fbpx

Beidzot mājās

Elīna Šauriņa un Mia. Foto — Ieva Salmane
Gunita Nagle
Print Friendly, PDF & Email

Elīnai Šauriņai bija 14 gadu, māsai — 12, kad mamma aizbrauca uz Īriju strādāt sēņu fermā. Elīnai, to atceroties, joprojām acīs sariešas asaras. Meitenes mammai pievienojās tikai pēc krietna laika. Šogad, pēc deviņiem gadiem Īrijā, Elīna kopā ar savu meitiņu Miu pārcēlusies uz dzīvi Latvijā

Kad Elīna (25) stāsta par savu ģimeni, atceros Renāra Vimbas filmu Es esmu šeit, kas vēstīja par diviem bērniem, kurus mamma, pārcēlusies uz dzīvi ārzemēs, atstāj vecmammai. Dramatisks stāsts, ko ekonomiskās krīzes laikā pirms gadiem desmit izdzīvoja simtiem ģimeņu. Arī Elīna un māsa vispirms izjuta gandrīz priecīgo satraukumu par to, ka mamma vairs katru dienu nestrostēs, bet tad — sāpīgu izmisumu, aptverot, ka viņa būs prom nevis mēnesi vai divus, bet daudz ilgāku laiku. Tas bija 2008. gadā, kad sākās tā dēvētais emigrācijas vilnis. Turpmāko piecu gadu laikā no Latvijas aizbrauca vairāk nekā 160 tūkstoši iedzīvotāju, no tiem vairāk nekā 120 tūkstoši uz ES valstīm.

Lai lasītu šo rakstu tālāk, Tev jābūt drukātā vai digitālā žurnāla abonentam. Esošos abonentus laipni lūdzam ienākt:

Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu