Pāris nedēļas pēc Lieldienām šopavasar gaidāma Rīgas domes augšāmcelšanās. Tajā nebūs nekā negaidīta vai pārdabiska — pat akmens nav jānoveļ, jo domes puvuma smārds jau mēnešiem vēdī no ikviena ziņu virsraksta, kurā piesaukta kārtējā KNAB kratīšana vai rātes varas spēlītes. Ja process ritēs bez aizķeršanās, Saeima jau šonedēļ paveiks ko līdz šim Latvijas politikā nebijušu — atlaidīs galvaspilsētas domi — un nodos vēlētāju rokās lēmumu par Rīgas politisko nākotni tuvākajos piecos gados. Tā ir reāla iespēja mainīt galvaspilsētu, ko nedrīkst izniekot partiju kašķos.
Pagaidām nav redzētas skaidras un jaudīgas politiķu ambīcijas, kā miljardu eiro Rīgas budžetā pārvērst cilvēcīgākā pilsētvidē un biznesa attīstības tramplīnā. Abstraktās runas par Latviju kā Ziemeļeiropas labklājības valsti atduras pret Rīgu kā korupcijas saēstu pilsētu, kurā ir grūti elpot tiešā un pārnestā nozīmē.
Taču pilsētnieki sāk arvien skaļāk pieteikt savas prasības un organizēties to aizstāvībai. Jauni un talantīgi profesionāļi ir atgriezušies Rīgā ar pasaulē gūtu pieredzi un gatavību likt to lietā. Partijām atliek ieklausīties šajās idejās un atrast rīcībspējīgus cilvēkus, kas spēj tās īstenot. Ušakovs vairs nav jāgāž, ir jāpiedāvā ambiciozs un tālredzīgs plāns Rīgas attīstībai.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.