fbpx

Uzskatu sevi nevis par aģentu, bet viņu upuri 9

Juris Celmiņš. Foto: Māra Miķelsone
Māra Miķelsone
Print Friendly, PDF & Email

Jura Celmiņa (69) dzīve bijusi pietiekami dramatiska un, tēlaini raksturojot, gājusi te kalnā, te lejā. Ilgus gadus dzīvojis un strādājis Tukumā gan par pedagogu, gan muzeja vadītāju un avīzes redaktoru. 1988. gadā bijis viens no LTF Tukuma nodaļas dibinātājiem. Ievēlēts LPSR Augstākajā Padomē, balsojis par Neatkarības deklarāciju 4. maijā. Vēlāk Celmiņš iesaistījās Demokrātiskā centra partijas dibināšanā un bija partijas valdes priekšsēdis līdz 1995. gadam, kad partija apvienojās ar partiju Saimnieks, ievēlēts 6. Saeimā. Īsu brīdi 1997.-1998. gadā bijis izglītības ministrs, līdz partija Saimnieks pameta valdību.

Publiskotajā Valsts drošības komitejas (VDK) aģentu kartotēkā atrodas arī Celmiņa kartīte. Tajā atzīmēts, ka VDK viņu savervēja 1968. gada 6. novembrī. Segvārds – Jūrnieks. Vervētājs – VDK Talsu rajona pārstāvis Gailis. Kartītē norādīts, ka Celmiņš tobrīd bijis kolhoza Kurzeme traktorists ar 10 klašu izglītību. Kartītē arī atzīmēts, kad un kuras VDK nodaļas pārraudzībā nodots aģents Jūrnieks – 1970. gadā uzskaite pārvesta no Talsu VDK  nodaļas uz 5. daļu (cīņa pret ideoloģisko diversiju) pie čekas darbinieka Līduma, bet 1974. gadā dokumenti ceļojuši atpakaļ uz VDK Talsu rajona nodaļu. VDK aģentu reģistrācijas žurnālā atrodams ieraksts par šādu aģentu – ieraksts fiksēts 1968. gada 15. novembrī. Tāpat tajā fiksēta aģenta kartītē iepriekšminētā ceļošana no vienas VDK iestādes uz otru.

Juris Celmiņš tiesājās un 2002. gadā Rīgas pilsētas Latgales priekšpilsētas tiesa nolēma, ka viņš “nav apzināti sadarbojies ar bijušo Latvijas PSR Valsts drošības komiteju; nav bijis VDK darbinieks vai informators”.

Celmiņš aiz čekas āķa aizķērās tajā pašā VDK aģenta kartītē ierakstītajā 1968. gada pavasarī, kad 5. maijā VDK sāka kriminālizmeklēšanu par “nelegālu pretpadomju organizāciju Kurzemes savienība”. Ir Latvijas Valsts arhīvā iepazinās ar šīs krimināllietas trim sējumiem. Lietas ierosināšanas laikā Celmiņš bija Zūru profesionāli tehniskās skolas audzēknis.

Cits šīs skolas audzēknis Inārs Aukmanis gribēja izveidot organizāciju, lai cīnītos par brīvu Latviju un pret komunistiem, jeb, kā viņš pats rakstījis organizācijas dibināšanas statūtos, par “..Latviju bez komunisma un komunistiem”. VDK krimināllietai pievienotajos puiciskā rokrakstā rakstītajos Kurzemes savienības statūtos čekisti pasvītrojuši tādus teikumus kā “agri vai vēlu Latvija būs mūsu latviešiem. Tāds ir mūsu galvenais uzdevums. Tādēļ mums jāgatavojas bruņotai cīņai..”, “mūsu uzdevums ir ne vien atbrīvot Latviju, bet noturēt rokā kā suverēnu valsti. (..) Mūsu paaudzei ir grūts uzdevums, kuru mēs esam nolēmuši izpildīt – jaunās Latvijas radīšana”. Aukmanis un vēl trīs Zūru skolas audzēkņi, tajā skaitā arī Celmiņš, kādā dienā Ventas krastā sanākuši un nolēmuši veidot šādu organizāciju, kuras statūtus un arī biedra zvērestu bija uzrakstījis Aukmanis. Pārējiem atlika ar saviem parakstiem tos apstiprināt, bet zvērestu – pārrakstīt. Šie bija svarīgi pierādījumi lietā. Nepilngadīgo Aukmani kā bīstamu padomju varai apcietināja tā paša gada jūnija sākumā un ieslodzīja Stūra mājā 61. izolatorā. Aukmanis Zūru skolā esot veicis pretpadomju aģitāciju, izplatījis Kurzemes savienības statūtus un aicinājis citus skolēnus tajā iestāties. Galu galā organizācijai pieskaitīti ap desmit skolēnu. Taču tikai trīs no viņiem bija pilngadīgi, tajā skaitā arī Celmiņš. Lietu izmeklēja VDK sevišķi svarīgu lietu izmeklētājs A.Rēvalds, kuram piekrišanu lietas ierosināšanai devis toreizējais VDK priekšsēdētājs Longins Avdjukēvičs. Lietā teikts: tā kā “nepieciešams izvest liela apjoma darbu (..) apstākļu noskaidrošanai, kuri veicinājuši nozieguma izdarīšanu”, izmeklēšanā iesaistīts arī VDK kapteinis Vācietis.

Ināra Aukmaņa mājās tika veikta kratīšana un izņemtie pierādījumi, no mūsdienu skatpunkta raugoties, ir absurdi: par pretpadomju literatūru klasificēta Pamatskolēna rokas grāmata militārā apmācībā (izdota Rīgā, 1938.g.), A.Grīna grāmata Latvijas vēsture (izdota Rīgā 1936.g.), kā arī 1937. gada 18. novembrī izdota laikraksta Latvijas Kareivis titullapa ar Brīvības pieminekļa fotogrāfiju un uzrakstu – “Tev mūžam dzīvot Latvija”. Šī laikraksta lapa bijusi piestiprināta istabā pie sienas redzamā vietā. Aukmanis izmeklētājiem arī nodevis šautenes stobru un aizslēgu, izņemtas “11 vācu sistēmas kara šautenes patronas”.

 

Pēc dibināšanas puiši sapni par brīvu Latviju un tā izcīnīšanai nepieciešamo Kurzemes savienības paplašināšanos bija atlikuši uz vēlāku laiku – kad būs pabeigta skolas vasaras prakse. Tas neizdevās, jo čeka visus saņēma ciet.

Pēc izmeklēšanas un visu nopratināšanas galu galā VDK apsūdzēja tikai Aukmani. Pret pārējiem, arī Celmiņu, VDK atteicās ierosināt krimināllietu, viņi šajā lietā piedalījās liecinieku statusā. VDK materiālus par puišiem nosūtīja profilaktisko pasākumu veikšanai, “iesaistot viņus pāraudzināšanas darbā”.

1968. gada septembrī Augstākās tiesas tiesnesis Aivars Niedre sodīja Ināru Aukmani ar brīvības atņemšanu uz diviem gadiem “nepilngadīgo darba kolonijā ar pastiprinātu režīmu”. Visu laiku no 4. jūnija Aukmanis bija pavadījis Stūra mājas izolatorā. Tā kā sprieduma izpildes laikā Aukmanis kļuva pilngadīgs, tiesa lēma, ka viņam sods jāizcieš stingra režīma kolonijā, jo noziegums ir “īpaši bīstams”. 1999. gadā Latvijas Republikas Augstākās tiesas priekšsēdētāja vietnieks P. Gruziņš nolēma, ka Aukmanis ir reabilitējams.

Ir turpina publicēt bijušo AP deputātu, kuru vārdi atrodami VDK aģentu kartotēkā, intervijas.

Intervijas ar Alekseju Grigorjevu un Jāni Gavaru varat lasīt Ir.lv.

 

Juris Celmiņš. Foto: Māra Miķelsone

Juris Celmiņš: Šorīt jau no sešiem neguļu, esmu stresā sakarā ar to visu.

Nav jau nekāda patīkamā tēma, bet ko lai dara. Varam sākt, Celmiņa kungs?

Jā, varam sākt.

Kad jūs pirmoreiz uzzinājāt, ka par jums ir kartīte VDK aģentu kartotēkā, un vai bijāt par to pārsteigts?

Visu laiku, kopš esmu bijis saskarsmē ar Valsts drošības komiteju, biju pārliecināts un sapratu, ka par mani šie dokumenti ir, par mani ir uzkrāti dokumenti, kas seko līdzi no vienas dzīvesvietas uz otru. Taču es biju pārliecināts, ka tie ir nevis kā aģenta kartīte, bet kā cilvēkam, kurš ir pretpadomiski noskaņots un kuru izseko un kura darbību ierobežo. To jau sapratu diezgan drīz pēc tiem notikumiem, kas bija saistīti ar Kurzemes savienību. Tajā pašā 1968. gada vasarā, kad mani izsauca uz nopratināšanu, sapratu, ka tieku uzmanīts. Bet to, ka tā ir aģenta kartīte, es uzzināju tikai pēc 6. Saeimas vēlēšanām.

5. Saeimā vēl nezinājāt?

Es nebiju [deputāts] 5. Saeimā. Es kandidēju 6. Saeimā un arī tiku ievēlēts. Tad es uzzināju.

Vēlāk, iepazīstoties ar visiem materiāliem, es arī sapratu, kā šī kartīte ir tapusi.

Tā ir tapusi 1968. gadā, un kopš tā laika ir pagājis vairāk nekā pusgadsimts, 51 gads. Šie notikumi ir saistīti ar to laiku, kad es mācījos Zūru lauku profesionālajā skolā. Tur audzēkņu vidū bija tāds kā līderis, iesaukts par Seržantu. Es viņam vārdu pat neatceros, visi viņu sauca par Seržantu (Inārs Aukmanis – red.). Viņš pa skolu staigāja tādā kā armijas kreklā. Un šis cilvēks, uzvārdā Aukmanis, dibināja savu komandu un uzaicināja arī mani [tajā] piedalīties. Es jau īsti nesapratu, kas tā būs par komandu. Bija 1968. gada aprīļa beigas, kad četru cilvēku sastāvā Ventas malā notika sanāksme, kurā mēs iesaistījāmies šajā organizācijā – es un vēl divi mani grupas biedri. Aukmanis bija ceturtais. Viņš pastāstīja, ka mežā viņam ir bunkurs un bunkurā ir ieroči, jācīnās par Latvijas brīvību un neatkarību. Iepazīstināja ar organizācijas statūtiem, bija arī organizācijas zvērests. Iedeva mums parakstīties, un mēs arī zem šī zvēresta parakstījāmies. Vairāk nekas nenotika, kā tikai šī dibināšanas sapulce, jo pēc kādas nedēļas mūs izsūtīja praksē, un es nonācu savā dzimtajā kolhozā un tur strādāju par traktoristu.

Tad, tas arī bija pavasaris, maija beigas varbūt, neatceros precīzi,- vienu vakaru atbrauca bobiks un man paziņoja, ka sakarā ar pretpadomju darbību es tieku aizturēts, un mani ved uz nopratināšanu uz Talsiem. Iesēdināja tajā mašīnā vēlu vakarā, kādos septiņos mani aizveda uz Talsiem, ieveda milicijas ēkā. Teikšu atklāti, pēc toreizējās dzīves pieredzes – es biju tikai profesionālās skolas audzēknis, tikko man bija palikuši 18 gadi, es pat nesapratu, ka atrodos Valsts drošības komitejā. Domāju, ka mani ieved kādā milicijas nodaļā.

Tur sākās pratināšana. Mani tur pratināja par darbību šinī organizācijā, Kurzemes savienībā. Protams, no sākuma visu noliedzu, teicu, ka neko nezinu, Aukmani nepazīstu, zinu, ka tur tāds puisis bija, neko vairāk. Pēc kāda laika, kad biju visu tā noliedzis, šie cilvēki atnesa organizācijas statūtus, zvērestu un manu paša parakstu, kur biju parakstījies par iestāšanos šajā organizācijā. Un tad, protams, man nekas cits neatlika – sapratu, ka organizācija ir iekritusi un piekritu sadarboties un izstāstīt par visu to, kas ir noticis.

Mani tur pratināja un turēja visu nakti. Tikai otrajā rītā tiku laukā. Un ko es tur parakstīju? Pats savus paskaidrojumus, parakstīju nopratināšanas protokolu, kāds tur bija tanī reizē.

Pēc tam pēc kāda laika, grūti pateikt, pēc cik ilga laika, sekoja komjaunatnes komitejas sēde Talsos, kurā mūs izslēdza no komjaunatnes (Celmiņu un Ģirtu Ķimeli – red.). Tur uzstājās toreizējais Talsu rajona kompartijas pirmais sekretārs Seiksts, kurš ar putām uz lūpām mūs abus sāka lamāt. Es apvaicājos, vai man arī dos vārdu. Un viņš uzbļāva – ko mēs – vēl arī runāt gribam! Viņš esot savas asinis lējis par šo valsti un tagad mēs uzstājoties pret. Viņš tiešām bija karojis. Nu ko, ja man neļauj runāt, es nosviedu savu [komjaunieša] biedra karti uz galda un aizgāju. Tas bija tāds diezgan nekaunīgs žests, un par to vēl tiesnesis [Aivars] Niedre man tiesā toreiz teica, ka viņi esot sprieduši, vai mani nenotiesāt tāpat kā Aukmani.

Tad sekoja vasara. Un vasarā manā dzimtajā ciemā Balgalē apzaga DOSAAF (saīsinājums no krievu valodas ДОСААФ – Brīvprātīgā armijas, aviācijas un flotes veicināšanas biedrība – red.) ieroču noliktavu. Mani atkal izsauca turpat uz nopratināšanu, un tad es sapratu, ka man seko līdzi un tieku turēts aizdomās kā viens no vainīgajiem. Ka mani īpaši uzmana.

Es jau nezināju, kā mani uzmana, bet tanī laikā man uzradās viens “draugs”. Es strādāju uz traktora, un tas bija Dursupes skolas toreizējais pionieru vadītājs. Aizmirsu viņa vārdu un uzvārdu, bet viņš bieži pie manis iekāpa traktora kabīnē, braukāja līdzi un runājās ar mani. Ļoti bieži no manis aizņēmās naudu. Sapratu, ka tas ir naudas trūkums, jo es kā traktorists pelnīju vairāk nekā viņš kā skolotājs skolā. Ka tas ir iemesls, kāpēc viņš man braukā līdzi. Bet tikai daudz vēlāk, pirms 20 gadiem, kad es izlasīju tos divus tiesu lietas sējumus, sapratu, ka viņš ir bijis Valsts drošības komitejas ziņotājs, piestiprināts man un sekoja man līdzi. Un šajos sējumos bija arī viņa ziņojumi par mani.

Viņš bija kā VDK kurators vai kā tas skaitījās? Profilaktētājs?

Es domāju, ka viņš bija kā aģents, kas sekoja man, kuram bija uzdevums mani izklaušināt un uzzināt.

Cik bieži jūs ar viņu tikāties?

Samērā bieži. Vismaz reizi nedēļā vai drusku retāk. Tā viņš man sekoja līdzi veselu gadu, līdz es 1969. gadā iestājos Universitātē un aizgāju prom no Balgales. Tad mums vairs tie kontakti nebija. Tā es sapratu, ka viņš bija tas, kas mani ir izsekojis un bija speciāli piestiprināts manis uzmanīšanai.

Tanī vasarā bija arī tiesa. Tiesā izrādījās, ka tajā organizācijā.. Es no sākuma sapratu, ka Aukmanim ir vairāk organizācijas dalībnieku, bet izrādījās, ka viņš to organizāciju tikai sāka dibināt, un mēs trīs bijām pirmie organizācijas dalībnieki. Tiesnesis bija Aivars Niedra. Un Aukmani notiesāja, viņam piesprieda trīs gadus brīvības atņemšanu (Ināru Aukmani notiesāja ar 2 gadu brīvības atņemšanu – red.), mēs tajā tiesas procesā tikām cauri kā liecinieki.

VDK krimināllieta pret Ināru Aukmani, organizācijas “Kurzemes savienība” dibinātāju. Foto: Māra Miķelsone

Bet lietā jūs bijāt vairāki liecinieki, ne tikai trīs, kādi deviņi, desmit…

Liecinieku varbūt bija [vairāk], es neatceros, bet mēs trīs bijām organizācijas dalībnieki.

Kuri tie bija – Ķimelis, jūs un…?

Ģirts Ķimelis un Puriņš.

Vēl lietā minēti Štāls, Šmits, Belovs, Zēbergs, Valciņš, Aukmaņa brālis arī…

Es jau tos citus lieciniekus nezināju, no Zūrām mēs bijām trīs.

Tie citi bija no citurienes?

Es pieļāvu, ka no viņa [Aukmaņa] dzīvesvietas.

Bet visi jauni cilvēki, tie bija puikas…

Tos citus es nepazinu. Un tā tā lieta beidzās. Faktiski jau tā pratināšana par [DOSAAF] ieroču zādzību bija pēdējais kontakts [ar VDK] Talsos.

Ar lieliem piedzīvojumiem, bet laikam tas neattiecas uz lietu, es iestājos universitātē. Esmu divas reizes stājies. Pirmoreiz mani izmeta no uzņemšanas komisijas un pateica, ka mana vieta ir Centrālcietums nevis Universitāte. Es stājos uz žurnālistiem.

Tas bija 1969. gadā?

Jā. Tad, kad dabūju citu raksturojumu. Tā gadījās, ka kolhoza priekšsēdētājs nonāca sanatorijā un viņu aizvietoja partijas sekretārs Bērziņš. Es viņam uzdrošinājos otrreiz prasīt raksturojumu, un viņš man uzrakstīja labu raksturojumu. Protams, tur, kur uzņemšanas komisija bija mani ievērojusi, vairs nevarēju rādīties. Tad iestājos vēsturniekos. Iestājos kā pirmais, savācu maksimālo ballu skaitu, man pat piedāvāja studijas Maskavas arhīvu institūtā. Iestājos ļoti veiksmīgi. Tā jau visa dzīve man bijusi, ka tiešā vai netiešā veidā, dažādi tieši vai netieši kontakti ar Valsts drošības komiteju man ir bijuši.

Viens no tādiem bija arī Universitātē, kad man mūsu vēstures katedras darbiniece Puriņa pateica, ka man jāierodas Latvijas Universitātes – mums mācības bija Saktas mājā, jāierodas Universitātes galvenajā korpusā (Raiņa bulvārī 19 – red.) tādā un tādā datumā tikos un tikos. Es aizgāju. Kreisajā spārnā bija tas kabinets. Runāju ar tādu vecu vīru Sproģi, un tad sapratu, ka tur ir tā Valsts drošības komitejas iestāde. Es to sapratu skaidri. Saruna nebija par to, ka man prasītu kādus ziņojumus, bet pateica skaidri un gaiši, ka esmu viņu uzskaitē un ka viņi sekos līdzi, kā es uzvedos un dzīvoju, ka esmu viņu redzeslokā. Tas bija tāds skarbs brīdinājums.

Vai tas bija uzreiz pēc iestāšanās?

Ne gluži uzreiz. Pēc kāda pusgada. Tā ka tiku brīdināts. Tā man tas Universitātes laiks pagāja mierīgi, nekādi citi kontakti man [ar VDK] nav bijuši.

Vai viņi neprasīja, lai jūs ziņotu?

Nē, es nekad ne par vienu neesmu neko ziņojis.

Bet kādi tad bija tie kontakti? Pabrīdināja un viss?

Nekas nesekoja.

Kad pabeidzu Universitāti, atnācu strādāt uz Tukumu. Pirmo gadu nostrādāju Irlavā. Un tad, kad es strādāju pirmo gadu Birznieka-Upīša skolā (Tukuma E. Birznieka – Upīša 1. pamatskola – red.), tad 7. klase aprakstīja pionieru kaklautus. Šī tradīcija esot nākusi no Arteka (PSRS pionieru nometne Krimā, kur varēja piedalīties sekmīgākie skolēni – red.). Viņi [Tukuma skolas skolēni] nebija sarakstījuši neko pretvalstisku – kaut kādus vēlējumus viens otram, izstājoties no pionieriem. 7. klasi beidzot, izstājās no pionieriem. Tad mani pirmoreiz izsauca uz Valsts drošības komiteju Tukumā. Saruna man bija ar pašu priekšnieku Džeriņu par šo situāciju – kāds bija noziņojis, ka Celmiņam skolēni aprakstījuši kaklautus. Kas to zina, ar ko aprakstījuši! Saruna bija ļoti skarba. Arī viņš pateica, ka visu informāciju par mani zinot un sekojot man līdzi. Ja kaut kas tāds atkārtošoties, tad es par skolotāju strādāt vairs nevarēšot. Es tolaik biju vēstures skolotājs. Tas bija tāds kontakts, ko es atceros. Nebija nekāda ziņošana vai kas. Neatceros arī, vai bija jāraksta kāds paskaidrojums, laikam jau bija jāraksta par tiem kaklautiem. Tā bija tāda epizode, kas palikusi prātā.

Jāsaka, ka gāja laiks, un viņi īpaši par mani tā tieši nelikās zinis. Bet es sajutu šo netiešo Valsts drošības komitejas iedarbību uz sevi. Pirmais, kad strādāju Birznieka-Upīša skolā, mūsu direktore Eisaka gatavojās iet pensijā un bija iecerējusi mani atstāt par direktoru savā vietā. Tad partijas komitejā noskaidrojās, ka man biogrāfijā ir tāds melns traips un es nevarot būt par skolas direktoru. Man tika atteikta šī iespēja kļūt par Ernesta Birznieka-Upīša astoņgadīgās skolas direktoru.

Kuri gadi tie bija?

Tas bija jau 1982. gadā.

Vēl man bija tāds gadījums, kad formējos braukšanai uz ārzemēm. Uz Ungāriju es tiku, caur Sputņiku (PSRS laikā jaunatnes ārzemju tūrisma birojs – red.) aizbraucu, tur nebija problēmu. Un tad es noformējos uz Dienvidslāviju (Dienvidslāvija pēc attiecību saraušanas ar PSRS 1948. gadā attīstīja kontaktus ar Rietumu valstīm un PSRS tika vērtēta kā Rietumvalsts – red.). Bez nekāda skaidrojuma, bez jebkā man atteica šo braucienu. Es netiku.

Un tad, kad mani neapstiprināja par skolas direktoru, Tukuma kultūras nodaļas vadītāja Lolita Vilks, viņai bija ļoti labas attiecības ar toreizējo pirmo sekretāru Arvīdu Voiku, panāca, ka mani apstiprināja par Tukuma muzeja direktoru.

Tad sākās ļoti interesantas lietas. Rajona avīze Komunisma Rīts mani aicināja rakstīt [rakstus]. Uzrakstīju pirmo rakstu un nopublicēju. Tad mani izsauca uz redakciju, saruna bija ar [Veltu] Veiriņu, viņa bija redaktora vietniece. Viņa man teica, ka partijas komitejā un arī redakcijā ir sacelta liela brēka, ka es publicējoties laikrakstā. Es ar savu biogrāfiju nevarot to darīt. Man ar savu vārdu tika aizliegts publicēties avīzē.

Kad tas bija?

Tas bija 1983. gadā. Tādā veidā uz mani iedarbojās Valsts drošības komiteja. Avīzei tos materiālus uz dažādām gadadienām tomēr vajadzēja. Tad redaktora vietniece izdomāja tā, ka pieņems man pseidonīmu, un es vairākus gadus publicējos ar pseidonīmu. Starp citu, vēlāk es kļuvu par šī laikraksta redaktoru (1989-1990 laikraksta Tukuma Ziņotājs redaktors -red.).

No amata muzejā jūs nost neņēma?

Neņēma. Vēl es atcerējos – bija viena situācija, faktiski tiešs kontakts [ar VDK] vienā reizē, kad gatavojām Krišjāņa Barona 150 gadu jubilejas izstādi. Un šo izstādi gatavoja [rakstniece un literatūrzinātniece] Saulcerīte Viese. Tā bija ceļojoša izstāde. Tā kā Barons ir novadnieks, tā izstāde bija plašāka un materiāla vairāk. Kad gatavojos šīs izstādes atklāšanai, atceros, bija tāds gadījums – piezvanīja no Valsts drošības komitejas, lai es pēc darba laika paliekot muzejā, atnākšot viens darbinieks apskatīties šo izstādi. Nu, ja tā, tad tā. Ienāca viens darbinieks, stādījās priekšā un apskatījās izstādi. Izstāde kā jau izstāde – tur portreti, bildes un apakšā anotācijas. Tā centrālā figūra izstādē bija Latvijas karte, izveidota no Lielvārdes jostas. Uz tās Latvijas kartes bija visas tās vietas, kur Krišjānis Barons ir dzīvojis un darbojies. Tam darbiniekam nepatika tas, ka Lielvārdes jostā ir redzams ugunskrusts. Viņš teica tā: salociet to jostu tā, lai tas ugunskrusts nav redzams. Es noklausījos, ko viņš saka, un neko nedarīju. Ko es tur darīšu – Saulcerīte Viese bija to visu locījusi! Viss palika, kā bijis, un vairāk man neviens nekā neteica.

Tad jau sākās tie [Mihaila] Gorbačova perestroikas laiki, tad jutu, ka [VDK] attieksme pret mani sāk mainīties. Es sāku publicēties ar savu vārdu, paralēli vēl piestrādāju Tukuma 2. vidusskolā. Kad no tās aizgāja direktors, tad notika tāds interesants process, kā direktora vēlēšanas. Ar lielu balsu pārsvaru mani ievēlēja par Tukuma 2. vidusskolas direktoru. Jāsaka – par brīnumu, partijas komiteja [mani] apstiprināja [amatā]. Es kļuvu par Tukuma 2. vidusskolas direktoru. Tas bija 1987. vai 1988. gads. Sāku strādāt tur. Milzīgs kuģis, vairākas maiņas, 1500 skolēnu, 150 darbinieku. Tas bija liels milzenis, tādu vadīt bija diezgan grūti. Tajā pašā laikā jutu, ka attieksme pret mani mainās, man pat piedāvāja iestāties [komunistiskajā] partijā. Teica, ka man kā skolas direktoram jābūt partijā. Es tai laikā tiešām noticēju Gorbačova perestroikai, iestājos partijā. Un tad man bija šis kontakts ar [skolotāju] Libeku. (VDK dokumentu elektroniskajā datubāzē Delta atrodams ieraksts, kuru var attiecināt uz Juri Celmiņu. Proti, 1987. gada 21. oktobrī VDK Tukuma rajona nodaļā saņemta informācija no čekas uzticības personas DAT, ka latviešu valodas skolotāja Libeka I.A., vadot stundu 9. klasē, teikusi, ka Latvijai nepieciešama sava armija, un nosodījusi latviešu dienestu armijā Afganistānā, atbalstījusi nacionālistiskas izpausmes, kas notikušas Rīgā 23. augustā, paziņojot, ka Latvijas PSR “ir pārāk daudz krievu”. Kā var saprast no ieraksta, uzticības persona DAT arī ziņojusi, ka sarunā ar aģentu Jūrnieks, kas ir čekas dotais Celmiņa pseidonīms, Libeka atzīmējusi, ka latviešu valodas skolotājam ir jābūt nacionālistiski noskaņotam – red.)

VDK elektroniskajā datu bāzē “Delta” atrodas čekas uzticības personas dotais “signāls”, kurā pieminēts arī aģents Jūrnieks.

Vai viņa bija šīs skolas skolotāja?
Jā, viņa bija Tukuma 2.vidusskolas latviešu valodas skolotāja. Bet [notikums] bija pavisam savādāks nekā šeit aprakstīts [datu bāzes Delta ziņojumā]. Šeit aprakstītais nekādi neatbilst realitātei, jo te rakstīts par 9. klasēm. Kāds sakars ar 9. klasēm un stundām, jo es jau vispār nezināju, kas notiek tajās stundās. Saprotiet, vadīt tādu kompleksu un hospitēt stundas – tas nav reāli. Man nebija laika iet uz stundām, es nehospitēju stundas, nezināju, kas tajās stundās notiek. Acīmredzot kāds cits ir ziņojis un tas ir pierakstīts man.

Bet kontakts šinī sakarā man bija. Jo arī, strādājot 2. vidusskolā, man piezvanīja, un tas faktiski bija mans pēdējais kontakts. Piezvanīja no Valsts drošības komitejas, ka pie manis gribot atnākt kāds cilvēks, sarunāja un atnāca. Un šis cilvēks teica, ka viņi vēloties izlasīt skolotājas Libekas 11. klases audzēkņu sacerējumus. Prasīja, lai es iedodot šos sacerējumus. Es teicu, ka viņi nav griezušies pēc pareizās adreses, jo es kā skolas direktors ar tādiem jautājumiem nenodarbojos. Tie ir, pirmkārt, pašas skolotājas jautājumi, un, otrkārt, mācību pārziņa jautājumi. Kā es iešu viņai prasīt sacerējumus? Es viņam atteicu. Lai ir, kā būdams – teicu, lai iet pie pašas skolotājas un prasa. Tad es sapratu, ka viņiem ir kaut kāda informācija un aizdomas par skolotāju Libeku. Es arī zināju, ka viņa ir tāda ar diezgan nacionālistiskiem uzskatiem. Nezinu, vai viņi dabūja tos sacerējumus vai nedabūja, bet no manis nedabūja.

Kas ar to skolotāju notika pēc tam?

Nekas. Skolotāja nostrādāja līdz pensijai, aizgāja pensijā.

Vai viņu arī sauca uz VDK? Viņa jums neko nestāstīja?

Man ar viņu bija ļoti labas attiecības, un, ja kaut kas tāds būtu bijis, domāju, ka viņa būtu to teikusi man. Jo, kad dibinājās Tautas fronte, es viņu rekomendēju kā vienu no aktīvistēm. Vai pat viņa nevadīja Tukuma 2.vidusskolas Tautas frontes [grupu]. Viņa bija viena no aktīvistēm un es viņu rekomendēju, es par viņu pozitīvi izteicos.

Kad es 1988.gadā strādāju par Tukuma 2. vidusskolas direktoru, šinī istabā notika faktiski pirmās sanāksmes Tukuma Tautas frontes dibināšanai. Sākumā mēs četri cilvēki, vēlāk vairāk – bija liels galds vidū – pie tā sēdējām, sieva vārīja kafiju, mēs te spriedām. Vēlāk izgājām ārā, Tukuma Dambretes klubā bija plašāka sanāksme, pēc tam Tukuma kultūras namā mums sanāca apmēram 1000 cilvēku, vairāk nekā 800 iestājās Tautas frontē jau pirmajā vakarā, faktiski naktī, jo tā sanāksme ieilga. Mēs Tukumā bijām otrā Tautas frontes nodaļa, kas Latvijā nodibinājās. Es biju līderis visai tai lietai. Par kādu ziņošanu te varēja būt runa? Vai es par sevi ziņošu? Vienu laiku es biju arī Tukuma Tautas frontes nodaļas vadītājs un visu šo procesu vadīju. Bet jāsaka tā, ka šajā Atmodas laikā es nejutu nekādu – ne tiešu, ne netiešu – Valsts drošības komitejas iedarbību uz sevi. Nekas tāds nebija.

Bet pēc tam? Pēc Atmodas jūs kļuvāt deputāts. Nekas nenotika?

Absolūti nē, absolūti nē. Man tādas tikšanās nav bijušas.

Interesants moments bija ar to Dursupes astoņgadīgās skolas pionieru vadītāju, kuru studiju laikā nejauši Rīgā satiku. Teicu: draugs, tu man paliki parādā, aizņēmies un neatdevi naudu. Un viņš teica: labi, atdošu tev, bet ne naudā. Es tevi uzaicināšu uz krogu. Aiziesim iedzert. Labi, es piekritu. Aizgājām uz [restorānu] Kaukāzs, kārtīgi paēdām pusdienas, izdzērām polšu. Nenāk oficiants. Viņš teica – aiziešu sameklēt oficiantu. Viņš aizgāja un atgriezās – viss kārtībā. Izgājām ārā un nogājām kādu kvartālu. Viņš teica: neuztraucies, es to oficiantu tā arī neatradu, bet pārādā es tev vairs neesmu. Tāda tikšanās bija.

Protams, tiesā es šos [VDK] cilvēkus redzēju.

Vai Aukmaņa tiesā?

Nē, kad tiesājos (2002. gadā Rīgas Latgales priekšpilsētas tiesa nolēma, ka Celmiņš “nav apzināti sadarbojies ar bijušo Latvijas PSR Valsts drošības komiteju; nav bijis VDK darbinieks vai informators” – red.), kad man parādījās šī [čekas aģenta] kartīte. Es pēc būtības nejūtos kā cilvēks, kurš būtu sadarbojies ar Valsts drošības komiteju. Bet es jūtos kā cilvēks, kuru Valsts drošības komiteja visu mūžu ir izsekojusi, kuram ir likusi visādus ierobežojumus, šķēršļus dzīves laikā, un jūtos kā cietušais, nevis kā viņu darbinieks vai kaut kas tamlīdzīgs. Tāpēc es arī droši gāju uz tiesu.

Ko jums šis tiesas lēmums šodien nozīmē, ja zināt, ka tiesa Latvijā nevar faktoloģiski pierādīt sadarbības faktu ar VDK? Par to ir bijuši pat pētījumi.

Man ir skumīgi, ka daudzi sabiedrībā netic šiem tiesas lēmumiem un uzskata tos par formāliem. Vienā ziņā jau tam pat ir arī taisnība, jo šie VDK dabinieki, kas uzstājās tiesā, nerunāja par to, ka viņi mani ir izsekojuši. Viņi to neatzina – nē, tādu Celmiņu mēs labi zinājām, ka viņš tāds ir. Tiesā es liecināju, ka esmu tas cilvēks, kurš ir cietis no Valsts drošības komitejas, kura tiesības ir ierobežotas, kuram aizliedza pat ar savu vārdu publicēties vietējā presē, kuram neļāva izbraukt uz ārzemēm, aizliedza ieņemt skolas direktora amatu utt. Bet tas tajās sarunās ar viņiem neparādījās.

Ko viņi tiesā liecināja?

Piemēram, Džeriņš liecināja, ka zinot mani. Vēlāk viņš pēc aiziešanas pensijā bija Dārzkopības biedrības priekšsēdētājs – [zinot],  ka mani vecāki nodarbojušies siltumnīcā ar rožu audzēšanu, nodevuši rozes un labi pelnījuši. Tādā sakarā viņš mani zinot, bet citādi nekā. Zināms moments jau tur ir, ka viņi noklusēja faktu, ka [čekas] dokumenti man sekoja līdzi. Visu laiku es mainīju dzīvesvietas – Talsu rajons, Tukums, Rīga, viņi [dokumenti] man nāca visur līdzi un visur bija zināms, ka man tāda lieta ir – dalība Kurzemes savienībā – un ka mani tāpēc ierobežo.

Grūti iedomāties, ka viena pēcpusdiena Ventas krastā, kādu stundu gara sanāksme, tā ietekmēs visu manu dzīvi. Saprotiet – pirms 20 gadiem jau tas viss [vienreiz] notika, tad es žurnālistiem visu to [savu stāstu] izstāstīju, tas tika publicēts. Ir pagājuši 20 gadi un ir citi žurnālisti, ir cita paaudze un prasa man to otrreiz. Es to visu izstāstu otrreiz, lai nedomātu, ka es no visa tā novēršos, kādi man tie kontakti ar Valsts drošības komiteju ir bijuši, kādas man sekas no visa tā ir bijušas. To visu arī toreiz pastāstīju.

Bet cilvēka atmiņa ir īsa un 20 gadi ir garš laiks. Kad telefonsarunā pieminējāt Kurzemes savienību, sāka kaut kas atmiņā nākt. Bet kas tur īsti bija? Tad jāsāk meklēt.

Tā jau es īsti nezinu, kas tur Aukmanim bija – vai bija ieroči un bunkuri.

Bet lietā, acīmredzot, no kara laikiem palikušas, figurē aizdomās turētajam izņemtas patronas un pistoles.

Jura Celmiņa portrets uz VDK krimināllietai pievienotajiem pierādījumiem – puišu pašu pārrakstītajiem organizācijas statūtiem. Foto: Māra Miķelsone

Jā – tur var izlasīt, kā tā organizācija iekrita. Toreiz, kad par to rakstīju, dažs labs mēļoja, ka Celmiņš ir nodevis to organizāciju un tāpēc tā iekrita. Bet iekrita tā pavisam primitīvā veidā. Aukmanis Talsos piedzērās un nonāca atskurbtuvē. Un atskurbtuvē viņš nonāca ar somu, kurā bija visi Kurzemes savienības dokumenti un vēl kaut kādas patronas. Tāpēc viņiem [VDK] bija visi šie dokumenti, ko nolikt man priekšā, kad 1968. gadā mani pratināja, un parādīt – lūk, tu esi te iestājies. Ko tad vairs teikt! Tik triviāli notika tās organizācijas iekrišana.

Runājot par Libekas signālu, ir skaidrs, ka kāds par viņu ir ziņojis, bet Drošības komiteja nevēlas atklāt īsto ziņotāju, un ziņojums ir pierakstīts man. Bet es tādas ziņas neesmu sniedzis.

Deltas datu bāzē tie ir VDK darbinieku atstāsti no kontaktiem ar aģentiem. Tas ir atstāsta atstāsts.

Jā, bet šis darbinieks ir dabūjis informāciju no kāda cita un to pierakstījis man, jo, kā jau teicu, skolotājas Libekas stundās neesmu bijis, it īpaši par 9. klasēm.

Atgriežoties pie Aukmaņa lietas, vai Aukmanis ir dzīvs, vai esat ticies?

Es ar viņu neesmu ticies, bet ir tāda lieta – politikā ir visādi gājis. Politikā man bija arī savi oponenti, ar kuriem bija liela cīņa partijas iekšienē. Nesaukšu uzvārdus. Tie ir pazīstami cilvēki. Šie oponenti pēc tam, kad tika nopublicēts tas, ka esmu bijis Kurzemes savienībā un Aukmanis ir notiesāts, bija braukuši un meklējuši Aukmani. Viņš dzīvoja kaut kur Ventspils rajonā. Viņi viņu bija atraduši, tas bija 6. Saeimas laikā. Bet viņš bijis tik nodzēries, ka viņi nekādā skaidrībā nav tikuši. Tā saruna ir beigusies bez kāda rezultāta.

Bet pašam jums nav bijusi tikšanās? Arī pēc viņa ieslodzījuma ne?

Nē. Neesmu kontaktējies. Es atrados citās aprindās, viņš – citās. Viņš tur kaut kur Ventspils pusē dzīvoja.

Iekrišana Kurzemes savienībai notika triviālā veidā, bet vai jums ir kaut kādas aizdomas, vai bija kādi nodevēji?

Toreiz nesapratu, kā esam iekrituši. Kad izlasīju krimināllietas materiālus, sapratu, ka iekrišana ir notikusi tā, ka Aukmanis ir nonācis atskurbtuvē. Līdz tam man bija tikai minējumi, jo skaidrs, ka tā iekrišana bija saistīta ar pašu Aukmani. Šie dokumenti – statūti, zvērests, mūsu paraksti zem zvēresta,- tie visi atradās pie Aukmaņa, tie nebija ne pie viena cita. Tātad Valsts drošības komiteja šos dokumentus bija dabūjusi no viņa.

Lasot to lietu mūsdienās, ir interesanti. Jūs esat devis pašrocīgas liecības. Atšķirībā no citiem dalībniekiem, jūs esat uzdevis jautājumus par šo organizāciju Ķimelim, kurš jūs aicinājis tur iestāties, un tie jautājumi ir diezgan nobrieduša cilvēka jautājumi – kas tas būs, ko tas nozīmē, par politisko nostāju. Kāpēc jums bija svarīgi to noskaidrot, jo pārējie, šķiet, tādus jautājumus neuzdeva?

Tiesā?

Nē, stājoties tajā organizācijā.

Redziet, es jau bišķi ar to politiku biju vairāk saistīts, man politika interesēja, es skolā biju klases politinformators, kaut gan tādas iespējas kā tagad mums nebija – elektrību mums ievilka 1957.gadā, pirmo radio nopirku tikai pēc kādiem pāris gadiem. Man bija 15 gadi, kad nopirka televizoru. Bet es sekoju līdzi un par politiku diezgan interesējos. Un vēl. Es nāku no represēto ģimenes – mans tēvs bija izsūtīts 1945. gadā uz filtrācijas nometnēm somu Karēlijā. Radi bija ārzemēs, tēvs baidījās atbildēt uz šiem [viņu] apsveikumiem [svētkos]. Tā ka manas zināšanas un interese par politiku ir bijusi, ne velti es izvēlējos studēt vēsturi.

Man patika viens citāts no jūsu liecības: “Izstāstīju tam daļas komandierim [Aukmanim] visu, kas man nepatika statūtos. Piemēram, tur bija teikts, “brīvu Latviju bez komunistiem un komunisma.” Tie ir tādi konceptuāli, nobrieduši apgalvojumi. Jūs prasāt, kā tas būs – bez komunistiem un komunisma. Kāpēc tā?
Jā, redziet, te ir tā uzskatu ģenēze, attīstība, kas man ir notikusi. Arī, dibinot Tautas fronti, mēs tautfrontieši nedaudz alojāmies, daudzi noticējām Gorbačova perestroikai, un, kā jau zināt, pirmajā LTF programmā nebija ierakstīta Latvijas neatkarība. Te, Tukumā, dibinājās arī neatkarīgā kompartija, tās dibinātājs bija Aivars Znatnajs, Daumanta Znatnaja (bijušais Valsts Fiziskās kultūras un sporta komitejas priekšsēdētājs – red.) brālis, kurš dīvainā kārtā pēkšņi vienā sanāksmē ņēma un nomira uz vietas, sēžot krēslā.

Mēs ticējām, ka komunistiskā partija var sekmēt [dzīvi Latvijā], ja mēs, latvieši, vienojamies. Es piedalījos tajā [LKP Tukuma rajona komitejas] plēnumā, runājām atbalstīt LTF 31. maija aicinājumu uz [Latvijas] neatkarību, ka tas ir reāli panākams un nobalsojams. [Neatkarīgā] Komunistiskā partija varētu to atbalstīt. (Latvijas kompartija sašķēlās 25. kongresā 1990. gada aprīlī, kad reakcionāro partijas daļu pameta 250 biedru. Aptveni pēc nedēļas izveidoja Latvijas Neatkarīgo kompartiju, par tās priekšsēdi kļuva Ivars Ķezbers – red.). LTF Tukumā faktiski nomainīja [kompartijas] pirmo sekretāru un ielika savu cilvēku Kalniņu, bet Kalniņš nebija tik drosmīgs un nelika šo jautājumu [par LTF 31. maija aicinājumu] uz balsojumu. Bija tāda ticība, ka ar šiem komunistiem var Latviju atjaunot. Droši vien tai laikā es arī tāpat domāju. Jo vēl tagad esmu pārliecināts, ka bijušo komunistu vidū ir pietiekami daudz labu un gudru cilvēku. Daudzi ir daudz ko darījuši Latvijas labā. Ja tā godīgi paskaita visus bijušos un esošos kompartijas biedrus, daudzi izstājās no kompartijas ar Daini Īvānu priekšgalā. Arī es. Ja paskaita, tad Augstākajā Padomē komunistu bija vairāk nekā tautfrontiešu, kas balsoja par neatkarību 4. maijā. Tas ir fakts.

Tad jau kopā ar interfronti?

Jā.

Protams, tā varētu būt. Bet jūs partijā iestājāties 1987. gadā, kad bija pēdējais iesaukums, pirms Tautas frontes nodibināšanas.

Kad nodibinājās Tautas fronte, stājāmies ārā.

Bet jūs Tukumā vēl paguvāt īsu brīdi būt kompartijas Tukuma nodaļas ideoloģiskās nodaļas vadītājs.

Jā, mani aicināja Kalniņš, viņš teica – jūs mani te ielikāt, nepametiet mani. Es piekritu un kādus 6-7 mēnešus nostrādāju savā amatā. Bet man bija viņā vilšanās, jo tieši tas LTF 31. maija aicinājums netika pieņemts, Kalniņš nelika šo jautājumu uz balsošanu. Tas man radīja vilšanos, un pie pirmās izdevības es aizgāju no šā amata.

Tajā laikā, 1988. gadā, kompartijas CK biroja sēdē partija deva uzdevumu veidot perestroiku ar sabiedrības rokām. Vai zinājāt, ka partija virzīja šīs sabiedriskās organizācijas vadību?
Man ir grūti spriest, cik Rīgā tas tika saskaņots ar Centrālo komiteju, cik Tautas frontes lēmumi tika saskaņoti ar Centrālo komiteju. Bet par to, kas notika Tukumā, man ir pilnīgi skaidrs – kā jau teicu – šinī istabā tas notika, un tai laikā es biju tikai Tukuma 2. vidusskolas direktors. Nekāda partija Tautas fronti nedibināja, to dibinājām mēs – aktīvisti. Pamazām pievienojās citi cilvēki.

Vai tad, kad dibināja Tukuma LTF nodaļu, jūs bijāt kompartijas biedrs?

Es biju kandidāts.

Tā ka Tukumā tā nenotika. Tajā laikā Tukumā bija ļoti reakcionārs kompartijas vadītājs – tāds Juniks, kas neprata latviešu valodu. Arī tie cilvēki, kas tur strādāja, nebija tik drosmīgi, lai spertu tādus soļus kā [LKP Cēsu rajona komitejas sekretārs] Druvis Skulte. No Kalniņa mēs gaidījām daudz vairāk un nesagaidījām. Izrādījās, ka viņš ir bailīgs un drebelīgs kā zaķis, viņš varēja rīkoties drosmīgāk. Tad arī viņam pašam politiskā karjera varēja būt citādāka. Viņš zaudēja vēlēšanās.

Tad jūs nevarat teikt, ka no kompartijas esat saņēmis uzdevumu dibināt Tautas fronti Tukumā, sākam pārbūvi no apakšas?

Nē, nē, es varu par Tukumu teikt droši un domāju par citām [LTF nodaļām] arī, ka tas tā nenotika. Kā tas bija Rīgā, man ir grūtāk spriest, jo tajos procesos nebiju iekšā. Vēlāk mani ievēlēja lielajā LTF domē Revīzijas komisijā. Tā jau viens otrs uzskata, ka tur ir bijuši cilvēki, kas skrējuši uz centrālkomiteju šos LTF lēmumus saskaņot, bet es nezinu, vai tas tā ir vai nav. Tukumā tas tā nenotika.

Jūs Augstākajā Padomē ievēlēja kā vienu no LTF atbalstītajiem kandidātiem.

Jā, man bija viens no smagākajiem apgabaliem – 187. vēlēšanu apgabals, tas ir šeit, Tukumā, šis Durbes mikrorajons, kur ietilpa arī kara pilsētiņa. Manu balsotāju vidū bija visa tā armijas daļa un lidlauks, lidotāji, kas, protams, balsoja pret mani. Šādā vēlēšanu apgabalā bija ļoti grūti uzvarēt, bet man to izdevās.

Kā jūs atceraties 4. maija balsojumu par Neatkarības deklarāciju? Tolaik par to balsoja arī citi, kuru vārdi tagad atrodami VDK kartotēkā. Piemēram, Mavriks Vulfsons. 

Vulfsons bija vienīgais no deputātiem, kuru pēc šā balsojuma iznesa uz rokām ārā no Saeimas ēkas. Es 4. maija balsojumu uzskatu par nozīmīgāko notikumu manā dzīvē un tas emocionāli ir spilgtākais, kas man ir bijis. Esmu gandarīts, ka liktenis man deva tādu iespēju būt tajā brīdī un balsot par. Ka par 4. maija deklarāciju balsoja arī cilvēki, kam ir šīs aģenta kartītes… Neuzskatu šo kartīti par tādu dokumentu, kas apliecinātu cilvēka uzskatus. Jo šāda kartīte ir arī, piemēram, Intam Cālītim, kurš 17 gadus pavadījis lēģerī. Kas tad viņš īstenībā ir? Pēc būtības – vai viņš ir cīnītājs par Latvijas brīvību, vai cīnītājs pret to? Domāju, ka visa viņa dzīve apliecina, ka viņš ir cīnītājs par Latvijas brīvību, par Latvijas neatkarību, par demokrātiju.

Mavriks Vulfsons. Kādu brīdi viņš bija viens no redzamākajiem komunistiskajiem propagandistiem, ļoti aktīvi darbojās kā komunistisks propagandists, un tad pēkšņi mainīja savu nostāju un kļuva par procesu virzītāju. Pirmais nosodīja Molotova-Ribentropa paktu un runāja par Latvijas okupāciju. Rīkojās ļoti drosmīgi. Vai viņam bija kāda papildus informācija par to, kas notiks, grūti par to spriest. Bet viņa ieguldījums neatkarības procesā ir liels un pozitīvi vērtējams. Galu galā arī [ārlietu ministrs] Georgs Andrejevs atzinās, ka ir sadarbojies ar Valsts drošības komiteju, bet cilvēki viņu vērtēja pozitīvi, vēlētāji viņam uzticējās. Viņš strādāja arī Eiropas Parlamentā. Arī pēc tā, kad bija atzinies šajā sadarbībā. Domāju, ka šīs kartītes esamība nenosaka cilvēka būtību. Tai pašā laikā pieļauju iespēju, ka ir cilvēki, kas vēl atmodas laikā ir ziņojuši. Tas ir arī apstiprinājies.

Kas tas bija par gadījumu, vai tas bija ar jums saistīts? Varat izstāstīt?

Nē, nē. Man ir skleroze, momentā šā cilvēka vārdu nepateikšu. Viņš bija ziņojis par sociāldemokrātu partiju – Delfos bija par viņu [rakstīts].

Bijušais AP deputāts Normunds Beļskis?

Beļskis, jā. Viņa ziņojumi bija parādījušies arī no Atmodas perioda. Tas man izraisa zināmu izbrīnu, ka tā varēja būt, jo Atmodas laikā mēs visi nostājāmies… Bet visādi varēja būt, pieņemu, ka katrs gadījums ir individuāls. Katram ir savs dzīves stāsts un katram ir sava situācija, bet tai pašā laikā katrs attiecīgajā brīdī ir saņēmies un pareizi nobalsojis. Tā rezultātā Latvija ir brīva.

Vai toreiz, kad balsojāt par 4. maija deklarāciju, bija kādas šaubas?

Personīgi man nebija nekādu šaubu. Bet šaubas bija par to, vai mēs savāksim to vajadzīgo – divas trešdaļas balsu skaitu, jo tautfrontiešu tik daudz nebija. Viss bija atkarīgs no tā saucamajiem neatkarīgajiem deputātiem, kā viņi balsos. Neatkarīgie deputāti varēja nobalsot. Bija cerības, piemēram, uz garīdznieku Zotovu, ka viņš nobalsos [par Neatkarības deklarāciju], bet viņš atturējās. Tomēr balsu skaits sanāca.

Toreiz VDK vadītājs Edmunds Johansons izplatīja mītu, ka AP deputātu skaitā ir vairāk nekā 20 -30 VDK aģenti. Vai dzirdējāt tādas runas?

Jā, tādas runas dzirdēju, bet viena lieta ir tā formālā puse – tā kartīte ir kaut kādos apstākļos un situācijā izrakstīta, varbūt cilvēks kādu brīdi ir arī kaut ko ziņojis. Bet tanī pašā laikā cilvēks attīstās, progresē, mainās. Mēs visi līdz ar neatkarības iegūšanas procesu augām, mainījāmies. Mainījās mūsu uzskati, mūsu pārliecība, mēs tagad saprotam mūsu kļūdas – kaut vai tā pati ticība, ka ar kompartijas palīdzību ir iespējams atjaunot Latvijas neatkarību bija kļūdaina un maldinoša. Citiem tā nebija, citiem tā bija – kā nu kuram. Pieļauju iespēju, ka citi vienkārši, apstākļu spiesti, varbūt sadarbojās ar Valsts drošības komiteju – kā zinātnieki, lai varētu izbraukt uz ārzemēm un strādāt. Atgriežoties rakstīja atskaites par šiem komandējumiem. Lietas varētu būt dažādas. Nedomāju, ka šie cilvēki tāpēc būtu savādāk vērtējami kā citi balsotāji.

Aivars Kreituss ir stāstījis, ka Augstākajā Padomē kāds no deputātiem staigājis apkārt un piedāvājis izpirkt aģenta kartīti. Vai kaut ko tādu atceraties?

Domāju, ka tie nopietnākie ziņotāji un tie, kuri vēlāk arī turpināja sadarboties ar Krievijas valsts drošības komiteju, to kartītes tur nebija – viņiem pietika laika, lai izņemtu ārā šīs kartītes un atlasītu. Esmu pilnīgi pārliecināts, ka daudzu ziņotāju kartīšu tur [VDK aģentu kartotēkā] nav. Bija arī tā saucamais GRU jeb armijas izlūkdienests, kuram arī bija savs aģentu tīkls, kuru mēs vispār nezinām. Kartītes ir atstātas, lai mēs te, Latvijas inteliģence, savā starpā ņemtos un plēstos, ar pirkstu viens uz otru rādītu – tu esi tāds, tu esi šitāds.

Jums neviens nepiedāvāja izpirkt vai izņemt kartīti no čekas maisiem?

Nē, nav. Mans draugs [AP deputāts] Vilis Seleckis piedalījās kartotēkas pārņemšanā, un tur jau visādi nostāsti klīst – par izbirušām kartītēm un tā tālāk.

Bet viens gan man ir skaidrs, ka bija cilvēki, kas zināja, kuri ir šajās kartītēs un kuri nav. Tādi bija politiķi.

Piemēram?
Piemēram, Latvijas ceļa dibinātāji. Viņi savā vidū vai deputātu vidū neņēma cilvēkus, kas ir maisos. Es to pats tā secināju. Daudzi netika pieņemti, kā Ints Cālītis, piemēram. Kur nu vēl labāku kandidatūru, kurš 17 gadus ir pavadījis lēģeros, bet Latvijas ceļā viņš netika ņemts. Vairākkārtīgi Ints Cālītis pirms mēs visi [par 4. maija balsojumu] saņēmām Triju Zvaigžņu ordeni, [kā represētais, kurš 17 gadus pavadījis lēģeros] tika virzīts uz apbalvošanu ar Triju Zvaigžņu ordeni, bet viņam tā lieta tika atteikta. Tātad tiem, kas izvērtēja, kam dot Triju Zvaigžņu ordeņus, bija informācija par tiem, kas tur [čekas maisos] ir un kas nav. Tas ir mans viedoklis.

Tātad Latvijas ceļa dibinātājiem, jūsuprāt, bija informācija par VDK aģentu maisu saturu?

Domāju, ka viņi zināja. Vismaz par politiķiem, maisu saturs ir milzīgs. Par cilvēkiem, kas viņus interesēja, viņi to noskaidroja. Latvijas ceļš šajā ziņā bija diezgan tīrs. Bet mēs kā Demokrātiskā centra partija, kas nodibinājās, – Aivars Kreituss, Ints Cālītis, es un kas vēl, viņu [kas bija čekas maisos] bija vairāk.

Kā vērtējat Ivaru Godmani, kurš arī ir čekas maisos?

Viņam ir šis te zinātnieka liktenis…

Gribu vaicāt par tiesnesi Aivaru Niedru, kas jūs tiesāja 1968. gadā. Arī vēlāk jums noteikti iznāca saskare ar viņu. Vai jums bija kāda saruna ar viņu par Kurzemes savienības tiesas procesu?

Es personīgi jau biju aizmirsis, kas mūs tiesāja, viņš [tolaik] bija jauns puisis. Atcerējos, kad izlasīju tos divus [lietas] sējumus. Bet Augstākajā Padomē bija viena apstiprināšana, un viņu apstiprināja vai nu Advokātu kolēģijas vadībā vai tiesneša amatā, neatceros. Viņš bija uzkāpis tribīnē un viņam tika uzdoti jautājumi – vai viņš nav tiesājis disidentu lietas. Un viņš kategoriski noliedza, [teica] ka neesot tiesājis disidentu lietas. Šī ir lieta, ko viņš ir iztiesājis. Lai arī Kurzemes savienības lieta oficiāli ir kvalificēta kā krimināllieta, tā ir politiska lieta.

Vai Niedram vajadzēja toreiz atzīt, ka ir tiesājis disidentus?

Formāli juridiski ir tā, kā ir.

Bet ar viņu pašu neesat to pārrunājis?

Nē.

Jūs 1994. gadā esat parakstījis vēstuli Valsts prezidentam par reketiera Ivana Haritonova atbrīvošanu no apcietinājuma. Kāpēc jūs to darījāt?

Jā, bet tas ir neprecīzi formulēts – tanī vēstulē nebija tāda teksta viņu atbrīvot, tur bija savādāk formulēts. Šo vēstuli parakstīja arī Ilga Grava un Aivars Kreituss, Demokrātiskā centra partija. Vairāk viņu iespaidā es to vēstuli parakstīju, bet tur nebija tāds formulējums – viņu atbrīvot.

Bet pēc būtības vēstule to nozīmēja. Jūs pakļāvāties partijas disciplīnai vai noticējāt..

Nē, tā nebija partijas disciplīna.

Noticējāt partijas līderiem?

Drīzāk tā – noticēju līderiem.

Kuras uzskatāt par jūsu kļūdām politiskajā darbībā?

Paraksts zem šīs vēstules ir kļūda. Bija divas vēstules – viena bija par viņa atbrīvošanu, kuru es neesmu parakstījis, otra vēstule bija tādā vispārīgā formulējumā, nebija tieši prasīts viņu atbrīvot, bija pārmetumi par juridisko pusi. Bet nevajadzēja to parakstīt, redziet, ko no tā iztaisa..

Bez tā vēl ir…

Darbošanās sīkpartijās bija bezjēdzīga lieta un to nevajadzēja darīt, kā politiska māžošanās.

Kam ir jānotiek, lai piedotu to, ko nodarījusi čeka?

Redziet, kādi ir mani uzskati – piedošana, nepiedošana šeit nav tas aktuālākais. Manuprāt, mēs esam palaiduši garām lielu iespēju iegūt vēsturei, jo daudzi ir miruši. Laikus vajadzēja pieņemt likumu par lustrāciju. Ja šī iespēja būtu bijušajiem Valsts drošības komitejas aģentiem, ziņotājiem pašiem pieteikties un atzīties visā ar nosacījuma, ka tas netiks atklāts un nevarēs kandidēt uz Saeimu, ka viņam ir noteikti kādi ierobežojumi, tas būtu tikai normāli. Bet tas paliek nepublicēts – tas viņa sniegtais materiāls vēsturniekiem būtu liels ieguvums.

Bet jūs taču arī bijāt Saeimas deputāts, varējāt par to lemt?

Jā, vienā sasaukumā, bet tas jautājums vispār nepacēlās. Domāju, ka tas bija jārisina jau 5. Saeimā, kad pārņēma čekas maisus.

Kāpēc tomēr nepieņēma lustrācijas likumu?
Tas saistīts ar to, ka šajos maisos ir pietiekami daudz ietekmīgu cilvēku, viņiem bija iespējas nobremzēt. Un mēs nezinām, kas ir ārpus šiem maisiem. Darbojās jau ne tikai tie, kas ir maisos, darbojās arī tie, kas ir izņemti no maisiem, kas ir bijuši GRU. Uzskatu, ka Valsts drošības komiteja turpināja darboties un varbūt vēl tagad darbojas, kas to lai zina! Tā kā zināma ietekme šiem cilvēkiem bija un varēja to ietekmēt.

Tagad čekas maisi ir nopublicēti, bet nekas jau slikts nav noticis, kad esam ieraudzījuši arī pazīstamus uzvārdus. Varbūt kādam kāds sirms mats nācis klāt. Tad tā lielākā skāde ir no tā, kas tur nav atrodams?

Tā lielākā skāde ir, ka esam palaiduši garām iespēju iegūt plašāku informāciju par Valsts drošības komitejas darbību Latvijā. Ja būtu šis lustrācijas likums, mēs būtu ieguvuši daudz plašāku informāciju. Mans gadījums, uzskatu, bija veids, kā turēt īsā pavadā tos cilvēkus, kurus Valsts drošības komiteja gribēja uzraudzīt. Viņus tādā veidā varēja izsaukt, brīdināt, ietekmēt, salamāt vai mudināt, citā gadījumā – kaut ko ziņot. Es nekad neesmu aicināts ziņot. Čekā ir tikai mani paskaidrojumi un nopratināšanas protokoli. Ja cilvēkiem būtu bijusi iespēja godīgi atzīties, mēs daudzko būtu uzzinājuši.

Kāpēc daudzi cilvēki negrib runāt par sadarbību ar VDK?

Kāpēc es ar jums runāju? Tāpēc, ka uzskatu sevi nevis par aģentu, bet par viņu upuri. Varbūt citam tas stāsts ir citādāks. Varbūt cits tiešām ir bijis aģents. Esmu saskāries ar gadījumiem, ka ir cilvēki, kas nemaz nav aģenti, bet viņi ziņo. Tā ka starp tiem čekas aģentiem ir bijuši arī tādi, kas bijuši centīgi ziņotāji, kuri kārtīgi rakstījuši ziņojumus, meklējuši. Paši čekisti jau arī nebija muļķi, strādāja ar tiem, kas ar viņiem sadarbojās, labprātīgi deva informāciju. Ja viņš ir tāds bijis, ir neērti – ko viņš var pateikt! Tāpēc viņš izvairās no sarunas.

 

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par raksta saturu atbild redakcija.

#SIF_MAF2019

Komentāri (9)

Linard Grantins 01.11.2019. 16.22

Kartīte vēl nenozīmē, ka ir nelabojams nelietis, bet gan ziņojumi. Ja Celmiņš sevi uzskata par upuri, tad kāpēc tūlīt pēc neatkarības atjaunošanas neziņoja par šo čekas teroru ? To, ka uz viņu ir “atvērta” KARTĪTE, viņš zināja, jo parakstījās par segvārdu ! Cietumu, ja nevienu nav nodevis, viņš nav pelnījis, bet sēdēt pie LATVIEŠU TAUTAS GODAGALDA, viņam nav tiesības.

+5
-2
Atbildēt

1

    altinyildiz > Linard Grantins 02.11.2019. 16.52

    Ja patriots Kvislings sadarbojās ar vāciešiem, lai atvieglotu okupācijas laiku savai tautai, Celmiņš, tāpat, citi viņa parķijas un LC, LPP, ZRP, Vienotības un tās kroplo indīgo atvašu: Par(OIK) un Jaunās Komparķijas, nelieši sadarbojas ar čeku aiz naida pret latviešiem, vai alkatības.
    Par nodevību nevas būt runa par cietumu, vai nē, bet tikai par nāvessoda bardzību un līdz kurai pakāpei ir deklasējami vainīgā tuvinieki

    0
    -1
    Atbildēt

    0

Skaisle 02.11.2019. 10.46

Šī ir viena no tām intervijām , kura ir absolūti nepieciešama un absolūti izcila, jo parāda ne
tik daudz kārtējo čekas kalpu , varam arī teikt – Sv. Pēteri, kurš noliedza Kristu , varam arī teikt, kārtējo cilvēcības nodevēju – cik tā intervijas izcilība ir tajā , ka tā parāda , kādi esam mēs – latvieši.
Lūk, tāds Celmiņš vada savas dienas svētā pārliecībā, ka ir latviešu aizstāvis, pat līdz cīnītājam aizdomāies, kamēr – pat nav pinteresējies, kāds tad ir bijis Aukmaņa liktenis, kur nu vēl par to domājis – cik Aukmaņa liktenī ir viņa sadarbības ar čeku pirksts ….

Nesen ar mikriņu braucu no lidostas un nosēdos pašā priekšā. Iekāpj divi manā vērtējumā agresīvi noskaņoti krievu onkas – cik tad biļete maksājot – šoferis – krievs saka – divi eiro. Šie – oho – čjo tak dorogho? !! Šoferis atmet ar roku – krievi iet un mierīgi apsēžas nemaksājuši. Es dīdos un domāju – es kaut ko nesapratu vai? Kad nākošajā pieturā iekāpj pasažieris, viens no tiem krieviem vēlreiz pieiet pie šofera un prasa – kā var maksāt – vai var ar karti – šoferis otrreiz atmet ar roku – un krievi aizbrauca par velti – latviešu tauta krieviem uzsauca – bet -tādi esam …. arī es tāda esmu – negribēju škandalēties , jau no nacionālās aviokompanijas u n nacionālās lidostas biju sagurusi, vēl ar rīgas satiksmi nebiju spējīga strīdēties

jā un braucu un domāju – redz kā ir – krievs krievam kā brālis , kamēr latvieši – kā badīgi vilki viens pret otru – kaut vai piemērs ar reemigrāciju – nu jau valsts tērē miljonus – ierēdņi un partiju cilvēki – tie paši NA čomaki no NEPLP ceļo pa pasauli ar komfortu par mūsu naudu aicinot latviešus uz Dzimteni. bet kad šie atbrauc – tad izrādās – ka te neviens viņus negaida un te nevienam viņi nav vajadzīgi

šorīt galerijā centrs pie lupatu veikala divas krievuškas plēsās – kliedza pa visiem pieciem stāviem – bet man ”saldās ” jaunības atmiņas – pārkrievota Rīga – u n neba nu putins to tā izkārtoja, ka latviešus padzina un krievus te atpakaļ saveda un Rīgu tomēr par krievu pilsētu padarīja – nē – neticu – tādi celmiņi ir īstie latviešu iznīcinātāji – kā saka – autoimūnās sistēmas perēkļi , kas izraisījuši ķermeņa bojāeju

+3
0
Atbildēt

0

Skaisle 02.11.2019. 14.43

par lidostu Rīga – zzs ieliktene – kānu viņu sauca – lidostas vadītāja laikam jau apzināti RĪGAS VĀRTUS lidostu padarījusi par tādu krievu bandītisma paraugvietu – ielidošanas zālei cauri ejot – man trīs veči piedāvāja taksi – par 101 % kā centrāltirgū – spirtik vodka , bet ejot pāri laukumam , kur viss pilns ar taksistiem trenuškās – tru man vēl vairāk uzmanības tika – viss krievu valodā

tā kā no otras puses – kāda jēga vairs tos čekistus un viņu kalpus purināt , ja esam jau krievijas daļa un tās sliktākajā, nevis labākajā izpausmē

visis mediji bija pilni, ka takšu bizness nu ir sakārtots, lai būtu labi – kā Eiropā – kāda maucība tā muldēt, kamēr īstenībā viss ir citādāk

+2
0
Atbildēt

0

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu