Elīnai Šauriņai bija 14 gadu, māsai — 12, kad mamma aizbrauca uz Īriju strādāt sēņu fermā. Elīnai, to atceroties, joprojām acīs sariešas asaras. Meitenes mammai pievienojās tikai pēc krietna laika. Šogad, pēc deviņiem gadiem Īrijā, Elīna kopā ar savu meitiņu Miu pārcēlusies uz dzīvi Latvijā
Kad Elīna (25) stāsta par savu ģimeni, atceros Renāra Vimbas filmu Es esmu šeit, kas vēstīja par diviem bērniem, kurus mamma, pārcēlusies uz dzīvi ārzemēs, atstāj vecmammai. Dramatisks stāsts, ko ekonomiskās krīzes laikā pirms gadiem desmit izdzīvoja simtiem ģimeņu. Arī Elīna un māsa vispirms izjuta gandrīz priecīgo satraukumu par to, ka mamma vairs katru dienu nestrostēs, bet tad — sāpīgu izmisumu, aptverot, ka viņa būs prom nevis mēnesi vai divus, bet daudz ilgāku laiku. Tas bija 2008. gadā, kad sākās tā dēvētais emigrācijas vilnis. Turpmāko piecu gadu laikā no Latvijas aizbrauca vairāk nekā 160 tūkstoši iedzīvotāju, no tiem vairāk nekā 120 tūkstoši uz ES valstīm.
Elīna mammai pievienojās pēc diviem gadiem, kad izlēma mācīties nevis Ādažu, bet Talovas (Tullow) vidusskolā. Elīna to pabeidza un iestājās augstskolā, piedzīvoja pirmo iemīlēšanos, sagaidīja piedzimstam meitiņu un sāka veidot grāmatvedes karjeru. Taču šogad, tiklīdz viņai izteica piedāvājumu strādāt Rīgā, pārcēlās uz dzīvi Latvijā. «Īrijā nodzīvoju deviņus gadus, bet nebija neviena brīža, kurā nopietni neapsvērtu, vai nav jābrauc mājās,» saka Elīna.
Mamma prom
«Emocionāli bija grūti,» Elīna atceras savus un jaunākās māsas pārdzīvojumus, kad mamma bija devusies uz Īriju. Toreiz, pirms 11 gadiem, viņu trīs cilvēku ģimene — mamma un divas meitas — dzīvojusi Juglā. Mamma strādājusi Vecmīlgrāvī kādā uzņēmumā par lietvedi, bet ekonomiskās krīzes laikā sapratusi, ka firma bankrotēs. «Mamma apsēdās man un māsai pretī un mēģināja izstāstīt par saviem plāniem, kā varētu iztikt. Ieminējās par Īriju. Mēs sapratām, ka viņa tur pastrādās kādu mēnesi, divus, lai nopelnītu naudu vajadzīgām lietām. Uztvērām mierīgi. Tās šķita pat mazliet patīkamas pārmaiņas ikdienā,» stāsta Elīna. «Nepagāja ne mēnesis, kad mamma sēdās lidmašīnā.»
Abas meitenes pārcēlās pie vecmāmiņas Ādažos. Pāris dienas māsas izbaudīja brīvību, mamma vairs neatgādināja izdarīt to vai šito. Tad pārņēmušas tik spēcīgas ilgas pēc mammas, ka Elīna kļuva dusmīga uz… Īriju. Viņa uztvērusi to kā slikto zemi, kas atņēmusi viņai tuvu cilvēku. «Māsai vairākas reizes teicu, ka nekad nepārcelšos uz citu zemi,» stāsta Elīna.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.