Katram dzīvē pienāk brīdis, kad pamazām kļūsti par pieaugušo. Gribas uzņemties vairāk atbildības, tomēr bērni vēl nav tavos plānos. Tāpēc nolem, ka būtu gatavs rūpēties par suni. Man šī doma ienāca prātā, kad Juglas patversmes mājaslapā pamanīju ļoti skaistu suni vārdā Karro. Gustiņam gan to nesaku, bet tie, kas ar bārdiņu, asspalvainie un nedaudz pinkainie, kuriem jau acīs ierakstīts bēdīgs liktenis, — tie ir manējie.
Parādīju Karro bildi draugam, un viņš, protams, teica, ka mums nav ne laika, ne vietas sunim. Tomēr es domās pie šīs idejas atgriezos aizvien biežāk, un, kad atkal pēc dažiem mēnešiem pamanīju Karro Juglas patversmes Ziemassvētku plakātos Alfā, bija skaidrs, ka jābrauc pakaļ. Jutos neizsakāmi vainīga, ka viņš joprojām atrodas tur. Draugs arī piekrita, ka jābrauc skatīties. Daļēji gan tāpēc, ka ticēja — es pēdējā brīdī «noraustīšos».
Aizbraucām uz patversmi, izstaidzinājām Karro, un vairs nebija jautājumu. Diemžēl Karro tieši tobrīd jau bija pieteikušies potenciālie saimnieki. Tomēr man vairs nebija izvēles — nu jau es ļoti gribēju suni! Turklāt šķita, ka nevēlos un nevaru paņemt šķirnes suni, ja patversmes ir tik pilnas ar tiem, kas gribētu jaunas mājas. Man pat nebija būtiski, lai sunītis būtu mazs. Drīzāk — lai mums ar viņu sapas. Negribējās suni, kas ir kaķa lielumā, bet arī ne tādu, kas lielāks par pašu. Tāds īsts, vidēja suņa izmērā, mums ir Gustiņš. Man šķiet — mums ar viņu patiešām noveicās!
2017. gada decembrī ieraudzījām Gustiņu Mežavairogu patversmes bildēs, aizbraucām iepazīties. Mums vienkārši bija «klikšķis»! Kad cilvēks iegūst motocikla tiesības un iegādājas moci, paveras jauna dzīves daļa. Apstājies pie luksofora, sasmaidies ar blakus braucēju, samājies ar pretimbraucošo. Rodas piederības sajūta jaunai sabiedrības daļai. Līdzīgas ir sajūtas, kad ģimenē ienāk bērns vai suns. Mums atvērās durvis uz dzīvi suņu laukumiņos. Aizej tur, aprunājies ar citiem saimniekiem, veido jaunas draudzības, noskaidro, kādas kuram aktualitātes — suņu skolas, medības, veterinārārsti. Patversmē mūs brīdināja, ka Gustiņam ne pārāk patīk citi suņi. Bet mēs jau pašā sākumā ļoti centāmies viņu socializēt, un arī laiks bija mūsu pusē — toreiz mājām tuvajā Grīziņkalna parkā iepazinām vairākas suņu meitenes, ar kurām mūsu puika ātri sadraudzējās. Daudzu suņu saimnieki tagad jau pārcēlušies, bet mums joprojām visiem ir suņu grupiņa WhatsApp.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.