Centrālās bankas «drukā naudu» kā trakas — un nekas nenotiek
Vidusmēra cilvēkam Uzlecošās saules zeme saistās ar suši, elektroniku un augstu dzīves līmeni, ar pievilcīgi eksotisku un pārtikušu sabiedrību.
Vidusmēra ekonomistam Japāna ir šausmu stāsts par tautsaimniecības iekrišanu makroekonomiskā bedrē, no kuras tā jau gadu desmitiem nespēj izrāpties. Tagad daudziem ir bail, ka lielai daļai attīstītās pasaules var draudēt līdzīgs liktenis.
No pagājušā gadsimta 50. līdz 70. gadiem Japāna kļuva slavena kā pirmais «Āzijas brīnums» ar savu milzīgi straujo ekonomisko izaugsmi, kas bieži pārsniedza 10% gadā un 80. gados padarīja Japānu par otro lielāko ekonomiku pasaulē. Taču 90. gadu sākumā Japānā plīsa milzīgs akciju tirgus un nekustamo īpašumu burbulis, un kopš tam jau gandrīz 30 gadus ekonomika ir stagnējusi. Izaugsme ir bijusi lēna, reti pārsniedzot 2% gadā. Inflācija zema, un vairākus gadus cenas ir pat kritušās. Algu līmenis ir pat samazinājies. Tas viss par spīti valdības galvu reibinošiem centieniem stimulēt ekonomiku — Japānas valsts parāds pieaudzis no 50% no IKP 1990. gadā līdz gandrīz 240% šobrīd.
Vienlaikus Japānas centrālā banka «drukāja naudu», pastāvīgi samazinot procentu likmi, līdz tā sasniedza nulli 1999. gadā, un ļāva bankām aizņemties naudu par brīvu. Šajā līmenī likmes palika ilgu laiku — līdz 2016. gadam, kad Japānas centrālā banka nolēma spert soli pāri šim šķietami nepārkāpjamajam slieksnim un noteikt negatīvu procentu likmi, pēc būtības prasot, lai bankas piemaksā par naudas glabāšanu centrālās bankas kontos.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.