Padomā, pirms “šļupsti”!

Cilvēkiem ir tendence pievērst nepiedodami maz uzmanības lietām, ko uztveram par pašsaprotamām. Reti kad ikdienā piedomājam pie tā, kā ejam, elpojam, kā tveram pasauli ar acīm. Un – kā un ko runājam. Cik savādi – mācām saviem mazuļiem pareizi izteikt vārdus. Vēlāk, skolās, mācām bērniem gramatiku. Teikumu uzbūvi. Taču nemācām pašu svarīgāko – nemācām sarunāties un izteikt savu viedokli. Pamatotu. Argumentētu. Saprotamu un empātisku.

Domāju, katram no mums ir kāds draugs vai paziņa, kas mēdz rakstīt gari un daudz dažādos īso ziņu kanālos, bet brīdī, kad satiec viņu dzīvē vai sazvani – apklust. “Ai,” viņš vai viņa saka, “nav vērts par to runāt. Nezinu, man nav ko teikt.” Paiet kāds laika sprīdis, un atkal iemirgojas telefona ekrāns no tikko saņemtās rakstītās ziņas.

No vienas puses, varētu domāt – laikmetā, kad rakstītais vārds – e-pasti, dažādi mesindžeri, WhatsApp ziņas – ieņem tik lielu vietu, vajadzētu būt tā, ka esam iemācījušies pareizi pielietot vārdus. Vajadzētu būt tā, ka īsajās ziņās, ko ik dienas sūtām cits citam, esam iemācījušies būt kodolīgi, precīzi un emocionāli bagāti. Tādi, kuri precīzi un trāpīgi spēj pateikt to, ko tobrīd domājam, jūtam un vēlamies paust. Vajadzētu būt, ka esam iepazinuši vārda vērtību, kvalitāti. Sapratuši, ka vārds ir spēcīgs instruments, kas, pielietots pareizajā kombinācijā, spēj nest to ziņu, ko vēlamies nodot.

Tomēr nē, notiek tieši pretējais – īsās ziņas, aprautie teikumi atsvešina, neļauj pilnveidoties savstarpējām attiecībām un savā ziņā grauj pašu komunikācijas prasmi.

Vai mēs kā sabiedrība vispār vēl protam sarunāties? Vēl vairāk – vai spējam paust citiem savas domas, uzskatus tā, lai otrs nevis dzirdētu aizvainojumu, bet varētu bagātināties no dialoga, no sarunas?

Aizvien vairāk un biežāk mūsu sarunas atgādina komentārus. Nepārdomātus viedokļus. Un mūsu komentāri parasti ir vienpusēji. Faktoloģiski nepārliecinoši. Vairāk emocionāli. Un bērni tos klausās. Viņi no tiem mācās. Kopē un tiražē tā, kā to ir iemācījušies mājās. Tad nereti gadās, ka maza jauka dāma viesos paziņo, ka namamātes sarūpētā zupa ir pretīga. Ka tas un tas nav labi. Bērns ir iemācījies bliezt pa tiešo. Neapstāties un nepadomāt – kā mans sacītais var ietekmēt to, kam es to saku. Kā to izdarīt iejūtīgi. Empātiski.

Skolās jauniešiem kļūst aizvien grūtāk uzrakstīt saliktu sakārtotu teikumu. Tas arī nav vienkārši izdarāms, ja ir mazs vārdu krājums. Tomēr tieši vārdu nezināšana ir tā, kas devalvē prasmes runāt.

Tīri praktiski – jo mazāks vārdu krājums, jo sarežģītāk veidot dziļas izprotošas sarunas. Kā es varu pastāstīt, kā jūtos, ja pat nespēju vārdos nosaukt savas emocijas? Un īsajās sarakstēs vārdi tiek patērēti tik ātri, tik strauji, ka tie kļūst aizvien vienkāršāki, vienkāršāki un vienkāršāki. Un beigu galā ir tikai divas galējībās – viss ir ‘sūds’ vai ‘kūl’. Viss, kas ir bijis pa vidu, kas spēj iekrāsot, izteikt, pilnveidot, papildināt – tas ir atmests, pazaudēts, iznīcis.

Kāpēc mēs vispār runājam? Vai runājam tikai tāpēc, lai paustu savu viedokli, vienalga, kāds tas ir, vienalga kam? Runājam tikai tāpēc, ka ir kāds vai kādi šķietami klausītāji, kuri kalpo par manu šā brīža auditoriju? Vai tomēr runājam tāpēc, lai sarunātos, lai uzzinātu kaut ko jaunu, bagātinātos un, iespējams, mainītu savu viedokli? Vai esam pavērtējuši savas sarunas? Kādas tās ir? Visbiežāk diemžēl tie nav dialogi, tās ir monologu apmaiņas, kur es tikai gaidu, kad beigsies iepriekšējā runātāja teiktais, lai atbildētu ar savu jau sagatavotu atbildes runu.

Reti kad sarunas ir tādas, kad patiesi klausāmies, ieklausāmies, ļaujam sarunas biedra teiktajam rezonēt mūsos un, iespējams, radīt jaunas domas, jaunas sajūtas, jaunas lietas.

Taču nē. Īsts dialogs tomēr prasa pārāk daudz iedziļināšanās. Vieglāk taču ir tikai paust savas domas. Par jebko. Neatkarīgi no tā, vai es pārzinu tēmu vai nē. Un visbiežāk tieši vairāk runājam un rakstām komentāros par to, kur neesam iedziļinājušies, ko nepārzinām. “Vislabākie” komentāri un domas ir tieši par tām lietām, par kurām nemaz negribam uzzināt vairāk. Tas ir kā sava veida vairogs, aizsargāšanās no informācijas, kas mūs varētu mainīt – labāk tomēr pašsaglabāties, dzīvot savā pierastajā informatīvajā pasaulītē, nevis ielaist tajā kaut ko jaunu, kas – nedod dies! – varētu likt man mainīt domas, uzskatus un vērtības.

Masveidā kļūstam par kritiķiem, kas diemžēl nemaz neprot kritizēt, kas neprot paust argumentētu viedokli, kura mērķim jābūt dot vērtējuma saņēmējam pozitīvu impulsu pilnveidoties, attīstīties. Tieši pretēji – nepārdomātie izteicieni sarunās, sarakstēs dāvā pretēju efektu. Sevišķi tiem, kas tikko sākuši kaut ko darīt. Ar vārdiem viņi tiek pastumti malā, aplieti ar aukstu ūdeni un pataisīti par amatierizrādes cirka klauniem. Par tādiem, kas pat kā klauni nemaz nav smieklīgi.

Runāt ir jāmācās. Un tas ir jāmāca. Tas būtu jāieliek jau ģimenē – veltīt vakarus sarunām, nevis kolektīvai mirdzošo ekrānu apmātībai. Ir jāmācās runāt. Un ne tikai. Lai sarunātos, ir jāprot arī klausīties. Un klausīties arī jāmācās. Klausīties ir jāprot. Jāspēj ieklausīties. Saruna nav saruna tad, ja runā tikai viens. Tāpat saruna nav saruna, ja otrs neklausās. Tad saruna izzūd. Saruna izčākst. Izčab un nemaz neatnāk kā šāgada Latvijas ziema.