fbpx

Kamēr esam dzīvi, tas nav beidzies 19

Aleksejs Grigorjevs.
Māra Miķelsone
Print Friendly, PDF & Email

Viņi bija 16 – Latvijas PSR Augstākās Padomes (AP) deputāti, kuri 1990.gada 4.maijā nobalsoja par Neatkarības deklarāciju un kuru vārdus pēc Valsts drošības komitejas (VDK) aģentu kartotēkas publiskošanas pērnā gada decembrī atrada čekas aģentu sarakstā. Jāpiebilst, ka viens no viņiem bija jau tolaik kā bijušais VDK darbinieks zināmais Juris Bojārs.

No tiem deputātiem, kuri neatbalstīja Latvijas neatkarību, čekas maisos atrodami divi – Eduards Āboltiņš, kurš 1989.gadā kļuva par Rīgas pilsētas kompartijas komitejas sekretāru un biroja locekli, un Baltijas dzeldzceļa Rīgas nodaļas plāna un ekonomiskās daļas priekšnieks Vjačeslavs Gerasimovs. Te pieskaitāmi arī AP deputāti, VDK štata virsnieki – PSRS Robežapsardzības apgabala priekšnieks, ģenerālis Valentīns Gapoņenko un vēsturnieks Jānis Dzintars.

Vai VDK ietekmēja Latvijas ceļu uz neatkarību, vai un kā iespējamā saikne ar VDK ietekmēja šo cilvēku lēmumus Latvijai izšķirīgos brīžos, Ir vaicāja intervijās bijušajiem AP deputātiem. Ar Ir runāt piekrita astoņi, bet Ivars Godmanis, Normunds Beļskis, Igors Movels un Juris Bojārs atteicās runāt par saikni ar VDK. Jānis Gulbis vispār neatbildēja ne uz telefona zvaniem, ne e-pasta vēstuli. Jāpiebilst, ka ne visu deputātu viedokļus varam uzzināt, jo Mavriks Vulfsons, Jānis Biezais un Indulis Strazdiņš ir miruši.

Sākam publicēt intervijas ar bijušajiem AP deputātiem. Tajās atklājas, cik dažādi bija veidi, kā VDK savos tīklos ievilka cilvēkus, par kurām profesijām čeka interesējās pastiprināti, kā bijušie deputāti paši ar laika distanci vērtē šo laiku.

 

Literatūrzinātnieks, Augstākās Padomes deputāts Aleksejs Grigorjevs (65) atmodas laikā kļuva par redaktoru Latvijas Tautas frontes (LTF) iknedēļas izdevumam Atmoda krievu valodā. Vēlāk viņš bija tās darba turpinātāja iknedēļas izdevuma Балтийское время (Baltijas laiks) redaktors. VDK aģentu kartotēkā atrodams ar segvārdu Jevgēnijs, savervēts 1977.gada 21.janvārī Ventspils VDK nodaļā. Vervētājs bijis Kopiško. Ieraksti kartītē liecina, ka Grigorjevs sākotnēji skaitījās VDK 2.daļā – pretizlūkošanā, bet no 1983.gada – 6.daļā, kas nozīmēja pretizlūkošanas darbu ekonomikas objektos. No 1990.gada viņa aģenta uzskaites kartīte atkal aizceļojusi atpakaļ uz 2.daļu. Publiskotajos VDK aģentu žurnālos atrodams viņa personīgās lietas numurs bez piezīmes, ka lieta ir iznīcināta.

Aleksejs Grigorjevs.

Kad pirmoreiz uzzināji, ka par tevi ir kartīte VDK maisos ar segvārdu Jevgēnijs?

Oņegins (smejas).

Oņegins. Vai tu biji par to pārsteigts?

Nē, es nebiju pārsteigts, jo zināju par to. Ja to var nosaukt par sadarbošanos, tad esmu sadarbojies apzināti, vismaz mani neierakstīja kartītēs, man to nezinot. Tāpēc pašā faktā, ka [čekas maisos ir kartīte], man nebija nekā jauna. Savā laikā aizgāju uz to vietu, kur tās kartītes glabājās, pārliecinājos par to, ka tāda ir, un izrunājos ar Induli Zālīti.

Mana pirmā saskarsme ar VDK notika tad, kad pēc Universitātes beigšanas gribēju dabūt darbu dzimtajā Ventspilī, nevis braukt uz skolu Iecavā, kur mani norīkoja. Tas notika studiju pēdējos mēnešos. Tajā laikā Ventspilī sāka būvēt Pieostas rūpnīcu – toreiz to sauca par Ostas rūpnīcu, tāpat kā angliski – Port Plant. Tur bija vajadzīgi tulki, jo rūpnīcu būvēja sadarbībā ar amerikāņiem, ar Armanda Hammera kompāniju Occidental Petroleum. Aizbraucu pie direktora, un viņš mani pieņēma. Direktors bija no kaut kurienes atsūtīts, liekas ka no Maskavas. Viņš arī nedaudz runāja angliski. Viņš mani pārbaudīja, mana angļu valoda jau tad bija ļoti laba, bet tā bija laba tik, cik varēja iemācīties Universitātē un klausoties BBC raidījumus angļu valodā. Man, protams, ļoti gribējās iemācīties dabisku angļu valodu, jo mācīties valodu augstskolā toreiz bija apmēram tā, it kā es būtu teorētiski mācījies peldēt vairākus gadus, neredzot ūdeni. Jo saskarsmes ar valodas nesējiem mums praktiski nebija. Ja nu vienīgi kādam angļu komunistam gadījies iemaldīties fakultātē un tika sarīkota tikšanās ar studentiem. Protams, Universitātē strādāja docente literatūrzinātniece Tamāra Zālīte ar brīnišķīgu angļu valodu. Par viņu vajadzētu rakstīt grāmatas. Viņa visu kara laiku pavadīja Anglijā kopā ar brāli, arī zinātnieku un vēlāk LU docētāju Jāzepu Eidusu. Kādus gadus pēc viņu atgriešanās uz Latviju viņus apcietināja un aizsūtīja uz koncentrācijas nometnēm Krievijas ziemeļos. Padomju vara uzskatīja, ka viņi nebūtu atgriezušies, ja nebūtu angļu spiegi.

Atgriežoties pie čekas, kādu laiku pēc manas sarunas ar Ostas rūpnīcas direktoru, neatceros īsti, kā tas bija – vai tas cilvēks vispirms piezvanīja mammai un teica, ka gribētu satikties [ar mani], jo es gribu strādāt tādā vietā, vai kā savādāk, bet tā tikšanās notika… Atceros, ka viņš atnāca pie mums mājās Ventspilī, mammas nebija mājās. Tā saruna bija tīri formāla – uz jūs. Tā teikt, ja gribat strādāt, jums jāsaprot, kā padomju cilvēkam, ka tur taču strādās amerikāņi. Amerikāņi ir mūsu ideoloģiskais pretinieks, viss kas var notikt. Tāpēc mums vajag aprunāties un varbūt kādreiz vēl aprunāties. Nodomāju – nu labi – aprunāties, tad var arī aprunāties. Es, atklāti sakot, tā īsti nesapratu, uz ko tas velk.

Cik tev tolaik bija gadu?

Divdesmit viens.

Vai tas varēja būt 1976.gads?

Jā, tieši 1976.gads.

Toreiz man tās likās tādas formalitātes – iestājos pionieros, tas pieder pie lietas, tad arodbiedrībā. Nu tagad vēl kādas darbības, lai apliecinātu savu lojalitāti padomju varai. Ne reizi nebija likts priekšā, ka nu tu tagad “sadarbosies”. Un liekas, ka nevajadzēja arī neko parakstīt, ka esmu gatavs “sadarboties”. Tikai pēc kāda laika [papīri] bija jāparaksta par neizpaušanu. Viņš [čekas kurators] saka tā – mēs visu laiku runājamies un tiekamies, bet mums ir jābūt garantijai, ka tu par to apkārt nestāstīsi. Tāpēc tev ir jāparaksta tāda apņemšanās par neizpaušanu. Ja jāparaksta, tad jāparaksta.

Tāds un tāds segvārds?

Kad es visu to rakstīju, viņš saka – kaut kā ir jāparakstās, ne jau savā vārdā, pieņemsim kaut ko no literatūras. Vai kāda drauga vārdā.

Tā radās segvārds Jevgēnijs?

Jā, viņš teica – no literatūras – un es arī nosaucu pirmo, kas ienāca prātā.

[Pieostas rūpnīcā] bija vesela tulku nodaļa – vienubrīd pieci, tad desmit cilvēki, atkarībā no tā, cik daudz bija ārzemnieku, tie bija pārsvarā amerikāņi. Protams, es tad pa īstam arī iemācījos angļu valodu. Sākumā kādu mēnesi, kad amerikāņi savā starpā runāja, neko nevarēju saprast. Un es pirms tam piecus gadus biju mācījies Universitātē! Pēc tam sāku saprast.

Amerikāņi – ideoloģiskie pretinieki

Kāpēc rūpnīcai vajadzēja tulku nodaļu, kurā tik daudz cilvēku strādā?

Rūpnīca vēl nebija uzcelta, to būvēja sadarbībā ar amerikāņu kompāniju. Viss projekts, visa tehnoloģija, visa dokumentācija un speciālisti bija amerikāņu. Viņi bija konsultanti un skatījās, lai viss atbilst nepieciešamajai kvalitātei. Pieostas rūpnīca nodarbojās ar šķidrā amonjaka pārsūknēšanu tankeros, tad tos sūtīja prom uz Ameriku. No tā ražoja minerālmēslus. Padomju Savienība to tirgoja. Šķidro amonjaku taisīja no dabas gāzes. Tādas PSRS bija divas rūpnīcas – viena pie Odesas, toreiz to pilsētu sauca Iļjičevska, tagad pēc dekomunizācijas – Černomorska. Un otra rūpnīca tika būvēta Venstpilī. Tā skaitījās Vissavienības komjauniešu būve. Tā ka bija vajadzīgi daudzi tulki. Pirmām kārtām bija jātulko visi dokumenti, visa projekta dokumentācija, visi pieraksti rasējumos, utt. Otrkārt, bija jātulko amerikāņu un vietējo speciālistu pārrunas. Starp citu, tulku nodaļas vadītājs neprata nevienu valodu, arī krieviski runāja ar zināmām grūtībām. Viņš bija atvaļināts pulkvedis vai apakšpulkvedis, majors, nezinu.

VDK?

Jā, jā, VDK.

Kāpēc VDK kūrēja šādu nodaļu?

Es to saprotu tā – tāpēc, kā man stāstīja nodaļas vadītājs, amerikāņi, lai gan mēs sadarbojamies, bet kaut kādā citā plāksnē viņi ir mūsu ideoloģiskie pretinieki. Un ne tikai ideoloģiskie. Viss kas tur varot notikt. Laiku pa laikam mūs sasauca un stāstīja tādas lietas. Teiksim – skatieties, tas un tas, pēc mūsu ziņām, ir CIP aģents.

Tas viss bija diezgan smieklīgi, jo tajā padarīšanā bija ļoti daudz birokrātiska, izteikta birokrātiskajā valodā. Cilvēki savā starpā tā parasti nerunāja. Sak’, tāpēc ka jūs strādāsiet tādā vietā un tie ir amerikāņi, mums ir jāparunā. It kā tīri birokrātiski. Īstenībā [čekas kurators] ne par ko tādu [īpašu] nerunāja, viņš runāja par kaut kādām, manuprāt, muļķībām, detaļām – piemēram, vai tāds un tāds pozitīvi vai negatīvi izsakās par Padomju Savienību? Kādu izsaka kritiku? Bija jautājumi, vai nemēģina kāds no amerikāņiem stāties kādos kontaktos ārpus darba. Vai neesi pamanījis kaut ko tādu, kas nav saistīts ar darbu un ir kas neparasts. Tad beigās vajadzēja uzrakstīt – nē, nekā tāda nebija. Un ja par kaut ko interesējās ārpus darba, tad interesējās vairāk par meitenēm. Jo daudzi amerikāņi bija Ventspilī bez ģimenes. Ventspilī tādas meitenes bija daudzas, ar laiku es ar viņām sapazinos.

Tas ir – prostitūtām?

Jā, jā. Vispār, es viņas tā nesauktu. Prostitūtas sēž Amsterdamā aiz logiem, viņām ir arodbiedrība, veselības apdrošināšana un apmaksāts atvaļinājums.

Vai tas, kas izvaicāja, bija Kopiško, tavs čekas kurators?

Jā, tas, kas pie manis atnāca mājās. Bet tulku nodaļas vadītājs rīkoja kopīgas pārrunas visam nodaļas personālām.

Un Kopiško tev uzdeva jautājumus un beigās bija jāparaksta ziņojums?

Jā. No sākuma viņš pats to sacerēja un beigās viņš man faktiski to nodiktēja. Mēs pārrunājām jautājumus, kuri viņu interesēja, un tad viņš to apkopoja  un izteica tādās birokrātiskās frāzēs, ka es, atklāti sakot, nemaz tā neprastu noformulēt. Noapaļotas un birokrātiskas [frāzes]. Rakstītais nekas liels nekad nebija – tā bija kāda lappuse. Nāca viņš, teiksim, reizi pāris mēnešos vai arī tad, ja kāds jauns ārzemnieks bija atbraucis uz Ventspili strādāt rūpnīcā. Atceros, vienreiz bija ieradušies New York Times un Los Angeles Times korespondenti. Tad mūs sasauca nodaļas priekšnieks un teica – mums ir ziņas, ka šis New York Times korespondents ir CIP aģents, esiet ļoti uzmanīgi. Atceros tā korespondenta vārdu – Kristofers Rens (Christopher S. Wren) -, jo ir tāds ļoti slavens angļu arhitekts, kas Londonā būvēja Svētā Pāvila katedrāli. Es viņam, protams, uzprasīju, vai viņš ir kādos rados [ar to arhitektu]. Viņš atbildēja – viņš ir mans vecvecvecvecvectēvs. Nekā tāda īpaša par viņu nebija. Par otru korespondentu, kura vārdu neatceros, pēc tam avīzē Ļiteraturnaja gazeta bija milzīgs raksts, ka viņš ir CIP aģents un kaut ko darīja, vairs neatceros – ko. Bet mums par viņu nekas tāds stāstīts tai brīdī netika, tikai pēc gada to izlasīju.

Esi teicis, ka VDK jums Ventspilī deva instrukcijas, kā atbildēt uz ārzemnieku jautājumiem.

Jā.

Kādas tās bija?

Bija tā – viņi prasīs: kāpēc jūs dzīvojat tik nabadzīgi vai kāpēc [PSRS] ir mazas algas. Tad bija jāatbild, ka mums bija karš, ļoti smags karš un pēc kara bija grūti visu atjaunot, un tā tālāk.

Gatavas atbildes.

Jā, jā, jā.

Pamatā bija bailes

Vai tev arī iznāca tādām frāzēm runāt?

Nē. Vispār īstenība un tas sarakstītais, ko viņi tur veidoja,  bija divas dažādas realitātes. Pirmais [saskarsmē ar VDK] bija birokrātija, bet otrs – bija dzīve un cenšanās pielāgoties apstākļiem. Toreiz tas notika tādā pašplūsmā, bet tagad es uzdodu sev jautājumu, kā tas tā notika? Kāpēc mēs, es personīgi, uz to izgāju?

Mana atbilde ir, ka pamatā tomēr tās bija bailes. Man no tā Kopiško bija šausmīgi bail, vispār no viņiem visiem. Tās bailes laikam bija neapzinātas un iracionālas. Mēs tomēr bijām pirmā paaudze, kas uzaugusi tiem cilvēkiem, kuri pārcieta visas deportācijas un represijas. Par Tamāru Zālīti es jau stāstīju. Mamma stāstīja tādu gadījumu, ka tad, kad nomira Staļins, skolotāju istabā visi raudāja un viena skolotāja teica: “Nu ko jūs raudat! Gan kādu citu ieliks viņa vietā!” Viņu apcietināja. Skolotāja tikai pēc dažiem gadiem, kad pie varas nāca Hruščovs un attaisīja lēģerus, atgriezās un bija satriekta līdz mūža galam. Mammas paaudzei tās bailes bija un mēs tās esam pārmantojuši zemapziņā. Universitātē, kur mācījos, arī klīda visādas runas par kādu grupu. Mēs zinājām, ka tajā bija Dzidra Kalniņa [literatūrzinātniece, tulkotāja, filoloģijas zinātņu doktore], vācu literatūras profesore, kura tika aizsūtīta uz Voroņežu. Protams, viņas dzīve bija salauzta. Atceros, kā viņa atgriezās un drīz vien pēc tam nomira (Dzidra Kalniņa 1927 – 1984). Fakts ir tas, ka mēs zinājām par visām deportācijām, bet tādos pusvārdos, līdz galam pateikts nebija nekas. Par to, ka Latvija bijusi neatkarīga, uzzināju no vectēva grāmatām. Kad rakņājos grāmatu skapī, atradu grāmatu Latvija un latvieši, Konversācijas vārdnīcu. Tad sāku izprašņāt radus, un man teica: “Šššš… Klusāk, klusāk!” Tā bija baiļu atmosfēra. Ikdienā mēs par to nerunājām, bet tā pastāvēja.

Vai pats Kopiško necentās iebiedēt?

Nē. Tieši otrādi – viņš bija ļoti laipns, bet bija tāds… Viņš bija diezgan pabaiga izskata, kā ļauns Karlsons – ar gaiši zaļām acīm, diezgan paresns, apaļu galvu. Varbūt tas tikai man tā likās, un savā ģimenē viņš ir bijis labestības iemiesojums. Viņam pašam ir diezgan interesants liktenis. Viņš ir zināms Ventspilī. Kopiško vecāki bija padomju virsnieki, kas ienāca Latvijā 1939.gadā, liekas, viņi bija lidotāji. Viņi vai nu aizgāja bojā pirmajās kara dienās, vai arī evakuējās un nebija iespējas bērnu paņemt līdzi. Tā zēns palika kādā latviešu ģimenē. Kopiško ļoti labi runāja latviski, jo uzauga pie latviešiem. Tā Ventspilī stāstīja.

Pieminēji mācības Universitātē. Vai Universitātē, mācoties svešvalodniekos, VDK nemēģināja uzrunāt studentus?

Vismaz mani nē. Zināju, ka manam draugam bija ideja strādāt VDK. Liekas, viņš pat tur aizgāja pieteikties. Nekāda tāda iniciatīva [VDK] netika pieņemta.

Kāda tieši iniciatīva?

Ka mans draugs aizgāja uz VDK un pateica: es gribu pie jums strādāt. Tagad ar savu pieredzi saprotu, ka viņi to uzskatīja par aizdomīgu rīcību.

Priekšstats pēc manas pieredzes, ar viņiem saskaroties, ir – VDK no tām mūsu atskaitēm neko neuzzināja. Viss bija otrādi – mēs rakstījām to, ko viņi gribēja redzēt. Jo tā otrā realitāte, kas šajās atskaitēs tika veidota, nenāca no cilvēkiem, kas tās rakstīja. Tā nāca no VDK.

No Kopiško.

No Kopiško manā gadījumā. Bet vispār no tā, kā VDK redzēja pasauli.  Mums tas redzējums bija tikai jāapstiprina. Pēc tam man bija cits kurators, es pat neatceros viņa uzvārdu, viņu sauca Saša.

Kartītē teikts, ka esi savervēts 1977.gada 21. janvārī.

Domāju, ka tad man lika parakstīt to neizpaušanas papīru. Tas arī laikam skaitās oficiāls vervēšanas brīdis.

Kas tajā papīrā bija teikts? Ko nedrīkst izpaust?

Nedrīkst izpaust to, ka es saskaros ar VDK, ka sarunājos, kas tajās sarunās ir teikts, par ko mēs runājām. Liekas, ka tas bija pateikts vēl vispārīgāk un birokrātiskāk.

Bet neviens neteica – jūs tagad esat aģents?

Nē.

VDK aģenta kartītē redzams, kā VDK ir “ceļojuši” tavi dokumenti. Tagad ir arī publicēti VDK aģentu žurnāli. Tur redzams, kur nodota tava darba un personīgā lieta numur 2616. Iznāk, ka sākumā esi bijis VDK 2.daļā, kas ir pretizlūkošana, pēc tam 1983.gadā dokumenti nodoti tālāk uz 6.daļu, kas ir pretizlūkošana ekonomiskajos objektos. Pēc tam 1990.gadā atkal atpakaļ uz 2.daļu. Vai atceries šīs pārmaiņas?

Es neko tādu nezināju. Kuratori bijuši laikam viens, divi – tātad Kopiško un otrs tas Saša. Bija kāds Maskavā, bet Maskavā man nekādas lielas saskarsmes ar ārzemniekiem nebija, un tas ātri vien izčibēja. Tad es atbraucu uz Latviju, un mani aicināja pāris reizes tulkot caur viņiem [VDK]. Biju tulks, kad amerikāņu juristi atbrauca izpētīt holokausta lietas. ASV bija Kongresa komisija, kas pētīja, vai ASV varas iestādēs notiek kāda pretdarbība pret holokausta izpēti un vainīgo notiesāšanu. Tāpēc viņi brauca šurp un pratināja lieciniekus. Ar amerikāņiem kopā strādāja mūsu prokurori.

Vai tie bija 1980.gadi?

Pirms aspirantūras [Maskavā]. Aspirantūrā devos 1980.gadā. Jau pēc aspirantūras vienu vai divas reizes mani aicināja tulkot lauksaimniecības izstādēs Manēžā, Ķengaragā. Pēdējā izstāde bija pirms Tautas frontes dibināšanas.

Esi teicis, ka 1988.gadā tev bijis pēdējais kontakts ar VDK.

Es tā domāju. Varbūt, ka 1987.gadā, varbūt 1988.gadā. Bija viena izstāde, pēc tam – otra.

Vai tie bija tulkošanas darbi, vai arī pēc tam bija kaut kas jāstāsta kuratoram?

Pēc tam kurators aprunājās – vai tie ārzemnieki, kuriem tulkoju, interesējās vēl par kaut ko, vai kaut ko darīja ārpus darba utt.

Čeka un vajāšana

Esi teicis, ka VDK ar tevi kontaktējās, kad strādāji par angļu valodas skolotāju Jūrnieku klubā. Tad čekists pat panācis, ka tev līgumu ar viņiem nepagarina. Ko tas īsti nozīmē? Jūrnieku klubs arī bija čekas filiāle.

Vai es zinu, [ko tas nozīmē] (Smejas). Jā, jā, protams. Tur bija savs čekists, klubā visiem bija jāraksta savas dienasgrāmatas.

Tiem, kuri tur strādāja?

Tiem, kuri tur strādāja. Pasniedzējiem nevajadzēja. Es vienu laiku tur strādāju kā tulks, un tad tur vajadzēja to rakstīt. Bet neviens, protams, to nedarīja. Kad nāca pārbaude, direktors visus nosēdināja – tagad rakstiet ko nebūt, jo nāk pārbaude! Un tad rakstīja – sarunājos ar jūrnieku, viņš teica, ka viņam Padomju Savienībā ļoti patīkot. Ko izdomāja, to uzrakstīja.

No sākuma vispār nesapratu, kāpēc [VDK aģenta kartītē] ir 1990.gads. Bet tad izdomāju. Man bija viens tāds gadījums, kad jau kādu laiku strādāju Atmodā. Dzīvoju Lauku ielā, un tas dzīvoklis bija apmēram tik liels, kā šī viena istaba. Tualete kopā ar kaimiņiem. Tolaik es visu savu gultasveļu un dvieļus vilku koferī uz veļas mazgātuvi, tur nodevu un pēc kādām dienām visu saņēmu izmazgātu atpakaļ. Man bija tāds milzīgs čemodāns. Tai vakarā visu saliku čemodānā un skatos – varbūt vēl paspēšu aiznest uz veļas mazgātuvi. Bet pie durvīm – tuk, tuk. Kāds nāk. Kāds cilvēks, kuru laikam kaut kad biju redzējis. Toreiz Atmodā nāca cilvēku straume. Vārdu sakot, ienāk solīdi apģērbies cilvēks, pēc traka galīgi neizskatās, kaut kur redzēts. Domāju – es viņu vienkārši neatceros. Tāpēc uzvedos tā, it kā pazīstams cilvēks, bet es viņu neatceros. Uzdodu uzvedinošus jautājumus – kā iet, ar ko jūs tiekaties pēdējā laikā. Saucu viņu iekšā un piedāvāju tēju, un gaidu ka gan viņš kaut ko tādu pateiks, lai es varētu atcerēties kas viņš ir.

Un tad viņš sāk runāt tā – jūs, protams, varat man neticēt, bet arī mūsu iestādē ir patrioti. Man sāk pielēkt – o, arī mūsu iestādē! Jau pāris gadus viņi saprata, ar ko es nodarbojos – Tautas fronte un Atmoda. Viņi vairs pie manis nelīda. Tas bija 1990.gada rudenī, es jau tad biju ievēlēts Augstākajā Padomē.

Saku – jā, ļoti labi, ka viņš ir patriots. Ja jūs man neticat, viņš saka, uzprasiet, un viņš nosauca mana kolēģa vārdu, arī tagad viņš ir diezgan labi pazīstams cilvēks.

Laikraksta Atmoda kolēģa vārdu?

Jā. Saku – es jums ticu, bet kas par lietu? Pats domāju, vai vēl paspēšu uz to veļas mazgātuvi. Viņš saka – ziniet, man atnāca rīkojums ar jebkuriem pasākumiem neļaut jums aizbraukt uz Vorkutu. Tobrīd Vorkutā notika milzīgs ogļraču streiks. Atmodai tur korespondents jau bija no Maskavas, bet es taču viņam to nestāstīšu! Saku – jā. Tad paskatos, ka istabas vidū man stāv milzīgs čemodāns un teikt – nē, nē, es ne uz kādu Vorkutu netaisos, atvērt čemodānu un rādīt, kas man tur iekšā, būtu smieklīgi. Es viņam saku – jā, jā, labi, labi, apdomāšu. Viņš saka: “Es jau neko nedarīšu, bet tajā brīdī, kad būsiet uz perona, jūs būsiet jau citas nodaļas ziņā. Ko viņi darīs, nevaru zināt. Man teica: veikt jebkurus pasākumus – neļaut jums aizbraukt.”

Tā bija tāda kā “profilakse” – čekista mēģinājums ietekmēt rīcību ar “draudzīgu padomu” vai brīdinājumu?

Varbūt viņš tiešām gribēja mani brīdināt, izglābt. Pēc tam padomāju: viņš varēja saviem priekšniekiem teikt – viņš nekur neaizbrauca, tātad pasākums bija veiksmīgs. Es, protams, nekur arī netaisījos braukt. Cik saprotu, viņš par to sarakstīja daudz dažnedažādas atskaites. Domāju, ka viņš par manu iepriekšējo sadarbību neko nezināja, kad nāca pie manis. Tās atskaites varētu būt bijušas mans pēdējais kontakts ar VDK. Man liekas, pēc aprakstiem, ka tas cilvēks bija [Juris] Miļevskis. Viņš gan priekšā nestādījās. Es viņu pēc tam kādas divas reizes satiku pasākumos. Vienreiz saietā pie britu vēstnieka. Viņš pie manis pienāca, tātad – atcerējās. Tad viņam uzprasīju – vai tā bija VDK, kas mani vajāja Atmodas laikā.

Reiz atbraucu no Maskavas – uzlauzts dzīvoklis. Nozagta Bībele, kuru man uzdāvināja Ludzas mācītājs Jānis Bulis. Bībele, Ahmatovas dzejoļu grāmata un visi mani ieraksti, papīri, kasetes, viss izzagts. Zem galda iepakojumā bija videomagnetofons, tikko atvests no Holandes. Tas palika neskarts. Izsaucu miliciju. Viņi atbrauca, teica – skaidrs, no kurienes tas nāk, esat redaktors un deputāts, šo izmeklēt ir bezjēdzīgi. Un 1989. gadā man uzbruka Tallinas ielā pie vārtrūmes un salauza žokli. Maciņš palika pie manis, tā ka šis uzbrukums bija ļoti aizdomīgs. Man ielika zobos stiepli un nākamajā dienā es jau biju redakcijā.

Mans sarunas biedrs pamāja ar galvu, ne ta apstiprinoši, ne ta izvairīgi. Es tā arī nesapratu, ko viņš ar to domāja.

Atgriežoties pie Maskavas, kad dažus gadus tur dzīvoji un studēji aspirantūrā astoņdesmitajos gados, pieminēji kontaktus ar VDK. Vai viņi arī tur tev sekoja? Stāstīji, ka kaut kādā brīdī no viņiem esi aizmucis… Kad viņi gribēja tevi piespiest kaut ko darīt…

Es vairs tagad neatceros… Jā, jā, viņi kaut ko gribēja – aizej tur, izdari to. Es to mēģināju sabotēt, un vispār…

Ko viņi tev lika darīt?

Man bija kaut kādi kontakti [ASV] vēstniecībā. Tad viņi prasīja – vai nevari ielūgt to cilvēku uz to restorānu, kafejnīcu pie tā galdiņa. Tad jau biju sapratis, ka diezgan daudz ko var arī nedarīt, kaut kā to jautājumu apiet, pa klusam sabotēt. Un tad arī viņi saprata, ka no manis daudz jēgas nav. Ka varu pateikt – man nav laika, ir eksāmens, esmu slims, ir šis un tas. Un ka tas cilvēks ir atteicies iet tur, kur es viņu aicināju. Nebija tā – met tagad visu malā un dari to, kas mums ir vajadzīgs.

Ar laiku varbūt manas bailes kļuva mazākas, varbūt sapratu, kā viņi darbojas, jo tās bailes ir iracionālas. Kad viss tiek racionalizēts, tās pāriet. Un jāsaka, ka, neskatoties uz to, ka parakstīju to neizpaušanas papīru, mēs, tas ir – šajās lietās iesaistītie, visu laiku par to runājām. Satikos ar tām meitenēm, nevaru viņas saukt par prostitūtām. Viņas tiešām gaidīja jūrniekus, jo to bija visvairāk Ventspilī. Katrai bija kāds kapteinis vai stūrmanis, ar kuru bija lielā mīlestība un cerība, ka viņš šķirsies, viņu precēs un aizvedīs projām. Pats interesantākais ir tas, ka tā arī notika. Protams, lai visu to dabūtu gatavu, viņām bija jāsadarbojas ar VDK… Un lai sēdētu restorānā un gaidītu jūrniekus arī bija jāsadarbojas, kaut vai tīri formāli.

Man zināms gadījums par meiteni, kas atteicās to darīt. Es viņu pazīstu. Viņu pēc tam nekur neņēma darbā, bija jādzīvo no mātes pensijas un tā, ko atsūtīja caur paziņām tas kapteinis, kuru vairs neielaida Padomju Savienībā. Beigu beigās viņa tomēr aizbrauca. Visas pārējās… Viņas teica tā – rabotajem na sebja (strādājam sev – krievu val.). Galvenais – nevienam neko sliktu nedarīt. Respektīvi, ne par vienu neko sliktu nestāstīt. Viņām tas arī netika prasīts.

Man divas reizes bija jāraksta raksturojumi par cilvēkiem. Arī par to manu draugu, kurš gribēja strādāt čekā un beigās tomēr kaut kādā veidā viņu tomēr piesaistīja čekai. Viņam bija vajadzīgs raksturojums. Viņi man toreiz uzreiz teica – on že nastojašķij sovetskij čelovek (viņš taču ir īsts padomju cilvēks – krievu val.). Deva mājienu – raksti visu ko labu. On že sovetskij čelovek. Koņečno, sovetskij čelovek (Viņš taču ir padomju cilvēks. Protams, padomju cilvēks).

Daudzas no viņām aizbrauca prom. Un daudzām veidojās labas ģimenes, kas pastāv joprojām. Es sapratu, ka abos gadījumos šie cilvēki vai nu tika savervēti, vai citādi taisījās sadarboties ar VDK, un vajadzēja, lai viņu mapēs VDK būtu tāds raksturojums.

Vai iznācis satikties ar kādām arī tagad?

Jā, arī tagad uzturu kontaktus.

Kad skatos, kā šīs lietas tagad tiek apspriestas un ko raksta vēsturnieki, arī žurnālisti, man liekas, ka tajā [VDK dokumentu zinātniskās izpētes] komisijā bija ārzemnieki, bērni un trakie. Viņi pilnīgi neizjūt kontekstu, kā toreiz tas notika. Un tiesnesis [Juris] Stukāns saka: jūs taču redzat, ka VDK likumā ir rakstīts, ka sadarbojās tikai brīvprātīgi! Kā var neņemt vērā likumu! Paklausieties, bet kāpēc tad mēs vispār izstājāmies no Padomju Savienības? Tai taču bija brīnišķīga Konstitūcija, likumi nebija slikti – varējām dzīvot, cepuri kuldami. Bet tur jau ir tā lieta, ka likumi PSRS bija viena realitāte, bet dzīve bija pavisam kas cits. Tāpēc arī runāt, ka tas ir brīvprātīgi… Brīvprātīgi konvoja pavadībā. Tāpat kā Latvija brīvprātīgi iestājās PSRS. Jā, rokas neviens negrieza un pistoli pie deniņiem nelika. Starp citu, arī izdarīt ko labu viņi nevarēja. Teiksim, viņi nevarēja panākt, ka mani uzņem aspirantūrā, bet varēja panākt, ka neuzņem. Tāpat ar darbu Ventspilī – mani paņēma tāpēc, ka man bija laba angļu valoda, bet VDK vienkārši nelika tam šķēršļus. Varēja likt, ja es nesadarbotos.

Darbs “Atmodā” – sūtība

Par Tautas fronti. Tu LTF sāki strādāt pirmajā kongresā kā tulks. Ko tu darīj, pirms iestājies Tautas frontē?

Biju angļu valodas pasniedzējs Universitātē. Pasniedzu Universitātē arī krievu filoloģijas nodaļā literatūras teoriju, ievadu literatūrzinātnē, man bija praktiskā angļu valoda un vairāki teorētiski kursi. Es taisījos iet akadēmisku karjeru, taisījos uz doktorantūru.

Kā nonāci līdz LTF? Paša izšķiršanās vai kāda cita doma?

Man tas viss ļoti interesēja.

Vai tas bija čekas uzdevums?

Jā, (smejas) čeka no manis atšuvās, kad saprata, uz kuru pusi mani velk. Es kaut ko no viņiem gaidīju – ka viņi zvanīs vai kā. Bet nekā! Domāju, viņi saprata, ka man vairs nav bail. Savu darbu Atmodā uzskatīju par savu sūtību. Cīnoties par neatkarīgu un demokrātisku Latviju, uzskatīju, ka cīnos pret to sistēmu, kas mani un daudzus citus mēģināja salauzt un vismaz uz laiku arī salauza. Bailes un nedrošību pārvarēju, to vietā radās spīts un dziņa darīt visu, lai šī sistēma pazustu uz neatgriešanos. Es toreiz sev teicu: darīšu visu, lai pat ja mums šoreiz neizdodas, es nevarētu sev pārmest, ka biju par maz centies un mums nesanāca manis dēļ. Tajā laikā mani reiz intervēja žurnāliste no Maskavas un jautāja: kur rodas jūsu pārliecība, kā jums nav bail? Es atbildēju, ka mēs bijām pieraduši dzīvot kā būrī, saliekušies, un pat paši to bijām aizmirsuši, vairs nemanījām. Tagad esam iztaisnojušies un saprotam, cik kropla bija iepriekšējā dzīve. Nekas mūs nepiespiedīs atkal saliekties un līst būrī.

Vai pats pameti darbu Universitātē un aizgāji uz LTF?

Mani uzaicināja. Vispirms aizgāju uz Tautas fronti pieteikties, ar ko varu palīdzēt, pēc Jāņa Petera aicinājuma. Tad sauca nākt par tulku dibināšanas kongresa laikā. Un vēlāk, ap Ziemassvētkiem aicināja nākt par Atmodas krievu izdevuma redaktoru. Pirms tam man jau bija publikācijas, pētīju, kas ir nacionālā literatūra, kāda tai ir saistība ar nāciju, [kāda loma ir] literatūrai nācijas tapšanā. Vēlāk tādu kursu pasniedzu Ņujorkas Universitātē. Man ir raksts Zinātņu akadēmijas Vēstnesī Nacionaļnaja ļiteratura kak koncepcija ļiteraturovedeņija. Mēs sakām – latviešu literatūra, krievu literatūra, bet kas īsti ir nacionāla literatūra, tautas literatūra, ko mēs ar to saprotam? Par jaunāko latviešu literatūru rakstīju žurnālam Avots. Man Avotā bija liela saruna ar dzejnieku Knutu Skujenieku Vai viegli būt latvietim? Tā saruna bija ļoti populāra. Tad 1988.gada beigās man piedāvāja…

No Tautas frontes?

No Tautas frontes man piedāvāja krievu Atmodas redaktora vietu. Tā nebija [latviešu Atmodas redaktore] Elita Veidemane, jo es viņu nepazinu. Es palūdzu nedēļu pārdomām, bet jau nākamajā dienā atzvanīju un teicu, ka piekrītu. Es jutos, ka tas darbs ir kā man radīts.

Tevi uzreiz uzaicināja par redaktoru?

Jā. Pirmie divi trīs numuri jau krieviski bija iznākuši. Tur viss teksts bija tulkots, bet bija skaidrs, ka tas, kurš tulkoja, neprata krievu valodu – tā bija ļoti grūti saprotama. Sākumā es vienkārši laboju tulkojumus, tad meklēju citus tulkus.

Sākumā nodarbojies vairāk ar rediģēšanu, bet vēlāk bija jāveido savs saturs. Uz kādu domu tajā laikā bija jāvirza Latvijas krievu sabiedrība?

Tā doma bija vienkārša – pirmkārt, bija divas auditorijas – Latvijas krievi un Padomju Savienība. Veidot Latvijas neatkarības centieniem labvēlīgu gaisotni ārpus Latvijas. Pirmām kārtām – Maskavā, Pēterburgā, bet arī citur – Ukrainā, Baltkrievijā, utt. Kaut kā iespaidot situāciju. Ukrainā mēs konsekventi pie tā esam darbojušies. Mani daudz labāk šodien pazīst Ukrainā nekā Latvijā.

Otrs – ja būtu balsojums par Latvijas neatkarību, panākt, lai vismaz puse no Latvijas krieviem nobalsotu par neatkarību. Pieticīgi, bet pietiekami un reāli. Man liekas, ka tā arī notika. Samērs arī šodien ir tāds pats. Tas gan ir interesanti, jo pa šiem 30 gadiem varēja kaut ko mainīt. Domāju, ka Latvijai labvēlīgi noskaņoti patlaban ir apmēram puse krievvalodīgo.

Otra puse nav?

Otra puse nav.

Vai toreiz, veidojot krievu Atmodu, bija kāda sadarbība ar lielajām krievu avīzēm, piemēram, Sovetskaja molodjož?

Nē. Mēs arī neņēmām no turienes žurnālistus. Tur bija stiprs padomiskais gars. Bet arī mana izvēle, iespējams, nebija ideāla. Pirmais, kuru pieņēmu darbā, bija [pašreizējais nacionālboļševiks] Vladimirs Lindermans. Viņš atveda [pašreizējo Saeimas deputātu no Saskaņas] Koļu Kabanovu. Tie bija aktīvākie. Bet viņi abi bija no alternatīvās žurnālistikas. Mana un Lindermaņa ideja bija rakstīt tā, it kā Padomju Savienības nebūtu. Vispār izskaust padomismus. Nelietot padomju krievisko valodu, par ko Knuts Skuijenieks intervijā teica: Padomju Savienības uzdevums ir, lai visi runātu vienādi sliktā krievu valodā. To vienādi slikto valodu mēs negribējām. Rakstījām tā, it kā tās nebūtu. Izveidojām vārdu Baltija krieviski, sākām to lietot un tas kļuva visā Padomju Savienībā par zīmolu – ja tu saki “Baltija”, tad tu esi demokrāts. Ja tu saki “Pribaltika”, tad tu esi no Padomju Savienības. Mēs nepolemizējām, bet izlikāmies, ka tās nav. Šad tad pārpublicējām dzeju no Interfrontes avīzes, un mūsu kontekstā tā izklausījās šausmīgi smieklīgi. Vispār, Lindermanam krievu Atmodā ir lieli nopelni. Nevaru pieņemt to, kāds viņš ir tagad.

2013.gadā LTV raidījumā Kabanovs Atmodas redakcijas politiku raksturoja kā kreisi liberālu anarhistisku izdevumu. Vai tam piekrīti?

Nē. Pilnīgi noteikti nē. Mums bija gan uz vienu pusi, gan uz otru. Mēs bijām demokrātisks izdevums ar plašu politisko spektru.

Neatkarības deklarācijas vēstnesis ASV

Latvijas Avīzē šogad rakstīji, ka 1990.gadā apmeklēji Krievijas cilvēktiesību aktīvisti Ludmilu Aleksejevu Amerikā. Tevi turp deleģēja doties Latvijas Tautas fronte. Kāpēc toreiz devies uz Ameriku un kas bija jādara?

Biju tikko ievēlēts Augstākajā padomē. Protams, no Tautas frontes, no Ludzas apgabala. Biju ievēlēts divās vietās – arī no pilnīgi krieviskās Imantas Rīgas domē, un Rīgas domē Tautas frontei bija tikai vienas balss pārsvars.

Par Ameriku – mani ievēlēja Augstākajā Padomē, un, tā kā pratu angļu valodu, Tautas fronte mani aizsūtīja pie latviešiem un ne tikai latviešiem Amerikā, lai palīdzētu skaidrot, ka drīz pasludināsim neatkarību. Lai veidotu tur labvēlīgu gaisotni mūsu darbībai. Mums jau Neatkarības deklarācija bija gatava. Braucienu organizēja Amerikas Latviešu apvienība. Man vienā dienā bija pat 14 intervijas un tikšanās – teiksim, Amerikas Balsī man bija intervijas latviešu, angļu un krievu redakcijās. No vienas studijas uz otru vienā dienā. Tikos ar valsts sekretāra vietnieku, izstāstīju par Neatkarības deklarāciju, un viņš teica – tā ir juridiski nevainojama.

Neatkarības deklarācija bija jāpopularizē Amerikā?

Jā, bija jāpasaka – mēs darām tā un tā, mums loģika ir šitāda. Bet viņš [ASV valsts sekretāra vietnieks] teica – vai jūs nevarētu mazliet pakavēt, pagaidīt, jo Gorbačovam tagad ir grūti laiki. Toreiz amerikāņiem bija ideja, ka jāatbalsta Gorbačovs.

Vai sakari tavai vēlākai sadarbībai ar Amerikas Nacionālo demokrātijas institūtu (NDI) un arī Ņujorkas Universitāti iedibinājās tajā laikā?

Kaut kas jau tajā laikā. Vašingtonā manu vizīti organizēja Ojārs Kalniņš. Ar kongresmeņiem es daudz netikos, bet man bija visādas tikšanās ar palīgiem, ar ekspertiem. To visu viņš organizēja. Tas pats notika Ņujorkā. Vēl es uz vienu dienu aizbraucu uz Hārvardu, uzstājos Kennedi Institūtā. Mani nodeva no vienas latviešu organizācijas uz otru. Vēl pieliku klāt krievu organizācijas un krievu izdevumus. Bet NDI nāca vēlāk.

Un visur stāstīji par Latvijas neatkarības ceļu un deklarāciju, ka gatavojaties to pieņemt.

Jā. Par to, ka nekādu nekārtību nebūs, ka liela daļa no mazākumtautībām atbalsta latviešu centienus, ka mēs esam par demokrātiju. Galu galā es pats esmu pa pusei krievs.

Bet sadarbība ar Nacionālo demokrātijas institūtu, kas tev bija diezgan ilga…

18 gadus…

Kā tā sākās?

Viņi atbrauca, domāju tas bija 1992. gads, lai apmācītu deputātus – ko nozīmē būt deputātam. Jāsaka, kad mani ievēlēja, es nekā nezināju par šo darbu. Es gāju Augstākajā Padomē, lai nobalsotu par neatkarību. Ka tur vēl kaut kas būs jādara, par to nebija ne jausmas. Deputāts es biju diezgan slikts – bieži vien negāju uz sēdēm. Ja bija kāds nopietns balsojums, man zvanīja, sameklēja un es ierados. Bet vispār es nesapratu, kas man tur jādara. Tagad teorētiski zinu daudz labāk.

Un amerikāņi mūs mācīja, notika vairāki semināri. Tad ar viņiem [NDI] iepazinos, un vēlāk viņi mani aicināja jau kā žurnālistu un treneri kādā programmā Lietuvā. Bija jārunā par politiku un žurnālistiku. Tur tad iepazinos ar [NDI] priekšniecību, ar Nelsonu Ledski (Nelson C. Ledsky, NDI Eirāzijas programmu direktors ar 35 gadu pieredzi ASV ārlietu dienestā), kurš daudzus gadus bija bijušās PSRS nodaļas vadītājs NDI Vašingtonā. Viņš man teica – es tevi vēl aizsūtīšu uz Mongoliju runāt par šo pašu tēmu.

Kad beidzu darbu Augstākajā Padomē, man jau bija divi priekšlikumi darbam ārzemēs. Viens Norvēģijā, Kristiana Mikelsena institūtā Bergenē, otrs Misūri štata Universitātē. Es pieņēmu abus. Un pēc Misūri es aizbraucu uz Ņujorku un tur sāku pasniegt.

Vai NDI zināja tavu pagātni saistībā ar VDK?

Nē, nezināja.

Nekad neko arī nav par to prasījuši?

Nav prasījuši.

NDI bijušās PSRS republikās nesa arī savu ideoloģiju, un tas bija jādara tev, tur strādājot.

Uzskatīju, ka savu Tautas frontes darbu turpinu citur. Es šo ideoloģiju, demokrātisko, arī tagad atbalstu.

Jāsaka, ka savu sadarbību ar VDK… Un te ir liels jautājums – visu laiku  runā – nožēlojiet un lūdziet piedošanu! Kā kristietis esmu gatavs lūgt piedošanu par visu. Esmu grēcinieks, biju sapinies ar velnu. Bet man gribētos arī konkrēti – ko tādu sliktu esmu kādam izdarījis? Un tad ir jādomā, kas tur bija slikts tajā, ko darīju? Kā teica tās meitenes – ņičego plohogo, nevienam neko sliktu nedrīkst darīt, strādājam tikai sev, lai mums nav nepatikšanu.

Runāt, ka esmu bijis daļa no tās sistēmas… Bet sistēma tā nestrādāja – ka bija kaut kādi cilvēki, kuri stāstīja par kādu. Un galvenais – kad mani lūdza pastāstīt par kādu, tad lūdza stāstīt kā par “sovetskovo čeloveka”, ka viņš var strādāt [VDK].

Tu saki, ka teici tikai labu par citiem?

Jā, labu, sovetskij čelovek, ņikakih viskazivaņij ņedopuskajet (padomju cilvēks, nekādus izteikumus nepieļauj) un tā. Es teicu visu labu.

Kaut kādā eksistenciālā līmenī es ļoti nožēloju, ka biju šajā sistēmā. Bet par sistēmu – tā ir lielāka. Tā nav tikai VDK, tas ir kaut kas vēl. Tā ir visa šī padomiskā iekārta. Uzskats, kas tagad veidojas, ka tā represiju sistēma darbojās tā, ka bija kaut kādi stukači, kas nostučīja, un tad represīvie orgāni tos, par kuriem nostučīja, represēja,- tā tas nenotika. Vēsturniece Inese Dreimane jau teica, ka šitādas iniciatīvas ar stučīšanu par kādiem nemaz netika pieņemtas. Ātri vien tie muļķi ar iniciatīvu arī aizbrauca turpat – tika represēti. Šodien viņš nostučīja par savu kaimiņu, rīt viņš nostučīs par kādu VDK darbinieku. Tas tā nestrādāja.

Viņi veidoja kaut kādu Kafkas citu realitāti, un bija vienkārši tajā jāpiedalās. Viņi rakstīja – “sovetskij čelovek”. Kāds viņš bija – “sovetskij čelovek”? Tāds pats kā es, nekas īpašs. Bet es rakstu – jā, viņš “sovetskij čelovek”, Ļeņina citiroval, ņikakih antisovetskih viskazivaņij sebe ņepozvoļajet (Ļeņinu citēja, nekādus pretpadomiskus izteicienus neatļaujas). Tās taču ir muļķības! Ja viņi gribēja kaut ko dabūt, un [to] mēs redzam pēc 1930.gadiem, ja viņi gribēja kādu represēt, tad represēja. Un tad sita, kamēr atzīstas. Un atzinās… Man viena paziņa stāstīja par savu onkuli. Viņu saņēma ciet 30.gados un teica – tu esi vācu spiegs. Kāds viņš spiegs! Vienkārši uz to rajonu atnāca pavēle, ka viņiem ir jāatrod un jāatmasko 200 vācu spiegu. Tas, kas gadījās pie rokas, to arī paņēma ciet. Viņu sita un sita – vai nu viņu nositīs, vai nu viņš atzīsies, ka ir vācu spiegs. Tad kāds gudrinieks cietumā viņam ieteica – zini, viņi tevi nositīs vai arī tu atzīsies, un tad tevi nošaus. Bet tu atzīsties, ka esi Turcijas spiegs. Tas bija ļoti gudrs cilvēks, kas to ieteica. Viņš arī pateica – jā, esmu spiegs, bet spiegoju Turcijai. Un tas to sistēmu salauza. Jo viņiem bija vajadzīgi Vācijas spiegi. Ka viņš ir Turcijas spiegs, par to nav pavēles. Prasīt saviem bosiem, ja tas notika rajona līmenī, nozīmē uzdot muļķīgus jautājumus. Iet ar iniciatīvu, bet nezin kādas mums ir attiecības ar Turciju un kas ar Turcijas spiegiem ir jādara? Tāpēc viņam iedeva piecus vai desmit gadus, kas bija daudz labāk, aizsūtīja uz lēģeriem, un tā viņš izglāba dzīvību. Jo sistēmai vajadzēja 200 Vācijas spiegu.

Arī represijas bija pēc ārējām pazīmēm, nevis pēc iekšējās pārliecības. Piemēram, visi kulaki… Tev ir divi darbinieki – viens darbinieks esi pats un brālis strādā tavā labā, tātad esi kulaks. Brāli atstāsim, bet tevi aizsūtīsim uz Sibīriju. Man Tamāra Zālīte [LU docente, angļu filoloģijas profesore un Šekspīra speciāliste] stāstīja par saviem brālēniem – vienam brālēnam bija veikals un otrs brālēns tajā veikalā strādāja. To brālēnu, kuram veikals piederēja, 1940.gadā aizsūtīja uz Sibīriju. Viņš palika dzīvs. Bet otrs brālēns, kas palika Latvijā un strādāja tur kā darbinieks, palika Rīgā, bet viņu nošāva vācieši. Dzīve mēdz būt nežēlīgi ironiska.

Mēģināja savervēt no jauna

Vai ar tevi pēc PSRS sabrukšanas, kad strādāji bijušajās PSRS republikās – Azerbaidžānā vai Krievijā, ir mēģinājuši kontaktēties šo zemju drošības dienesti?

Tas ir vēl viens ļoti, ļoti nopietns un svarīgs jautājums. It kā visi VDK dokumenti ir Maskavā, bet Maskavā mani mēģināja vervēt pilnīgi no jauna. Pilnīgi! Viņi neko nezināja par mani!

Vai tas bija aspirantūras laikā?

Nē, nē, NDI laikā. 90.gadu beigās. 1999.gadā.

1999.gadā divi pulkveži atnāca pie manis, safilmējuši šo to, rādīja man – pateiks mammai, ja es nepiekritīšu ar viņiem sadarboties. Tātad tur darbojās vesela komanda…

Tā bija kā šantāža?

Jā, jā.

Pa kuru līniju tevi šantažēja?

Pa seksuālo. Jā, jā, bet, tā kā es biju NDI darbinieks, viņi teica – mēs ļoti cienām jūsu analītiskumu. Taču to viņi teica pēc tam… No sākuma viņi mani baidīja. Es, protams, biju pārbijies, bet ne no tā, ko viņi man tur rādīja. Tur nekā nelikumīga nebija. Zināju – labi, šoreiz viņiem nesanāks, bet viņi var tūlīt atrast, ka man ir pilnas kabatas ar narkotikām, ieročiem un tā tālāk. Tāpēc zināju, ka man vienkārši ir jābēg prom no tās istabas un no Krievijas. Un vispār, kad no NDI devos strādāt uz Krieviju, man visu laiku bija tāds murgs – sapņos redzēju, ka komunisti atkal nāk pie varas un es nevaru izbēgt no Krievijas. Ka eju pāri robežai un nevaru pāriet. Tādi sapņi. Bet toreiz sapratu, ka viņiem papīru par to, ka man bijis sakars ar viņiem, nav. Viņi neko nezina. Varbūt tagad, kad kartotēkas un žurnāli ir publicēti, viņiem Maskavā ir vieglāk orientēties savos arhīvos.

Kā tas Krievijā beidzās?

Teicu – nu labi, to visu esat savākuši, bet ko jūs gribat? Biju nobijies un arī mēģināju viņiem parādīt, ka esmu nobijies, ka tā reaģēju uz to visu. Lai viņi nesāk man to biedēšanu eskalēt. Tātad – ko jūs vēlaties, ko gribat? Mēs gribam ar jums laiku pa laikam parunāt. Es jau zinu, ko tā parunāšana nozīmē. Saku – nu labi, parunāt jūs varat, un pats domāju – galvenais – man jātiek ārā no tās istabas. Vēl mēnesi pēc tam biju [Maskavā] un vēl reizi vai divas ar viņiem runāju. Tad arī sapratu, ka viņi bija tie, kas tur Krievijā 1999.gada rudenī spridzina daudzdzīvokļu namus. Ne tieši šie cilvēki, bet tā spridzināšana, kas Maskavā un Pēterburgā notika, ka tā bija tīri politiska.

Kad pēc tam to Amerikā stāstīju, amerikāņi uz mani skatījās kā uz trako. Tad aiztaisīju muti un vairs šīs lietas neminēju.

Tu no Krievijas aizbrauci prom?

Jā, jā, es momentā sāku kravāt mantas. Kad vēlreiz ar viņiem tikos, pateicu, ka uz vienu dienu braucu uz Latviju. Turp un atpakaļ.

Pēc tam vairs neatgriezies?

Vairs neatgriezos. Vēl izdomāju, kāpēc man suns jāpaņem līdzi, kāpēc mantas sūtu – viss sīki bija izdomāts. Bet nevienam neko neteicu, jo zināju, ka amerikāņi nekam netic. Viņi uzskatītu, ka man ir paranoja.

Beigās priekšniekiem taču pastāstīji?

Pēc tam protams. Piezvanīju no Latvijas. Zināju, ka mana priekšniece Maskavā simtprocentīgi uzskatītu, ka man ir paranoja un esmu vienkārši slims, ka tas man viss rādījies sapņos.

Vēlāk amerikāņi tev noticēja?

Protams. Mans priekšnieks, viņš ir ļoti zinošs un saprotošs. Tad ASV vēstniecība izdeva notas un protestēja pret ASV programmas darbinieka vajāšanu, bija ļoti nopietni… Uzskatu, ka vēlāk viņi [Krievijas Federālais drošības dienests] mani vajāja visur, kur biju. Tur, kur čekai bija kaut kāda teikšana. Teiksim, Moldovā pie varas bija komunisti. Pirms mani kā NDI darbinieku izdzina no Moldovas, viņiem pienāca ziņas, ka es tur taisot revolūciju. Labi skan! Es tur daudzko darīju, bet revolūciju nemēģināju organizēt. Mēģināju organizēt demokrātiskās partijas. Bet – paņemiet dakšas un lāpstas, ejiet norakt komunismu – to gan viņiem nemācīju.

Un Azerbaidžānā bija tas pats?

Azerbaidžānā bija tas pats. Mans kolēģis NDI man toreiz rakstīja no Afganistānas: Aleks, kad FDD uzzinās, ka tu esi Azerbaidžānā un tevi no turienes padzīs, brauc pie mums uz Afganistānu strādāt. Azerbaidžānā pie varas ir visi bijušie padomju…

Strādāji arī Gruzijā, Kirgizstānā, Uzbekistānā. Tur nebija nekas tamlīdzīgs?

Kirgizstānā, Uzbekistānā aizbraucu uz dažām dienām. Uzbekistānā uz konferenci, Kirgizstānā kādā seminārā vajadzēja cilvēku ar manu pieredzi. Es vairāk nodarbojos ar koalīciju veidošanu, ar koalīciju starp sabiedriskām un politiskām organizācijām, tādas frontes veidošanu. Ukrainā es to izdarīju un mani aizsūtīja tālāk uz Moldovu. Moldovā biju visilgāk – sešus gadus. Tur pie varas bija komunisti, Voroņins (Vladimirs Voroņins līdz 2009. gadam bija Moldovas prezidents – red.). Pēdējā Voroņina darbības mēnesī mani no turienes padzina.

Kad Azerbaidžānā sāka veidoties tam režīmam bīstama situācija, viņi sāka meklēt, kas ir vainīgs. Mani padarīja par vienu no tiem vainīgajiem. Moldovā tagad ir tā – kad pirms pāris gadiem tur biju, mani kāds ieraudzīja uz ielas. Tad par to rakstīja avīzēs – atbrauca Grigorjevs, laikam kaut kas notiks. Interesanti, bet arī smieklīgi, ka cilvēki var uzskatīt – atbrauc viens gudrinieks, eksperts vai speciālists, un tagad viņiem sarīkos revolūciju.

Tā ka tas gadījums [ar šantāžu] bija nevis aspirantūras laikā, bet vēlāk – 1999.gadā. Tas viss notika Ļeņingradā, Pēterburgā. Un viņi [VDK] atbrauca man līdzi, varbūt vienā un tai pašā dienā ar to pašu vilcienu no Maskavas…

Vai šis bija tāds gadījums, kad VDK izmantoja dažādas šantāžas metodes, tajā skaitā arī dzimumattiecības, kā piespiest ar viņiem sadarboties? Vai tev tas bija tāds vienīgais gadījums?

Man jā.

Pirms tam padomju gados nekas tāds nebija?

Nebija. Varbūt bija kaut kas zemtekstā, runāja starp rindām. Man liekas, tā informācija par mani kaut kur bija un visi to ņēma vērā. Es arī ņēmu vērā – ja kas, viņi var to izmantot [informāciju par homoseksualitāti]. Bet tieša spiediena nebija. Tomēr pants Kriminālkodeksā bija, un principā to varēja arī piemērot.

1993.gadā parakstīji uzsaukumu par Nepilsoņu organizācijas dibināšanu. Kāpēc to darīji? Toreiz biji arī kritiski noskaņots pret Latvijas valsti.

Es arī tagad uzskatu, ka bija ļoti nepareizi, kā tika pieņemts Pilsonības likums un viss, kas bija ar to saistīts, līdz tam laikam, kad tika atceltas [pilsonības] kvotas. Kad tika dibināta Nepilsoņu organizācija, es vispār nebiju Latvijā. Boriss Cilēvičs mani tur vienkārši ierakstīja. Bet es to viņam īpaši nepārmetu, tā organizācija neko sliktu nav darījusi. Domāju, ka deklarācija par pilsonību, ko vēl mēs, AP deputāti, pieņēmām, bija ļoti nepareiza. Tās vēstījums bija – mēs jūs negribam, mēs no jums baidāmies, būtu labāk, ja jūs kaut kur pazustu. Vairāk nekas tur nebija teikts. Mēs ar Jāni Peteru reiz runājām – ko tu domā par pilsonību? Latviešu valodu taču vajag? Protams, uz tā arī vajadzēja būvēt. Jā, vajag latviešu valodu, kārtojiet eksāmenus, mācieties un tad jūs esat mūsējie. Citāds akcents. Bet bija arī kvotas – pat tos, kas nokārtos visus eksāmenus, gadā nedrīkst vairāk par cik tur tūkstošiem uzņemt Latvijas pilsonībā. Tas bija stulbi, kas pēc tam un arī tagad rada daudzas problēmas. Kad kvotas tika atceltas, man pretenziju pret mūsu likumdošanu vairs nav. Pārējais ir cilvēku ziņā. Es nekad nebiju par pilsonības nulles variantu. Bet vispār, vai varēja veidot ko labāku, nekā ir tagad?  Ar šodienas pieredzi domāju – varbūt arī nevarēja.

Vai tagad kaut kas ir mainījies tavā attieksmē pret Latvijas valsti? Vairs neesi tik kritisks?

Pret Latvijas valsti neesmu kritisks. Latvijas valsts un latviešu valoda man ir milzīgas vērtības. Ja esmu kritisks, tas nozīmē, ka esmu kritisks arī pret sevi, jo esmu viens no tiem, kas ir vainīgi valsts atjaunošanā. Otrs ir tas, ka esmu bijis ne pret valsti, bet pret konkrētu likumu un it sevišķi kvotām un to mesidžu, kas tai likumā un kvotās bija. Tie bija Latvijas valstij kaitīgi. Jau teicu, ka puse no Latvijas krievvalodīgajiem ir par Latvijas valsti, un puse nav. Vajadzēja un varēja cilvēkiem citu vēsti sūtīt. Tagad ir ļoti grūti kaut ko mainīt. Tagad ir diskusija par atvērto latvietību. Tas ir ļoti pareizi. Valsts prezidenta Egila Levita idejas arī ir ļoti pareizas. Domāju, ka viss iet uz labo pusi.

Bet ir arī padomiskais – tu vari būt krievs, ja tev tēvs vai māte ir krievs. Tāpat latvietis. Bet kā tas tā var būt, ka tev tēvs un māte ir baltkrievi, bet tu vari būt latvietis? Uzskatu, ka var. Un tā ir padomiskā domāšana, ka nevar, ka nācija ir kaut kas ģenētisks… Atceries, ka Edvīns Inkēns ierakstīja tautas aptaujā, ka viņš ir arābs? Viņš par to jokoja, bet īstenībā viņam nebija taisnība – ja tu domā, ka esi arābs, tad tu arī esi arābs. Tā tas ir. Knuts Skujenieks ļoti labi pateica – latviešu nācija veidojās no brāļiem, brālēniem un pilnīgi svešiem (sovsem postoroņņih ļudei) cilvēkiem. Nepiederošiem cilvēkiem. Tā tas ir.

Vai var teikt, ka nacionālais jautājums Latvijā ir atrisināts?

Tas ir jautājums, kas rodas arvien no jauna. Tagad ir imigrācija, tāpēc mums ir jāpārveido mūsu domāšana uz atvērto Latviju, jo ļoti iespējams, ka mums atkal būs jāpieņem nācijai pilnīgi nepiederošus cilvēkus. Kaut kā viņus jāintegrē. Tā ka šis jautājums visu laiku atgriežas. Ļoti pareiza ir Kārļa Šadurska īstenotā izglītības reforma, varbūt to vajadzēja ātrāk un pakāpeniskāk. Ir vajadzīga vienota Latvijas skola, nevis atsevišķās latviešu un krievu skolas. Kā reiz teica mans draugs – mēs to Padomju Savienību nevaram tā uzreiz sagraut, vajag ar drupināšanu. Tāpat arī tur vajadzēja ar drupināšanu, bet katru gadu solīti uz priekšu.

Vai tagad jūties pilnīgi brīvs no pagātnes vai kas velkas līdzi?

Daudz domāju par nožēlošanu un vainas atzīšanu. Redzi, ir kaut kas, ko mēs nevaram zināt. Mēs nevaram zināt, kā tiks izmantots tas, ko mēs tur čekai rakstījām un stāstījām. Es domāju, ka viņi arī visu ko tur pierakstīja klāt. Kuratori savās atskaitēs dzejoja klāt tāpat kā visos plānos Padomju Savienībā – izpildīja plānu par 150%. Ja tajās atskaitēs rakstītais nelikās viņu čekas karjerai pietiekami labi, viņi dzejoja klāt. Domāju, ka tas bija visur.

Man ir viens piemērs – man bija draudzene ebrejiete, viņa jau mirusi. Bijām ļoti tuvi draugi, draugi, ne mīļākie, bet katru dienu tikāmies, apspriedām visu, zinājām viens par otru visu. Viņa ļoti labi zināja par maniem sakariem ar VDK. Zināmā sabiedrībā, pirmkārt, nekas netika slēpts, otrkārt, ja tu strādā ar ārzemniekiem, tad skaidrs, ka tu kaut kā sadarbojies ar VDK.

Tajā laikā tas visiem bija skaidrs?

Jā, pilnīgi. Un es to viņai stāstīju, varbūt sūdzējos, varbūt gribēju, lai pažēlo. Tad viņa aizbrauca it kā uz Izraēlu. Istenībā uz Kanādu. Pēc kāda laika man [čekas] kurators saka: mums vajag, lai Kanādā mūsu cilvēks ar viņu iepazīstas. Vai nevari viņai kaut ko aizsūtīt? Viņš viņai to nodos, un tā notiks tā iepazīšanās. Laikam ar tagadējo pieredzi es tai dienā, kad viņš brauktu uz Kanādu, būtu slims vai komandējumā, bet tad es viņai stulbu vēstulīti uzrakstīju, domāju, ka viņa sapratīs. Es toreiz nezināju vienu lietu – cilvēks ir aizbraucis prom un visu, kas PSRS noticis, aizmirst. Viņa to vēstulīti uzņēma par pilnu – aizsūtīju Rīgas balzamu. Man pēc tam stāstīja: jā, viņi tikās, atdeva, aizbrauca, nekas nenotika. Tagad zinu, ka viņa tikās ar VDK cilvēku, saņēma balzama pudeli, aizgāja uz mājām. Pēc kāda laika viņai bija zvans no attiecīgajām Kanādas iestādēm – ka viņai nodoti kaut kādi dokumenti, ko padomju izlūki saņēmuši no kādiem saviem aģentiem. To viņa man izstāstīja jau pēc gadiem, kad biju Kanādā. Viņa vispār nevarēja saprast, par ko ir runa. Viņai bija jāiet uz melu detektoru. Un tas melu detektors parādīja, ka viņa melo. Es to saprotu, jo viņa bija ļoti emocionāla, uz to situāciju reaģēja slimīgi. Tad varas iestādes ierakstīja, ka viņa nesadarbojas. Kā sapratu, kanādieši palika pārliecībā, ka viņa saņēmusi kaut kādus dokumentus un laikam tos nodevusi tālāk.

Kā es to visu tagad uztveru? Es, muļķītis, iedodu balzama pudeli. Otra muļķīte saņem, un ar to mūsu loma ir beigusies. Bet tie tur patiešām saņem kādus dokumentus, notēlo, ka nodod viņai, bet īstenībā atdod kam citam, un to neredz Kanādas izlūki, jo viņi visu uzmanību ir pievērsuši Allas virzienā. Viņai tā bija traumatiska pieredze. Es arī ļoti pārdzīvoju… Tā ka nevajadzēja nekādu stučīšanu, vajadzēja caur viņiem nodot balzama pudeli. Un es viņas dzīvē nospēlēju šausmīgi sliktu lomu.

Vai tas mainīja jūsu attiecības?

Nē, tas nemainīja, mēs palikam draugi. Mēs nezinām un nevaram zināt, kā viņi mūs izmanto. Varbūt, ka vēl ir bijuši kādi gadījumi, kur tā mana – it kā neko sliktu nedaru loma – pavīdējusi citā gaismā.

Vai tas var vilkties līdzi nākotnē? Vai tas ir beidzies?

Psiholoģiskā ziņā, kamēr esam dzīvi, tas nav beidzies. Tā ir daļa no pieredzes. Es to pārdomāju, meklēju, kur būtu darījis kaut ko nepareizu. Vienu laiku domāju – vajadzēja man vispār no tās Padomju Savienības mukt projām. Bet zinu un arī citiem stāstīju – dzīvot dzimtenē – tā ir privilēģija. Tas ir dzīvei pluss. Tā, kā tas bija ar Allu – kad Alla 1980.gadā brauca projām, tas bija kā bērēs. Domājām, ka vairs nekad netiksimies. Viņa aizbrauca 1980.gadā, tikāmies 1993. vai 1994.gadā, kad biju Amerikā un pie viņas aizbraucu. Es aizbraukt no dzimtenes tad nebiju gatavs.

Vai pagātnes ēna var kaut kā skart tevi arī tagad?

Brīžiem es domāju, kā būtu bijis, ja es būtu izvairījies no sadarbības ar čeku. Atteiktos tikties ar Kopiško. Nedabūtu to darbu Ostas rūpnīcā, aizbrauktu strādāt uz skolu Iecavā. Šaubos, vai būtu ticis strādāt LU un pēc tam aspirantūrā Maskavas Universitātē. Karjeras izaugsmes iespējas man, visdrīzāk, būtu bloķētas, bet diez vai būtu bijušas nez kādas lielas represijas. Uz Sibīriju jau nesūtītu. Būtu strādājis skolā līdz Latvijas neatkarības atjaunošanai, tas ir līdz 36 gadu vecumam. Būtu nodzēries, iespējams. Citāda dzīve, citas problēmas. Bet dzīve bija tāda, kāda bija, un par tādu arī uzņemos atbildību.

Tu gribi teikt, vai rīt pie manis nevar atnākt kāds bijušais VDK darbinieks?

Vai esi brīvs no tā?

Es uzreiz ziņotu Latvijas drošības iestādēm. Es vispār brīnos, ka ar mani nerunāja neviens no mūsu drošībniekiem.

No Latvijas Drošības dienesta?

No Drošības dienesta, SAB vai… Piemēram, tas, ka mani centās vervēt, nezinot nekādus dokumentus, kas par mani varētu būt Maskavā, ir interesants fakts. Respektīvi, pateikt visiem tiem, kam bija kaut kāds sakars ar VDK, ka tajā mudžeklī, tajos papīros viņi neko nevar atrast. Vismaz līdz šim nevarēja. Ar mani viss Krievijā sākās kā no jauna. Bet es jau biju pieredzējis, zināju, ko darīt.

Uz Krieviju tagad vairs nebrauc?

Nē, neesmu bijis un arī nebraukšu, un arī nevienam neiesaku braukt. Maskavā pavadīju astoņus gadus, un pateikt, ka man tur galīgi nekas nepatīk, nevaru. Bet, kad man paziņas vaicā – tu laikam ļoti ilgojies pēc Maskavas, es atbildu – Berlīne arī ir laba pilsēta. Par Parīzi nemaz nerunājot. Starp citu, man Moldovā bija viena programma ar koda nosaukumu “Berlīne arī ir laba pilsēta”. Tā bija par Piedņestru, jo tur jaunieši bija kā mērķēti uz Krieviju, uz Maskavu. Un tad mēs ar viņiem nodarbojāmies, stāstījām par programmām, kādas var mācīties dažādās Eiropas Savienības augstskolās, tā ka Berlīne arī ir laba pilsēta.

Uz Krieviju nebrauc tā iemesla dēļ, ka viņi pēdējo reizi tevi mēģināja piespiest sadarboties?

Jā.

Kāpēc tik atklāti runā par sadarbību ar čeku?

Ja pavisam īsi, tad izjūtu pienākumu visu izstāstīt, kā es to atceros un redzu. Bet es arī nesteigtos nosodīt tos, kuri nešķiet tik atklāti.

Pirmkārt, ne jau visiem ir iemaņas strādāt ar vārdiem, meklēt īstos, rakņāties sevī, censties atrast pareizo intonāciju. Man šī pieredze ir kā filologam, kā literatūrzinātniekam, kā žurnālistam. Tā ir kā zināmā veidā apsēstība, apmātība. Ne visiem tā ir vajadzīga. Otra lieta, kāpēc izjūtu to kā pienākumu, ir tas, ka mēs ne individuāli, ne kā sabiedrība, ne kā nācija neesam vēl izrunājuši un apjēguši mūsu dzīvi padomju sistēmas apstākļos. Es par to gandrīz visu laiku domāju. Nāk jaunas paaudzes, kuras nesaprot to dzīvi un nesapratīs arī mūs. Man ir bailes, ka viņi lasīs Uz jauno krastu un domās, ka tā tas arī bija. Bet bija daudz baismīgāk, un mūsu pienākums ir to viņiem izstāstīt. Diezvai viņi arī tad sapratīs, bet mēs vismaz būsim pacentušies, un viņu nesapratne vairs nebūs tik tālu no patiesības. Vairākkārt no jauniešiem ir dzirdēts, ka padomju sistēmā bija gan labais, gan sliktais. Tas nozīmē tikai to, ka mēs neesam viņiem izstāstījuši pa šo sistēmu. Jā, mēs bijām jaunāki, veselīgāki, mīlējām un tikām mīlēti, bet tas bija, neskatoties uz padomju sistēmu, nevis tai pateicoties. Trešais, varbūt pats galvenais, apsvērums man ir saistīts ar kristīgo ticību. Kurš ir tas grēks, kas man jānožēlo? Tas grēks laikam bijis lepnība, doma, ka drīkst spēlēties ar velnu un ka velnu var apmānīt. Jā, mēs subjektīvi centāmies nedarīt nevienam sliktu, bet mēs nezinājām, kā esam tikuši izmantoti. Nožēloju grēkus un ceru uz piedošanu.

Esmu bezgala pateicīgs visiem, kas mani atbalstīja pēc šīs publikācijas. Šis atbalsts man ir patiešām vajadzīgs. Bet es vēlreiz gribu uzsvērt visu liecību nozīmi, arī to, kuras nešķiet tik atklātas. Zinu arī, ka kuratori “dzejoja” savās atskaitēs, pazīstu cilvēkus, par kuriem esmu simtprocentīgi pārliecināts, ka nekādi aģenti viņi nav bijuši, bet kartītes viņiem ir, un otrādi. Domāju, ka bieži vien, kad visi domā, ka cilvēks bezkaunīgi taisnojas un melo, viņš (viņa) īstenībā saka patiesību, vienkārši tā nu ir, ka viņam neviens netic, jo viņa patiesība neatbilst tam, ko sagaida publika. Saprotu arī tos, kuri nojauš, ka viņu teikto uztvers kā kārtējo taisnošanos un melus, un nevēlas būt šādā situācijā. Sapratīšu arī, ja kāds man teiks, ka visa mana atklātība tāda izrādīšanās vien ir.

Un tomēr. Es runāju ar cerību, ka runās arī citi un to laiku dzīve savās īstajās aprisēs kļūs mums un nākamajām paaudzēm saprotamāka. Tad tai būs jēga. Ar savu stāstu vēlējos arī citus aicināt stāstīt, kā bija. Vēsturnieki, izņemot atsevišķus, ar šo darbu nav tikuši galā. Tāpēc tas jādara mums, to laiku lieciniekiem, norišu dalībniekiem. Un arī žurnālistiem.

 

Redakcijas piebilde. Intervijā teikto pēc ieraksta Aleksejs Grigorjevs papildināja un precizēja, nekas netika īsināts. Grigorjevs pēc intervijas publikācijas rakstiski atbildēja uz pēdējo papildu jautājumu.

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par raksta saturu atbild redakcija.

#SIF_MAF2019

Komentāri (19)

Jurģis Krastiņš 18.10.2019. 15.20

paldies par drosmi un atklātību. Manuprāt katra cilvēka piedzīvotais stāsts ir vērtība. Skaudrs un biedējošs, bet patiess. Paldies Dievam, ka šis laiks nebija jāpiedzīvo uz savas ādas. Uzskatu, ka ir svarīgi par padomju laika pieredzi runāt atkal un atkal. Tieši caur šādiem personīgiem un emocionāliem stāstiem tā laika dzīvi var mēģināt labāk saprast un iztēloties.

+6
-1
Atbildēt

1

    Skaisle > Jurģis Krastiņš 18.10.2019. 15.36

    Nesen izasīju Patrika Siskinda Smarža, vāciski. Man tā valoda ļoti patīk.
    Un lūk, visur par šo grāmatu tiek teikts, ka tas ir stāsts par ģeniālas ožas cilvēku. Nē – es nedomāju, ka ir viens stāsts – ( jo biju redzējusi filmu) un pēc grāmatas viedokli nostiprināju – tas romāns pirmkāŗt, ir par mums cilvēkiem – kādi mēs esam un tā viena cilvēka stāsts ir tikai fons , nevis cilvēki ir fons tam vienam stāstam.
    Un tā es arī par šo cilvēku domāju – ka stāsts – pirmkārt raksturo mūs – kādi esam. Kādi ir čekisti – viņus taču ne apšāva, ne cietumos salika – tie, no kuriem bija bail, bail ir joprojām. Jo tieši viņi ir dzīvāki par dzīvu. Un nevis ka feniski, kas izdzīvo ugunī, bet kā žurkas, kas pārdzīvos pat atomkarus , mutācijās – bet pārdzīvos un turpinās mūs baidīt un aprīt un pārvaldīt.

    Un skaidrs, ka katram bija izvēle – un starp citu, vēl tagad ir

    Es nezinu, vai ticu, ko stāsta – nezinu – pasaule, jau ir nogrimusi melu jūrā

    +5
    -6
    Atbildēt

    1

    ak > Skaisle 20.10.2019. 14.14

    “Kādi ir čekisti – viņus taču ne apšāva, ne cietumos salika…” Atļaušos iebilst. Atgādināšu Staļina brīnumdarbus PSRS laikā no 1937 līdz 1939 gadam. Viņa tīrīšanas iskapts nopļava vissu pa tīro, atstājot vietu zombētiem atsaldeņiem. Tās bija žurkas dzelzs mucā, kurām Staļins pa brīdim pabēra skopu barību, lai izaudzinātu pašu nešķīstāko sugu.

    +1
    0
    Atbildēt

    2

    Skaisle > ak 20.10.2019. 18.13

    Vai Tu runā par PSRS vai par Latviju?

    +2
    0
    Atbildēt

    1

    ak > Skaisle 21.10.2019. 16.15

    1937 – 1939 gados Latvijā atklāti čekisti nedarbojās. Protams, ka viņi glūnēja vēstniecībā, dažādās legālās kultūrdraudzības organizācijās. Ir zināms, ka Padomju Krievijas Ārlietu komisariāts finansēja un iefiltrēja čekistus kur vien tas bija iespējams (arodbiedrībās, kreisajās partijās, radošās inteliģences savienībās, neapmierināto pulciņos u.tml.). Tas bija viens no iemesliem eleganti iegūt “tautas gribu” dibināt padomju valdību Latvijā un “iestāties” PSRS. Liela daļa no šiem vietējiem aktīvistiem pēc Latvijas iestāšanās PSRS tika aizvilināti uz Maskavu, apcietināti un nošauti.

    +2
    0
    Atbildēt

    1

    Skaisle > ak 21.10.2019. 16.31

    sāksim ar to, ka par čekistiem un komunistiem pirmskara Latvijā nav akadēmisku pētījumu, jeb precīzāk – to ir nenormāli maz.

    Bet – kas vēl būtiskāk – par čekistiem pēckara Latvijā !!!! – akadēmsiku pētījumu nav ,nu labi – nedaudz padošos – tikpat kā nav.
    Kāpēc?

    Kāpēc nav turpinājuma Eglājas Kristones grāmatai Dzelzsgriezējs? Padomā, kāpēc , un mēģini atbildēt.

    100gr kutlūras diskusiju raidījumu izbeidza pēc tam, kad tajā uzstājā bijušais vdk šefs Johansons. Kāpēc?

    Mans draugs mani bombardē ar saitēm krievu valodā par vēsturi. Man nepatīk,ka krieviski. Jo mana sajūta, ka es tieku russificēta, bet – tik un tā – ik pa laikam es paskatos un paklausos.
    Un – mans iespaids, ka Putina Krievijā vēstures izzināšana jeb pārrakstīšana notiek daudz daudz aktīvāk kā Latvijā. Tiesa gan – mīnuss ir tas, ka es nevaru pārbaudīt faktus, kuri tiek prezentēti kā jaunums.

    Bet jebkurā gadījumā – manā vērtējumā, Latvijā vēsture ir padzīta pagaldē tieši čekistu un komunistu interesēs.

    Tagad NA prasa lai naudu piešķirtu arī komercmedijiem, atņemot to, vai pārdalot – kā šie paši saka no sabiedriskajiem medijiem. Bet – tie ir mediji, kuri slavina oligarhus, kuri kā maukas pārdoas oligarhiem un mums saiedrībai nav pieejama informācija – kas ir šo komercmediju patiesā labuma guvēji. Cik no viņiem ir VDK kapteiņi , ck virsieki, cik klaudzinātāji.

    Tā kā purināt PSRS laikos apšauto latviešu likteņus ir viena lieta, ņemot vel vērā , cik latvieši paši tur aktīvi iesaistījās – kaut vai konclāģeru tēvs Bērziņs utt

    Bet daudz būtiskāka lieta ir izpurināt pašu palagus – pilnus ar čekistiem un viņu kalpiem

    +3
    0
    Atbildēt

    0

    Skaisle > ak 20.10.2019. 18.19

    Tikko tv rāda andru manfeldi, kādā tur bibliotēkā uzstājas ar savu grāmatu – Virsnieku sievas . Nē – ak, neceri, tās nav Latvijas Armijas latviešu virnsieku sievas, tās ir padomju okupācijas armijas virsnieku sievas, tās, kuras dzīvoja kā nieres taukos, kamēr latviešu sievietes, tās , kuras ne pašas klaudzināja, ne bija klaudzinātāju sievas dzīvoja nabadzībā un smagi strādāja

    tā nenormālā maucība , ka neatkarīgai Latvijas valstij ir “atradusies” nauda un mīlestība , lai slavinātu rakstnieci, kura slavina okupantu sievu ciešanas, kamēr VALSTIJ NAV UN NEBŪS !!!! nauda, lai samaksātu vēsturniekiem vai literātiem, kas notika ar Latvijas armijas virsnieku sievām

    tā nenormālā čekistainā liekulīgā maucība ir vienkārši bezcerīga

    šodien iznāca 2x braukt pa Brībvvības ielu Rīgā, ja nesen tukša un pamesta bija vien Čaka iela, tad tagad secināju, ka tukšša un pamesta nu jau ir arī Brīvības iela

    tieši tāpēc čekistu valsts vedīs iekšā krievvalodīgos, un tiešitāpēc jau drukā romānus par okupnatusievam , miļeņkij ti moj ….
    labi, nav vērts pat runāt, tas ir rakstīt

    Atmoda, lai valsts atkal tiktu russificēta un čekistu vara legalizēta

    +4
    -1
    Atbildēt

    1

    ak > Skaisle 21.10.2019. 16.45

    Par sievām runājot, ir grāmata krievu valodā Лариса Васильеа “Кремлёвские жёны” изд. ВАГРИУС Москва 1992 Tas bija Jeļcina prezidentūras laiks un Krievijas maksimālās atvērtības laiks, kas ātri vien beidzās. Izglītojoša lasāmviela par to, kā Staļina gaļasmašīna mala bez mitas (ne tikai latviešus vien), ja jūs lasiet krievu valodā. Lai cik dīvaini tas nebūtu, taču pašlaik Staļina (un viņa “ideālā” krīzes menedžmenta) dievināšana histēriski pieņemas spēkā un pie apvāršņa parādās vēl šaušlīgāki par Staļinu (Kaukāza izcelsmes) kandidāti uz Austrumu Impērijas valdnieka krēslu. Ir vērts tērēt laiku.

    +1
    0
    Atbildēt

    1

    Skaisle > ak 21.10.2019. 17.55

    Protams,bet kā gan citādāk.
    Tomēr zini, man krieviski lasīt nav problēma tomēr labprātāk mocos ar to pašu franču valodu.
    Geparda dzimšanas – dok. filmas dēļ, nolēmu noskatīties Gepards – Viskonti filmu. Un tās šaušanas un kauju ainas neskatījos – pielecu un aizskrēju pārbaudīt vai nevajag puķes aplaistīt. Nekad tās šausmenes nav patikušas
    Kas notiek ar demokrātiju?

    Mūsu sabiedriskie mediji – vai tad staļins tos kriminalizē un padara par latviešu zombēšanas rīku varas elites rokās?

    Vai aizmirst savējos un siekaloties – jūti nāties gar okupnatiem staļins liek?

    Man nepatīk, ka Tu lasi krievu šausmas un neseko līdzi, kas pie mums notiek. Mans draugs ir tieši tāds pats un kad sāk par krieviem sūdzēties , es aizvien ar viņu sakašķējos. Saku vienmēr, lai labāk paseko līdzi, ko pašu naciķi un vispār pašu partijnieki te izdarījuši. Kur mes esam atvesti un pamesti?

    Labi, eju mājās. Pietiek

    +1
    -1
    Atbildēt

    1

    ak > Skaisle 21.10.2019. 21.08

    “Man nepatīk, ka Tu lasi krievu šausmas un neseko līdzi, kas pie mums notiek.” Pārmetumu pieņemu. Tā jau gluži nav, ka nesekoju, taču okšķeris diži viedais nēesmu. Ko var pa istabas logu redzēt, to vēroju. Uz dažādām pusēm dažādi logi, uz mūsu pašmājas sētu logs stipri aizmiglots, ilgi un dikti jāņemas, lai kaut ko apjēgtu. Kā saka, jāpārtvaicē tonnām duļķaina maisījuma, lai iegūtu jēdzīgu destilātu. Aizņem pilnu laiku, kad lai fano par Ģināmo, kad lai iestrebj alu? Labi, esmu pensijā, man neinteresē ne Ģināmo, ne alus, taču galva netur, lai izgraustos cauri Saemas sēžu protokoliem, intervijām, apskatiem un pārskatiem. Ko un kāpēc kurš bīdījis, par ko balsojis. Tāda amatieriska politoloģija sanāk. Bet cita ceļa nav, jo neatkarīgās pētnieciskās žurnālistikas jau mums praktiski nav, ja neskaita apskatniekus Zanderu, Ijabu, kurus es augsti vērtēju.

    +1
    0
    Atbildēt

    1

    Skaisle > ak 22.10.2019. 09.21

    nu, nē, es tā nebiju domājusi , piedod lūdzu.
    Vienkārši mans iespaids ir tāds, ka nu jau mēs – latvieši esam tādā fāzē, ka paši russificējamies

    Es vairs neeju uz Lipkes muzeju tieši russifikācijas dēļ .

    No rīta izlasīju interviju ar Kristīni Pasternaku un mani nošausmināja , kā var viens inteliģents cilvēks , kurš nekad nav ne dzīvojis lauku sētā, ne iedziļinājies latviešu tautas dziesmās – nosaukt izmirstošu tautu par nacionālistiem. Kā var būt tāda necieņa, lai neteiktu naids , pret tautu, kurā tu dzīvo.

    Karapetjans ir tieši tāds pats – nu ja viņam bija tiesības pateikt, ka zināma kārtība viņam uzdzen bailes no fašisma, tad man ir tiesības pajautāt , kāpēc neesi centies saprast – no kurienes tādi deju raksti, tāda tautas kopā sanākšanas nepieciešamība.

    Visas pasaules tautām drīkst būt savi identificēšanās manifesti, lūk, latviešiem nē – jo savrupniekiem tas uzreiz ir kaut kas iznīdējams …

    ai, nav laika, bet toties ir tāda nenormāla bezcerība – un nav mums nevienas pašas autoritātes kura paustu latviešu tautas tiesību ideju

    Levits nu ceļos pa pasauli ar to smuko juristi pie sāniem un baudīs dzīvi ….

    kas māk tam nāk, acīmredzot mēs latvieši nemākam

    +1
    0
    Atbildēt

    0

Skaisle 21.10.2019. 09.25

čekas ģenialitāte – ar mūsu pašu rokām stiprināt un audzēt savu varu

mūsu simmāmiņas siekalojas kopā ar manfeldi gar okupnatu sievām, valsts nespēj aptūrēt kremļa draugu partiju valsts izzagšanas un valsts nozagšanas projektus – komentārus ik pa laikam uzsitas kaislību vilnis, bet nu principā arī to čekisti ģeniāli izkārtojuši – novada pa sliedēm – visi citi vainīgi , ka tā ….

https://jauns.lv/raksts/zinas/354098-bijusais-omonietis-klust-par-rigas-domes-fotografu-un-deputata-paligu

+3
0
Atbildēt

0

vitalisvita 20.10.2019. 06.34

“Kamēr esam dzīvi, tas nav beidzies”….
_________________________________
Kas ir “tas”, kas mums postpadomju cilvēkiem, vēl dzīviem esot, “nav beidzies? Vai apmātība un stulbums?
Pajautāsim sev, vai okupācija bija…? Bija!
Vai okupācijas sekas likvidētas ir? Nē, nav!
Nu tad par ko mēs te “cepamies”? Okupācijas sekas ir jālikvidē (!) un nekāda noilguma šādai likvidācijai nav!
Tā “komunistu un bezpartejisko bloka” transformācija rietumnieciskā daudzpartiju sistēmā jau bija tikai tāda pielāgošanās forma, kas lietas būtību vēl pašos pamatos nemaina…Tā izmainīja tikai valsts pārvaldes formu, bet ne tās morāli ētisko saturu, kāds varētu realizēties vienīgi pēc konsekventas valsts pārvaldes personāliju lustrācijas un to “bijušo” raālas nomaiņas.
Bet tādu dažu aizdomīgu un, no “čerasmaisiem” izkratītu, falšu vai patiesu “stukaču” taisnošanās šovi ir vienkārši smieklīgi; tie nekādu skaidrību nevieš un reālās okupācijas sekas arī nelikvidē.
Par nepilsoņu statusu jau vispār nav vērts runāt…!Jāatrod ir tas “lustrējamais”, kura pārraudzībā šīs okupācijas sekas ir tikušas saglabātas Un ar to tā okupācijas seku likvidēšana tad arī jāsāk.

+4
-1
Atbildēt

1

    Atis Priedītis > vitalisvita 20.10.2019. 06.56

    Ir lietas, kuras vienkārši nav iespējams izmainīt nenonākot vēl lielākā purvā. Un ir lietas, kuras var mainīt. Un vispirms jārisina problēmas, kuras ir starpnacionālas. Tie paši “čekas maisi” – tajos atrodas cilvēki neatkarīgi no tautības. Un visiem būtu tikai svētīgi beidzot noskaidrot patiesību. Un patiesības noskaidrošana būtu jāsākas ar VAJĀTO cilvēku atmiņu publikācijām, nevis otrādi kā tiek darīts līdz šim – visas publikācijas tikai par “stukačiem”. Dīvaini, ka neviens masu medijs tā arī nav uzdrošinājies iet juridiski pareizo ceļu. Sākumā cietušās puses liecības, pēc tam to liecības, kas visu darīja un organizēja.
    Šobrīd, šķiet, ka tiek darīts viss lai vainu noveltu uz kaut kādiem maz zināmiem cilvēkiem, bet pilnībā noklusētu Latvijas vispopulārāko cilvēku dalību vajāšanās. Viņi par tām vismaz jau zināja un tieši viņu atklātie stāsti sāktu procesu virzīt pareizā virzienā. R.Pauls, Im.Kalniņš, V.Birkavs, I.Godmanis, R.Labanovskis, Ā.Kleckins un daudzi citi zina ļoti, ļoti daudz. Tieši ar viņu stāstiem bija jāsāk.

    +1
    -1
    Atbildēt

    1

    ak > Atis Priedītis 20.10.2019. 13.59

    Jūs sakāt:
    “Un patiesības noskaidrošana būtu jāsākas ar VAJĀTO cilvēku atmiņu publikācijām, nevis otrādi kā tiek darīts līdz šim… ”
    Un te jūs sakāt:
    “bet pilnībā noklusētu Latvijas vispopulārāko cilvēku dalību vajāšanās. Viņi par tām vismaz jau zināja un tieši viņu atklātie stāsti sāktu procesu virzīt pareizā virzienā. ”
    Vai jums pašam neliekas dīvains šāds izvērsums? Vai jūsu minētie populārie cilvēki bija sevišķi vajāti? Varbūt, ka bija. Līdzīgu problēmu risināja Vācijā pēc II Pasaules kara beigām, balstoties uz sabiedroto (starptautiski) akceptētu atzinumu par hitleriskā režīma noziedzību pret cilvēci. Kā un kāpēc tas nenotika PSRS, to labi skaidro Maskavas profesors Andrejs Zubovs savā lekciju ciklā. Neskatoties uz visām zvērībām, ko veica PSRS valdība un tās organizācijas pēc Kaimiņvalstu inkorporēšanas (okupācijas) un II Pasaules kara, tās netika starptautiski atzītas par noziedzīgām līdz ar hitleriskās Vācijas iekārtu. Jebkura kustība šajā virzienā tiek uzskatīta par fašisma atdzimšanas pazīmēm, kas attiecībā uz Latviju un tās kaimiņiem tiek appušķotas ar pamatīgu melu un izdomājumu devu biezā slānī un iebarotas rietumu liberālajiem birokrātiem, lietderīgajiem idiotiem caur dažādiem Kremļa hibrīdkara mehānismiem, kuru attīstībai tas naudu nežēlo. Taisnība vien ir: “Kamēr esam dzīvi, tas nav beidzies”. Un NAV tikai vien (atsevišķu iesaistīto)DALĪBNIEKU VARĀ to visu tik vienkārši beigt, kamēr lielvara, kas radīja šausmas, neatzīsies savos nodarījumos. Pagaidām redzam, ka tā histēriski lepojas ar visu un iepotē šo lepnumu savām atvasēm.

    +1
    0
    Atbildēt

    1

    Atis Priedītis > ak 20.10.2019. 14.29

    Populārie cilvēki NETIKA vajāti, pretējā gadījumā arī par viņiem neviens neko nezinātu, viņu gara darbi tiktu aizliegti un par viņiem būtu gandrīz pilnīgs klusums masu medijos. Bet viņi zina par vajāšanām un aizliegumiem. Zina R.Pauls, zina Im.Kalniņš un daudzi citi. Zina LTV un Latvijas Radio bijušie vadītāji un partijas sekretāri (piem. R.Labanovskis). Tikai arī viņi klusē, kaut viņus jau nu patiesības izstāstīšana apdraud vismazāk. Vienīgi – cilvēki beidzot uzzinātu kā viss notika, kā daži tika aizliegti un “norakti” un daži pacelti slavas saulītē.

    +2
    -1
    Atbildēt

    0

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu