Tiklīdz pagājušā gada rudenī Kijevas pašvaldība komunista Andreja Ivanova skvēru pārdēvēja par Latvijas skvēru, latviešu arhitektam Aleksim Babuškinam bija skaidrs, ka tam jātop skaistam un jānodod vēstījums, kas ir Latvija. Pagājis gads, un Aleksim kopā ar citiem latviešiem un ukraiņiem ir izdevies to īstenot.
«Ukraiņi zina, kas ir Baltijas valstis, bet, godīgi runājot, skaidras nojausmas, kur beidzas Igaunija un Lietuva un sākas Latvija, vairumam nav. Esmu runājis ar cilvēkiem, kas uzskata, ka Pērnava vai Palanga kaut kur Latvijā vien ir. Tāpēc nolēmu, ka skvēram jādod priekšstats par Latvijas ģeogrāfiju un kultūru,» stāsta Aleksis. Pēc viņa idejas, Latvijas kontūrā ir atzīmētas un tumsā izgaismojamas lielāko pilsētu atrašanās vietas. Starp sarkanu un baltu ziedu apstādījumiem skvērā ir izkārtoti četri soli. Katru no tiem rotā Kurzemes, Zemgales, Vidzemes vai Latgales karte. Bet centrā ir Austras koks, veidots no latviešu rakstu zīmēm.
Kad Aleksis pērn izsūtīja skvēra metu Kijevas pašvaldības iestādēm ar lūgumu saskaņot un finansēt tā īstenošanu, visiem patika, bet atbildēs bija norāde, ka naudas budžetā nav. Pagājušā gada 28. decembrī latvieši Ukrainā nodibināja biedrību, un tā sāka vākt ziedojumus skvēra izveidei. «Atsaucās gan latviešu uzņēmēji, kas strādā Ukrainā, gan ukraiņu biznesmeņi, kuriem ir darījumu partneri Latvijā. Arī vienkārši cilvēki, kas bija gatavi dot savu ieguldījumu,» Aleksis stāsta, kā 11 organizācijas un 30 cilvēki saziedoja gandrīz 100 tūkstošus eiro. Ierīkojot skvēru, esot bijis jārēķinās ar būvstrādniekiem, kuri, negribēdami darīt grūtākos darbus, nepamatoti sadārdzināja izmaksas. «Kad atteicās izrakt ejas, kas vajadzīgas laistīšanas iekārtām, mēs, dejotāji no latviešu un ukraiņu deju kolektīva Kastaņi, aizgājām un tās izrakām,» stāsta Aleksis. Visiem tas bijis brīvprātīgais darbs. «Skvērs mani tā aizrāvis, ka neesmu skaitījis ne stundas, ne naktis, ko esmu tam atdevis. Tā veidošanas laikā esmu daudz ko iemācījies un iepazinies ar brīnišķīgiem cilvēkiem.»
Gandarījumu par padarīto vairo tas, ka Alekša ģimene dzīvo netālu un diendienā iet garām skvēram. Pirms vairāk nekā 20 gadiem Aleksis aizbrauca uz Kijevu studēt arhitektūru, apprecējās ar ukrainieti un palika Kijevā. «Taču man nav nekādu šaubu, ka mājas ir Latvija,» saka Aleksis.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.