fbpx

Augstākās izglītības sistēmas reformā ieinteresētām jābūt pašām augstskolām un mācībspēkiem

Ilustratīvs attēls no pixabay.com
Ilmārs Dūrītis, 13.Saeimas deputāts, A/P!
Print Friendly, PDF & Email

Vai mums izdosies īstenot augstākās izglītības sistēmas reformu? Izglītības un zinātnes minstrijas sagatavotajā konceptuālajā ziņojumā ieskicēts piedāvātās reformas plāns, bet vairākām augstkolām ir daži iebildumi, taču nav arī pārliecinošu citu risinājumu – piemēram, kā mazināt Latvijas augstākās izglītības telpas sadrumstalotību (Latvijā ir viena augstākās izglītības institūcija uz 35 556 iedzīvotājiem, Igaunijā – uz 63 095, Lietuvā – uz 63 477, bet Somijā viena augstākās izglītības institūcija uz 143 243 iedzīvotājiem), kā risināt nepietiekošo finansējumu, kas Latvijā ir viens no zemākajiem starp Eiropas Savienības valstīm, rēķinot uz studējošo[1].

Augstākās izglītības iestādēm, lai nodrošinātu kvalitatīvu studiju procesu, sagatavotu augsta līmeņa nozaru profesionāļus gan privātajam, gan publiskajam sektoram, ir jāspēj piesaistīt, motivēt un noturēt akadēmisko personālu, kas ne tikai nodrošina augsta līmeņa studiju procesa kvalitāti, bet arī spēj veltīt laiku pētniecībai.

Tāpēc tieši augstskolu akadēmiskā personāla jautājumu sakārtošana ir prioritārs uzdevums gan nozares ministrijai, gan pašām augstskolām.

Pagājušajā gadā Latvijas Izglītības un zinātnes darbinieku arodbiedrības (LIZDA) veiktā aptauja “Par augstākās izglītības iestāžu mācībspēku darba apstākļiem” pārliecinoši parādīja, ka akadēmiskā personāla jautājums Latvijas augstskolās steidzami jārisina. Aptaujā 65% no visiem respondentiem norādīja, ka zinātniskais un organizatoriskais darbs nav iekļauts un apmaksāts viņu darba slodzē, nemaz nerunājot par to, ka gandrīz 90% no aptaujātajiem uzskatīja, ka atalgojums par veikto darbu ir nepietiekams. Puse aptaujāto mācībspēku norādīja, ka darba līgums ar viņiem tiek pārslēgts ik gadu un tajā mainās arī atalgojuma saņemšanas nosacījumi un apjoms. Tas viņos rada lielu nestabilitātes sajūtu un vēlmi pēc stabilāka darba, kas nereti ir faktors, kāpēc mācībspēki pamet augstskolas vai tajās strādā tikai nelielu slodzi – piestrādā.

Kā iespējams sasniegt kvalitāti, ja augstskolas akadēmiskajam personālam darba slodzē neparedz laiku lekciju gatavošanai, dalībai metodiskajās sapulcēs un konferencēs, publikāciju gatavošanai utt.?

Sabiedrībā izskanējis un uzskatāms piemērs tam ir Latvijas Lauksaimniecības universitātes bijušās docentes Gundegas Mičules vēršanās tiesā pret augstskolu un otrās instances tiesas lēmums, kas pilnībā apmierina docentes prasības pret universitāti. Tas ir kārtējais apliecinājums, ka augstskolu pārvaldība un jautājumi, kas saistīti ar akadēmiskā personāla – asistentu, lektoru, docentu un profesoru – noslodzi un atalgojumu universitātēs ir nekavējoši jārisina.

Pēc būtības G. Mičules prasība ir gaužām vienkārša – viņa nepiekrita tam, ka darba slodzē un līdz ar to atalgojumā pēc universitātes Senātā pieņemtās jaunās darba slodzes noteikšanas kārtības vairs netiks paredzēts laiks ļoti būtiskām zinātniskā un organizatoriskā darba komponentēm. Docente arī prasīja, lai darba slodzē paredzētais stundu apjoms un atalgojums atbilstu Ministru kabineta Pedagogu darba samaksas noteikumiem, kas, kā vēlāk izrādījās, jau iepriekš noslēgtajā darba līgumā nav bijis atbilstošs. Neskatoties uz šo loģisko prasību un to, ka docente bija ievēlēta un bija noslēgts darba līgums uz sešiem gadiem, viņa tika atbrīvota no darba, jo neakceptēja piedāvātos darba līguma grozījumus. Pēc būtības šī tiesvedība ir cilvēka protests pret universitātē izveidoto un it kā leģitīmi pieņemto kārtību.

Konkrēto gadījumu labi pārzinu, jo tolaik vadīju Veterinārmedicīnas fakultāti, un lielākā daļa fakultātes mācībspēku iebilda pret izmaiņām slodzes noteikšanā, jo uzskatīja, ka tādējādi tiks būtiski apdraudēta studiju procesa kvalitāte. Strīdā iesaistījās arī Izglītības un zinātnes ministrija (IZM), kas jau toreiz apšaubīja pieņemtā Senāta lēmuma atbilstību ārējiem tiesību aktiem, tomēr nedarīja pietiekami daudz, lai situāciju risinātu. Pēc būtības izmaiņas paredzēja, ka mācībspēkiem tiek apmaksāts tikai darbs par kontaktstundām, bet citas – organizatoriskās un zinātniskās – aktivitātes darba slodzes aprēķinos vairs netika ņemtas vērā, kaut arī katram saprotams, ka kvalitatīvas lekcijas novadīšana nav iedomājama bez tās iepriekšējas sagatavošanas; ka bez tiešajām kontaktstundām un eksāmeniem, mācību spēkam jāveic arī citi darbi – jāraksta atskaites par paveikto, jāpilnveido apmācību tehnika (piem., jārada un jāpilnveido elektroniski pieejami studentu paškontroles jautājumi), jāvada studentu zinātniskie darbi, kā arī pašam jāveic zinātniskais darbs, jāraksta zinātniskas publikācijas, jāpiedalās zinātniskos forumos, jāorganizē konferences utml.

Saprotams, ka finansējuma trūkums augstskolās varētu būt kā viens no faktoriem, kāpēc radusies šāda situācija un kāpēc augstskolas nevar atļauties apmaksāt vismaz minimāli nepieciešamo darba apjomu, lai nodrošinātu kvalitatīvāku studiju procesu.

Tomēr augstskolu budžetu ieņēmumi ik gadu aug un nav īsti skaidrs, cik lielu daļu no tiem augstskolas tērē administratīvo izdevumu segšanai, cik lielu daļu infrastruktūras uzturēšanai, bet cik tieši finanšu resursi tiek patērēti akadēmiskajām un zinātniskajām darbībām?

Vai infrastruktūra ir patiesi efektīvi izmantota un noslogota? Universitāšu publiskajos pārskatos pieejamā informācija ir tik vispārīga, ka neļauj spriest par universitāšu finansējuma izlietojuma sadalījumu pēc būtības, turklāt dažu universitāšu mājaslapās atrodami vien zinātniskās darbības pārskati. Latvijas Universitātes un Latvijas Lauksaimniecības universitātes publiskajos pārskatos par 2018. gadu lasāms, ka budžeta izdevumos atlīdzība personālam veido ap 41% un attiecīgi 43%, taču šī informācija nesakrīt ar IZM apkopoto informāciju, kas tika sniegta IZM rīkotajā diskusiju ciklā “Augstākās izglītības pārvaldība Latvijā: drosme mainīties”, kur iepriekš minētās augstskolas atalgojumam tērē vien attiecīgi 36 un 35% no kopējiem izdevumiem. Protams, augstskolu budžetos tiek ieskaitīts arī struktūrfondu finansējums, kas pamatā tiek izmantots infrastruktūras projektiem, ne atalgojumam, tāpēc iespējams šiem procentuālajiem datiem ir lielas atšķirības vairāku gadu griezumā, tomēr, datus salīdzinot, piemēram, ar Helsinku universitātes publiskajā pārskatā esošo informāciju par 2017. gadu, redzams, ka tur personāla izdevumi veido 59% no augstskolas budžeta izdevumiem.

Salīdzinošie dati rāda, ka mūsu lielākās augstskolas koncentrējas uz materiālo resursu un infrastruktūras apsaimniekošanas jautājumiem, ne cilvēkkapitālu.

Interesanti ir IZM atspoguļotie dati par to, cik lielu daļu no atalgojumam paredzētā finansējuma augstskolas tērē darba samaksai administratīvajam un vispārējam personālam, kas diezgan tieši atspoguļo tā sauktās “sistēmas” uzturēšanas izmaksas. Un šie dati diemžēl liek domāt par dārgu sistēmu, ko uzturam, jo vidēji 41% no atalgojuma fonda starp 15 analizētajām augstskolām tiek tērēts tieši administrācijai un vispārējam personālam. Absolūtās rekordistes starp Latvijas augstskolām šajā ziņā ir Latvijas Kultūras akadēmija ar 53%, Latvijas Lauksaimniecības universitāte ar 47% un Liepājas Universitāte ar 44%, aiz sevis atstājot Latvijas Universitāti ar 43%. Šie fakti tomēr liek domāt, ka Latvijas augstākajā izglītībā daudz tērējam administrācijas un kopumā sistēmas uzturēšanai, kamēr augstskolu pamats – akadēmiskais personāls, tā darba kvalitāte  un rūpes par studentu interesēm, kā piemēram, iegūt kvalitatīvu izglītību – paliek otrajā plānā.

Latvijas augstskolu tīkla sakārtošana, dublējošo studiju programmu konsolidācija un efektīvāka augstskolu infrastruktūras pārvaldība radītu izdevumu ietaupījumu, ko varētu novirzīt augstskolu akadēmiskā personāla darba samaksai. Šo procesu nekavējošā virzībā īpaši ieinteresētām būtu jābūt pašām augstskolām – to mācībspēkiem, jo tieši neefektīvā infrastruktūras izmantošana augstskolās un dārgā administrācija, ekonomiski neizdevīgu maksas programmu uzturēšana ir faktori, kas neļauj risināt kritisko mācībspēku  atalgojuma jautājumu augstskolās, līdz ar to bremzējot arī studiju kvalitātes kāpumu.

 

[1] Latvijas Nacionālā Reformu Programma “Eiropa 2020” stratēģijas īstenošanai: progresa ziņojums

Pagaidām nav neviena komentāra

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu

eskişehir escort samsun escort gebze escort sakarya escort edirne escort