Foto — Aivars Čakste, LKA Rīgas Kino muzeja krājums un publicitātes foto
Tautisko šausmu uzvaras gājiens filmā Saulgriežu kults
Žilbinoša saule, laipni ļaudis lina tērpos, ziedu vijas, saulgriežu rituāli, mīlas pieburšana, halucinogēno sēņu sniegts apziņas ceļojums — amerikāņu studentu ceļojums Zviedrijas ziemeļos izvēršas asiņaināko un nežēlīgāko pagānisma ritu kaleidoskopā. Kinokritiķu un šausmu kino fanu tik karsti gaidītā režisora Ari Astera filma ir skats uz atsvešināto Rietumu sabiedrību, pretstatot to spēcīgam kopienas jēdzienam. Filma ir arī vienkāršs atgādinājums — nekas nav pasargāts no iznīcības, pat mīlestība.
Saulgriežu kults nāk kā ilgi gaidītais restarts novājinātajam šausmu kino zīmolam. Tā ir transformācija no maksimāli banalizētas un klišejiskas izklaides jēgpilnā un kinematogrāfiski nevainojamā formā, nezaudējot nenieka no savas sākotnējās — biedējošās — būtības. Jau ar iepriekšējo filmu Reinkarnācija Asters apliecināja, ka prot nevainojami izmantot šausmu kino klasiskos elementus. Saulgriežu kultā režisors iet soli tālāk, filigrāni paplašinot un pārdefinējot žanra robežas, ieviešot tiešas biedēšanas jeb jump scare teritorijā daudz iedarbīgākus paņēmienus. Tie ir balstīti pirmatnējās bailēs un pieņēmumā, ka lielākais ļaunums slēpjas mūsos pašos, nevis kādā ārējā apdraudējumā. Turpinot slīpēt savu rokrakstu, Asters izvēlējies klasisku folk horror žanru kā atspēriena punktu savam fantāzijas (vai drīzāk murgu) lidojumam, kuram skatītājs fascinēts seko divas ar pusi stundas.
