Izglītība ir valsts un sabiedrības asinsrite

Drabešu Jaunā pamatskola ir kopienas skola, ko raksturo humānisms, atvērtība, partnerība, efektivitāte un dinamiskums. Ikviena skola ir instruments visas apkārtējās teritorijas attīstībai, īpaši reģionos. Izglītība ir valsts un sabiedrības asinsrite. Par ierosinājumu slēgt skolas, vadoties pēc skolēnu skaita, būtiskākais kritērijs skolas turpmākai pastāvēšanai ir piedāvātās izglītības kvalitāte, kas ir sabalansēta ar izmaksu efektivitāti. Ja skolu slēgšanas vienīgais iemesls ir naudas trūkums, tad varam nonākt situācijā, kur paši būsim spiesti atzīt – esam pieņēmuši lēmumu, kuram nav pietiekama pamatojuma.

Skola kā instruments apkārtējās teritorijas attīstībai

Tieši skolas daudzviet Latvijā ir dzīvības salas un kultūrizglītības centri, kas sniedz ne tikai izglītības iespējas, bet arī darbojas kā instruments visas apkārtējās teritorijas attīstībai. Tāds ir arī mans redzējums par Drabešu Jauno pamatskolu, kas izveidojās pēc internātskolas likvidēšanas un sākumskolas reorganizēšanas, pateicoties pašvaldībai, tās vadītājai Elitai Eglītei un deputātiem, kuri atbalstīja vīziju par šādas skolas nepieciešamību novadā.

Būtībā mēs esam kultūrizglītības centrs un formālā izglītība jeb skola ir tikai viena no tā sastāvdaļām. Līdztekus personības izaugsmei un stabilitātei, mūsu skolas vērtība ir arī latviskā dzīvesziņa. Uzskatām, ka latviskās dzīvesziņas pamats ir ikviens cilvēks, ģimene, dzimta un kopiena, kura ciena un kopj Latvijas kultūras un dabas mantojumu, veido Latvijas kultūrvidi un praktizē latviskos tikumus ikdienā. Tāpēc piedāvājam interešu izglītību, neformālo izglītību un ciešu sadarbību ar ģimenēm un vietējo kopienu.

Kad skolas telpās nenotiek mācības, tajās darbojas amatnieki – tā ir iespēja arī bērniem apgūt tradicionālos arodus, turklāt tas apvieno dažādas paaudzes. Bērni un seniori ļoti novērtē šādu iespēju, bet skola kalpo kā ierosmes avots un vieta, kur satikties pieredzēm, stāstiem un cilvēkiem.

Sabiedrībā ir pieprasījums un vajadzība pēc dažādām skolām

Sabalansēta izmaksu efektivitāte un kvalitatīvas izglītības piedāvājums ir divi būtiskākie skolas pastāvēšanas stūrakmeņi. Ja skolā nav kvalitatīvas izglītības piedāvājuma un tā veic tikai sociālas vai kultūras funkcijas, skolas pastāvēšana var būt apdraudēta. No otras puses, dzirdot apgalvojumu, ka “skola nav kultūras nams vai sociālā iestāde”, gribas jautāt, kādēļ konkrētajā vietā skolai nav iespējams uzticēt veikt arī šīs funkcijas, apvienojot ar kvalitatīvas izglītības piedāvājumu. Protams, skolai vienai noteikti nav jārisina sociālās problēmas, tomēr tieši skolai ir liela ietekme uz apkārtējās kopienas dzīves kvalitātes uzlabošanos.

Tāpat par skolas nākotni nevar lemt, vadoties tikai pēc pašlaik esošā skolēnu skaita. Svarīgi skatīties arī skolas nākotnes attīstības stratēģiju un tās pamatotību. Piemēram, patlaban Drabešu Jaunajā pamatskolā mācās 50 bērni (no 1. līdz 5. klasei), bet mūsu skola aug pakāpeniski kopā ar bērniem, t.i., nākamajā gadā būs arī 6. klase, pēc tam 7. klase utt. Lai gan ik gadu mēs saņemam daudzus pieteikumus, skolā nav plānots atvērt vairāk par divām pirmajām klasēm, jo vēlamies veidot personalizētu pieeju katram bērnam un ģimenēm. Tas nozīmē, ka visām mazajām skolām nav jākļūst lielām (bērnu skaita ziņā) – katrai ir sava misija.

Klausoties idejās par noteiktu skolēnu skaitu kā vienīgo kritēriju skolas pastāvēšanai, gribas teikt, ka daudz svarīgāk ir nodrošināt stabilu pedagogu kolektīvu, kurš spēj īstenot savu pedagoģisko redzējumu, un naudas esamība vai neesamība kvalitatīvas izglītības piedāvājumā ir tikai viens no kritērijiem, kuram vajadzētu noteikt skolas turpmāku pastāvēšanu.

Skolas vadītājs kā uzņēmējs

Runājot par mūsu skolas darbību, noteikti jāpiemin pašvaldības atbalsts un izpratne par skolas nozīmi. Pašvaldības vadība izprot, ka izglītībā nevar būt ātras pārmaiņas, kā arī to, ka kvalitātes pārmaiņas nevar radīt tūlītējas izmaiņās arī kvantitātē. Runājot par katras pašvaldības atbalstu savām skolām, jāpiezīmē, ka arī skolu vadītājiem jābūt ar skaidru redzējumu, ko viņi vēlas sasniegt un kur virzās skola. Līdzīgi kā uzņēmēji izstrādā biznesa plānus, lai pretendētu uz finansējumu, arī skolu vadītājiem jānāk ar savu pedagoģisko pieeju un pamatojumu, kas konkrēti tiks darīts un kādi līdzekļi tam nepieciešami. Šāda pieeja nesīs rezultātus, par to liecina arī mūsu skolas piemērs.

Kā jau minēju, ik gadu saņemam daudzus pieteikumus no ģimenēm, kuru bērni vēlas mācīties mūsu skolā. Atrodamies nepilnu astoņu kilometru attālumā no Cēsīm, un pie mums vēršas arī daudzi pilsētnieki. Ne jau tāpēc, ka pilsētas skolas ir sliktas, bet gan tāpēc, ka daudzas ģimenes apzināti izvēlas mazās skolas. Manuprāt, izglītības kopējā kartē ir vieta gan lielajiem, gan mazajiem, tomēr vēlos atgādināt, ka personīga attieksme un individuāla pieeja prasa arī aktīvu iesaistīšanos no vecākiem. Vecākiem jākļūst par sadarbības partneriem, jo bērns ikdienā skolā pavada daudz vairāk laika, nekā mājās. Tāpat arī skolai jābūt atvērtai – dažādiem bērniem, vecākiem un arī sadarbībai ar vietējiem iedzīvotājiem. Tieši tas apliecina skolas patieso vērtību.

Ko bērns vēlas sasniegt?

Skolām ir būtiski sekmēt bērnu iekšējo motivāciju, ko nav iespējams panākt ar vienkāršāko jautājumu – cik dabūji matemātikā, ko nereti uzdodam mūsu straujajā ikdienā. Iekšējās motivācijas pilnveide prasa daudz vairāk laika un sakņojas jautājumos par to, kuras tēmas bērnam padodas vieglāk, un kuras – grūtāk? Ko viņš vēlas sasniegt un kā mēs – vecāki un skola – varam palīdzēt? Turklāt jāatceras, ka vērtējums ir bērnu ārējā motivācija. Kā to atklāt, domājot par skolas rezultātiem, visos laikos bijis sarežģīts jautājums. Vienmēr ir vieglāk un ātrāk vērtēt skolas darba rezultātus pēc skolēnu skaita, eksāmenu rezultātiem vai olimpiāžu uzvarētāju skaita, jo tas arī sabiedrībai ir visvieglāk saprotamais kritērijs. Tomēr ir būtiski prast sabalansēt kvantitatīvos kritērijus ar kvalitatīvajiem rādītājiem skolu darbībā.

Katra bērna izaugsmi nepieciešams mērīt tikai attiecībā pret viņu pašu, un tas iespējams gan lielās, gan mazās skolās. Tas prasa izmaiņas darba organizācijā, taču nekas nav neiespējams. Arī satura apguves līmeņošana ir iespējama visās skolās, tam nepieciešama pedagogu sagatavotība un skolēnu mācīšanās prasmes, kā arī izmaiņas vērtēšanas sistēmā. Mācīšanās līmeņos ir pilnīga cita satura apguves forma, kas sniedz ievērojamus rezultātus – par to esam pārliecinājušies arī savā pieredzē.

Runājot par skolēniem un skolām, noteikti gribētos uzsvērt to, cik dažādi esam. Un tas ir normāli! Nav nepieciešams visus padarīt vienādus, šādi centieni ir sociālisma paliekas. Mēs dzīvojam 21. gadsimtā, kurā ir vieta dažādībai un sadarbībai. Skolā ir vieta dažādiem bērniem, kuri apgūst lietas dažādos ātrumos, un ir vieta dažādu paaudžu pedagogiem. Tāpēc uz jauno izglītības saturu raugos ļoti pozitīvi, vienlaikus jūtot līdzi tā ieviesējiem, jo visi taču vēlas rezultātus uzreiz un visās jomās. Patiesībā mums jāiet un jādara savs darbs, pieņemot, ka rezultāts nāks pakāpeniski. Mums ir radoši un nesavtīgi pedagogi, tāpēc redzējuma un domāšanas maiņa ir iespējama. Sākot pārmaiņas vienā posmā, redzēsim rezultātus arī citos, jo katrs izglītības līmenis ir bāze nākamajam.