Filma Mazās sievietes — par māju sajūtu un dzīves izvēlēm
Neremdināmi enerģiska sieviete, kas vēlas pelnīt iztiku, darot savu sirdsdarbu, ir bezcerīgs gadījums. Vismaz saskaņā ar 19. gadsimta vidus ASV (un, ticams, visas Rietumu sabiedrības) dzīvesziņu. Šo uzskatu savā daļēji autobiogrāfiskajā romānā Mazās sievietes (Little Women) pētīja amerikāņu rakstniece Luīza Meja Elkota. Nu režisore Grēta Gerviga ir izveidojusi vitālu un gudru šī amerikāņu literatūrā leģendārā romāna ekranizāciju. Tā ne tikai seko līdzi četru Mārču ģimenes māsu Džo (Šērša Ronana), Megas (Emma Vatsone), Eimijas (Florence Pjū) un Betas (Elīza Skenlena) pieaugšanai, sapņiem un likteņiem, bet pievērš uzmanību arī Elkotas romāna tapšanai, publicēšanai un autores uzskatiem par sievietes iespējām un izvēlēm 19. gadsimtā.
Režisore apgalvo, ka centusies filmu veidot tā, kā Elkota, iespējams, būtu gribējusi publicēt Mazās sievietes, piemēram, bez «laimīgajām beigām», kurās tā laika lasītājiem par prieku galvenā varone Džo (viņas raksturs balstīts Elkotas personībā) tiek izprecināta, nevis viņai ļauts savu dzīvi piepildīt kā rakstniecei.
Katrai paaudzei sava
Gervigas ekranizācija ir septītā, ko kinovēsture ir piedzīvojusi. Ne velti mēdz sacīt, ka katrai paaudzei ir sava Mazo sieviešu filma ar attiecīgā laika aktieriem un tikumiem.
1933. gadā Holivudas klasiķis (un savam laikam dzimumu līdztiesības jautājumos progresīvais) Džordžs Kjūkors uzņēma, šķiet, slavenāko romāna versiju. Tajā galveno varoni Džo spēlēja Holivudas zvaigzne Katrīna Hepbērna. Savukārt 1949. gada filma līdzinājās izkrāsotai pasakai, kurā jaunākās māsas un Džo «sāncenses» Eimijas lomu atveidoja Elizabete Teilore.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.