101. gada filma

Jura Kursieša filma Oļegs izkrita no simtgades filmu maratona, toties tika pirmizrādīta Kannās. Latvijas nepilsoņa stāsts oktobrī nonāks pie skatītājiem ne tikai Latvijā, bet arī Francijā. Režisors to uzskata par nākotnes kino, kas sabiedrību darīs labāku

Producēšanas kompānijas Red Dot Media telpās Ģertrūdes ielā tūdaļ aiz mums ārdurvis ver žurnāliste Ilze Jaunalksne un producente Arta Ģiga, pie sienas vīd seriāla Sarkanais mežs plakāts. Šī studija veido arī populāro raidījumu Nekā personīga, režisors Juris Kursietis ir viens no tās līdzīpašniekiem. Televīzijas žurnālistikā pieredzi guvis jau universitātes laikā raidījumā Aculiecinieks, arī strādājot par LTV Igaunijas korespondentu. Ikdienā vēl joprojām pieslēdzas dokumentālajiem projektiem, maizi pelna arī ar reklāmu veidošanu.

Taču pirms pieciem gadiem Kursieša vārds pārliecinoši izskanēja saistībā ar spēlfilmu Modris. Pļavnieku pusaudža krimināli slidenais pieaugšanas stāsts atnesa gan Lielo Kristapu par labāko režisora debiju, gan atzinību starptautiskajos festivālos. Viņa otrā filma Oļegs par Latvijas nepilsoņa gaitām Briseles nelegālajā darba tirgū sensacionāli iekļuva Kannu kinofestivāla sadaļā Director’s Fortnight. Vēl pirms Latvijas pirmizrādes tā bijusi uz ekrāniem vairāk nekā 30 kinoteātros visā pasaulē. Tikko Kursietis atgriezies no brauciena uz Parīzi, oktobrī Tasse Film producētais Oļegs nonāks Francijas kinoteātros. Režisors arī otrajā filmā palicis uzticīgs godalgotajam poļu kinooperatoram Bogumilam Godfrejovam, turklāt spējis piesaistīt talantīgus aktierus, kas redzami arī Oskaru ieguvušajā Pavela Pavļikovska kinodarbā Ida. Oļegs, tāpat kā Modris, ir daļēji dokumentāls, realitātes iedvesmots vēstījums.

Modra ideju tev pasvieda draugs advokāts, Oļega stāstu izlasīji presē.
Žurnālists Kaspars Odiņš to uzrakstīja 2013. gadā. Es toreiz filmēju Modri, viņš man atsūtīja intervijas melnrakstu: paskaties, cik interesants stāsts!

Patiešām, visi elementi, kas parādās filmā, tur bija. Nepilsonis, atkaulotājs lopkautuvē, brauca uz Beļģiju, nonāca poļu mafijas gūstā, vajadzēja no tā izsprukt.

Pabeidzu filmēt Modri un lūdzu Kasparam pilnu intervijas atšifrējumu. Nevarēju to izlasīt vienā rāvienā, bija jāņem pauzes. Psiholoģiskā spriedze, bailes, brīžiem pilnīgi terors nāca ārā no tā, ko šis cilvēks bija piedzīvojis. Mani tas satricināja, biju dusmīgs, ka kaut kas tāds vispār ir iespējams. Un vēl Eiropas citadelē, Briselē!

Uzrakstīju sižeta izklāstu uz 15 lappusēm. 2015. gadā ar operatoru Bogumilu Godfrejovu devāmies izpētes braucienā uz Beļģiju. Pirms tam sociālajos medijos mēģināju sameklēt kādu no Latvijas, kas tur strādā melno darbu rūpnīcā vai fermā. Daudzi bija dalījušies ar ierakstu, bet cilvēki teica: Beļģijā neko tādu neatradīsi, tā nav Īrija vai Anglija. 

Aizbraucām uz Genti, jo tas ir gaļas industrijas centrs. Un vienkārši uz dullo gaļas kombinātā uzdūrāmies latviešu brigādei! Nosacīti latviešu, jo lielākā daļa bija krievvalodīgie. Viņi teica: jā, blakus vistu fabrikā ir sieviešu brigāde no Latvijas. Vīrieši ņemas ar cūkām, sievietes — ar vistām. Daudzas epizodes no tā brauciena, no cilvēku stāstītā ieliku scenārijā. 

Vienu vakaru ar Bogumilu staigājām pa Briseli. Redzējām: cilvēks iet ar ratiem, dala bezpajumtniekiem ēdienu. Vārds pa vārdam, izrādās, viņš ir profesionāls fotogrāfs, bet vakaros… 

Beļģijā ar likumu noteikts, ka lielveikali nedrīkst izmest ārā vēl labu pārtiku, cilvēki no nevalstiskajām organizācijām savāc, izvadā bezpajumtniekiem.

Stāstījām, kāpēc esam ieradušies, un viņš teica: «Ahā, satiekamies rīt, es jūs aizvedīšu uz interesantu vietu!» Aizveda uz ielu Briselē, kur grupiņās stāv melnstrādnieki, gaida, kad viņus paņems vienas dienas darbiem.

Darba birža?
Jā, melnā darba birža. Tur nebija baltiešu, bija rumāņi, albāņi, daudz ukraiņu. 2015. gads, gadu pēc Krimas notikumiem. Viņi teica: «Domā, ka vēlamies te aukstumā stāvēt? Nē, gribam būt pie savām ģimenēm, bet mums nav citas izejas.»

Tas pats vēstījums bija latviešu viesstrādniekiem, kas dzīvoja kopējā mājā: pie pirmās iespējas gribam atpakaļ. Kādus 25 gadus vecs čalis rādīja divgadīgas meitas fotogrāfiju. Prasīju: «Kad viņu pēdējoreiz redzēji?» Viņš teica: «Pirms deviņiem mēnešiem.»

Tik brutāli tiek lauzti cilvēki, ģimenes! Savā pasaulē es tomēr esmu naivs ideālists. Gribu, lai maniem trim dēliem ir tādas pašas vērtības kā man, kad viņi būs pietiekami veci, lai saprastu manas filmas. Lai viņos paliek sapratne, kā sabiedrībai vajadzētu komunicēt.

Poļu mafija un Latvijas nepilsoņi ir Eiropā zināmi sociālie fenomeni. Vai, filmu veidojot, nebija bažu, ka šīs grupas marginalizēsi? Filmā neizstāsti, kāpēc mums ir nepilsoņi.
Bet tas jau nav ziņu sižets! Nedodu atbildes uz visiem jautājumiem. Domāju, tas nav atrisināms dažu gadu desmitu laikā. Bet vajadzētu sākt par to diskutēt. Joprojām dzimst bērni, kas ir nepilsoņi, kā tas ir iespējams? 

Tikko biju uz preses tūri pirms Oļega izplatīšanas Francijas kinoteātros, visiem interesēja: kas tie nepilsoņi jums ir, tie aliens? Sāku skaidrot, panesās diskusija… Frančiem šī situācija ir saprotama, nepilsoņi ir arī ieceļotāji no Āfrikas un no Sīrijas. Bet tas nav vilcies gadu desmitiem, tie ir pēdējie gadi.

Un pat Kannās pēc pārpildītas Oļega pirmizrādes žurnālisti jautāja par Latvijas nepilsoņiem.
Jā. Labi, ka šie jautājumi ir. Acīmredzot mēs, vāroties savā sulā, situāciju nevaram atrisināt. Neesam vienīgie, igauņiem ir līdzīga problēma. Diskusija Eiropas mērogā varbūt dos grūdienu. Bankām arī ļāvām atmazgāt naudu, līdz uz mums sāka izdarīt spiedienu no ārpuses.

Jā, ir arī otra puse. Nepilsoņi pārāk komfortabli ir iedzīvojušies savā «burbulī». Tas nav jautājums par procesu, kā var iegūt pilsonību, bet gan par divām sabiedrības daļām, kuras ir principiāli nostājušās savās pozīcijās.

Tevi uztrauc, kā ar savu nepilsoņa stāstu ietekmēsi Eiropas sabiedrisko domu?
Nē. Man nav pašcenzūras. Neesmu Latvijas Institūta darbinieks, kam jāveido promo klips. Šo stāstu [Nacionālajam kino centram] iesniedzām kā simtgades filmu projektu, tā attīstīšanu atbalstīja, bet ražošanu ne. Kā redzam, visas simtgades filmas bija par vēsturi, nevis par mūsdienām, uz nākotni vērstas.

Tas varbūt pat ir labi, ka Oļegs ir 101. gada filma. Sākam runāt par nākamajiem 100, man ir svarīgi pievērsties tēmām, kuras sabiedrību var darīt labāku. Nevaram dzīvot pašapmierinātībā — viss ir O. K.!

Modra stāstu cilvēki uztvēra kā dokumentālu vēstījumu. Vai tev prasa: kā klājas Oļegam? Vai ar īsto Oļegu vispār sazinājies?
Es centos. Telefona numurs vairs neeksistēja. Būtu bijis interesanti viņu satikt, bet šaubos, vai filmas veidošanā tas dotu lielu pienesumu. Filma nav tikai par viņu kā indivīdu. Bija pat labi distancēties no reālā stāsta, lai ieraudzītu kaut ko plašākā mērogā.

Kā klājas īstajam Modrim?
Viņš ir miris. Pakārās. Bija spaisa periods, un puisis laikam bija smadzenes aizlaidis depresīvā stadijā. Komunicēju ar viņa māsu, kas dzīvoja Anglijā, — gribējām finansiāli palīdzēt atvest uz Latviju mirstīgās atliekas. Modris dienu pirms pašnāvības bija pie viņas viesojies, smaidījis, spēlējies ar viņas bērnu… Viņš paspēja redzēt filmu, es aizsūtīju saiti. Viņam patika, teica: «Forša filma, jātaisa otrā daļa!»

Pat tas, ka viņa dzīve caur šo filmu kļuva unikāla, neatturēja puisi no pašnāvības?
Jautājums — vai viņš to apzinājās? Viņš dzīvoja savā pasaulē ar savām bērnības traumām. Tagad daudz tiek runāts par piesaistes faktoru. Šādi cilvēku stāsti parāda problēmas. Ja cilvēks nejūtas drošs, nejūtas pasargāts, personības pamatos sāk parādīties spraugas. Tā ir liela problēma sabiedrībā. Kā bērnus droši, stabili ievadīt patstāvīgā dzīvē? 

Ikdienā redzu, kā norit vecāku un bērnu dzīve. Protams, tā ir raiba, intensīva, arī grūta. Bieži  pieļauj kļūdas. Ja nereflektē, kā bērniem palīdzēt justies droši, radīt piesaisti, tad modri un oļegi būs visu laiku.

Francijā, ejot pa ielu, redzēju vairākas situācijas, kad vecāki jokojās ar bērniem, ampelējās. Rīgā to neredzu. Mēs skrienam, steidzamies. Apstāties, pasmieties — tā nenotiek! Dzīvi veidojam noslēgtu, koncentrētu, samērā nervozu. Tas, ka mūsdienās viss notiek ātri, ir tikai aizbildinājums. 

Skolas vecumā vairākus gadus pats pavadīji Anglijā, kur aizprecējās mamma. Vai viņa joprojām ir tur?
Nē, tagad viņa no aprīļa līdz oktobrim dzīvo Gruzijā. Pirms 10 gadiem ar ģimeni iegādājās sabrukušu māju kalnos, Kahetijā, galvenajā vīna reģionā. Atjaunoja to, viņiem tur tagad ir bed and breakfast. Izbauda patiku pasniegt citiem gardas brokastis, uzņemt viesus.

Man arī patīk gatavot, mājās esmu galvenais pavārs. Kad pasniedzu ēdienu, sieva vienmēr saka: «Kā restorānā!» Nofor-mējums arī veicina apetīti. Vizuālā estētika, kas arī manā darbā ir svarīga.

Tad tāpēc gaļas kombināta tēmas Oļegā izdevušās tik naturālas!
Gaļas industrija ir jutīga tēma. Lielveikalā gaļu vairs nepērku, dabūju pa tiešo no zemniekiem. Tomēr jāpadomā, kas stāv aiz lētās gaļas lielveikalā. Ne tikai mākslīgi audzētie lopi, bet arī cilvēki, kam maksāta minimālā alga.

Tagad, pēc filmas, māku labi sadalīt kautķermeņus. Man atved veselu jēru, un es jau zinu vietas, kur atdalīt, kā izgriezt karbonādi.

Tava sieva Līga Celma-Kursiete, kordiriģente, filmā Modris bija mūzikas autore, bet Oļegā — arī scenārija līdzautore.
Jā, un viņas koris Spīgo filmā uzstājās vēstniecības pasākumā Briselē. 

Godīgi sakot, Līga man arī ar Modra scenāriju palīdzēja. Teicu: viss, lieku tevi titros kā līdzautori. Viņai pat atnāca uzaicinājums kļūt par Eiropas filmu akadēmijas biedri! Līga smējās, ka viņas muzikalitāte nekad nav tik augstu novērtēta kā scenāristes pieredze.

Viņa daudz lasa, viņai ir spēcīga kritiskā domāšana. Sieva ir cilvēks, kuram es uzticos, kura dzīvesgudrību novērtēju.

Filmas Modris lielākais pārsteigums bija situācijas neloģiskums. Cietumā nonāca cilvēks, kurš neko nopietnu nebija noziedzies. Oļegā notiek pretējais — filmas varonis grib tikt iesēdināts, izdara noziegumu, lai izkļūtu no ķezas, bet tas nepalīdz.
Jā, filmas epizode ir ņemta no intervijas laikrakstā. Šis cilvēks veikalā izsita vitrīnu ar dārgu alkoholu, lai policija viņu arestētu. Bet tad palaida brīvībā. Divas galējības, nepareizi akcenti! Varbūt Beļģijā tiešām domā par lieliem noziedzniekiem, ar mazajiem policijas aparātu nenoslogo, kamēr Latvijā ņemas ar mazajiem, nevis ar lielajiem, kas ietekmē procesus?

Arī mūsdienu verdzības elementus policija bieži nespēj atpazīt. Cilvēkiem jāsaka policijai: «Jā, es tieku izmantots!» Bet kā viņš to pateiks, ja aiz muguras stāv boss? Vai policija dos drošu patvērumu, nodrošinās, ka viņš varēs dzīvi sākt no nulles? Kāpēc viņi neaiziet projām, neaizbēg no varmākas? Bet kur tad tu bēgsi?

Kā suņi, kas aizsūtīti kosmosā.
Jā. Es filmā arī gribēju parādīt Beļģijas vidi, multikulturālismu, filmā skan sešas valodas. Tās miksējas, dažreiz vienā epizodē skan pat trīs četras valodas. Cilvēki ir iemācījušies komunicēt, pat nezinot tās visas. Skrējiens pēc sava mērķa, finansiāla ieguvuma, ir izveidojis jaunus apstākļus. Diezgan brutāla pasaule, hierarhija, kaut kas līdzīgs noteikumiem cietumos.

Zem modernās Eiropas pareizās virskārtas!
Nezinu, vai varam moralizēt, ka Eiropa ir vainīga. Sāksim ar sevi — mēs pieprasām lētāko gaļas gabalu lielveikalā. Otrs, kapitālistiskā dzīšanās pēc maksimālas peļņas. Vai sabiedrība būs gatava upurēt mirkļa labklājību labākas nākotnes vārdā? Tas pats, kas ar klimata izmaiņām. Katru dienu taču neredzam, ka kaut kas traks notiktu. Saule spīd, debesis zilas, un kokiem ir lapas.

Vai pirmās filmas veiksme radīja iekšēju spiedienu pacelt latiņu augstāk?
Tas nav pašmērķis, bet, protams, ar katru nākamo filmu gribas atrast darba procesā kaut ko jaunu. Man stāsti rodas jau iepriekšējās filmas laikā. Oļegs atnāca Modra laikā, scenārijs, ko tagad rakstu, — Oļega laikā. 

Mēģinu katru tēmu pētīt tik precīzi, cik vien varu, arī filmēšanu mēģinu padarīt interesantu sev un radošajai komandai. Filmēju visas ainas vienā garā kadrā, katrs dublis ir citāds. 

Oļegam izdevās piesaistīt vienu no visvairāk pieprasītajiem poļu aktieriem Dāvidu Ogrodņiku, arī talantīgo lietuviešu aktieri Valentīnu Novopoļski.
Oļega lomai meklējām aktieri, kura pirmā valoda ir krievu. Meklējām Krievijā, Ukrainā, Baltkrievijā, sūtījām ainas aktieru aģentūrām. Kad saņēmu Valentīna videolinku, uzreiz uz viņu bija interesanti skatīties, pat kad viņš nerunāja. Tas kino ir svarīgi. Valentīns ir Viļņas Krievu drāmas teātra aktieris, viens no spilgtākajiem Lietuvas jaunās paaudzes aktieriem. 

Poļu mafijas bosa Andžeja lomai negribēju klasisku slikto tēlu, vēlējos to veidot daudzslāņaināku, kurš kādā dzīves situācijā varētu būt mainītās lomās ar Oļegu. 

Operators Bogumils teica, lai noskatos filmu Pēdējā ģimene — par 80. gadu poļu gleznotāju. Tur Dāvids Ogrodņiks spēlēja otrā plāna lomu, bet viņš bija tik spilgts! Protams, arī Idā viņu redzēju, viņš bija tas romantiskais saksofonists. Aktieris ir tik aizņemts, ka tad, kad prasīju, lai elektroniski atsūta kādu ainu, viņš, protams, to neizdarīja. Bet es aizbraucu uz Varšavu, izstāstīju par filmu, kāpēc Andžejs ir tik svarīgs tēls. 

Pēc sarunas Dāvids pielēca kājās: «Jā, es to gribu, man reāli interesē!» Un viņa pienesums izrādījās milzīgs. Viņa atveidotais Andžejs visu laiku mainās. Iespējams, bērnībā bija talantīgs bērns, vienkārši ģimenes situācija… vecāki šķīrās, nebija piesaistes, viņš pazuda personības meklējumos. Iespējams, viņš bija poļu armijas kontingentā Afganistānā vai Irākā, tur radušās traumas, tā brutalitāte.

Arī filmas varoni Kšištofu spēlējošo aktieri Adamu Šiškovski biju redzējis Idā. Viņš mūķenes mājā nogalina māsas un brāļus. Pavela Pavļikovska pēdējā filmā Aukstais karš Adams ir cietuma apsargs. 

Ir liela bauda strādāt ar tik augstas raudzes aktieriem! Arī Guna Zariņa ir lieliska, absolūti līdzvērtīga starptautiskajai aktieru blicei.

Modris aizbrauca uz Toronto, Sansevastjanas un Varšavas filmu festivāliem, Tbilisi dabūja balvu, Oļegs taisnā ceļā nonāca Kannās. Vai režisora iepriekšējie sasniegumi ietekmē žūriju?
Kannās sadaļā Director’s Fortnight bija izvēlētas 24, bet pieteikti — vairāki tūkstoši filmu. Producents var organizatoriem apsolīt zelta kalnus — ja filma nešķitīs pietiekami vajadzīga uz kopējās programmas fona, neņems. Vienīgi process bija daudz pārskatāmāks, jo Oļegam bija arī franču kopproducents, un frančiem ir vieglāk kontaktēties.

Par producentu Gijomu de Seiju no Arizona Pictures, vienu no Eiropas industrijas dinozauriem, ir garāks stāsts. Kad gatavojām Modri filmēšanai, viņš arī bija uzrunāts piesaistīties šim projektam, bet atteicās. Tad viņu nejauši satiku, un viņš teica: «Kāda ir tava nākamā filma, gribu tajā dalību!» Bija redzējis Modri kādā festivālā, nožēlojot, ka neiesaistījās. 

Franči gan mums neiedeva finansējumu filmas ražošanai, tur konkurss ir vienkārši anormāls — konkurē ar brāļiem Dardēniem un Larsu fon Trīru. Bet producents piesaistīja finansējumu filmas pabeigšanai. Arī izplatīšanā Francijas kinoteātros franču kopproducents ir svarīgs.

Tavu nākamo filmu sauks Pjērs, bet varbūt Endrū?
Nē. Nākamajā filmā galvenais tēls būs sieviete, tā būs tāda kā «mātes filma» abām iepriekšējām. Tiks pētīta cita sabiedrības daļa. Nevis mazais, pelēkais, bet lielais, varenais cilvēks. Iespējams, tas, kura dēļ šis mazais pelēkais ir nonācis tādā situācijā, kādā nonācis. Intīms ģimenes drāmas portrets par labi situētiem cilvēkiem, no kuriem viens nokļūst korupcijas skandāla krustugunīs. Kas notiek ģimenē, kura šos mājienus nav redzējusi, ignorējusi vai pieņēmusi, dzīvojot komfortā?

CV

Dzimis 1983. gadā Saldū, uzaudzis Kuldīgā, Rīgā un Lielbritānijā
Bakalaura grāds kinorežijā Konkordijas Universitātē Tallinā, maģistrantūra — Ziemeļu kinoskolā Šefīldā Lielbritānijā
Sieva Līga Celma-Kursiete, dēli Rūdolfs (9), Kārlis (7), Krišs (4)
Filma Modris (2014) — Lielais Kristaps par labāko režisora debiju, īpašā atzinība Sansevastjanas festivālā Spānijā, labākā režisora balvas Kinoshok Krievijā un Tbilisi filmu festivālos
Latvijas, Lietuvas, Francijas un Beļģijas kopprodukcija Oļegs (2019) iekļuva 2019. gada Kannu kinofestivāla sadaļā Director’s Fortnight