Ilggadējs atbildīguma deficīts LU Studentu padomē

Latvijas Universitātes emblēma. Foto: Evija Trifanova, LETA
Olafs Grigus
Print Friendly, PDF & Email

Par LU SP priekšsēdētājas publiskajiem izteikumiem un LU studentu pārstāvniecības problēmām

 

Kā Latvijas Universitātes studentam, kurš ilgstoši darbojies studējošo pārstāvniecības institūcijās, zināmu pārsteigumu izraisīja 8. augustā lasītā intervija ar LU Studentu padomes (LU SP) priekšsēdētāju Neatkarīgās Rīta Avīzes (NRA) rakstā.

Pārsteigumu izraisīja ne vien priekšsēdētājas izteikumi, bet arī veids, kā laikraksts bija izteikumus prezentējis. Lai gan par sistēmiskajām problēmām LU studējošo pārstāvniecības kvalitātē esmu informēts jau sen, apbēdinoši bija redzēt, ka situācija kopš beidzu studēt maģistrantūras programmā nav uzlabojusies, bet, iespējams, tieši pretēji. Sevišķi apbēdinoši tas ir, jo atsevišķas pozitīvas tendences pēdējos gados ir bijušas saskatāmas. Studējošo pārstāvji arvien lielāku nozīmi sākuši piešķirt savai lomai studiju kvalitātes uzlabošanā un universitātes mācībspēku un administrācijas atbildīguma nodrošināšanā.

Nozīmes piešķiršana gan diemžēl automātiski nenozīmē kapacitātes palielināšanos. Pēc pieredzes studējošo institūcijās savā fakultātē varu teikt, ka tajās ir ļoti daudz pašaizliedzīgu un talantīgu cilvēku. Divi papildinoši apgalvojumi, kas būtu jāņem vērā, gan ir, ka šīs īpašības neizslēdz, bet arī automātiski neietver to, ka šie cilvēki var kvalitatīvi veikt studējošo pārstāvniecības funkciju.

Pārstāvju vidū plaši izplatīta ir ideja par to, ka labākie pārstāvji viņi ir tāpēc, ka ir ievēlēti un attiecīgi, ja vien viņi ir ievēlēti, tad viņu lēmumi attiecīgi ir saņēmuši universitātes studentu svētību. Domāju, ka šī ideja ir ļoti tālu no patiesības.

Priekšsēdētāja, aprakstot organizācijas uzbūvi un vēlēšanu norisi, atzīmē, ka studentu skaits ir svarīgs, lemjot, cik liela ietekme tajā būs katrai fakultātei. Tas, kas netiek pieminēts, ir, ka LU studentu padomes biedrus studenti ievēlē nevis tieši, bet gan tos deleģē fakultāšu studējošo pašpārvaldes (FSP). Fakultāšu studējošo pašpārvaldes savukārt parasti dzīvojušas relatīvi autonomu dzīvi no LU SP. Studējošo pārstāvji fakultātēs tiek ievēlēti tieši, tomēr vēlēšanu procesā praktiski nekad neparādās un netiek apspriesti (ja diskusijas par kandidātiem vispār notiek) potenciālo pārstāvju plāni un vīzija attiecībā uz universitātes attīstību un pārstāvju darbību LU SP.

Biežāka parādība ir vēlēšanu kandidātu pārvietošanās pa fakultātes gaiteņiem, dalot izbrīnītajai universitātes saimei kafiju un konfektes. Tiek gatavoti reklāmas rullīši, kuros izskan tādas tēzēs kā: “Mēs esam smaidīgākie kandidāti”. Galvenā reklāmas kampaņu mērķauditorija ir pirmā kursa bakalaura studenti, kas, protams, ir skaitliski lielākā grupa.

Attiecīgi galvenā balsotāju motivācija bieži vien ir vēlme palīdzēt draugiem, nevis atbalstīt tādu vai citādu redzējumu par to, kā universitātei būtu jāattīstās.

Kad iepriekš uz šo problēmu esmu vērsis LU SP vadības uzmanību, parasti esmu sastapies ar nievājošu attieksmi. Varētu jau teikt – nav liela bēda –, šīs diskusijas notiks FSP ietvaros, deleģējot pārstāvjus uz augstāko pārstāvniecības līmeni. Problēma ar šo domu gājienu slēpjas tajā, ka augsta diskusiju kvalitāte nav iespējama arī šajā posmā, jo FSP ir nonākuši cilvēki, kuru galvenā prioritāte ir nevis kvalitatīvas studējošo pārstāvniecības nodrošināšana, bet gan sevis kā organizācijas atražošana. Ar sevi kā organizāciju šeit saprotot dažādus uzdevumus, ko studējošo pārstāvji šobrīd veic, apsaimniekojot sev piešķirto universitātes finansējumu. Nepārprotiet – studenti ar šo ierobežoto finansējumu ir spējīgi izdarīt pārsteidzoši daudz. Problēma ir, ka šo funkciju veikšana nozīmē, ka pārstāvjiem nav laika un enerģijas pievērsties pārstāvniecības pienākumu veikšanai.

Vēl vairāk – studējošo pārstāvji uzskata, ka pārstāvniecības pienākumi ir sekundāri un primāra ir projektu vadība. Izcils piemērs – priekšsēdētāja intervijā sūdzas par to, ka rektora ievēlēšana novērš uzmanību, kas nepieciešama Aristoteļa svētku organizēšanai.

Proti, organizācijai projektu vadība ir svarīgāka par studējošo pārstāvēšanu, lemjot par universitātes nākotni.

Iespējams, kādreiz studējošo pārstāvji lepojās ar izcīnītajām pilnvarām tiešā veidā lemt par daļas universitātes budžeta izlietojumu, bet diemžēl jāsecina, ka tā ir izrādījusies Fausta vienošanās. Studenti ieguva kontroli pār papildus līdzekļiem, bet vienlaikus padarīja savu organizāciju, tēlaini izsakoties, par entuziastisku vergu darba spēku, kā pienākums ir nodrošināt patīkamu studiju vidi. Nav saprotams, kāpēc šī (un citas) funkcija būtu jāveic pārslogotiem studējošo pārstāvjiem, nevis universitātes algotam personālam. Domāju, ka tieši šī nevajadzīgā papildus slodze atbaida daļu studējošo no darbības organizācijās un mazina konkurenci uz vadošajiem amatiem. Diemžēl nedomāju, ka šī nespēja aizstāvēt pašiem savas tiesības, pasaka kaut ko labu par pārstāvju spēju pārstāvēt plašāka studentu kopuma tiesības.

Atgriežoties pie NRA intervijas, jāteic daži vārdi arī par žurnālistu godaprātu. Pirms intervijas ievietotais situācijas apraksts šķiet ļoti politiski pielādēts un tendenciozs. Neesmu drošs, vai intervētā LU SP priekšsēdētāja ir akceptējusi to, ka viņas intervijai tiek pievienots šāds pavadošais teksts, taču rodas iespaids, ka mērķis ir radīt iespaidu, ka viņa ir gatava apstiprināt tā patiesumu. Attiecībā uz raksta virsrakstu – tēze, protams, ir ņemta no intervijas, taču tai ir piešķirts jauns maldinošs konteksts. Nav saprotams, vai priekšsēdētāja, kura neviena neaicināta izvēlējās dalīties ar savu “personisko” viedokli par to, ka ministre nav piemērota amatam, akceptēja to, ka šis apgalvojums tiek iekļauts virsrakstā, ar pavadošu tekstu, ka tas ir LU SP priekšsēdētājas viedoklis. Būtu pārsteidzoši uzzināt, ka šīs dīvainības ir intervētās personas akceptētas. Vienlaikus tas nebūtu daudz pārsteidzošāk kā viņas pārmetumi ministrei (ar ko, cik noprotams, viņa vēl nav runājusi) par dzēlīgu komunikāciju. Interesanti, uz cik konstruktīvu komunikācijas iesākumu LU SP priekšsēdētāja cer, to iesākot ar apgalvojumu par ministres nepiemērotību amatam. SP gandrīz pilnīgi noteikti nav “uzpirkta”, bet tās ilggadējais atbildīguma deficīts gan, šķiet, nekur nav zudis.

 

Autors studē politikas zinātnes doktorantūras programmā Latvijas Universitātes Sociālo zinātņu fakultātē

Pagaidām nav neviena komentāra

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu