Tautisko šausmu uzvaras gājiens filmā Saulgriežu kults
Žilbinoša saule, laipni ļaudis lina tērpos, ziedu vijas, saulgriežu rituāli, mīlas pieburšana, halucinogēno sēņu sniegts apziņas ceļojums — amerikāņu studentu ceļojums Zviedrijas ziemeļos izvēršas asiņaināko un nežēlīgāko pagānisma ritu kaleidoskopā. Kinokritiķu un šausmu kino fanu tik karsti gaidītā režisora Ari Astera filma ir skats uz atsvešināto Rietumu sabiedrību, pretstatot to spēcīgam kopienas jēdzienam. Filma ir arī vienkāršs atgādinājums — nekas nav pasargāts no iznīcības, pat mīlestība.
Saulgriežu kults nāk kā ilgi gaidītais restarts novājinātajam šausmu kino zīmolam. Tā ir transformācija no maksimāli banalizētas un klišejiskas izklaides jēgpilnā un kinematogrāfiski nevainojamā formā, nezaudējot nenieka no savas sākotnējās — biedējošās — būtības. Jau ar iepriekšējo filmu Reinkarnācija Asters apliecināja, ka prot nevainojami izmantot šausmu kino klasiskos elementus. Saulgriežu kultā režisors iet soli tālāk, filigrāni paplašinot un pārdefinējot žanra robežas, ieviešot tiešas biedēšanas jeb jump scare teritorijā daudz iedarbīgākus paņēmienus. Tie ir balstīti pirmatnējās bailēs un pieņēmumā, ka lielākais ļaunums slēpjas mūsos pašos, nevis kādā ārējā apdraudējumā. Turpinot slīpēt savu rokrakstu, Asters izvēlējies klasisku folk horror žanru kā atspēriena punktu savam fantāzijas (vai drīzāk murgu) lidojumam, kuram skatītājs fascinēts seko divas ar pusi stundas.
Filmas darbība notiek starptautiskam kinoskatītājam mazpazīstamā teritorijā — nelielā pilsētiņā Zviedrijas ziemeļos, kur vasaras saulgriežus pavada nepārtraukta dienas gaisma (tur tikpat kā neiestājas tumsa — obligātais šausmu kino elements). Jauniešu grupa, tipiski amerikāņu studenti, kas brīvdienās dodas līdzi draugam uz nomaļo pilsētiņu, ir noskaņoti iegūt jaunus iespaidus, piedzīvot kaut ko dullu, ar ko palielīties studiju biedriem. Kompānijā ir arī sava melnā avs — Denija (Florensa Pjū), kura nesen kā pārdzīvojusi smagu ģimenes traģēdiju, kas nekādi nenāk par labu bezrūpīgai ceļojuma noskaņai. Tiktāl sižets ir kā norakstīts no desmitiem līdzīgu filmu, ar ko kinoteātri aizpilda savus vasaras repertuārus, cerot pievilināt jauniešu auditoriju. Tomēr tālāk vairs nekas nav vienkārši. Iespējams, kādam, kurš gaida agresīvu, brutālu biedēšanas paņēmienu virkni un pār ekrānu plūstošas asiņu straumes, nāksies vilties.
Saulgriežu kults iegriežas lēnām, gandrīz vai uzspēlēti pārbaudot skatītāju pacietību, lai vēlāk atalgotu to ar uzviju. Ciemats, kurā dzīvi nosaka senas tradīcijas, rūnas un dzīves cikli, varētu atrasties jebkurā Ziemeļeiropas valstī. Iespējams, zviedru skatītāji pat skeptiski novērtēs savas valsts tradicionālās kultūras globalizēto atveidi ar dažādu rituālu brīvu savietojumu un interpretāciju. Tomēr vienotās, harmoniskās kopienas etniskā izcelsme filmā nav noteicošā. Režisors drīzāk individuālismā un savtīgumā balstītajai amerikāņu patērētājsabiedrībai pretī liek cilvēku grupu, ko raksturo kopība, vienota pagātne, matriarhāts un vispārējais labums pār individuālo.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.