Režisors Elmārs Seņkovs Liepājas teātrī iestudē trilleri Šekspīrs un veido savu neatkarīgo teātri, lai spēlētu izrādes par laikmetīgām tēmām

Raugoties uz mūsdienu cilvēku varas spēlēm sociālajos tīklos un dzīvē, kur katrs «nāk ar savu kara cirvi» un pastāv uz savu taisnību līdz galam, režisors Elmārs Seņkovs sāka pārlasīt Viljama Šekspīra darbus. Iedziļinājās varas spēlēs, ko skar viņa lugas. Tā radās ideja Liepājas teātrī uz vienas skatuves salikt visus dramaturga lielākos neliešus. Seņkovs uzrunāja dramaturģi Rasu Bugavičūti-Pēci, ar kuru kopā vairākkārt strādājis, un viņa uzrakstīja trilleri Šekspīrs. Šis ciniska humora un absurda piesātinātais darbs skatuves dzīvi Liepājas teātrī sāks 16. novembrī.

Nedēļu vēlāk arī noskaidrosies, vai režisors ieguvis Spēlmaņu nakts balvu par gada labāko izrādi — Nacionālā teātra grandiozo iestudējumu Pūt,vējiņi!

Iestudējums Šekspīrs nav vienīgais radošām veiksmēm bagātā Seņkova jaunums: kā štata režisors viņš pametis Nacionālo teātri un kopā ar paša izskolotajiem jaunajiem aktieriem veido neatkarīgo teātri. Pirmās izrādes būs jau šosezon. Intervijā Seņkovs stāsta, ko domā par dumpi Dailes teātrī, skaidro, kāpēc pats nekad neuzņemtos mākslinieciskā vadītāja darbu lielajos teātros, un atklāj, kā ar bailēm un cerībām ķēries klāt sava teātra dibināšanai. 

Jaunās izrādes pieteikumā rakstīts, ka Šekspīra dramaturģijā esat meklējis varas mehānismus — kā tie izspēlēti. Tagad Latvijas teātros arī notiek varas spēles: Dailes aktieru kolektīvs aizslaucījis māksliniecisko vadītāju Džilindžeru, Jaunā Rīgas teātra mākslinieciskais vadītājs Alvis Hermanis, šo soli kritizējot, uzrakstījis atklātu vēstuli, bet par Nacionālo teātri stāsta, ka Elmārs Seņkovs vai nu pats aizgājis, vai atlaists. Kas notiek?
Jautājums vietā. Ir skaidrs, ka Latvijas teātru vidē notiek būtiskas pārmaiņas. Pirmkārt, tās saistītas ar jaunās paaudzes režisoru ienākšanu un nostabilizēšanos. It kā katrā teātrī ir jābūt vienam mākslinieciskajam līderim, bet redzam, ka demokrātijas apstākļos arī aktieri gatavi pateikt savu viedokli. Hierarhija vairs nav tik stingra. Pēdējie mohikāņi, kas bija palikuši, — Alvis Hermanis un Dž. Dž. Džilindžers. Alvis ar savu spēcīgo personību ietekmi spēj saglabāt. 

Tieši tāpēc viņš tik kaislīgi runā atklātajā vēstulē, daudz kam var piekrist, daudz kam — ne. Piemēram, kāpēc mēs, jaunie, negribam iet un darboties vecajās struktūrās? Vēlamies sākt visu no sākuma, līdzīgi kā Alvis to darīja 90. gados. 

Bet iedomāsimies, ka kāds jaunās paaudzes režisors tagad gribētu reorganizēt Dailes teātri. Laikā, kad jebkurš cilvēks var izteikt viedokli sociālajos tīklos, ir skaidrs, ka kritika šādam procesam būtu liela. To izturēt nebūtu viegli. Neviens negrib iznīcināt teātri, bet, lai radītu no jauna, zināmā veidā ir «jāiznīcina». Tas prasa drosmi, atbildības sajūtu. Ja man jautātu, vai es savā radošajā biogrāfijā piecus gadus gribētu piedzīvot absolūti negatīvu, kritisku spiedienu saistībā ar reorganizācijas procesu — nē. 

Bet jūs šobrīd esat viens no spēcīgākajiem Latvijas teātra režisoriem. Varbūt sabiedrība no jums tieši to gaidītu?
Visi gaida pārmaiņas, bet neviens nevēlas «dabūt pa galvu». Esam maza valsts, maza cunfte, kur cits citu pazīst. Ir viegli Alvim Hermanim vēstulē pateikt: «Beidziet ākstīties, viss atkarīgs tikai no jūsu profesionalitātes — Dailes teātra Lielo zāli var piepildīt!» Jā, piekrītu, var, bet vajag laiku, lai šo zāli apgūtu. Es, piemēram, nekad neesmu tur strādājis. Pirmās izrādes varbūt nebūtu sasniegumu pilnas, tas nav tik vienkārši — jābūt augstai profesionalitātei un skaidrai vīzijai. Regnārs Vaivars ar Laulības dzīves ainām pierādīja, tas ir iespējams. 

Teātrī jābūt ciešai mākslinieciskā vadītāja un direktora sakabei, lai nebaidītos riskēt. Ja kaut ko būtiski maini, var sanākt, ka pirmajās sezonās ir krīze un teātris mīnusos. Var sanākt arī tā, ka rodas tāda pati krīze un aktieru vēstule kā nesen. Kaut ko tādu uzņemties, jā, tas ir grūti.

Jūsu paaudzes režisori to vienkārši negrib uzņemties?
Jā. Mani absolūti nevilina varas spēles. Negribu būt mākslinieciskais vadītājs ne Dailes teātrī, ne citos lielajos teātros. Ja būtu iespēja, gribētu būt mākslinieciskais vadītājs paša izveidotā trupā. Tātad es nebaidos radīt teātri, bet manas idejas un vērtības, iespējams, neatbilst Dailes teātra vēlmēm — ko viņi vēlas tur redzēt. Mākslinieciskajam vadītājam ir sarežģīts darbs: jāatbild ne tikai par repertuāru, bet arī par aktieru profesionālo attīstību. Lielajos teātros trupa ir pārāk liela, lai es to varētu kvalitatīvi izdarīt. Turklāt domubiedri neveidojas no daudziem desmitiem cilvēku. Tie, līdzīgi kā JRT, rodas no daudz mazāka skaita. 

Dailes teātrī ir profesionāli aktieri — netaisos kritizēt. Es arī gribētu aizstāvēt Džilindžeru. Jā, protams, jebkuram māksliniekam ir radošās krīzes. Bet mani uztrauc, kā viņš tika atlaists. Tas bija brutāli un nekaunīgi. Šis cilvēks ir uzturējis kasi, bijuši ieņēmumi, visiem maksāja algas, daudzi pieņemti darbā. Bijušas labas izrādes. Dialogs un tas, kā pārmaiņu process norisinās, varēja būt citāds. 

Ko jaunajām teatrāļu paaudzēm nozīmē «mākslinieciskais vadītājs»?
Radošais līderis. Ar izpratni par teātra estētisko virzību, nākotni. Svarīgi, lai viņš kalpo nevis mājai, bet mākslai. Daudzi saka — viņam jādomā, kā piepildīt zāli. Zināmā mērā piekrītu, bet vispirms ir jākalpo savai trupai, mākslai, idejai. Nevis jāmēģina «izglābt Dailes teātri». Tā tas nestrādā. Laba māksla nav iespējama, ja neveidojas domubiedru grupa. 

Vai jūs domājat par to, kādam nākotnē jābūt Latvijas teātrim?
Jā, bet domāju arī par sevi kā radošu cilvēku. Gribu pavadīt laiku kopā ar cilvēkiem, ar kuriem vēlos kopā strādāt. Esmu daudz izcīnījies lielajos valsts teātros — man ir zināma pieredze. Nacionālais teātris, Rīgas Krievu teātris, Valmieras Drāmas teātris man devis nenovērtējamu pieredzi. Esmu nonācis līdz punktam, kad saprotu: gribu strādāt ar tiem aktieriem, ar kuriem patiešām gribu, un man kā māksliniekam ir tiesības uz to — radīt izrādes priekā un labā atmosfērā. Nevis domājot, kā piepildīt zāli. 

Tomēr izklaidējošu teātri jūs atzīstat un par lielo zāļu komēdijām neviebjaties?
Nē, šādas izrādes arī ir vajadzīgas. Manu-prāt, Alvis Hermanis ir pierādījis, ka ar gudrām komēdijām var piepildīt zāli. 80% JRT repertuāra veido viegla rakstura ļoti asprātīgas un gudras izrādes. Linda Vista un Latviešu stāsti ir labs piemērs. Tas nosaka teātra seju, un tas ir mākslinieciskā vadītāja nopelns. 

Pats esat piepildījis Nacionālā teātra Lielo zāli ar izpārdoto un Spēlmaņu nakts balvai nominēto izrādi Pūt, vējiņi! Vai jūs saista šis mērogs?
Atklāti sakot, esmu nepateicīgā situācijā. Esmu strādājis uz vairāku Latvijas teātru skatuvēm, lielām un mazām. Esmu sev pierādījis, ka varu uztaisīt liela inscenējuma darbus, un varu uztaisīt smalkus dramatiskus darbus mazās zālēs. Esmu izdzīvojis visu nepieciešamo skolu. Vēlme eksperimentēt, attīstīt teātra valodu nav mazinājusies. Ir vēlme nevis ražot izrādes un apkalpot teātrus, bet beidzot nostāties un sev atbildēt, ko patiesi gribu. Jāsaka, vēl līdz galam neesmu atbildējis. Tāpēc man nepieciešami savi cilvēki, sava trupa, lai nonāktu pie atbildes, kādu teātri nākotnē vēlos. 

Skaidrs, ka no mums, jaunajām paaudzēm, atkarīga tā virzība. Mēs varam mainīt iesīkstējušo teātru domāšanu. Arī Kultūras akadēmijā, kur pasniedzu, daudz diskutējam, kādam jābūt izglītības procesam teātra mākslā. Arī tam jāmainās. Nav speciāli jāmāca aktieri konkrētiem teātriem. Kā pēdējos gados pierādījies, viņi teātriem nemaz nav nepieciešami. No katra kursa tiek nokasīts krējums, un pārējie sadrumstalojas — domubiedru grupas neveidojas. Pabeidzot studijas, aktieri individuāli ienāk teātros un kļūst par sistēmas daļu. Viņi nekļūst par pārmaiņu nesējiem. Iedomājieties, kā būtu, ja teātrī ienāktu visi divdesmit jaunie, talantīgie ar vēlmi kaut ko mainīt. 

Alvis Hermanis savam teātrim tādus tagad audzina.
Jā, uz to, man šķiet, viņš liek kārti. 

Spēcīgs mākslinieciskais vadītājs taču arī var raisīt pārmaiņas.
Jā, bet viņš ir atkarīgs no direktora. Tīri naudas ziņā — ko var un nevar atļauties. Es, piemēram, nedomāju, ka Nacionālajam teātrim bija nepieciešams mākslinieciskais vadītājs. Jo mākslinieciskā vadītāja funkciju pildīja Ojārs Rubenis. Viņš to darīja lieliski. Ar savu uzņēmēja un žurnālista domāšanu panāca, ka finansējums tiek jauniem režisoriem — paņēma gan mani, gan Valteru Sīli, gan citus. Viņš mūs faktiski izaudzināja.

Un jūs radījāt pārmaiņas — Nacionālā teātra virzību uz priekšu.
Jā, to panāca Ojārs Rubenis. Labs vadītāja piemērs. Man tajā laikā bija piedāvājums kļūt par Nacionālā teātra māksliniecisko vadītāju, bet es tam neredzēju pamatu, jo Ojārs visu jau darīja, viņš arī veidoja trupu. 

Vai vēlaties teikt, ka nevajag dublēt funkcijas, ja lielie teātri var tikt pie vadītaja ar vizionāra un biznesa domāšanu?
Jā, teātrī vajadzīgs viens spēcīgs līderis. JRT, piemēram, tas ir Alvis Hermanis. Kā viņš pats atklātajā vēstulē raksta, ir arī laba direktore, bet viņa nenosaka repertuāru un teātra virzību. 

Kāpēc jūs nu esat prom no Nacionālā teātra?
Absolūti vienkārši: nostrādāju sešus gadus, sāku izjust patīkamu komfortu un bēgu no šīs sajūtas. Tur nav nekādu konfliktu vai slēptu iemeslu. Protams, teātra vadības maiņa bija zināms pamudinājums spert šo soli — man bija grūti pateikt Ojāram Rubenim, ka gribu iet prom, viņš tomēr manī daudz ieguldījis, negribētu sāpināt. Jaunās vadības ienākšanu vērtēju kā apsveicamu, novēlu Jānim Vimbam veiksmi — man beidzās līgums, un draudzīgi šķīrāmies. Tā bija mana izvēle, Jānis man piedāvāja palikt. Gribēju padzīvot neatkarīgu dzīvi — atkal sajust smago darbu, strādāt ar cilvēkiem neatkarīgā teātra laukā, domāt par savu teātra trupu. Es gribētu pierādīt arī citiem māksliniekiem, ka ir iespējams dzīvot neatkarīgu dzīvi. 

Gribētu, lai Latvijas teātros veidojas vairāk spēcīgu, neatkarīgu kopu, līdzīgi kā Kvadrifrons — baigie malači un celmlauži! Ceru, ka būšu nākamais, kurš jaunajiem māksliniekiem pierādīs, ka valsts teātri ir labi, tajos jāstrādā, bet ir arī alternatīvas. Daudziem ir priekšstats — ja netiec valsts teātrī, esi slikts režisors vai aktieris. Bet tā nav. Jebkurš teātris, līdzīgi kā hokejā, ņem «spēlētājus pozīcijā» — tā tiek veidotas trupas. Daudzi jaunie aktieri šajā sistēmā paliek aiz borta. Ārpus lielo teātru štata ir daudz jauno, kuri pat netiek pie iespējas attīstīties un sevi parādīt. Mums arī nav tik daudz neatkarīgo teātru kā citās Eiropas valstīs. Esam pēdējā vietā Baltijas valstīs neatkarīgo teātru skaita ziņā. 

Mēs taču lepojamies ar Ģertrūdes ielas teātra, Dirty Deal Teatro labajām izrādēm!
Protams, ir jau arī vēl citi, kā Joriks Rēzeknē, bet tas ir maz. Atsevišķu neatkarīgu kompāniju veidošanās ir nākotnes teātris — tā es to redzu. Ja izveidojas cieša, pārliecinoša vienība un tā sevi pierāda mākslinieciskā ziņā, ir panākumi, Kultūras ministrijai vajadzētu būt acīgai un dot šādiem teātriem lielāku iespēju — telpu, finansējuma ziņā. Iespējams, šādas kompānijas var strādāt arī valsts teātros — Eiropā tas nav nekas jauns. Tiek noslēgts līgums, kurā trupa, piemēram, trīs gadus piepilda vienu zāli vai pat visu teātri. 

Jums esot bijušas sarunas ar Džilindžeru, lai viņš topošajai teātra trupai dotu telpas.
Tāda saruna ir bijusi — divas nedēļas, pirms tika parakstīta Dailes teātra aktieru vēstule par Džilindžeru. Tā, protams, ir sagadīšanās. Runājām tikai idejas līmenī. Vaicāju, vai viņš vispār redz tādu iespēju, ka neatkarīga teātra kompānija slēdz līgumu ar valsts teātri un uzturas tur noteiktu laiku. Džilindžeram ideja ļoti patika. Nekā konkrēta gan vēl nebija. 

Ar jauno kompāniju esam uzrakstījuši divus projektus Kultūrkapitāla fondam, saņēmuši finansējumu. Top izrādes. 

Kā sauks jūsu teātri?
Ar to nāksim klajā vēlāk, bet noteikti jau šajā sezonā būs izrādes. Pirmo rādīsim Dirty Deal Teatro, otro — Ģertrūdes ielas teātrī, bet trešo — Valmieras teātra festivālā. Man arī jāpabeidz darbi lielajos valsts teātros. Turpināšu strādāt pie konkrētām izrādēm, bet lielāko laika daļu veltīšu savai kompānijai. Tās pamatu veido 6—7 leļļu teātra aktierkursa absolventi, kuri bija mani studenti un nenoslēdza darba līgumus ar Leļļu teātri. Mums bija veiksmīga izrāde Medības, viņi saņēma arī piedāvājumus strādāt valsts teātros, bet atteicās. Teica, ka vēlas attīstīties, strādāt kopā un pieņēma manu ideju par teātra veidošanu. Būs grūts ceļš, bet esam to izvēlējušies.

Te atkal parādās jaunās paaudzes uzstādījums: drošību iemainīt pret brīvību. Mierīgi!
Kā saka [pedagoģijas profesore] Zanda Rubene, mēs kā paaudze neesam piesaistīti vietai, ja kaut kas nepatīk, vienkārši aizejam prom. Vecākās paaudzes to nevar saprast. Mana mamma savulaik teica: ja tev ir darbiņš, labi, nepatīk, bet strādā sakostiem zobiem, priecājies, ka vispār ir! Mūsos ir šī padomju laika audzināšana, bet paši esam neatkarīgi. Ja protam strādāt, darbu vienmēr atradīsim. Zanda Rubene par mūsu paaudzi vēl saka, ka priekšnieku ciena nevis vairs par to, ka viņš ir priekšnieks, bet par to, ko viņš prot. Ja kaut ko proti, tevi ciena. Ja neproti, neciena. To redzu darbā ar studentiem: viņi tevi ciena nevis vienkārši par to, ka esi pasniedzējs, bet tikai tad, ja pierādi, ka esi labs profesionālis. 

Runājot par amatiem un varu, gribu teikt, ka mani nevilina materiālie labumi. Man vajadzīgs iztikas minimums — lai jūtos komfortabli, lai būtu paēdusi ģimene un nebūtu jādomā, kā izdzīvot. Ar to pilnīgi pietiek. Jūtos laimīgs, ja varu radoši strādāt. 

Vai jaunajai teātra trupai ir manifests, svarīgākās idejas, ko vēlaties realizēt?
Mums būs svarīgi stāstīt stāstus par šodienas cilvēkiem. Tas būs laikmetīgs teātris, un par laikmetu var runāt tikai šodienas varoņi. Iespējams, pārinterpretēsim arī klasiku. Pirmā izrāde būs par vecuma problemātiku. Mūsu teātra jaunieši jau staigā pa pansionātiem, pat strādā tur.

Liepājas teātrī iestudējat Šekspīra darbu kompilāciju — kā saprotu, ironisku un absurdu. Vai esat atradis šādā pieejā kaut ko mūsdienu cilvēkam svarīgu?
Laikam šoreiz vairāk baudām Šekspīru — cik gudri un skaisti viņš pateicis visiem zināmas patiesības. Ļoti aktuālas. Mani uzrunā Šekspīra cinisms, viņa britu humors — ļoti nežēlīgs. Jā, laikam izrādē būs vairāk nevis dziļi, smagnēji jēgas meklējumi, bet spēlēšanās ar sen zināmām patiesībām, intrigām, varas spēlēm. 

Tas ir ambiciozs darbs, esmu gatavs arī izgāzties. Lasot Šekspīru, man šķita, ka viņa lugas ir fantastisks Netflix seriāls. Ainas ir tik labas, ka varētu izrādi spēlēt vēl piecas stundas garāku. Sajūtu līmenī atlasījām, kas tad paliek izrādē. Centāmies skatīties, lai ir asprātīgi, negaidīti, izaicinoši. Uz skatuves viss norisināsies telšu pilsētiņā. Nu, tādā Positivus. 

Sportā, ja saliek vienā komandā tikai zvaigznes, bieži vien viss izgāžas, jo katra zvaigzne vēlas uzmanību sev, neprot saspēlēties. Ko dara jūsu Šekspīra supernozīmīgie lugu tēli — uz skatuves tiešām sadarbojas?
Viņi katrs rotē ap sevi un mēģina sasniegt mērķi. Katrs ir pārņemts ar savu problēmu. Man šķiet, viņi kaut ko pasaka par šodienas cilvēkiem. Mēs jau arī katrs kaut ko domājam, izsakāmies, turam savu buru. Katrs grib justies kā Šekspīra galvenais varonis. Es gribu rosināt domāt par lētticību. Lugā parādās trīs lielākie nelieši: lēdija Makbeta, Jago un Ričards III. Viņi spekulē ar cilvēku lētticību, muļķību. Rādām ļaunuma ļaunumu — es to saku smaidot, jo izrādē to spēlējam humorpilnā gaisotnē. Ar scenogrāfu Reini Suhanovu smējāmies, ka taisām kaut ko starp Trīnes grēkiem Nacionālajā teātrī un Brehta Kuražas māte un viņas bērni Klaipēdas teātrī. 

Galvenajai lomai izvēlējāties aktrisi Inesi Kučinsku. Kāpēc?
Man bija sapnis ar viņu strādāt, un izmantoju šo iespēju. Viņa ir atvērta un traka, reizē ļoti atbildīga. Redzams, ka aktiera profesija ir viņas dzīve.

Vai turpināsit strādāt arī Lietuvā?
Jā, aiznākamsezon man tur būs izrāde. Mēģinu neizvairīties no darbiem ārzemēs — Lietuvas, Krievijas. Patīk izbraukt ārpus Latvijas, tas pilnveido. 

Kāda ir sajūta par sevi kā profesionāli, jo gandrīz katrs jūsu iestudējums kļūst par notikumu, veiksmi?
Šausmīga. Vienmēr patīkami saņemt komplimentus, bet mēģinu iekšēji atbrīvoties un teikt sev: tagad varu nodarboties ar to, ar ko tiešām gribu nodarboties. Gribu sevi provocēt uz kļūdām un šajās kļūdās atrast vērtību. Tas ir bailīgi, tas ir darbs ar sevi — pašcenzūra manī cīnās, bet tas ir ceļš, kā teātra mākslā atrast jaunas krāsas un virzienus.