Ilustrācija — Lote Vilma Vītiņa
Pagātnes neatrisinātie mezgli un vēstures sirdsapziņas eksāmens. Eseja
Izcilais Dānijas rakstnieks Leifs Panduro romānā Dānis Ferns (R., 1973) saka: «Tā kā man nav pagātnes, man ir viegli. Pagātne uzliek pienākumus. Liek cilvēkiem uzvesties pēc zināmiem likumiem. Ja cilvēkam nav pagātnes, viņam ir viegli. Tad viņam ne par ko nav jāatbild. Tad viņš ir slims.» (75. lpp.)
«Zudusi atmiņa, tas tik ir ko vērts. Ar to gan varētu apstulbināt veceni, atgriežoties mājās no nedarbiem.» (186. lpp.) Leifs Panduro diskutē par atbrīvošanos no pagātnes, par to, vai neatraisīts pagātnes mezgls neradīs arī nākamo mezglu. Neatraisītu mezglu cilvēces, tautu, valstu, ģimeņu attiecību vēsturē un cilvēku biogrāfijās nav maz. Ko mēs noslēpjam, stāstot par pagātni, kas mūsu atmiņā nav tīkams, ko sevī nosodām, par ko priecājamies?
