fbpx

Grūtā cīņa par mencām 4

Māris Plikšs. Ilustrācija — Ernests Kļaviņš
Mārtiņš Galenieks
Print Friendly, PDF & Email

Kamēr Pasaules Dabas fonds rīko kampaņu, aicinot neēst zušus un Baltijas mencas, mencu pētnieks Māris Plikšs apšauba, vai ar to vien būs pietiekami, lai glābtu šo zivju populācijas mūsu jūras ekosistēmā

Kad aicinu Māri Plikšu pusdienās, viņš, aizbildinoties ar laika trūkumu, piedāvā interviju savā darba kabinetā institūtā BIOR Daugavgrīvas ielā. Viņš tur ir jūras zivju nodaļas vecākais pētnieks. Vārds «institūts» man asociējas ar lielu ēku, un tajā noteikti vajadzētu būt kādai darbinieku ēdinātavai, taču šoreiz es kļūdos. Ēka ir neliela, bet tās apkārtni es nepārzinu. Kur mēs varētu aiziet vismaz uz kādu našķi? «Te vispār nekā tuvumā nav,» atbild pētnieks. Šurp nākot, pamanīju nelielu veģetāriešu kafejnīcu Gardā pupa. Tas nozīmē, ka zivju tur nebūs. Taču ēdiens pirms nonākšanas uz šķīvja vismaz būs bijis tikpat mēms kā mencas vai zuši, par kuru bēdīgo likteni vēlos zinātnieku izvaicāt. Varbūt tā pat ir labāk. Burkānu «populācijai» briesmas nedraud, un nebūs jālauza galva par to, vai neapēdam pēdējo. Dodamies uz turieni, bet, drošs paliek nedrošs, samierināmies ar kafiju un kūku.

Lai lasītu šo rakstu tālāk, Tev jābūt drukātā vai digitālā žurnāla abonentam. Esošos abonentus laipni lūdzam ienākt:

Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu