Guntis Eniņš. Foto — Ieva Salmane
Tautā sirsnīgi dēvēts par Dabas Ķēniņu, Guntis Eniņš drīzāk atgādina nevaldāmo palaidni Lennebergas Emīlu. Viņa piedzīvojumi līdzinās dižiem nedarbiem. 86 gadu vecumā joprojām dodas ekspedīcijās glābt dižkokus, meklēt dižakmeņus un pārdroši spraukties neatklātās alās. Nupat sarakstījis aizraujošu grāmatu Latvijas dabas brīnumi
Ienākot dabas pētnieka Dobeles dzīvoklī, ieraugu pirmo no daudzajām pašorganizācijas un iedvesmas zīmītēm, ko viņš izdrukājis un izlīmējis pa visu māju. Ar sarkanu flomāsteru rakstītais uzsaukums bargi vēsta: «STĀVI!», un seko saraksts ar iemesliem: brilles, maks, mobilais, pulkstenis, cepure. Tātad pastāv nopietns risks iziet no mājām bez šiem svarīgajiem priekšmetiem. Patiesi — Guntis Eniņš pilnībā iemieso izklaidīgā zinātnieka tēlu, kurš meklē brilles, kas atrodas uz paša deguna, un katrā kājā uzvilcis citas krāsas zeķi. Ir taču daudz nozīmīgākas lietas, ar kurām nodarbināt prātu.
Cita atgādinājuma zīmīte turpat pie ārdurvīm uzstāj: «Nesaki «par cik»! Saki latvisko «tā kā»!» Bet viesistabā redzamais uzsaukums paģēr: «Turpmāk «nē» TV! «Nē» garām telefona sarunām! Avīzes lasi ĪSI.»
Vai Eniņa kungam tiešām izdodas šos principus ievērot? «Kurus tieši?» viņš bažīgi pārjautā. Pār brilles malu pārlaidis aci televizora un garo telefonsarunu aizliegumam, smejot atmet ar roku — nemaz neizdodas ievērot, pilnīgs bezceris! Pašam Eniņam svarīgākā zīmīte uzlīmēta uz tualetes durvīm, kas ir gudri darīts, jo šajā «iestādē» cilvēks iegriežas regulāri. Tajā rakstīts: «Visur PAPĪRU KAUDZES! Tā ir tava lielākā problēma.»
Grāmatu Latvijas dabas brīnumi sarakstījis triecientempā — četros mēnešos. Visu šo laiku viesistaba un darbistaba bijušas aizkrāmētas ar izdruku, fotogrāfiju, pierakstu un karšu, arī atvērtu grāmatu un avīžu kaudzēm tā, ka cauri telpām vedusi šaura taciņa. Eniņš šajā celulozes labirintā vairākas reizes klupis un kritis, un pēc grāmatas pabeigšanas nikni zvērējis ieviest mājās mūžīgu, stingru kārtību. Dokumentu mapes atgriezušās grāmatu plauktos.
Uzraksti uz muguriņām liecina par Eniņa mūža darbu. Lībiešu krasts 2003. Balvu dižkoku protokoli. Petroglifu jeb senburtu atklājumi Latvijā. Alu plāni. Dobeles dižkoku apsekošanas lapas. Doru koki. Un tā bez gala… Gaidot tikšanos ar savu mīļāko žurnālu Ir, Guntis pusi dienas mežonīgi tīrījis māju un sagaida mani pārguris un sanervozējies. Bet, apēdis sauju šokolādes konfekšu, strauji atgūst savu tiešām pārdabisko enerģiju un burbuļo kā pavasara strautiņš.
Aizvien zaļš
Latvijas dabas brīnumi ir neparasta grāmata. No vienas puses, krāšņs dabas pētnieka piedzīvojumu stāsts, par kuru varētu uzņemt supervaroņu kino. No otras puses, pārsteidzoša rokasgrāmata Latvijas apceļotājam, jo tajā ir daudz atklājumu. Pat nenojautu par visu šo mazo upīšu krastu brīnumiem, krusta un doru kokiem un pēdējā Latvijas svētozola eksistenci. Šķirstot grāmatu, secinu, ka domās jau esmu uzrakstījusi Latvijas apceļošanas plānu vismaz trim vasarām. Kā teiktu Eniņš, bezceris!
Patiesībā Eniņš nav dabas zinātnieks — biologs, ornitologs vai kādu kukaiņu pētnieks. Viņš ir diplomēts inženieris. Jaunības ceļojumi uz skaistiem, neparastiem Latvijas dabas objektiem kļuva par aizrautību, vēlāk — par mūža misiju. Eniņa princips ir unikāls: uzskatīt dižkokus, dižakmeņus, strautus, pilskalnus un pazemes alas par kultūrvēsturisko mantojumu. Nolikt tos līdzās Vilhelma Purvīša vai Jaņa Rozentāla gleznām, Emīla Dārziņa Melanholiskajam valsim un Imanta Ziedoņa Epifānijām. Latvijas lauku ainavu viņš uzskata par mūžīgu epifāniju, kas ir godājama un atbildīgi saglabājama, tāpat kā Dziesmusvētku tradīcija.
Tikai kokus un iežus nav iespējams saglabāt drukātā veidā uz papīra vai izdziedāt dziesmā. To pastāvēšana un dzīvildze atkarīga no mums visiem. Šai ainavas un dabas vērtību epifānijai pāri gājuši kari, tumsonīgi zemes īpašnieki un padomju kolhozi. Pēc tam, kad Pļaviņu HES celtniecības rezultātā dzelmē nogrima ne tikai Staburags, bet arī neskaitāmi citi šai upei raksturīgi dabas brīnumi, Eniņā pamodās sparīgs dabas advokāts. Kāds varbūt domā, ka Eniņš ar savu ņemšanos ap katru veco ozolu ir traks. Bet trakajiem pieder pasaule, un reizēm mēs esam viņiem pateicību parādā.
Ir likumsakarīgi, ka Guntis Eniņš kļuva par vienu no galvenajām personām dzejnieka Imanta Ziedoņa dižkoku atbrīvošanas kustībā, kas padomju laika izskaņā apceļoja Latviju un ar parastiem cirvjiem un zāģīšiem attīrīja telpu ap sirmiem, milzīgiem kokiem, lai tie var elpot un zaļot. Tas bija kā atbrīvot Latviju, tikai pastarpinātā un simboliskā veidā. Atšķirībā no vairuma dižkoku grupas dalībnieku Eniņš turpina misiju līdz pat šai dienai kopā ar jauniem spēkiem. Uz grāmatas atvēršanas svētkiem izsūtījis īpašus ielūgumus bijušajai Ziedoņa dižkoku atbrīvošanas grupai. «Neatnāca neviens. Par to man tiešām sāp sirds,» viņš skumji atzīstas.
Tikpat loģiski ir tas, ka Guntis Eniņš kļuva par Latvijas Zaļās partijas biedru, pat tika ievēlēts Saeimā un Rīgas domē. Viesojoties viņa mājoklī, kļūst skaidrs, ka Eniņa kungs, būdams valsts amatos, turībā nav iedzīvojies. Viņš ar nožēlu runā par saviem partijas biedriem, kas pieķerti pārvietojamies ar kukuļu naudas čemodāniņiem. Jautāju Eniņa viedokli par nesenajiem notikumiem, kad Latvijas Zaļā partija tika izslēgta no Eiropas Zaļās partijas. «Bet vai tad mūsējie vairs ir zaļi?» izsaucas Eniņš. «Šis nu reiz ir politiskā spēka nosaukums, kas jāvalkā atbildīgi un atbilstoši vārdam. Kad Zaļā partija sāka biedroties ar Aivaru Lembergu, es kā naivs muļķītis neko ļaunu nenojautu. Domāju — cik labi, būs atbalsts mūsu zaļajiem mērķiem! Ak, tāda ir dzīve... Kauns atzīties, bet pat nezinu, vai vēl tajā partijā skaitos esam. Oficiāli izstājies neesmu, bet gadiem neesmu piedalījies sapulcēs. Kas zina, varbūt pēc papīriem tomēr esmu biedrs?» viņš prāto.
Un tad paziņo, ka īstam «zaļajam» cilvēkam un dabas aizstāvim jābūt nabadzīgam. Kur sākas finansiālas intereses, turpat arī beidzas pretestība mežu izciršanai un jaunu HES būvniecībai. Viņš tālāk nepamato savu domu par «nabadzīgo zaļumu», pie tā arī paliekam. Bet šajā atziņā ir kaut kāds neizskaidrojams patiesuma spēks. Un Eniņš, varbūt vienīgais no savas partijas biedriem, aizvien ir par zaļu zaļāks.
Koka dvēsele
Nemaz tik pieticīgs arī viņš nav un, izdzēris lielu krūzi kafijas, saņemas sevi paslavēt. Eniņam ir, ar ko lepoties. Viņš ir vairāk nekā 1000 publikāciju un daudzu grāmatu autors. Ir apzinājis un izglābis no nāves vairāk nekā 1000 dižkoku. Padomju laikā panācis, ka ar likumu tiek aizliegta dižkoku spridzināšana, kas kolhoziem bija ierasts veids, kā atbrīvoties no neērtā vietā augoša milzeņa. Vairāku pilskalnu, pazemes ezeru un alu atklājējs. Eniņš atraka un izpētīja Lībiešu upur-alas pie Svētupes Salacgrīvas apkaimē — unikālu vēstures liecību, kas kā dārgumu lāde bija pilna gan ar ziedojumam atstātām senām monētām, gan citiem arheoloģiski vērtīgiem priekšmetiem. Alās tika atklāti petroglifi, rakstu zīmes, ko atstājuši senie Vidzemes lībieši. Tas bija pasaules līmeņa un nozīmes atklājums.
