Lai kļūtu par Tautas prezidentu, nav jābūt mīļam visiem

Vēstule Latvijas Valsts prezidentam Egilam Levitam

Augsti godātais Valsts prezidenta kungs!

Apsveicu Jūs ar ievēlēšanu augstajā un atbildīgajā amatā! Novēlu veselību, spēku, pacietību un izturību šajā ne vieglajā un izaicinājumu pilnajā darbā. Par pareiziem ceļrāžiem lai kalpo trīs dzīvē pārbaudītas atziņas:

Kadru izvēlē – skotu filozofa Deivida Hjūma atziņa: „Ja jūs kaut ko nepieredzat, jums nav tiesību par to runāt, jo, ko neesat piedzīvojis, to jūsu gars nevar satvert vai pat pieskarties tam.’’

Sekmīgā ieceru realizācijā – amerikāņu praktizētās aksiomas: „Pirmā – nemelot. Otrā – sniegt patiesu informāciju padotajiem un sabiedrībai. Trešā – cienīt citu spējas savākt un sniegt sabiedrībai nozīmīgu patiesu informāciju.”

Sadzīvē – pirmā ASV prezidenta Džordža Vašingtona ideālisms: „Es ceru, ka man vienmēr pietiks spēka saglabāt to, ko uzskatu par pašu vērtīgāko no visiem nosaukumiem un amatiem – godīga cilvēka reputāciju.’’

Augsti godātais prezidenta kungs!

Jūsu ievēlēšana Valsts prezidenta amatā vieš cerības uz vitāli nepieciešamu pārmaiņu realizāciju. Atvainojos, ka vēstījums, ko vēlos Jums sniegt, neiekļaujas uzrunas ietvarā. Tas pievienots atsevišķos rakstos, kuros mēģināts norādīt uz traucēkļiem valsts attīstībā un iespējamiem pasākumiem to novēršanai, ar tos pamatojošu argumentāciju. Protams, tas galvenokārt par lauku un lauksaimniecības problēmām, no agronoma, lauksaimnieka un Latvijas pilsoņa skata punkta raugoties.

Par to, ka vajadzība pēc nopietnām diskusijām un risinājumiem ir pamatota, liecina statistika. Atgriešanās pie savas tēvzemes ir latviešu tautas pastāvēšanas un attīstības būt vai nebūt, ko uzskatāmi pierāda daži skaitļi: no 1995. līdz 2014. gadam latviešu tautas dabīgais samazinājums – 262 577 cilvēki; uz piemājas saimniecību, uz personīgo palīgsaimniecību, uz mazo zemnieku ģimeņu saimniecību rēķina līdz 2015. gadam lauku saimniecību skaits samazinājies par 225 953 jeb par 73%; emigrējuši 236 000 darba spējīgo, to skaitā ap 150 000 lauku iedzīvotāju; slēgtas 313 skolas, to skaitā 223 laukos; ārzemniekiem, bez Latvijas pilsonības, pārdoti 1 048 509 ha jeb 28,5% privāto mežu un lauksaimnieciskās zemes. 2017. gadā Latvijas lauksaimniecība ražoja 76% no pirmskara Latvijā ražotās lauksaimniecības produkcijas. Ražošanas un dzīves līmeņa ziņā mūsdienu Latvija no Somijas atpaliek 3,2 reizes (1935. gadā Latvija apsteidza Somiju par 15%).

No saimniekiem esam pārtapuši par algādžiem ne savā, bet svešās zemēs. Ir izraisīta šķietami neatgriezeniska nacionāla katastrofa. Taču ar to esam apraduši, uztveram to kā normālu.

Savā inaugurācijas runā Jūs nosaucāt savas darbības trīs galvenos virzienus: solidaritāti, piederību un modernu, ilgtspējīgu valsti.

Piekrītu jūsu teiktajam, ka „gudra solidaritātes politika nav vienīgi ienākumu pārdale. Gudra politika rada vienlīdzīgas iespējas ar darbu gūt ienākumus.”

Pēc valsts atjaunošanas deklarēt lauksaimniecību „kā biznesa ekonomikas modeli”, nevis kā „saimniekošanas – dzīvesveida modeli”, bija ne tikai negudra, bet valsti graujoša politika. To apstiprina laukos radītās nevienlīdzīgās iespējas, sociālā nevienlīdzība un no tām izrietošās iepriekš minētās sekas.

Runājot par piederību, Jūs ļoti pareizi norādāt, ka „mūsu piederība latviešu nācijai, kuras valodā, kultūrā un vēsturiskajā atmiņā mēs sevi atpazīstam, ir priekšnosacījums Latvijas valsts pastāvēšanai…, ka mums vēl ir jāveic nopietns nesenās vēstures – it sevišķi okupācijas laika – izvērtējums no demokrātiskām, politiskām un morālām pozīcijām.”

1996. gada 22. augustā 6. Saeima pieņēma Deklarāciju par Latvijas okupāciju. Tā palika nerealizēta. Latviešu tautas, Latvijas valsts un Tautas prezidenta pienākums to darīt zināmu 13. Saeimai, ar savu autoritāti un rīcību veicināt deklarācijas realizēšanu.

Kad neatkarīgajā Latvijā ministrs jūtas spiests atkāpties no amata par sadzirdami izteiktu apņemšanos tikai leģionāru atceres dienā pie Brīvības pieminekļa nolikt ziedus, pārņem neaprakstāmi dziļa kauna un pazemojuma sajūta. Latviešu tautas pašcieņa gaida Latvijas Valsts un Tautas prezidentu, kurš 16. martā cieņpilni noliks ziedus pie Brīvības pieminekļa un piepildīs Lestenes Brāļu kapos Nezināmā karavīra kapa plāksnē iekaltās Andreja Eglīša paustās leģionāru ilgas: „Mēs gaidām taisnības augšāmcelšanos” īstenošanu. Latviešu tautas pašcieņa gaida Uzvaras laukumā esošā Okupācijas pieminekļa obligātu nojaukšanu.

Latviešu tauta gaida latviešu valodu un audzināšanu Latvijas garā visās valsts finansētajās mācību iestādēs un bērnudārzos.

Sveštautiešu konsolidācijai un piederības veicināšanai varētu būt piemērots Kārļa Ulmaņa uzstādījums: „Mums nav iebildumu, ka mūsu sveštautieši dara visu, lai vairotu slavu viņu valstij. Mums nav nekā pretim, ka viņi paliek pie savas valodas un ka viņi neatsakās no savām īpatnējām paražām un tikumiem. Bet mēs prasām, lai katrā laikā – tagad un visā nākotnē – mūsu Latvijas pavalstnieki – sveštautieši pirmā vietā stādītu un turētu Latviju, – lai viņi strādātu un pūlētos Latvijas garā. Visiem viņu darbiem jābūt vērstiem uz to, lai vispirms nāktu labums tai valstij, kuras aizsardzību un kuras likumu labumu viņi baudīs, šeit dzīvodami.’’

No piederības aspekta nav iedomājami izslēgt zemi. To nepārprotami pauž Jānis Rainis: „Zeme, zeme – kas tā zeme, Ko tā mūsu dziesma prasa? Zeme tā ir valsts. Mēs gribam savu latvju dvēsli! Mēs gribam savu latvju mēli! Mēs gribam savu latvju zemi! Mēs gribam brīvi! Brīvē mēs gribam savu dzīvi! Un to mēs gūsim!’’

Latviešu tauta gaida gudru agrāro politiku un lauku atdzimšanu modernas un ilgtspējīgas nacionālas valsts ietvarā.

Pašlaik uzsāktā administratīvi teritoriālā reforma nav gudra. Atņemot pagastiem pašnoteikšanās tiesības, tiek nobremzēta pašiniciatīva un atbildības pienākums. Voluntāri pieņemtās ieceres un skaidrojumi par reformu nav pārliecinoši. Augšminētā lauku realitāte ļauj secināt, ka atjaunotās Latvijas valsts agrārā politika, ir bijusi vērsta pret latviešu tautas un Latvijas valsts nacionālajām interesēm. Izvēlētais lauksaimniecības ekonomiskās attīstības modelis ir bijis tautsaimniecību, lauku sabiedrisko vidi un dabu degradējošs. Intuitīvi vērtējot, nodarītie zaudējumi ir milzīgi. Bet konkrēti tos varētu noteikt vienīgi objektīva un pamatota analīze. Turpināt paļauties, ka to veiks pašreizējā Saeimas Tautsaimniecības, agrārās, vides un reģionālās politikas komisija un iecerētā administratīvi teritoriālā reforma, ir bezcerīgi. To apstiprina šīs komisijas līdzšinējā darbība. Ir jāsecina, ka tur nav komisijas minētajos uzstādījumos kompetentu cilvēku vai arī tādi netiek meklēti.

Bijušajam Valsts prezidentam Raimondam Vējonim 2016. gada 10. jūnijā tika iesniegts priekšlikums – pie Valsts prezidenta institūcijas dibināt „Latvijas lauku apdzīvotības problēmu izpētes un risināšanas ieteikumu komisiju”, un 2016. gada 12. jūlijā tika saņemta atbilde: „… Vienlaikus informējam, ka īpašu  lauku apdzīvotības problemātikas risināšanai veltītu komisiju pašlaik dibināt nav iecerēts. Cieņā, Egita Kazeka Kancelejas vadītāja vietniece”.

Domāju, ka situāciju varētu mainīt, Tautsaimniecības, agrārās, vides un reģionālās politikas komisiju pārņemot Valsts prezidenta pakļautībā. Par komisijas vadītāju varētu aicināt, piemēram, Agitu Hauku, Latvijas Zemnieku Federācijas valdes priekšsēdētāju, kurai ir nepieciešamā kompetence. Komisijas vadītāja izvēlei ir izšķiroša nozīme.

Augsti godātais Valsts prezidenta kungs! Jūsu deklarēto vēlmi būt par visas Tautas prezidentu vērtēju no ideālista skata punkta. Lai par to kļūtu, izejas pirmavots ir latviešu tauta – pamatnācija, valstsnācija. Visam Latvijas tautas labumam prioritāri jāsākas no un jānāk caur latviešu tautas labumu. No sava subjektīva skatu punkta raugoties, nevienu no bijušajiem leģitīmajiem Valsts prezidentiem nevaru pieņemt par Tautas prezidentu, izņemot Kārli Ulmani – pašiecelto neleģitīmo Valsts prezidentu. Paradoksāli, bet fakts. Kārlis Ulmanis nebija pārcilvēks, bet viņa rīcībā labā bija vairāk nekā sliktā. To pārliecinoši argumentē vēsturnieks Edgars Andersons: „Latvija plauka un ziedēja, un latviešu tauta brīvos apstākļos bija sasniegusi vēl gadsimtos nepiedzīvotu garīgās un saimnieciskās labklājības līmeni.”

Manā skatījumā tas bija panākts ar Kārļa Ulmaņa 1936. gadā pareizi iezīmēto nākotnes vīziju un traucēkļiem: „Tagad mēs ar pilnu tiesību varam teikt, ka šī zeme ir mūsu zeme… Darbs, mīlestība un ticība. Šie trīs valdīja tad, kad pie Daugavas, Lielupes, Gaujas un Ventas mūsu tauta dzīvoja brīvu dzīvi un pati lēma savus likteņus. Tie palika stipri arī tad, kad sveši spēki iznīcināja tautas brīvību un neatkarību, kad karotāji un iekarotāji valdīja mūsu zemē. Vislielākās briesmas mums draudēja tad, kad pagrima kāds no mūsu trim tikumiem, kad darba vietā sāka pacelties viegla dzīve, kad mīlestību uz dzimto zemi aizēnoja svešas mācības, kas noliedza tēvzemes svēto vārdu, kad ticība tautas nākotnei bija šaubu nomākta un skati meklēja nevajadzīgus svešus aizsargātājus.”

Minētās briesmas ir galvenie traucēkļi mūsdienu Latvijas izaugsmei un attīstībai.

1933. gada 10. novembra sēdē Kārlis Ulmanis aizrādīja: „Katrai tautai dota iespēja iet uz priekšu vai atpakaļ, iet uz augšu vai leju, un IZŠĶIROŠAIS ir tas, uz kurieni katras tautas valdība VED savu tautu un pa kādu ceļu LIEK tai iet.”

Augsti godātais Valsts prezidenta kungs! Lai kļūtu par Tautas prezidentu, nav jābūt mīļam visiem, bet vairākumam gan. Un pirmā kārtā – latviešu tautai un tās vārdā nosauktajai valstij – Latvijai.

Vēlot Jums izcīnīt augsto Tautas prezidenta nosaukumu,

patiesā cieņā,

Andrejs Lucāns, Burtniekos