ASV dzimusī komponiste Lolita Ritmane, kura patlaban strādā pie latviešu filmas Dvēseļu putenis mūzikas, ir vienīgā latviete, kas saņēmusi prestižo Emmy balvu. Žurnāls Ir ceturtdien publicē plašāku interviju ar viņu, kurā Ritmane atceras gan bērnību, gan arī stāsta, kā gūt panākumus ASV šovbiznesā, jo viņa 10 reizes nominēta Emmy balvai, bet 2001. gadā ieguvusi šo balvu par mūziku seriālam Batman Beyond.
Par darbu pie filmas Dvēseļu putenis mūzikas – filma balstīta Aleksandra Grīna 1934. gadā iznākušajā episkajā darbā un vēsta par Pirmā pasaules kara laiku un brīvības cīņām, Ritmane stāsta, ka ilgi meklējusi īstos toņus, kas patiktu filmas režisoram, “kamēr atradām. Tagad mūziku esam ierakstījuši, un turu īkšķus, lai 90% no tās nonāk filmā”. Filmas pirmizrāde iecerēta novembrī.
Par filmu komponiste teic, ka, rakstot mūziku, viņa nav domājusi par politiķiem, bet “domāju par latviešiem, kuri cenšas labi nodzīvot savu dzīvi. Mūsu filmā ļoti cilvēcīgi parādīti Latvijas brīvības cīņu laika notikumi”.
Par laiku, kad Ritmanes vecāki atstāja Latviju 1944.gadā, viņa stāsta – “sākumā jau vecāki nedomāja, ka brauc no Latvijas prom uz ilgu laiku. Neticēja, ka okupācija ievilksies”.
Ritmanes atmiņā spilgti iespiedies arī Latvijas apmeklējums padomju varas laikā: “Padomju laikos no ASV varēja dabūt telefona sarunas ar Latviju — bija jāpiesaka operatoram, un zinājām, ka vienmēr kāds PSRS pusē noklausās. Pirmoreiz biju Latvijā 1964. gadā, kad man bija divi gadiņi, šo braucienu neatceros. Okupētajā Latvijā biju kādas piecas sešas reizes. Reiz man līdzi bija somiņa — sarkans, piebāzts sunītis Sarkanītis —, tā uz robežas tika atgriezta vaļā, meklējot kontrabandu. Komiski, ka galveno somu, kur tētim bija amerikāņu nauda un zāles radiniekiem, viņi neapskatījās. Latvijā palikām viesnīcā Rīga. Atceros, ka vecāki mācīja, ka viesnīcā neko nedrīkst runāt. Runāt drīkstēja Jūrmalā, kad iebridām jūrā. Mums visu laiku sekoja.”
Vairāk lasiet žurnālā Ir šeit.
Ja vēlaties abonēt žurnālu Ir, spiediet šeit.
Pagaidām nav neviena komentāra