Nepilnu 30 gadu laikā, kopš pastāv Senlejas, to īpašnieks Alvis Mihailovs nav ņēmis kredītus. Izdari visu, cik ir tavos spēkos, un tev veiksies. To māca viņa pieredze sākotnēji dārzeņu, pēc tam — gaļas biznesā
Pat gaļēdajam tomēr jāpārvar iekšēja barjera, lai viesotos kautuvē. Mūsu ierašanās brīdī konveijers atpūšas, taču arī parastā darbdienā psiholoģisks šoks nebūtu jāpiedzīvo, apgalvo saimnieks Alvis Mihailovs. «Ir slēgti kaušanas boksi, citi darbinieki neredz, kas tur risinās. Viņi ir apmācīti, ir stingri noteikumi, lai lops nepiedzīvo ciešanas. Viss notiek eiropeiski. Mums ir starptautisks A līmeņa sertifikāts BRC Food, lai gaļu varētu eksportēt.»
Lielās fūres uz Nīderlandi ar liemeņiem piekrauj trešdien, ceturtdien, piektdien. Esam atbraukuši pirmdienā, kad gatavo produkciju vietējam tirgum. Stāvlaukums pilns automašīnām. Citā telpā puisis liellopa gaļu ar nazi atkaulo virtuozi kā burvju mākslinieks. Karbonāde, šķiņķis. Paspējis vēl iegūt miesnieka kvalifikāciju Rīgas Pārtikas rūpniecības skolā, kuras vairs nav, tagad māca citus.
Atšķirīgi gurķi un burkāni
Senlejas atrodas Ķeipenē — ciemā, kas iegūlis līdzenumā starp Ogri, Siguldu, Skrīveriem un Ērgļiem. «Ķeipene esot Latvijas ģeogrāfiskais centrs, tā arī bija motivācija palikt šeit,» pasmaida Alvis Mihailovs, Ķeipenes iedzimtais.
«Sāku audzēt dārzeņus padomju laikos, 1989. gadā. Zaļš gurķis, drusku pāri 20, taču vēlēšanās darboties vienmēr bijusi.» Latvijā tolaik neviens tik nopietnos apmēros neesot darījis kā Mihailovs. «Vēl dzīvas bija kolhozu tradīcijas, minerālmēsli, pesticīdi. Mums — kaplīši, rokas vagotāji, nekādas ķīmijas,» atceras uzņēmējs. Labo garšas īpašību dēļ vien pēc viņa produkcijas bijis liels pieprasījums Rīgas vairumtirdzniecības bāzēs. «Sākumā apgādājām vienu bāzi, pēc tam jau trīs. Galvenokārt ar burkāniem, tos audzēju hektāriem. Skaisti, sulīgi. Kartupeļi — kastītēs, ļoti agras ražas. Darbaspēks — cilvēki, kas kolhoza laikos strādāja fermās. Viņi ieraudzīja citu vadīšanas metodi un attieksmi. Es biju tāds pats, ravēju, nometies viņiem blakus. Zināju, cik smags ir darbs, cik katra vaga maksā.»
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.