fbpx

Evita Zaķe, dzīvnieku sargeņģelis sociālajos tīklos

Evitas misija sākusies nejauši — viņa sekoja Ulubeles mājaslapai un saprata, ka «sirds netur» redzēt tik daudz ciešanu un cerību. FOTO — Ieva Salmane
Laura Dumbere
Print Friendly, PDF & Email

Viņa katru dienu sociālajos tīklos informē par nelaimīgi pazudušiem un laimīgi atrastiem mājdzīvniekiem. Palīdz meklēt jaunas, drošas mājas četrkājainām būtnēm, kas zaudējušas saimniekus. Vēstī par sunīšiem un kaķīšiem, kas adoptēti no dzīvnieku patversmēm un piedzīvos savu otro likteņa iespēju. Caur Evitas «laika joslām» katru dienu izsoļo vismaz desmit suņu un kaķu — gan nobēdājušies, gan priecīgi. Viņas ikdienas darbs ir tik cītīgs un sirsnīgs, ka rodas iespaids — Evita strādā Ulubeles patversmē vai vismaz ir saistīta ar kādu no dzīvnieku aizsardzības organizācijām. Izrādās, tā nav. Šis ieguldījums ir viņas pašas iniciatīva un sirdslieta. Savā ziņā klusa, bet uzstājīga misijas apziņa. Evita ir īsts dzīvnieku eņģelis, jo strādā bez maksas.
Viņa uz Rīgu atbrauc no dzimtās Bauskas. Tik uztraukusies, ka naktī nav varējusi aizmigt un uz papīra lapas uzrakstījusi visu, ko grib pateikt. Vēl jo vairāk — to, par ko viņai negribas runāt: «Par patversmēm un dzīvniekiem, kuri tur nonākuši cilvēku bezsirdības un nekrietnības dēļ. Par to, ka esam atbildīgi par tiem, kurus pieradinām. Par to, ka dzīvnieki ir mūsu draugi, ģimenes locekļi un reizēm arī ārsti. Tomēr ielas, pagalmu šķūnīši un patversmes aizvien ir pilnas ar nelaimīgām radībām, kas atkarīgas no mūsu žēlastības.»
Evitas misija sākusies nejauši — viņa sekoja Ulubeles mājaslapai un saprata, ka «sirds netur» redzēt tik daudz ciešanu un cerību. Nolēmusi iesaistīties. Un tic, ka šim darbam ir jēga un rezultāts. Kaut vai mazmazītiņš!
«Ja neviens neticēs labajam un neko nedarīs, nekas labs arī nenotiks. Simtiem dzīvnieku tiks aizmidzināti, mums nezinot, jo patversmēm agri vai vēlu nākas to darīt. Ja kaut viens no desmit cilvēkiem, kas lasa manus ierakstus, aizdomājas par iespēju kādu dzīvnieku izglābt, es jūtos savu darbu paveikusi.»
Evita ir mācījusies RSU Sarkanā Krusta medicīnas koledžā un apguvusi psiholoģiju LU Pedagoģijas fakultātē. Strādājusi par auklīti, jo medicīna un psiholoģija ir ideāla zināšanu bāze šim darbam. Turklāt mīlestība pret bērniem un dzīvniekiem iet roku rokā. Šobrīd gan viņa nestrādā, jo ir saslimusi ar klīnisko depresiju. Atzīst, ka par depresiju, tāpat kā vardarbību pret dzīvniekiem, sabiedrība runā nelabprāt, tās ir neērtas tēmas, ko izstumjam no apziņas un saviesīgām sarunām. Viņa zina arī to, ka reizēm tumšos brīžos dzīvnieks ar savu kluso klātbūtni var palīdzēt vairāk nekā psihiatrs. Atveseļošanās laikā pieteikusies brīvprātīgajā darbā Ulubelē. «Ar lielāko prieku esmu gatava braukāt no Bauskas uz patversmi. Barot un samīļot dzīvniekus, vest viņus pastaigās. Man nav problēmu tīrīt būrus un voljērus, mēzt mēslus. Bet, kad uz patversmi atved grūsnu kucīti, kam pa galvu ir sists ar cirvi… Mana dvēsele to nevar panest. No darba patversmē man nācās atteikties, esmu tam par labilu. Tur vajag stiprāku nervu sistēmu.» Tad nu viņa turpina savu sociālā eņģeļa darbu.
Protams, ir cilvēki, kuriem Evitas ieraksti «sakrīt uz nerviem». Bet sociālie tīkli paredz brīnišķīgu vienlīdzību — katrs var izpausties, kā vēlas. Vieni atrāda sevi dzeram šampanieti vai sauļojamies te un tur, otri «uzbāžas» ar suņiem un kaķiem. Jautājums, kāda mērķa vārdā lietojam šo unikālo iespēju — sazināties ar simtiem cilvēku.
Evitai mājdzīvnieki bijuši vienmēr. Tagadējā mīlule kaķenīte Simba atrasta kādā Bauskas iekšpagalma šķūnī. Novārgusi un nosalusi. «Viņa bija krieviete,» nopietni stāsta Evita. «Sākumā reaģēja tikai uz frāzēm krievu valodā. Tagad kļuvusi par latvieti. Kaķi spēj apgūt un saprast vismaz 100 vārdu.»
Katru reizi, kad kāds patversmes dzīvnieks aizvests uz jaunajām mājām, Evita par viņu piedomā — nez, kā jūtas, kā iedzīvojies, vai saprotas ar jauno ģimeni? Vai saprot viņu valodu? Pati palīdz radiem vai draugiem, kad viņi dodas ceļojumā un nepieciešams pieskatīt mājdzīvniekus. «Viens no manas dzīves laimīgākajiem brīžiem bija, kad pieskatīju divus radu suņus. It kā nekas īpašs nenotika. Mēģināju iekurt krāsni, bet man neveicās. Atmetu ar roku un ieslēdzu elektrisko sildītāju. Ar abiem suņiem saspiedāmies siltajā istabā un grauzām barankas. Katru baranku dalīju trīs daļās — vienu gabaliņu sev, pārējās suņiem. Skatījāmies televīziju un skaļi kraukšķinājām. Tajā brīdī man bija tik liela miera, mīlestības un vienotības sajūta ar abiem dzīvniekiem, ka no laimes izkusu.»
Uz lapas, ko Evita Zaķe naktī aizpildījusi pirms intervijas, ir rakstnieces Regīnas Ezeras citāts: «Daba ir viena gudra vecene.» Un vēl — aina, kad Ezera ar savu suni sēdēja mežmalā plecu pie pleca un rakstniece domās teica: «Es zināju, ka nekad viņu nepametīšu un viņš mani nekad nenodos.» To arī Evita mums visiem vēl Ziemassvētkos — nepamest un nenodot. Atrast sev spalvainu un astainu draugu, kurš nespēj vārdos zvērēt mīlestību, bet spēj to dāsni sniegt. Jo mīlestība ir dārga dāvana, kuru var iegūt tikai un vienīgi par velti.

Lai lasītu šo rakstu tālāk, Tev jābūt drukātā vai digitālā žurnāla abonentam. Esošos abonentus laipni lūdzam ienākt:

Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu