Būs jauns teātris • IR.lv

Būs jauns teātris

15
Elmārs Seņkovs. Foto — Edgars Pohevičs
Anda Burve-Rozīte

Režisors Elmārs Seņkovs Liepājas teātrī iestudē trilleri Šekspīrs un veido savu neatkarīgo teātri, lai spēlētu izrādes par laikmetīgām tēmām

Raugoties uz mūsdienu cilvēku varas spēlēm sociālajos tīklos un dzīvē, kur katrs «nāk ar savu kara cirvi» un pastāv uz savu taisnību līdz galam, režisors Elmārs Seņkovs sāka pārlasīt Viljama Šekspīra darbus. Iedziļinājās varas spēlēs, ko skar viņa lugas. Tā radās ideja Liepājas teātrī uz vienas skatuves salikt visus dramaturga lielākos neliešus. Seņkovs uzrunāja dramaturģi Rasu Bugavičūti-Pēci, ar kuru kopā vairākkārt strādājis, un viņa uzrakstīja trilleri Šekspīrs. Šis ciniska humora un absurda piesātinātais darbs skatuves dzīvi Liepājas teātrī sāks 16. novembrī.

Nedēļu vēlāk arī noskaidrosies, vai režisors ieguvis Spēlmaņu nakts balvu par gada labāko izrādi — Nacionālā teātra grandiozo iestudējumu Pūt,vējiņi!

Iestudējums Šekspīrs nav vienīgais radošām veiksmēm bagātā Seņkova jaunums: kā štata režisors viņš pametis Nacionālo teātri un kopā ar paša izskolotajiem jaunajiem aktieriem veido neatkarīgo teātri. Pirmās izrādes būs jau šosezon. Intervijā Seņkovs stāsta, ko domā par dumpi Dailes teātrī, skaidro, kāpēc pats nekad neuzņemtos mākslinieciskā vadītāja darbu lielajos teātros, un atklāj, kā ar bailēm un cerībām ķēries klāt sava teātra dibināšanai. 

Jaunās izrādes pieteikumā rakstīts, ka Šekspīra dramaturģijā esat meklējis varas mehānismus — kā tie izspēlēti. Tagad Latvijas teātros arī notiek varas spēles: Dailes aktieru kolektīvs aizslaucījis māksliniecisko vadītāju Džilindžeru, Jaunā Rīgas teātra mākslinieciskais vadītājs Alvis Hermanis, šo soli kritizējot, uzrakstījis atklātu vēstuli, bet par Nacionālo teātri stāsta, ka Elmārs Seņkovs vai nu pats aizgājis, vai atlaists. Kas notiek?
Jautājums vietā. Ir skaidrs, ka Latvijas teātru vidē notiek būtiskas pārmaiņas. Pirmkārt, tās saistītas ar jaunās paaudzes režisoru ienākšanu un nostabilizēšanos. It kā katrā teātrī ir jābūt vienam mākslinieciskajam līderim, bet redzam, ka demokrātijas apstākļos arī aktieri gatavi pateikt savu viedokli. Hierarhija vairs nav tik stingra. Pēdējie mohikāņi, kas bija palikuši, — Alvis Hermanis un Dž. Dž. Džilindžers. Alvis ar savu spēcīgo personību ietekmi spēj saglabāt. 

Tieši tāpēc viņš tik kaislīgi runā atklātajā vēstulē, daudz kam var piekrist, daudz kam — ne. Piemēram, kāpēc mēs, jaunie, negribam iet un darboties vecajās struktūrās? Vēlamies sākt visu no sākuma, līdzīgi kā Alvis to darīja 90. gados. 

Bet iedomāsimies, ka kāds jaunās paaudzes režisors tagad gribētu reorganizēt Dailes teātri. Laikā, kad jebkurš cilvēks var izteikt viedokli sociālajos tīklos, ir skaidrs, ka kritika šādam procesam būtu liela. To izturēt nebūtu viegli. Neviens negrib iznīcināt teātri, bet, lai radītu no jauna, zināmā veidā ir «jāiznīcina». Tas prasa drosmi, atbildības sajūtu. Ja man jautātu, vai es savā radošajā biogrāfijā piecus gadus gribētu piedzīvot absolūti negatīvu, kritisku spiedienu saistībā ar reorganizācijas procesu — nē. 

Bet jūs šobrīd esat viens no spēcīgākajiem Latvijas teātra režisoriem. Varbūt sabiedrība no jums tieši to gaidītu?
Visi gaida pārmaiņas, bet neviens nevēlas «dabūt pa galvu». Esam maza valsts, maza cunfte, kur cits citu pazīst. Ir viegli Alvim Hermanim vēstulē pateikt: «Beidziet ākstīties, viss atkarīgs tikai no jūsu profesionalitātes — Dailes teātra Lielo zāli var piepildīt!» Jā, piekrītu, var, bet vajag laiku, lai šo zāli apgūtu. Es, piemēram, nekad neesmu tur strādājis. Pirmās izrādes varbūt nebūtu sasniegumu pilnas, tas nav tik vienkārši — jābūt augstai profesionalitātei un skaidrai vīzijai. Regnārs Vaivars ar Laulības dzīves ainām pierādīja, tas ir iespējams. 

Teātrī jābūt ciešai mākslinieciskā vadītāja un direktora sakabei, lai nebaidītos riskēt. Ja kaut ko būtiski maini, var sanākt, ka pirmajās sezonās ir krīze un teātris mīnusos. Var sanākt arī tā, ka rodas tāda pati krīze un aktieru vēstule kā nesen. Kaut ko tādu uzņemties, jā, tas ir grūti.

Jūsu paaudzes režisori to vienkārši negrib uzņemties?
Jā. Mani absolūti nevilina varas spēles. Negribu būt mākslinieciskais vadītājs ne Dailes teātrī, ne citos lielajos teātros. Ja būtu iespēja, gribētu būt mākslinieciskais vadītājs paša izveidotā trupā. Tātad es nebaidos radīt teātri, bet manas idejas un vērtības, iespējams, neatbilst Dailes teātra vēlmēm — ko viņi vēlas tur redzēt. Mākslinieciskajam vadītājam ir sarežģīts darbs: jāatbild ne tikai par repertuāru, bet arī par aktieru profesionālo attīstību. Lielajos teātros trupa ir pārāk liela, lai es to varētu kvalitatīvi izdarīt. Turklāt domubiedri neveidojas no daudziem desmitiem cilvēku. Tie, līdzīgi kā JRT, rodas no daudz mazāka skaita. 

Dailes teātrī ir profesionāli aktieri — netaisos kritizēt. Es arī gribētu aizstāvēt Džilindžeru. Jā, protams, jebkuram māksliniekam ir radošās krīzes. Bet mani uztrauc, kā viņš tika atlaists. Tas bija brutāli un nekaunīgi. Šis cilvēks ir uzturējis kasi, bijuši ieņēmumi, visiem maksāja algas, daudzi pieņemti darbā. Bijušas labas izrādes. Dialogs un tas, kā pārmaiņu process norisinās, varēja būt citāds. 

Ko jaunajām teatrāļu paaudzēm nozīmē «mākslinieciskais vadītājs»?
Radošais līderis. Ar izpratni par teātra estētisko virzību, nākotni. Svarīgi, lai viņš kalpo nevis mājai, bet mākslai. Daudzi saka — viņam jādomā, kā piepildīt zāli. Zināmā mērā piekrītu, bet vispirms ir jākalpo savai trupai, mākslai, idejai. Nevis jāmēģina «izglābt Dailes teātri». Tā tas nestrādā. Laba māksla nav iespējama, ja neveidojas domubiedru grupa. 

Vai jūs domājat par to, kādam nākotnē jābūt Latvijas teātrim?
Jā, bet domāju arī par sevi kā radošu cilvēku. Gribu pavadīt laiku kopā ar cilvēkiem, ar kuriem vēlos kopā strādāt. Esmu daudz izcīnījies lielajos valsts teātros — man ir zināma pieredze. Nacionālais teātris, Rīgas Krievu teātris, Valmieras Drāmas teātris man devis nenovērtējamu pieredzi. Esmu nonācis līdz punktam, kad saprotu: gribu strādāt ar tiem aktieriem, ar kuriem patiešām gribu, un man kā māksliniekam ir tiesības uz to — radīt izrādes priekā un labā atmosfērā. Nevis domājot, kā piepildīt zāli. 

Tomēr izklaidējošu teātri jūs atzīstat un par lielo zāļu komēdijām neviebjaties?
Nē, šādas izrādes arī ir vajadzīgas. Manu-prāt, Alvis Hermanis ir pierādījis, ka ar gudrām komēdijām var piepildīt zāli. 80% JRT repertuāra veido viegla rakstura ļoti asprātīgas un gudras izrādes. Linda Vista un Latviešu stāsti ir labs piemērs. Tas nosaka teātra seju, un tas ir mākslinieciskā vadītāja nopelns. 

Pats esat piepildījis Nacionālā teātra Lielo zāli ar izpārdoto un Spēlmaņu nakts balvai nominēto izrādi Pūt, vējiņi! Vai jūs saista šis mērogs?
Atklāti sakot, esmu nepateicīgā situācijā. Esmu strādājis uz vairāku Latvijas teātru skatuvēm, lielām un mazām. Esmu sev pierādījis, ka varu uztaisīt liela inscenējuma darbus, un varu uztaisīt smalkus dramatiskus darbus mazās zālēs. Esmu izdzīvojis visu nepieciešamo skolu. Vēlme eksperimentēt, attīstīt teātra valodu nav mazinājusies. Ir vēlme nevis ražot izrādes un apkalpot teātrus, bet beidzot nostāties un sev atbildēt, ko patiesi gribu. Jāsaka, vēl līdz galam neesmu atbildējis. Tāpēc man nepieciešami savi cilvēki, sava trupa, lai nonāktu pie atbildes, kādu teātri nākotnē vēlos. 

Skaidrs, ka no mums, jaunajām paaudzēm, atkarīga tā virzība. Mēs varam mainīt iesīkstējušo teātru domāšanu. Arī Kultūras akadēmijā, kur pasniedzu, daudz diskutējam, kādam jābūt izglītības procesam teātra mākslā. Arī tam jāmainās. Nav speciāli jāmāca aktieri konkrētiem teātriem. Kā pēdējos gados pierādījies, viņi teātriem nemaz nav nepieciešami. No katra kursa tiek nokasīts krējums, un pārējie sadrumstalojas — domubiedru grupas neveidojas. Pabeidzot studijas, aktieri individuāli ienāk teātros un kļūst par sistēmas daļu. Viņi nekļūst par pārmaiņu nesējiem. Iedomājieties, kā būtu, ja teātrī ienāktu visi divdesmit jaunie, talantīgie ar vēlmi kaut ko mainīt. 

Alvis Hermanis savam teātrim tādus tagad audzina.
Jā, uz to, man šķiet, viņš liek kārti. 

Spēcīgs mākslinieciskais vadītājs taču arī var raisīt pārmaiņas.
Jā, bet viņš ir atkarīgs no direktora. Tīri naudas ziņā — ko var un nevar atļauties. Es, piemēram, nedomāju, ka Nacionālajam teātrim bija nepieciešams mākslinieciskais vadītājs. Jo mākslinieciskā vadītāja funkciju pildīja Ojārs Rubenis. Viņš to darīja lieliski. Ar savu uzņēmēja un žurnālista domāšanu panāca, ka finansējums tiek jauniem režisoriem — paņēma gan mani, gan Valteru Sīli, gan citus. Viņš mūs faktiski izaudzināja.

Un jūs radījāt pārmaiņas — Nacionālā teātra virzību uz priekšu.
Jā, to panāca Ojārs Rubenis. Labs vadītāja piemērs. Man tajā laikā bija piedāvājums kļūt par Nacionālā teātra māksliniecisko vadītāju, bet es tam neredzēju pamatu, jo Ojārs visu jau darīja, viņš arī veidoja trupu. 

Vai vēlaties teikt, ka nevajag dublēt funkcijas, ja lielie teātri var tikt pie vadītaja ar vizionāra un biznesa domāšanu?
Jā, teātrī vajadzīgs viens spēcīgs līderis. JRT, piemēram, tas ir Alvis Hermanis. Kā viņš pats atklātajā vēstulē raksta, ir arī laba direktore, bet viņa nenosaka repertuāru un teātra virzību. 

Kāpēc jūs nu esat prom no Nacionālā teātra?
Absolūti vienkārši: nostrādāju sešus gadus, sāku izjust patīkamu komfortu un bēgu no šīs sajūtas. Tur nav nekādu konfliktu vai slēptu iemeslu. Protams, teātra vadības maiņa bija zināms pamudinājums spert šo soli — man bija grūti pateikt Ojāram Rubenim, ka gribu iet prom, viņš tomēr manī daudz ieguldījis, negribētu sāpināt. Jaunās vadības ienākšanu vērtēju kā apsveicamu, novēlu Jānim Vimbam veiksmi — man beidzās līgums, un draudzīgi šķīrāmies. Tā bija mana izvēle, Jānis man piedāvāja palikt. Gribēju padzīvot neatkarīgu dzīvi — atkal sajust smago darbu, strādāt ar cilvēkiem neatkarīgā teātra laukā, domāt par savu teātra trupu. Es gribētu pierādīt arī citiem māksliniekiem, ka ir iespējams dzīvot neatkarīgu dzīvi. 

Gribētu, lai Latvijas teātros veidojas vairāk spēcīgu, neatkarīgu kopu, līdzīgi kā Kvadrifrons — baigie malači un celmlauži! Ceru, ka būšu nākamais, kurš jaunajiem māksliniekiem pierādīs, ka valsts teātri ir labi, tajos jāstrādā, bet ir arī alternatīvas. Daudziem ir priekšstats — ja netiec valsts teātrī, esi slikts režisors vai aktieris. Bet tā nav. Jebkurš teātris, līdzīgi kā hokejā, ņem «spēlētājus pozīcijā» — tā tiek veidotas trupas. Daudzi jaunie aktieri šajā sistēmā paliek aiz borta. Ārpus lielo teātru štata ir daudz jauno, kuri pat netiek pie iespējas attīstīties un sevi parādīt. Mums arī nav tik daudz neatkarīgo teātru kā citās Eiropas valstīs. Esam pēdējā vietā Baltijas valstīs neatkarīgo teātru skaita ziņā. 

Mēs taču lepojamies ar Ģertrūdes ielas teātra, Dirty Deal Teatro labajām izrādēm!
Protams, ir jau arī vēl citi, kā Joriks Rēzeknē, bet tas ir maz. Atsevišķu neatkarīgu kompāniju veidošanās ir nākotnes teātris — tā es to redzu. Ja izveidojas cieša, pārliecinoša vienība un tā sevi pierāda mākslinieciskā ziņā, ir panākumi, Kultūras ministrijai vajadzētu būt acīgai un dot šādiem teātriem lielāku iespēju — telpu, finansējuma ziņā. Iespējams, šādas kompānijas var strādāt arī valsts teātros — Eiropā tas nav nekas jauns. Tiek noslēgts līgums, kurā trupa, piemēram, trīs gadus piepilda vienu zāli vai pat visu teātri. 

Jums esot bijušas sarunas ar Džilindžeru, lai viņš topošajai teātra trupai dotu telpas.
Tāda saruna ir bijusi — divas nedēļas, pirms tika parakstīta Dailes teātra aktieru vēstule par Džilindžeru. Tā, protams, ir sagadīšanās. Runājām tikai idejas līmenī. Vaicāju, vai viņš vispār redz tādu iespēju, ka neatkarīga teātra kompānija slēdz līgumu ar valsts teātri un uzturas tur noteiktu laiku. Džilindžeram ideja ļoti patika. Nekā konkrēta gan vēl nebija. 

Ar jauno kompāniju esam uzrakstījuši divus projektus Kultūrkapitāla fondam, saņēmuši finansējumu. Top izrādes. 

Kā sauks jūsu teātri?
Ar to nāksim klajā vēlāk, bet noteikti jau šajā sezonā būs izrādes. Pirmo rādīsim Dirty Deal Teatro, otro — Ģertrūdes ielas teātrī, bet trešo — Valmieras teātra festivālā. Man arī jāpabeidz darbi lielajos valsts teātros. Turpināšu strādāt pie konkrētām izrādēm, bet lielāko laika daļu veltīšu savai kompānijai. Tās pamatu veido 6—7 leļļu teātra aktierkursa absolventi, kuri bija mani studenti un nenoslēdza darba līgumus ar Leļļu teātri. Mums bija veiksmīga izrāde Medības, viņi saņēma arī piedāvājumus strādāt valsts teātros, bet atteicās. Teica, ka vēlas attīstīties, strādāt kopā un pieņēma manu ideju par teātra veidošanu. Būs grūts ceļš, bet esam to izvēlējušies.

Te atkal parādās jaunās paaudzes uzstādījums: drošību iemainīt pret brīvību. Mierīgi!
Kā saka [pedagoģijas profesore] Zanda Rubene, mēs kā paaudze neesam piesaistīti vietai, ja kaut kas nepatīk, vienkārši aizejam prom. Vecākās paaudzes to nevar saprast. Mana mamma savulaik teica: ja tev ir darbiņš, labi, nepatīk, bet strādā sakostiem zobiem, priecājies, ka vispār ir! Mūsos ir šī padomju laika audzināšana, bet paši esam neatkarīgi. Ja protam strādāt, darbu vienmēr atradīsim. Zanda Rubene par mūsu paaudzi vēl saka, ka priekšnieku ciena nevis vairs par to, ka viņš ir priekšnieks, bet par to, ko viņš prot. Ja kaut ko proti, tevi ciena. Ja neproti, neciena. To redzu darbā ar studentiem: viņi tevi ciena nevis vienkārši par to, ka esi pasniedzējs, bet tikai tad, ja pierādi, ka esi labs profesionālis. 

Runājot par amatiem un varu, gribu teikt, ka mani nevilina materiālie labumi. Man vajadzīgs iztikas minimums — lai jūtos komfortabli, lai būtu paēdusi ģimene un nebūtu jādomā, kā izdzīvot. Ar to pilnīgi pietiek. Jūtos laimīgs, ja varu radoši strādāt. 

Vai jaunajai teātra trupai ir manifests, svarīgākās idejas, ko vēlaties realizēt?
Mums būs svarīgi stāstīt stāstus par šodienas cilvēkiem. Tas būs laikmetīgs teātris, un par laikmetu var runāt tikai šodienas varoņi. Iespējams, pārinterpretēsim arī klasiku. Pirmā izrāde būs par vecuma problemātiku. Mūsu teātra jaunieši jau staigā pa pansionātiem, pat strādā tur.

Liepājas teātrī iestudējat Šekspīra darbu kompilāciju — kā saprotu, ironisku un absurdu. Vai esat atradis šādā pieejā kaut ko mūsdienu cilvēkam svarīgu?
Laikam šoreiz vairāk baudām Šekspīru — cik gudri un skaisti viņš pateicis visiem zināmas patiesības. Ļoti aktuālas. Mani uzrunā Šekspīra cinisms, viņa britu humors — ļoti nežēlīgs. Jā, laikam izrādē būs vairāk nevis dziļi, smagnēji jēgas meklējumi, bet spēlēšanās ar sen zināmām patiesībām, intrigām, varas spēlēm. 

Tas ir ambiciozs darbs, esmu gatavs arī izgāzties. Lasot Šekspīru, man šķita, ka viņa lugas ir fantastisks Netflix seriāls. Ainas ir tik labas, ka varētu izrādi spēlēt vēl piecas stundas garāku. Sajūtu līmenī atlasījām, kas tad paliek izrādē. Centāmies skatīties, lai ir asprātīgi, negaidīti, izaicinoši. Uz skatuves viss norisināsies telšu pilsētiņā. Nu, tādā Positivus. 

Sportā, ja saliek vienā komandā tikai zvaigznes, bieži vien viss izgāžas, jo katra zvaigzne vēlas uzmanību sev, neprot saspēlēties. Ko dara jūsu Šekspīra supernozīmīgie lugu tēli — uz skatuves tiešām sadarbojas?
Viņi katrs rotē ap sevi un mēģina sasniegt mērķi. Katrs ir pārņemts ar savu problēmu. Man šķiet, viņi kaut ko pasaka par šodienas cilvēkiem. Mēs jau arī katrs kaut ko domājam, izsakāmies, turam savu buru. Katrs grib justies kā Šekspīra galvenais varonis. Es gribu rosināt domāt par lētticību. Lugā parādās trīs lielākie nelieši: lēdija Makbeta, Jago un Ričards III. Viņi spekulē ar cilvēku lētticību, muļķību. Rādām ļaunuma ļaunumu — es to saku smaidot, jo izrādē to spēlējam humorpilnā gaisotnē. Ar scenogrāfu Reini Suhanovu smējāmies, ka taisām kaut ko starp Trīnes grēkiem Nacionālajā teātrī un Brehta Kuražas māte un viņas bērni Klaipēdas teātrī. 

Galvenajai lomai izvēlējāties aktrisi Inesi Kučinsku. Kāpēc?
Man bija sapnis ar viņu strādāt, un izmantoju šo iespēju. Viņa ir atvērta un traka, reizē ļoti atbildīga. Redzams, ka aktiera profesija ir viņas dzīve.

Vai turpināsit strādāt arī Lietuvā?
Jā, aiznākamsezon man tur būs izrāde. Mēģinu neizvairīties no darbiem ārzemēs — Lietuvas, Krievijas. Patīk izbraukt ārpus Latvijas, tas pilnveido. 

Kāda ir sajūta par sevi kā profesionāli, jo gandrīz katrs jūsu iestudējums kļūst par notikumu, veiksmi?
Šausmīga. Vienmēr patīkami saņemt komplimentus, bet mēģinu iekšēji atbrīvoties un teikt sev: tagad varu nodarboties ar to, ar ko tiešām gribu nodarboties. Gribu sevi provocēt uz kļūdām un šajās kļūdās atrast vērtību. Tas ir bailīgi, tas ir darbs ar sevi — pašcenzūra manī cīnās, bet tas ir ceļš, kā teātra mākslā atrast jaunas krāsas un virzienus.

Komentāri (15)

Sskaisle 17.11.2019. 09.45

Valsts simtgadei bija 60 milj,cik no tiem tika pirmsskolas un skolu jaunatnei izrāžu apmeklēsšanai?
Mani jau bērnībā veda uz leļļu tetra izrādēm, uz skolu brauca Rīgas teātri, filharmonija. Tas bija okupācijas režīma laikā.
Es jautāju saviem radu bērniem,cik viņi ir bijuši teātrī,ko redzējuši,ko sapratuši? Tik cik vecāki,ģimene spējusi tik ir. Šī nenormālā valsts,kas tā apzog tautu, kādus cilvēkus audzina nākotnei? Kāpēc par to neuztraucas neviens? Kur tos skatītājus ņemsiet? Tautu par lumpeņiem lamāt baigi enerģiskie,bet izdariet kaut jel ko lai mums arī būtu iespējas,ne tikai tiem,kam čekistu- komunistu rūdījums un aizmugure

+3
-2
Atbildēt

0

Sskaisle 17.11.2019. 09.19

Es skatos tās BBC -Altenboro vides filmas. Piemēram, Filipīnās esot palicis vien 10% no tropu meža. Viss apstādīts ar eļļas palmu monokultūru.
Domāju,ka šos procesus dabā noteikti var attiecināt uz cilvēkiem,uz sabiedrību.
Piemēram,es cenšos,bet nespēju,nevaru saprast,kā var patikt un kas patīk JRT izrādē Atnāc mani vēl satikt. Tik zemi dzeltena izrāde,kuru es varētu piedot jebkuram citam teātrim un skatītjam,bet ne jau JRT.

Uz Seņkova Pūt,vējiņi biju kopā ar savu lielo radu saimi no laukiem. Visi piekrita maniem secinājumiem, ja es tā sakot,ja tā padomājot,tad jā – tā esot. Bet nu tomēr patika,jo Rainis un Kalniņa mūzika esot kā dimanti,kuri pat apēsti un izkakāti mirdzēšot un vērtību nezaudēšot.
Un tad es sapratu – mēs visi bijām gatavi svētkiem, pat vairāk – svētbrīdim – nav mums daudz tādu mūsu identātes akumulatoru ,toties retais,šai gadījumā tikai es biju gatava atzīt,ka mūs pieslēdza knapi grabošam aparātam. Tas ir tikpat nenormāli kā tas,ka partijas nespēj atcelt oik,nespēj samaksāt ārstiem,bet sev un galvenais jau tomēr kremļa saskaņai iedalīs simtus miljonus.

Es tiešām domāju,ka viss ir savstarpēji ļoti cieši saistīts. Es gribu zināt,jo es gribu saprast,kas patīk maniem līdzcilvēkiem izrādēs,kāpēc. Un es tiešām domāju,ka tā atkal ir čekas un komunistu aiz paitiem turētā KM ,kura miljonus notriec savam vēderam,kamēr sabiedrības izglībai tiek lielā nulle.

+3
-2
Atbildēt

1

    Sskaisle > Sskaisle 17.11.2019. 09.37

    Par notikumiem Dailē. Ievērojiet,mums nav neviena !!! morālā vai labi,teiksim vispār n- neviena autoritāte,kura izteiktu viedokli,kas un kāpēc atkal notiek nepareizi. Arī Hermaņa paziņojums ,ka teātris nav rimčiks nenoskanēja ,vai tam varbūt neļāva !? noskanēt autoritatīvi.

    Lūk, mani ideālie aktieri Daudziņš un Āboliņš mani nodeva,abi,bet katrs atsevišķi.
    Āboliņš paziņoja,ka nedrīkstot ņirgāties par valsts prezidentu – konkrēti vējoni. Kategoriski tam nepiekrītu. Man vējonis ir politisko bandītu ieliktenis,kuram pietika nekaunība un drosme kļūt par prezidentu un kurš kalpodams savu kungu,nevis sabiedrības interesēm mani ir pārdevis un pazemojis un var teikt iznaicinājis – lai es cienītu kangaru? ĀBOLIŅ , Jūsu akcijas ar to ir zem jebkādas vērtības nokritušas.

    Daudziņš saka – neķengā valsti. Debess – valsts – likumdevēju un valdības personās uzvedas kā bandīts,betbmēs par to lai klusētu? Ja mums ir tādi aktieri,kuri aicina klusēt un samierināties, varam iedomāties ,ka Latvijā notiktu tādi protesti kā Prāgā vai Honkongā?

    Ašeradens saka,ka mediķiem nevar maksāt,jo likums pieņemts steigā un bez naudas avotiem. Kāpēc tad nodokļus neatlaiž visiem tiem,kuriem valsts nespēj neko dot par samaksātajiem nodokļiem?

    Aktieri,režisori,teātru kritiķi ir mūsu mediji – viņu atbildībai būtu jābūt daudz daudz lielākai,kā tas ir šobrīd.
    Kad savulaik no operas atlaida Žagaru,es to uzskatīju un joprojām uzskatu par pareizu lēmumu,jo Žagars bija ļoti labs dažu talantu aizbildnis,nevis teātra vadītājs.
    Arī Dž bija laiks iet prom,ja spēja vien pildīt finanšu saistības.

    Un vēl, nav jēgas meklēt un likt te saitītes uz tiem šoviem un tv un radio pārraidēm,kur par sabiedrībā – vietējā un pasaules, izsakās ārzemju aktieri un režisori – bet pārsteidz salīdzinājums,mums par sliktu,protams

    +3
    -1
    Atbildēt

    0

Urga 15.11.2019. 09.38

Kad V.Daudziņš savā IR intervijā novilka “ģimeniskuma robežas”, jo vēlējās būt ļoti korekts, mani tas nepārliecināja. Drīzāk to varēja nosaukt par izvairīšanos. Bet atgadījums Dailē taču nebija ģimenisks, tas bija publisks, ne tā? Kamēr sabiedrība min mīklas par to, kas īstenībā Dailē notika, tikmēr valda neziņa un tieši neziņa dažiem atraisa rokas. Tā, klusējot, pašlaik LNT komanda tiek izformēta, un mēs cenšamies atminēt, kas aiz tā… Atcerēsimies, cik ūdeņu aiztecēja iekams laikraksta Dienas pircējus uzzinājām. Tāpēc jo vērtīgāk uztveru gan A.Hermeņa, gan nu arī E.Seņkova pausto attieksmi. Manuprāt, tas ir ļoti svarīgi.
Varam jau minēt aktiera intervijā uzdoto uzdevumu par to puķi ar neķītro nosaukumu (vai tie ir runča pauti/silpurenes, vai nē), un izlikties neredzam, kas aiz paša sētas robežām, pat, ja brutāli un nekaunīgi tas notiek. Var jau arī tā.
Ir intervijas un intervijas. Šī man likās ļoti būtiska ar vēstījumu. Arī koleģiāla un cilvēciska. Paldies.

+1
0
Atbildēt

3

    Sskaisle > Urga 15.11.2019. 10.14

    Seņkovs slavina Rubeni,bet es uzdodu jautājumu – vai.kritisko atsauksmju dzēšana, vispār atsauksmju par izrādēm NT cenzēšana notika un notiek bez Rubeņa ziņas? Jeb tomēr arī NT dievs slēpjas detaļās un padomāts ir par visu?

    +1
    -1
    Atbildēt

    1

    Sunflower > Sskaisle 15.11.2019. 12.43

    Man bija kuriozi – par vienu nepublicētu korektu atsauksmi painteresējos, kāpēc tā. Publicēja, pēc tam atkal izdzēsa. Pēc tā nospriedu, ka vai nu NT cenzors ir kā pavasara vējš, kam katru dienu viedoklis mainās, vai arī ir vēl kāds cenzora cenzors ar veto tiesībām. Pēc tā gadījuma vairs NT atsauksmes nerakstu, ja reiz es neiekļaujos kaut kādos standartos, kas ir atšķirīgāki kā citiem teātriem.

    +1
    0
    Atbildēt

    0

    Sunflower > Urga 15.11.2019. 12.27

    Bija arī intervija ar Skrastiņu, kurā klāstīja, ka viņam ļoti žēl, kaut ko par vēstures ratu un to, ka taisnība kaut kur pa vidu. Tad jau sanāk, ka DT aktieri ir uzņēmušies vēstures rata kustinātāju funkcijas. Pieticīgi.
    Bet ir cita lieta, ko vai nu esmu palaidusi garām vai visi aizmirsuši. Proti, aktieru prasības, par kurām ministrs uzdeva sagatavot rīcības plānu divu nedēļu laikā. Pagājuši divi mēneši – ir tas rīcības plāns? Vai arī tas nav aktuāli, jo nav vairs kam uzstādīt prasības? Tā kā prasības tika publiskotas, būtu ļoti interesanti palasīt, kādi konkrēti pasākumi tiks veikti katras prasības izpildei, nosakot termiņus, izpildes rādītājus un nepieciešamo finansējumu, samērojot, protams, ar budžeta iespējām.

    +1
    -1
    Atbildēt

    1

    Sunflower > Sunflower 15.11.2019. 16.18

    Atradu – tas rīcības plāns tagad ir iekļauts jaunā direktora konkursa prasībās. Vai, un es biju domājusi, ka tā dikti steidzama lieta, ja reiz nevarēja sagaidīt Dž. no atvaļinājuma…..

    +1
    -1
    Atbildēt

    1

    Urga > Sunflower 15.11.2019. 16.48

    Steiga kā diagnoze visam šim pasākumam, piekrītu :).

    +1
    0
    Atbildēt

    0

    Sskaisle > Urga 15.11.2019. 10.12

    Šodienas Latvijas nelaime, komčekistu stabilas varas pazīme ir nespēja paust kritisku viedokli,vai ja tāds tomēr ir izteikts,tad nespēja to izdiskutēt,izspriedt,izlaist caur viedokļu dažadības dzirnavām un saņemt baltus miltus.

    Pirmais,ko izdarīja kultūras nozares varneši – iznīcināja kritiku. Literatūras nozare tam ir spilgtākais paraugs. Teātra māksla tam seko pa pēdām. Trula pašslavināšanās, vērtējumu daudzveidības neesamība. Absolūta de ja vu sajūta par okupācijas laikiem – no kabinetiem “iznesti” gatavi,neapspriežami viedokļi.
    Kas var būt sliktāks par to ? Nošaušana bez tiesas lēmuma,nepaskaidrojot

    +3
    -1
    Atbildēt

    0

@

Komentāri nav iespējoti šim rakstam

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu