Ar skatu no augšas

Gvido Puķe, Flyvision īpašnieks. Foto — Ieva Salmane
Gunita Nagle
Print Friendly, PDF & Email

Kad pirms 11 gadiem Gvido Puķes aizraušanās ar fotografēšanu un vieglo lidaparātu aviāciju izvērtās interesē par dronu būvēšanu, viņš zināja — tas ir sākums jaunam biznesam. Taču Gvido nebija ne jausmas, ka droni viņu ievedīs kinopasaulē

Tie, kuri skatījušies kanāla HBO daudzsēriju filmu Černobiļa, labi atceras drūmo skatu pār cilvēku un Dieva pamesto Pripjatu, kuru apsēduši klaiņojošie suņi. Šie kadri  ar Latvijas uzņēmumā Flyvision būvēto dronu uzņemti Viļņā. «Kad iebraucām filmēšanas laukumā, atklājām, ka lieluma ziņā tas ir līdzvērtīgs Pļavniekiem vai Mežciemam. Redzējām visu iespējamo padomju laika tehniku: autobusus, dažādu marku vieglās automašīnas, milicijas mašīnas, pa ielām staigāja vīri milicijas formastērpos. Tiešām bija sajūta, ka esam aizceļojuši citā laikā,» atceras Gvido. 11 gados, kopš viņš būvē dronus, lai ar tiem fotografētu un filmētu, ir bijuši dažādi pasūtījumi. Arī vilkt elektrolīnijai vajadzīgas troses pāri grūti pieejamiem Norvēģijas kalniem. Bet pirmo reizi viņam bija lūgts ar dronu filmēt suņus. Nav bijis nemaz tik vienkārši — dzīvnieku aizsardzības speciālists uzraudzīja, lai četrkājainos pārlieku nenogurdinātu. Lai cik labu drona pozīciju Gvido un viņa kolēģi būtu atraduši, jebkurā brīdī varēja atskanēt prasība pārtraukt filmēšanu.

Flyvision par savu uzplaukuma gadu uzskata 2018. gadu — pērn bijis tik daudz filmēšanu, cik nekad iepriekš. Ar dronu uzņemtie kadri ir filmās Nameja gredzens, Jaungada taksometrs, Piļsāta pi upis, Oļegs. Jau pirms tam Flyvision gaisa kinematogrāfijas risinājumi bija izmantoti daudzu studiju veidotos projektos: dokumentālās un mākslas filmās, lielbudžeta šovos un arī tā dēvētajās asa sižeta filmās. Darbs ir tik interesants, ka Gvido nenodala aizraušanos no biznesa.

Fotografējot nepieejamo

Pirms Gvido sāka būvēt dronus, viņš bija pazīstams aerofotogrāfs, kurš izdeva vairākus fotoalbumus Latvija no putna lidojuma. Pilota licence deva iespējas fotografēt no debesīm. «Bet bija vietas, kurām grūti piekļūt. Lidmašīnai ir arī augstuma ierobežojums — 300 metru. Zemāk lidot nedrīkst,» skaidro Gvido. Pirms vairāk nekā 10 gadiem nekādi Brīvības pieminekļa sievietes tēla tuvplāni nebija iespējami. 

Meklējot risinājumu, Gvido bija iegādājies ar pulti vadāmo putuplasta lidmašīnas modeli, pie kā piestiprināja fotoaparātu un palaida cerībā, ka tas automātiskās programmas režīmā kaut ko vērtīgu netīšām nobildēs. Tā fotografēja grūti sasniedzamas vietas pirmsdronu laikmetā. «Tas bija vēl pirms multirotoru lidaparātu laikmeta,» precizē Gvido. «Tagad ir kvadrikopteri un heksakopteri, kas fotografē. Šādu lidaparātu attīstība ir notikusi vienlaikus ar mobilo telefonu attīstību — ir radīti tik mazi datori, ka tos var uzlikt uz lidaparāta borta. Mani tas viss tik ļoti aizrāva, ka izārdīju internetu, lai izlasītu visu iespējamo par šo tēmu. Es tomēr uzskatīju, ka maza lidmašīnīte ir nepilnvērtīgs rīks fotografēšanai no augstuma.»

Tāpēc Gvido pirms 10 gadiem sāka būvēt savu pirmo bezpilota lidaparātu fotografēšanai un filmēšanai. Gada laikā viņš uzbūvēja pirmo dronu, ar ko nofilmēja gan Dziesmu un deju svētkus, gan kadrus dokumentālajai filmai par Gauju. «Ļoti skaidri atceros, ka domāju — šis drons man būs visai atlikušajai dzīvei. Protams, nepagāja ne pusgads, kad jau būvēju nākamo, un pēc tam vēl un vēl,» stāsta Gvido, ļaujot nojaust, cik strauji pēdējos 10 gados mainījušās tehnoloģijas. Būvējot dronus, Gvido aizvien labāk izprata paša pieļautās kļūdas. Katram nākamajam aparātam vajadzēja spēt pacelt aizvien smagāku svaru. Sākumā šķita, ka pietiks ar drona spēju pacelt vienu kilogramu, bet jau pēc gada vajadzēja ierīci ar trīs kilogramu celtspēju. Šobrīd jau esot sacensības, būvējot dronus, kas spēj pacelt aizvien vairāk. Arī viņš tajās ir iesaistījies, jo kinoindustrijā izmantotajām kamerām tikai vienas stikla lēcas svars, neskaitot kameras svaru, var sasniegt pat piecus kilogramus.

Droni — aizvien labāki

Pirmajos gados filmēšana un fotografēšana ar dronu bija Gvido Puķes hobijs, visus ienākumus un izdevumus piesaistīja savam toreizējam uzņēmumam, kas nodarbojās ar grāmatu tirdzniecību. Kad saprata, ka Latvijā ir tikai vēl trīs cilvēki, kuri nodarbojas ar kaut ko līdzīgu, un tātad nav lielas konkurences, nolēma koncentrēties uz aerokinematogrāfiju un gūt atpazīstamību industrijā kā Flyvision. Taču drīz vien veikalu plauktos nonāca rūpnīcās ražotie droni. Nu tie kļuva pieejami katram interesentam.

«Tad daudziem šķita, ka ar dronu būvniecību nodarbojās tikai dinozauru laikmetā un, ja var nopirkt gatavu, var taču pats arī filmēt ar to,» Gvido atceras, ka viņa jaunā firma piedzīvoja strauju klientu skaita kritumu. Daudzi nopirkuši dronus pārliecībā, ka īpašas iemaņas tā vadīšanai nav vajadzīgas. Līdz kāds savu dronu noslīcināja, cits sadauzīja, vēl kādam apnika tērēt naudu, nemitīgi to remontējot vai pērkot salauzto vietā jaunus. «Gada laikā klienti pie mums atgriezās.» Gvido gandarīti secināja, ka ne velti bija ieguldījis darbu Flyvision. 

Uzņēmuma klienti pārsvarā bijuši un joprojām ir filmu un reklāmu veidotāji. «Mākslā neder tas, ko var izdarīt visi. Neviens sevi cienošs mākslinieks negrib atkārtot citu izdarīto,» Gvido paskaidro, kāpēc kinoindustrijā neder pašdarbība ar pirktiem droniem, lai cik labi tie būtu. Turklāt tikai tādiem dronu vecmeistariem kā Gvido iespējami tehnoloģiskie pilnveidojumi. Piemēram, aparātam var piemontēt 1000 vatu jaudīgu LED prožektoru filmēšanas vai fotografēšanas vietas izgaismošanai. Mākslīgā saule! Ar šādu prožektoru var arī dažās sekundēs radīt tādas ēnu kustības, kuru uzfilmēšanai saules gaismā būtu vajadzīga visa diena. Citviet šādus dronus sāk lietot glābšanas operācijās, neapdzīvotās vietās meklējot pazudušos cilvēkus. 

Gido rēķina — kopš viņš nodarbojas ar aerokinematogrāfiju, nomainījis ap 20 dronu. «Ja saskaitītu naudu, ko esmu iztērējis, tos būvējot, domāju — cits māju būtu nopircis,» viņš saka. Pēdējos trijos gados dronu tehnoloģiskā attīstība piebremzējusies — foto un video jomā tie ir tik ērti, ka vienīgie uzlabojumi saistāmi ar drošību. Pēdējā Gvido uzbūvētā drona svars esot 25 kilogrami, un viņš cer — kādam laikam būs gana. 

Pašlaik Flyvision ir četru izmēru droni, kas spēj izpildīt dažādus darbus, un bezgala daudz detaļu, ko likt lietā, ja ir neparastas vajadzības. Vismazākais drons vajadzīgs tāpēc, ka to var droši lietot bez jebkādām atļaujām. «Ir klienti, kuriem vajag, piemēram, vienu privātmājas bildīti. Varu uzlēkt mocim mugurā ar mazu somiņu uz pleca, aizbraukt un nobildēt,» saka Gvido, kura biroja pagalmā stāv Harley Davidson motocikls. Vispieprasītākais esot vidēja izmēra drons, kura lietošanai vajag atļauju. Tas sver četrus kilogramus, un ātrums var sasniegt pat 95 kilometrus stundā. Trešais, viņa paša būvētais drons, spēj pacelt 15 kilogramus. «Ar to var īstenot gandrīz visas režisoru iegribas: pacelt dažādas kameras lēcas, LED prožektorus, kaut vai izbērt konfektes no gaisa.» Arī ceturtais Flyvision drons ir Gvido paša būvēts, tikai nesen, jūnija vidū, Rīgas Aviācijas forumā veiksmīgi izturējis pirmos testa lidojumus.

Holivuda tepat Latvijā

Pēdējos sešos gados Flyvision darbs saistīts gandrīz tikai ar kinematogrāfiju — filmēts gan Latvijā un kaimiņvalstīs, gan Portugālē, Polijā, Vācijā, arī ASV un Kanādā.

Strādājot dažādās klimatiskajās zonās, atšķirīgos ģeogrāfiskos un laika apstākļos, radies priekšstats, kā tie ietekmē dronu. Darbojoties tikai Latvijā, nekad neuzzināt, ka retinātā gaisā mainās bateriju patēriņš, motori uzkarst ātrāk, un tas ietekmē drona celtspēju. Netālu aiz Aļaskas, filmējot kadrus dokumentālajai filmai A to B Rollerski par biatlonistu Raimondu Dombrovski, atklājās, ka droni nespēj uztvert GPS. Tikai vēlāk viņš uzzināja, ka zemeslodes ziemeļu un dienvidpola tuvumā GPS uztvere pasliktinās. 

Pirmajos Flyvision gados viņam zvanīja tikai Baltijas valstu filmu studiju producenti, taču pēdējos — arī no citām valstīm. Filmēšanas laukumos tehniskajiem darbiniekiem parasti esot daudz laika, lai parunātos. Tā par Flyvision uzzinājis aizvien plašāks profesionāļu loks. Pirms trim gadiem Gvido ar droniem bija filmas Taisnības rītausma (Justice league, par amerikāņu komiksu supervaroņiem Betmenu un Supermenu) filmēšanas laukumā… tepat Latvijā. «Neviens no mums nezināja, kādas filmas veidošanā piedalāmies. Viss notika lielā slepenībā. Strādājām pamestajā militārajā Skrundas pilsētiņā,» atceras Gvido, kuram kopā ar kolēģiem bija uzdevums ar dronu fotouzņēmumu palīdzību izveidot datorā trīsdimensiju modeli visai Skrundas pilsētiņai. Viena no pēdējām ainām ir pilsētas uzspridzināšana, kuras atainošanai izmantots Flyvision pilsētas trīsdimensiju modelis. Drīz vien kinoteātros būšot skatāma vampīrfilma Heirs of the Night, daļa no kuras filmēta Liepājas Karostā, un arī tās veidošanā piedalījās Flyvision.

Pēc Gvido vārdiem, Latvija ir iecienīts mērķis dažādām filmu studijām un TV kanāliem. Šopavasar te filmēts populārais WarnerBross realitātes šovs Vecmeita. «Šovam ir ap 20 gadus ilga vēsture, Amerikā pietrūkst jaunu vietu randiņiem, tāpēc tos organizē dažādās pasaules malās. Mēs filmējām, kā šova dalībnieki lēca no Siguldas gaisa tramvaja,» stāsta Gvido.

Lai gan parasti viņš cenšoties noskatīties filmas, kuru tapšanā iesaistīts Flyvision, filmu Černobiļa vēl neesot redzējis. Gada siltākajos mēnešos uzņēmumam ir visvairāk darba. Taču Gvido pastāsta, ka bijis pārsteigts, cik ātri uzfilmēts šis miniseriāls — pieticis ar pagājušās vasaras trim mēnešiem. «Pirmo reizi redzēju, ka dažādu ainu filmēšana dažādos laukumos notika vienlaikus. Tas bija kā fabrikā. Parasti filmē vienu ainu pēc otras, tas tomēr ir māksliniecisks process, bet Černobiļas veidotāji bija aprēķinājuši, kā organizēt darbu, lai visu paspētu maksimāli īsā laikā. Viņi konkrēti zināja, ko vajag kurā brīdī un kā tam jānotiek. Tā ir ražošana,» secinājis Gvido.

Viņš ir acīmredzami gandarīts, ka darbs ir saistīts ar kaut ko tik aizraujošu kā filmu veidošana. Kā pats saka, iegājis kinoindustrijas pasaulē pa aizmugurējām durvīm. «Neesmu nevienu saticis, kuram būtu izstāstījis, ar ko es nodarbojos, un viņš man pateiktu: o, nē, tev ir tik garlaicīgs darbs,» smejas Gvido. «Bet uz lauriem gulēt nevaram, jo citi dronu meistari paies mums garām ļoti ātri.» 

Tieši tāpēc Flyvision esot arī robotizēta sliežu sistēma, kas nodrošina, ka kameras slīd pa horizontāli vai vertikāli. Piemēram, filmas Tēvs Nakts epizode, kurā redzams zēns skrejam augšup pa kāpnēm, filmēta, izmantojot šādu vertikālu sistēmu. 

Gvido uzsver — drons ir tikai platforma. Kā to izmantot, atkarīgs no cilvēku fantāzijas. «Esam redzējuši dronus, kas mazgā daudzstāvu māju sienas, dronus, kas ar infrasarkanajām kamerām tumsā meklē pazudušos cilvēkus, ir droni, kas skenē mīnu laukus,» stāsta Gvido. Teorētiski ar šīm ierīcēm iespējams pārvietot arī cilvēkus. Tehniski neesot sarežģīti uzbūvēt šādu dronu, bet nav vēl izdomātas baterijas, kas ilgāk par 20—30 minūtēm spētu izturēt tādu slodzi. «Jautājums — cik gatavi tam aviācijas likumi, un vai cilvēki uzticēsies bezpilota lidaparātiem?» saka Gvido. Viņaprāt, droni kļuvuši par tik ikdienišķiem, ka vajadzīgi likumi to izmantošanai un arī mācības, lai saņemtu licenci dronu izmantošanai. Gvido jau vada mācības dronu pilotiem. Tagad svarīgi, lai būtu droši!

Dzinējspēks, kas liek darboties biznesā
«Azarts būt pirmajam. Pārspēt konkurentu.»

Lielākā kļūda, kas devusi mācību
«Azarts, kas aizrāvis tik tālu, ka vairs nav spēju ar vēsu prātu analizēt tirgu.»

Vērtīgākais padoms jaunam uzņēmējam
«Ja kaut kas neizdodas, nemet plinti krūmos!»

Filmēšana NATO mācību laikā.
Foto no uzņēmuma arhīva

Pagaidām nav neviena komentāra

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu