet publiskajā telpā par mērķiem un rezultātiem ir vairāk jautājumu nekā atbilžu. Vai pašvaldības var būt krietns un gādīgs saimnieks saviem uzņēmumiem? Diemžēl šis jautājums aktualizējas tikai tad, kad pašvaldību uzņēmumi nokļūst zem korupcijas apkarotāju un mediju lupas. Tas savukārt iezīmē nākamo risku – politiķu atbildību jeb, pareizāk sakot, tās trūkumu.
Ja privātais uzņēmums pieņem bezatbildīgus lēmumus, tas zaudē savu naudu. Taču pašvaldības rīkojas ar nodokļu maksātāju naudu. Spilgts piemērs ir ne tik sen mediju viļņošanos izraisījusī Rīgas brīvostas “velkoņu lieta”, kurā pierādāmie zaudējumi pārsniedza miljonu eiro, bet nekādas sankcijas pret tiem, kuri attiecīgos lēmumus pieņēmuši, nesekoja. Atbildība par neprofesionāliem lēmumiem pašvaldību komercdarbībā diemžēl ir iluzora.
Visbeidzot, privāto uzņēmumu izstumšana no tirgus negatīvi ietekmē valsts ekonomiku kopumā. Apstākļi, kuros privātajiem uzņēmumiem pat netiek sniegta iespēja konkurēt, nemotivē jaunus uzņēmumus ienākt tirgū, bet ārvalstu investori nevēlas investēt tirgus politizācijas un apšaubāmās uzņēmējdarbības vides dēļ.
Jautājumu vairāk nekā atbilžu
Viens no piemēriem, kas aktualizējies pēdējā laikā, ir atkritumu apsaimniekošana kā pašvaldību bizness. Žurnāls Ir 2018. gadā izpētīja, ka aptuveni trešo daļu atkritumu apsaimniekošanas tirgus Latvijā sedz pašvaldību kapitālsabiedrības. Šāda situācija ir iespējama tāpēc, ka Atkritumu apsaimniekošanas likums pagaidām neuzliek par pienākumu juridiskām personām izvēlēties pakalpojumu sniedzēju brīvajā tirgū, ja tām ir savas kapitālsabiedrības ar vismaz 51% daļu. Šie uzņēmumi bez konkursa un bez konkurences “apsaimnieko” aptuveni 40 miljonus eiro gadā, ko maksā gan iedzīvotāji, gan uzņēmumi. Saskaņā ar apkopoto informāciju pašvaldībās, kurās atkritumus apsaimnieko pašiem vietvalžiem piederošie uzņēmumi, atkritumu apsaimniekošana ir vidēji par 16% dārgāka nekā pašvaldībās, kur to dara privātuzņēmēji.
Skaitļi gana daiļrunīgi atbild uz jautājumu, kāpēc pašvaldības iesaistās biznesā, bet vai tomēr šeit nebūtu rodami citi risinājumi? Kā nodrošināt objektīvu tirgus situācijas vērtējumu un konstatēt nepilnības? Kā uzņēmējiem aizstāvēt savas intereses gadījumos, kad privātais sektors tiek izstumts no tirgus? Un kāda ir politiķu atbildība, pieņemot lēmumus par iesaistīšanos neveiksmīgos biznesa projektos? Uz šiem jautājumiem gaidām skaidras atbildes no lēmumu pieņēmējiem.
Komentāri (3)
lindab456 14.02.2020. 10.09
Stop – Rīgas mežu izciršanai! Tā ir jāaptur vismaz līdz jaunajam domes sasaukumam, lai iespējami objektīvi varētu izvērtēt visus ieguvumus un zaudējumus.
Kādi ir RD kapitālsabiedrības RM dibināšanas mērķi, uzdevumi un funkcijas un – vai saimnieciskā darbība ir prioritāte un kāda ir tās efektivitāte?
0
Sskaisle 13.02.2020. 11.00
mums- daudzdzīvokļu namā, kurā dzīvoju tika ierīkotas jaunas ārdurvis. Nekāda informācija mums iedzīvotājiem netika sniegta. Kas izlēma to darīt, vai bija iepirkuma konkurss, vai vispār tā bija pirmā nepieciešamība , vai tiks veikti apdares darbi, kāda ir tāme utt. Var jau teikt, ka tā ir īpašnieku pašu vaina. Bet – var arī teikt, ka tas ir vispārējā bardaka valsts pārvaldē rezultāts. Atsaucoties uz jauno datu aizsardzības likumu – mēs īpašnieki neko vairs nezinam , jo nedrīkstam minētā likuma dēļ zināt – kurš ir dzīvokļa īpašnieks, kurš mājas vecākais , kurš pieņem lēmumus, vai vispār tādus īpašnieki vēl pieņem, ja jā -tad kādā veidā utt. Varbūt jau esam pārdoti , kādam Kipras nodokļu paradīzē bāzētam uzņēmumam. Likums neļauj izpaust sensitīvu informāciju – tā ir apsaimniekotāja – RNA standarta atbilde. Ja atbilde vispār ir. Jo bieži atbildes nav – klusums.
Tatad – man bija jādodas komandējumā – nebija skaidrības, kā varēšu saņemt durvju kodu utt. Zavnījos, rakstīju, nervozēju utt.
Tagad kodu tomēr esmu saņēmusi – ļoti vienkāršā veidā – to ielika manā pastkastītē un varētu jau tagad teikt – liela brēka , maza vilna.
Bet var arī teikt, ka tā vienkārši ir apsaimniekotāja absolūta necieņa un neizdarība, bezatbildība un visatļautība.
Tagad nesaņemu pastu pakalpojumus. Zvanu uz savu pasta nodaļu , kāpēc man nav piegādāti manis pasūtītie preses izdevumi, esmu taču par to samaksājusi.
Man atbild, ka pastniece jau vairākas dienas netiek mūsu mājā jauno durvju kodu dēļ. Vai tiešām par katru tādu jautājumu ir jāzvana un jāraksta un jāsūdzās?
Šie jautājumi – tiesisko normatīvu izstrādāšana ievērojot ES likumus un vadošus norādījumus, kas būtu iedzīvotāju interesēs mūsu Ekonomikas ministrijai un vispār valsts pārvaldei ir tas pats, kas PSKP lozungu padomju okupācijas gados – ja tādus vajag – lai tie skan, mums tie dzīvi netraucē.
Un tās ir tikai kaut kādas nieka durvis. Un cik noprotu – mūsu apsaimniekotājs nebūt nav tas plēsīgākais un rijīgākais zvērs.
Tā arī nesapratu informāciju, ka Rīgas Domes uzņēmums – Rīgas Namu Pārvaldneiks svinējis par cik tur – laikam 70 00 eur Ziemassvētkus, bet laikam 6 milj uzņēmuma
naudas paspēlējis bankā – negribu ticēt, ka tik trula zagšana padomju okupācijas laikā bija iespējama. Nu bija slikta tā padomju okupācija – ļoti slikta , bet ja kungi ar kopējo naudu var tā izdarīties – tad es vairs atšķirību starp šodienas varu un okupācijas varu neredzu.
0
Sskaisle 13.02.2020. 10.59
Paskatamies saeimas sastāvu – nu kaut vai nenormāli laimīgi smaidošie kapu partijas zakatistovs un petraviča – viens aizdomās turamais, otru VID pēta laikam jau otro gadu –
Par kādu likumdošanu , par kādu sakārtotu un tiesisku valsti var būt vispār runa – drīzāk jau divi Mēneši uzlēks.
Ja ne mūsu dalība ES , mēs šodien jau būtu Moldāvijas līmeņa valsts …. bezcerīgi
0