Romāns Vēstule ar pielikumu — kā emocionāli piedzīvot vēsturi
Vēsturniecei Inesei Dreimanei pēc debijas romāna iznākšanas nācās sastapties ar līdzīgu situāciju kā savulaik viduslaiku kultūras speciālistam Umberto Eko pēc viņa pirmā romāna Rozes vārds. Kāpēc romāns? Kāpēc zinātniekam pētniecības praksē uzkrātās zināšanas pēkšņi likt lietā literatūras radīšanā? Umberto Eko sev raksturīgajā stilā atbildēja, ka viņam radusies nepārvarama vēlēšanās noindēt mūku. Inese Dreimane laikrakstam Diena atklāja, ka rakstīt sākusi kādā personīgi satricinošā brīdī, kad tuvs cilvēks bijis slimnīcā, nācies dzīvot iekšējā trauksmē, neziņā, iet uz slimnīcu, runāt ar ārstiem. Šī nesamierināšanās, izmisums oficiālas ie-stādes varas priekšā, kura bezkaislīgi veic savas funkcijas un pašsaprotami neņem vērā viena indivīda ciešanas un apjukumu, uzsprāgst romāna pirmajās lappusēs. Varbūt tā ir tikai mana fantāzija par rakstnieces patiesajiem impulsiem, varbūt romāna pamatā ir citi dzinuļi, taču jautājums likās tālākas domāšanas vērts: vai mēs, mierā un labklājībā mītošo paaudze, vispār esam spējīgi emocionāli saprast pēckara gadu notikumus? Esam informēti par šo laiku, kad, mainoties okupācijas varām, pie tavām durvīm varēja pieklauvēt jebkurā diennakts stundā, kratīt dzīvokli, bez paskaidrojuma izvest tuviniekus nezināmā virzienā. Taču vai šādu absurdu eksistenci, pilnīgu neaizsargātību varas priekšā iespējams arī saprast?
Ineses Dreimanes izstāstītais stāsts ir kā grāmata ar norautiem vākiem. Nelielā izdevumā ir vienas sievietes, romāna galvenās varones, monologs. Viņas vārdu tā arī neuzzinām. Romānā nav arī minēti gadskaitļi, datumi. Ir laiks pirms Staļina nāves un pēc. Ir liecības par vienas vai otras okupācijas varas maiņu. Monologs sākas brīdī, kad sievietes mīļotais tiek aizvests uz čeku, apsūdzēts spiegošanā. Sieviete neatlaidīgi cenšas uzzināt viņa likteni, iet uz šausmu apdvesto Stūra māju, runā ar izmeklētāju, taču saņemtā informācija ir melīga vai netiek sniegta. Pēc vairākiem gadu desmitiem pienāk vēstule no čekas izmeklētāja, kurš nolēmis aizsūtīt viņai mīļotā fotogrāfiju un lietas materiālus. Sievietei ir iespēja uzzināt patiesību, taču, pirms tā top redzama, viņai iekšēji jāizstāsta ilgus gadus slāpētais stāsts, vēlreiz atmiņās jānoiet šis ceļš. Romāna ievadam izvēlēti trīs citāti, no kuriem pirmais ir par mīlestību, otrs ņemts no Knuta Skujenieka lēģera laika dzejas krājuma Sēkla sniegā, trešais citētais ir dziesminieks Mārtiņš Freimanis, kurš runā par izvēli neredzēt, nezināt. Romāna sākums uzgriež ļoti augstu emocionālo temperatūru, sliktā ziņa, ka ar to arī būs jāpietiek, karstāks nekļūs. Lasīt nepārtrauktu monologu viena stāstītāja balsī ir samērā nogurdinoši. Romānam nav izvērstas notikumu struktūras, stāsts vērpjas ap centru, vēstules atvēršanas brīdi. Arī romāna varoņu iekšējā dzīve ir visai lineāra, romāna varone racionāli pieņem lēmumus dzīvi turpināt, veidot citu ģimeni, radīt bērnu, taču nekāda iekšēja pārtapšana viņā nenotiek, vismaz tā netiek aprakstīta. Romāna stāstījums veidots drīzāk kā notikumu liecība, nevis kā emocijām piesātināts dzīvesstāsts. Šādu savdabīgu emocionālu autismu autore gan arī pamato, galvenā varone stāsta, ka notiekošo sākusi fiksēt brīdī, kad mīļoto arestē, taču šādu manuskriptu ilgstoši slēpt nav viegli, tāpēc viņa to ik pa laikam pārraksta, īsina, atstājot tikai sausu notikumu secības konspektu un tīši rediģējot savas emocijas.
Taču Ineses Dreimanes darba trumpji ir gluži citi. Pat pašreizējo vēsturisko romānu buma laikā viņas darba uzjundītā tēma, man šķiet, vēl ir neizrunāta. Izzinot vienas vai otras okupācijas varas upuru likteņus, it kā ārpus kadra paliek viņu tuvinieki. Ir grūti pat iedomāties, cik bezpalīdzīgi jutās tie, kas gadu desmitiem tā arī neuzzināja aizvesto likteni! Kā šajā neziņā veidojas jaunas sievietes dzīve? Cik ilgi gaidīt vai negaidīt mājās mīļoto? Šo tēmu savā atmiņu romānā Ardievu, Atlantīda! skāra arī Valentīna Freimane, izmantojot salīdzinājumu ar nogrimušo kontinentu. Kur tverties izdzīvojušajiem, un vai dzīve vispār ir iespējama, kad bojā gājis viss, kas to līdz šim veidoja?
Otra tēma, ko Inese Dreimane atklāj savā debijas romānā un kas iezīmējās arī Jaunā Rīgas teātra izrādē Vēstures izpētes komisija (Inese Dreimane ir bijusi arī šīs izrādes konsultante): cietušie romānā ir visi — ne tikai meklētais jaunais vīrietis, bet arī tie, kas dzīvoja neziņā, čekas izmeklētāji, nodevēji, klusējošie notikumu liecinieki. Stāsts par čekas darba metodēm ir jaudīgs tieši tāpēc, kas tajā iesaistīti ir tik daudzi, faktiski visa tā laika sabiedrība.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.