Kādēļ latvietis sasniegtā vietā fokusējas uz neiegūto?

Latvijā dzīves līmenis pēdējos gados pastāvīgi pieaug. Lūk, pāris pierādījumu: pie mums sarūk bezdarbs, palielinās cilvēku vidējie ienākumi, samazinās vides piesārņojums, pieaug to cilvēku skaits, kuri ieguvuši augstāko izglītību, mums ir viens no garākajiem apmaksātajiem dekrēta atvaļinājumiem pasaulē un, jā, – radām arvien vairāk atkritumu, kas diemžēl ir viens no neizbēgamajiem labklājības blakusefektiem visā pasaulē (starp līderiem šajā rādītājā ir ASV, Austrālija, Dānija, Šveice, Vācija).

Tātad “dzīve iet uz augšu!”, kā teiktu apmierināts letiņš sarunā ar draugu. Tomēr cilvēku noskaņojuma līkne spītīgi stāv uz vietas − rocības pieaugums nebūt nenozīmē, ka arī kopumā kļūstam apmierinātāki ar dzīvi. Sūdzēšanās un neapmierinātības fenomens ir apskaužami spēcīgi iedzinis saknes Latvijas iedzīvotāju apziņā. Bet nepārprotiet – te nav runa par to, ka mūsu valstī viss ir lieliski. Nebūt ne. Lai to saprastu, pietiek palasīt kaut vai šīsvasaras skaļāko ziņu virsrakstus. Tomēr tendence fokusēties uz nesasniegto, neiegūto, neizdarīto sabiedrībā ir nomācoši liela.

Tikko “Ferratum Bank” indeksa pētījumā apkopojām un salīdzinājām vairākus sociālekonomiskos datus, kas atspoguļo Latvijas iedzīvotāju noskaņojumu: emocionālās un fiziskās veselības rādītājus, dažādus ekonomiskos un arī personiskos faktorus.

Būtiskākais secinājums – visstraujāk pieaug gan valsts, gan individuālie ekonomiskie rādītāji, taču apmierinātība ar dzīves līmeni iedzīvotāju vidū ir, labākajā gadījumā, nemainīga.

Cilvēki aizņemtības vai kādu citu personisku iemeslu dēļ nepamana apkārt notiekošās pozitīvās pārmaiņas, pieturoties pie stindzinošajām mantotajām stigmām − nesapriecāties par agru vai par daudz. Drāmas terapeite Kristīne Rudzinska šo paradoksu skaidro ar emocionālo un fizisko pārslodzi, nepārliecinātību par drošību, rītdienu un pieņemto lēmumu pareizību ilgtermiņā. Daļa sabiedrības vainu saredz politiskajā un valsts pārvaldes neapmierinošajā sniegumā, koruptīva rakstura skandālos.

Nebūšu populārs, tomēr, mēģinot iespējami objektīvi paraudzīties uz to, kur esam patlaban un kur bijām pirms gadiem divdesmit, jāsecina, ka ir sperti lieli soļi uz priekšu – arvien biežāk varam atļauties lietas, ko agrāk uzskatījām par ekstrām (ekskluzīvus ceļojumus, labākas automašīnas utt.). Noteikti vēlos uzsvērt, ka tas pilnīgi noteikti ir sabiedrības, nevis elites nopelns. Tikai žēl, ka medaļas tiek otrajiem.

Saskaņā ar “Our World in Data” aptaujām kopumā Latvijas iedzīvotāju apmierinātība ir vienā līmenī ar tādām valstīm kā Baltkrievija, Krievija, Nigērija, Lībija, Mongolija un citām. Esam neapmierinātāki par lietuviešiem un igauņiem. Minēšu, ka aptaujā, kur būtu jāpasaka, kuras valsts (no minētajām) dzīves līmenim esam tuvāk, tie noteikti būtu mūsu kaimiņi, nevis Mongolija vai Baltkrievija. Kādēļ atpaliekam dzīves apmierinātības jautājumos no valstīm, kur sociālekonomiskie rādītāji ir līdzīgi?

Pat abstrahējoties no ekonomiskajiem rādītājiem, šķiet, ka šis vērtējums ir nevis objektīvu apstākļu diktēts, bet gan tīri emocionāla pozīcija, mentalitāte. Iespējams, ka tas ir stāsts par dzīves un straujā progresa augstajām ekspektācijām, kas nav piepildījušās. Un šķiet, ka te mēs bieži grēkojam, pie neizdošanās primāri rādot ar pirkstu uz citiem.

Par iemesliem, kādēļ šāda situācija izveidojusies un statistiski esam tik pesimistiski, lai spriež psihologi, antropologi un sociologi. Sabiedriski populārā atbilde, ka pie visa vainīgi politiķi, vismaz manā izpratnē, nav pietiekama. Tāpat visur vietā un nevietā piesauktā paaudžu maiņa nav arguments, jo dārgas automašīnas, dzīvojot mazā dzīvoklī mikrorajonā, pērk visas paaudzes.

Manuprāt, skaidrojums tomēr slēpjas vispāratzītajā “čakarēšanas” kultūrā no visām pusēm. Mūs “čakarē” elite, bet mēs “čakarējam” cits citu – būvnieki un automehāniķi “čakarē” savus klientus, klienti “čakarē” apdrošinātājus un otrādi, garantijas servisa sniedzēji arī visus “čakarē”. Un tādā “čakarēšanas aplī” mēs dzīvojam.

Ja kādam šo apli izdosies pārraut – politiķim vai nepolitiķim –, domāju, ka dzīvosim daudz labākā un apmierinātākā sabiedrībā. Un tas ir jādara nevis valsts, bet gan sevis labā. Tas arī, domājams, ļaus beidzot pārāk nefokusēties uz to, ko nevaram dabūt, un beidzot priecāties par to, kas ir. Aicinu šo nejaukt ar “priecāšanos par mazumiņu”, bet gan uz domāšanas un rīcības paradigmas maiņu, kas fokusēta rezultātu. Esmu pārliecināts, ka tas atstās pozitīvu ietekmi uz visiem sabiedriski politiskajiem procesiem.

 

Autors ir “Ferratum Bank” vadītājs Latvijā