Eniņš bija pirmais, kas izveidoja savu alu, dižkoku un ūdenskritumu uzmērīšanas sistēmu, kuru šobrīd izmanto jaunā latviešu pētnieku paaudze, jo tā ir visprecīzākā. «Runājot par dižkokiem, alām un citiem vērtīgiem dabas objektiem, mūsu pētniekiem diemžēl ilgus gadus piemitusi tieksme pārspīlēt. Precīzi pārmērot, nākas viņus apbēdināt. Nu nav mums tūkstoš gadu senu koku! Pat vecākajiem ir maksimums četri simti gadu,» atzīst Eniņš. Bet vai tāpēc šie koki ir mazāk vērtīgi? Dižkokiem piemīt unikāla īpašība — tie spēj ataugt un atzaļot pat pēc šķietami nāvējošām traumām.
Piemēram, Sīmanēnu svētozols Valmieras pagastā. «Reiz tur auga svētozolu birzs. Pēdējais milzenis ticis gan dedzināts no iekšpuses, gan tukšais stumbra dobums piepildīts ar ķieģeļu un cementa maisījumu, lai it kā stiprinātu koku, bet tas ozolam tikai smagi kaitēja, jo koks smaka un puva. 2019. gada vasarā vētra nolauza pēdējo zaru, šķita — viss, sirmajam gals klāt! Troksnis, ar kādu svētozols pārlūza, bija dzirdams tālā apkaimē. Bet mēs atlikušo koka daļu šovasar sastīpojām, un tas atzaļoja. Pēdējais Sīmanēns ir mūsu tautas svēts mantojums, nenovērtējams koka gara spēks,» gandrīz asarām acīs stāsta Eniņš.
Paša Dabas Ķēniņa spēks slēpjas ticībā, ka katram kokam ir dvēsele un personība. Ka akmenim ir sirds, un katrai upei sava neatkārtojama valoda. Kad Eniņš sāk stāstīt par maldugunīm, ko redzējis pie laupītāju alas uz salas Braslas upē Krimuldas novadā, jūtu galvā sakāpjam pamatīgu skepses līmeni: nu jau gan šis fleitē un pūš pīlītes! Vēlreiz izlasot neticamo stāstu grāmatā, sāku domāt par to, ko mēs katrs redzam. Cik atvērta ir tava sirds un acis? Vai esi bijis uz šīs salas vasaras nakts vidū? Ko redzi, kamēr citi guļ teltīs, guļammaisus pār acīm pārvilkuši? Varbūt Gunta Eniņa ticība dabas maģijai ir pārdabiska. Bet varbūt viņš redz to, kas mums paliek apslēpts, jo viņam sirds ir vaļā līdz galam un daba atver savu brīnumu vārtus. Galu galā, mūsdienu zinātnieki joprojām nespēj vienoties, ar kuru orgānu murrā kaķis! Un Dieva eksistence arī nav pierādīta, lai gan bez Dieva mūsu civilizācija nav iedomājama.
Cirst vai necirst?
Tas ir jautājums, ko uzdodu Eniņam, jo nesen Latvijas inteliģences pārstāvji nosūtījuši atklāto vēstuli Saeimai, protestējot pret izmaiņām mežu ciršanas noteikumos, kas ļautu cirst daudz jaunākus kokus. Eniņš sadugst. «Tas nav viennozīmīgs jautājums, kur viss ir melns vai balts. Zinu, ka esmu dabas un koku aizstāvis, tomēr nevaru strikti pieslieties vienam viedoklim. Zinu, ka mani par to ienīdīs.» Eniņš uzsver, ka pastāv divi mežu apsaimniekošanas skatījumi — mežs kā neskartas dabas rezervāts un dzīvotne neskaitāmām sugām un saimnieciskais mežs.
Viņš saprot ornitologu un citu sugu pētnieku bažas. Tomēr atzīst, ka visus Latvijas mežus nevar padarīt par dabas rezervātu, kur aizliegts cirst tāda vai citāda izmēra kokus un valda pirmatnējais haoss. «Ja salīdzinām mežu ar dārzu, tad dabiskais mežs ir kā pļava, kur senie cilvēki reiz ievāca ēdamos graudaugus un saknes. Bet saimnieciskais mežs ir kā mūsdienu dārzs, kuru mēs ravējam, apzināti kultivējam kādu augu, piemēram, kartupeļus. Šajā gadījumā kokus. Un mežs ataug. Tiešām ataug, dod tikai tam vaļu!»
Dabas pētnieks uzsver, ka pirmās neatkarīgās Latvijas valsts laikā meži klājuši ievērojami mazāku platību nekā mūsdienās. Latvijas ainava balstījās uz viensētu principa, un ap katru viensētu pletās līdumi un tīrumi — mežs tika atspiests mazākumā, taču nekāda ekoloģiskā katastrofa nesekoja. Vienlaikus Eniņš piekrīt dabas aizstāvju raizēm, ka Latvijas valsts mežu teritorijas tiek izcirstas zibenīgā ātrumā.
«Kad es lidinos virs Latvijas…» viņš iesāk teikumu, un es domāju — vai dieniņ, laikam neparastais kungs pievērsies meditācijai un levitē! Izrādās, ka viņš tiešām lidinās. Ar helikopteru. Tas nav lēti, bet Eniņam roka nenotrīc, sagrabinot naudiņu tik dārgai izpriecai. Un, lidinoties virs Latvijas, viņš redzot, ka mežu ir papilnam. Redz arī izcirtumu sāpīgos caurumus, bet zina, ka mežs ataugs un katra latvieša Sniegbaltītes sapnis par dziedāšanu un dancošanu kopā ar putniņiem un stirnām pagaidām nav apdraudēts. «Arī sēnes būs,» viņš pabeidz domu ar latvietim svarīgāko — baraviku lasīšanas aspektu.
Mežvītenis
Apgalvojot, ka Eniņš par dabas ekspedīcijām var runāt bezgalīgi, es nepārspīlēju nenieka. No trīsarpus kopā pavadītām stundām vismaz divas klausos neticamos piedzīvojumu stāstos, kuriem pat amerikāņu vesterni var pienest ūdeni. Par to, kā aizgruvušu alu racējiem alas griesti iegruvuši virs galvas tā, ka tikai deguni palikuši laukā — par mata tiesu no nāves! Par to, kā, atrokot citu alu, virs klints satrūcinātas desmitiem odžu, kas tobrīd pārojušās, un indīgās čūskas, savus skaistos muguras zigzagus zibinot, izbīlī kritušas racējiem uz galvas.
Eniņš ir traks uz aizgruvušu, senu alu atrakšanu. Rok, lien un spraucas tur, kur nevajag. Arī pērnajā vasarā savā cienījamajā vecumā viņš kā kaķis, kaklu grozot, knapi iespraucās kāda ozola dobumā, lai nofotografētos. Tikai ar dievpalīgu tika laukā. Kāpa dižkokos, lai tos sastīpotu, un līda alās ar lukturīti pierē. Ar zināmu apbrīnu aplūkoju viņa izcili slaido un atlētisko augumu un bilstu, ka alu pētniekam laikam jābūt mūžīgi tievam, lai neiesprūstu kā Vinnijs Pūks «šaurajā bezizejā». Eniņš atsmej, ka vēders viņam gana apaļš, jo kaut kur tām zarnām jādzīvo! Viņa komandā esot arī korpulenti entuziasti, kuri vienmēr laimīgi izlien no alām un nenolauž kokiem zarus.
Zem Gunta Eniņa paneļu daudzstāvu ēkas aug mežvīns. Viņš to iekopis, virzījis uz augšu līdz savam trešajam stāvam, apvijis ap balkona margām, lai vasarā un rudenī justos kā aiz zaļiem dabas aizkariem. Mežvīna stumbrs resns kā vecai ābelei. Milzenis! Nospriežu, ka tas varētu būt dižmežvīns, lai gan tādas kategorijas dižkoku paletē vēl nav. Bet tur, kur ir Guntis Eniņš, bez dižaugiem neiztikt. Tāds tādu pievelk.
Jautāju, vai arī šovasar Eniņa kungs plāno doties ekspedīcijās. Vai tad tiešām nerimsies? Viņš izbrīnā uzceļ uzacis līdz matu saknēm un iesaucas: «Kādēļ tikai šovasar? Es jau pēc pāris nedēļām «gāzīšu projām» pirmajās ekspedīcijās!» Skaidrs, ka Latvijas ainavas epifānija pagaidām ir drošībā.
Ja jūsu rokās nonāk grāmata Latvijas dabas brīnumi, noteikti izlasiet par Melānijas Vanagas vecmāmiņu Jūlīti, kura savā nabadzīgas kalponītes drūmākajā dzīves brīdī redzējusi zvaigžņu lietu. Šis stāsts no Gunta Eniņa rokām jūsu sirdīs iekritīs kā meteors.
