Tas brīdis beidzot bija pienācis – pulksten 11.45 ministrijas cilvēki bija nedaudz piesarkuši, skatiens pusnolaists, lūpas sakniebtas, dažiem vaigu kauli manāmi kustējās līdzi viņu domām. Tūlīt sēde arī tika izziņota par slēgtu un pie kopgalda sēdošie izklīda: vieni pa saviem ierēdņu kabinetiem, citi – pa deputātu sēdvietām.
Pirms tam 4. jūnijā precīzi pulksten 10 sāktajā Saeimas Izglītības, kultūras un zinātnes komisijas sēdē bija notikušas divas IZM sagatavotās prezentācijas – „Skolotāju sākotnējās izglītības restarts” un „Par izglītības iestāžu nodrošinājumu ar pedagoģisko personālu” (abas apskatāmas Saeimas mājaslapā). Abas sekoja viena pēc otras, tāpēc droši vien klātesošajiem palika slaidos nepamanītas dažas reformai nepiedienīgas teksta vienības kā „jaunās pieejas karognesējs”, „pārmaiņu aģentu kohortas”, „kā kļūt par superskolotāju”. Nebiju cerējis ieraudzīt un izlasīt kaut ko tādu no tiem cilvēkiem, kas paši ir tik tuvu reformas kodolam.
Nākamā prezentācija bija skaitļiem pārbagāta, dažādos griezumos un šķēlumos, dziļumos un plašumos. Taču izrādījās, ka ar šo IZM matemātiku klātesošajiem nepietika, jo tieši tad sākās sēdes galvenā daļa – pārjautāšana, IZM datu apšaubīšana, pretargumenti. Pirms tam gan ministrijas ļaudīm izdevās izmest glābšanas riņķi – gada beigās IZM rīcībā būšot kāds īpašs Rīks (lielo sākumburtu „R” izvēlējos es, jo citādi nav iespējams izpaust ar šo vārdu saistītās cerības), kas varēšot vēl vairāk, vēl plašāk, vēl dziļāk… Turpmākajā sēdes gaitā Rīks tika pieminēts daudzreiz – atbalstoši, respektabli un ar pietāti pret mūsdienu IT rīku iespējām.
Diskusijas vadmotīvs – kāpēc trūkst skolotāju un vai patiešām trūkst tik, cik bija nosaukts. IZM atvairījās ar tabulu datiem par trūkstošo skolotāju skaitu visādos griezumos.
Kā pretarguments šaubām par datu pareizību divas reizes izskanēja – par sniegto informāciju pilnībā ir atbildīga skolas administrācija.
Starp citu, sēdes gaitā noskaidrojās, ka IZM soda skolas administrāciju par skolotāju vakanču neaizpildīšanu. Dīvains darba pienākumu salikums – virtuāli pētīt, bet reāli sodīt.
Ar apšaubāmās informācijas vainīgo meklēšanu komisijas sēdē tā arī netika galā. Man gan radās jautājums ministrijas cilvēkiem, taču, ne gluži uzaicinātam uz šo sēdi, man ir iespēja uzdot IZM darbiniecēm to tikai tagad.
Vai un kā ministrija uzskaita aizvietotās stundas dažādos mācību priekšmetos? Iespējams, tieši šī ļoti nepatīkamā situācija gan skolai, gan skolēniem, gan, protams, skolotājiem ir būtisks faktors divu iemeslu dēļ.
Pirmkārt, ir saprotams un zināms, ka aizvietotās stundas ļoti bieži nav pilnvērtīgas mācību stundas. Skolas administrācijai ir kaut kā jāatrisina, kā nepieļaut šīs pārsteiguma „ brīvdienas” skolēniem. Nu tad uz šādu klasi tiek sūtīti brīvprātīgie. Ja ir iespēja mācīt savu priekšmetu – pieņemami, bet ja nē – tad glābējs būs vai nu interaktīvā tāfele, vai cita veida ekrāns filmai, kas novērsīs uzmanību no mācību pienākumiem, kas turklāt nereti tiek atstāsti pašplūsmai. Bet realitāte ir tāda, ka šo aizvietoto stundu skaits ir būtisks. Izsaku to kā varbūtību, jo ir skaidrs, ka šādas uzskaites IZM rīcībā nav un diezin vai Rīks ar šiem sīkumiem krāmēsies. Un pat ja to darīs, šīs stundas tāpat vien nekļūs par īstām mācību stundām.
Par aizvietotajām stundām runāt nav izdevīgi nedz IZM, nedz skolu administrācijai – tās rada reālus mācību programmas neizpildīšanas riskus. Vācijā izglītības ierēdņiem tas izdodas, un viņi par iegūto statistiku ir stipri bažīgi, jo skaitlis procentos ir trauksmes zvans – vairāki desmiti procentu no visām stundām ir aizvietotās mācību stundas. Uztraukuma iemesls tas pats – nespēja nodrošināt šajās stundās pilnvērtīgu mācīšanos. Pat nerēķinoties ar to, ka dzimumu proporcija tur ir pavisam cita.
Pie mums šī problēma varētu būt saistīta arī ar ačgārno dzimumu proporciju skolās: 8% pret 92% (šajā sēdē IZM paustie dati), tiesa gan, pastarpināti: dekrēta un pēc tam pēcdzemdību atvaļinājumi, saslimuša bērna kopšana, pašas veselība… Un galu galā veidojas kaut kas līdzīgs Bermuda trīsstūrim, kurā pazūd skolotāja profesijas prestižs – dzimumu disproporcija, aizvietotās stundas ar būtiskām sekām izglītības ieguvē un skolotāja stress situācijās, kad viņam ir jākļūst par Iespējamo Glābēju, bet viņš objektīvi tāds nespēj būt.
Vārds „Rīks” kaut kā cieti sasaistījās ar vārdu „risks”. Un šajā sakarā arī ir jāuzdod būtisks jautājums – kāpēc IZM tik neatlaidīgi vāc informāciju un veido atskaites ar prognozēm, bet vispār nelieto citu šajā situācijā nepieciešamu vārdu „risks”.
Izglītības reforma kā projekts lielā mērā ir nodots komersantu rokās, un viņi jau labāk nekā jebkurš cits zina, kas ir laba biznesa pārvaldība. Tā ir zināma, starptautiski atzīta biznesa projektu analīzes matrice ar latviskotu nosaukumu SVID analīze (angļu – SWOT analysis): stiprās puses (Strengthes), vājības (Weaknesses), iespējas (Opportunities) un draudi (Threats). Mūsu valsts un tiešā veidā IZM ir iesaistījusies lielā projektā ar milzīgām naudas summām, bet nezin kāpēc IZM vispār savu darbu nespēj sakārtot vai vismaz saskaņot ar šo starptautiski atzīto biznesa vadības modeli? Manuprāt, atbilde varētu būt – iemesls ir pašu ministrijas cilvēku bailes no savām prognozēm un to sekām.
Cits aizmaldu piemērs ir sēdes laikā paustais prieks par nākamajām pilotskolām, kuras sagatavos darbam skolā pedagoģiskos entuziastus.
Jā, būs simts skolu, būs mentori un cita veida atbalsts. Bet būs arī risks, ka šie izauklētie talanti nevēlēsies pamest „dzimtās mājas” un doties uz kādu ne īpaši piemērotu skolu kādā Rīgas mikrorajonā vai citviet. Latvijas Universitātes vadītāja līksmoja par pieteikumu simtiem, kas nākot no interesentiem, kuri vēlas kļūt par skolotājiem GADA LAIKĀ. Bet vilšanās risks, kad būs jāķeras pie reāla darba? Kāpēc par to tiek klusēts?
Par atsevišķu sēdes motīvu var uzskatīt pirmo pa jaunam gatavoto skolotāju simtu. Droši vien neapzināti, bet IZM tekstos tiek šķiroti skolotāji pēc visai ētiski šaubīgiem kritērijiem.
Vārds „ataudze” ir tikpat abpusgriezīgs kā pati reforma. No vienas puses, cerīgie jaunie dzinumi, no otras puses – atmetamais vai bezizejas situācijā līdzi velkamais. Varbūt ir vērts runāt arī par ātraudzi, par tās plusiem un mīnusiem.
Informācija par šo sēdi un IZM prezentācijām tajā būs atrodama Saeimas mājaslapā, taču man šie dati nešķiet galvenais. Es arī necerēju uzzināt kaut ko īpaši svarīgu no ministrijas puses, es gribēju satikt IZM kā izglītības vadīšanas fenomenu, vērot to un skaidrot sev pašam savu attieksmi pret to. Šim nolūkam izrādījās noderīgi daži „sīkumi”. Piemēram, komentējot tabulu par skolotāju vecuma grupām – saistībā ar to pašu pamatjautājumu par skolotāju restartu – pēkšņi vaļsirdīgi tika pateikts – tiem, kam šodien ir ap 55 (vidējais skaits starp 3541 pedagogu vecumā no 50 – 54 gadiem un 3161 pedagogu vecumā no 55 – 59 gadiem), vēl būs jāstrādā 10 gadi. Nu nekā sevišķa – izņemot intonāciju kā mājienu uz profesionālo nolemtību! Cits sīkums – IZM valsts sekretāres pār plecu pamestais aizrādījums novadu vadītājiem, kas šaubījās par iespēju iekļaut vispārējās izglītības skolās bērnus ar īpašām vajadzībām jau tagad pēc atvēlētajiem diviem gadiem, kuru laikā taču bija jāpārkārtojas.
Saruna ar skolotājiem no birokrātiska spēka pozīcijām ir nolemta neveiksmei viena iemesla dēļ, kuru neviens nav spējis grozīt vai piekārtot savām vajadzībām – mērķis neattaisno līdzekļus.
4. jūnijs bija mana skolotāja atvaļinājuma otrā diena, tāpēc varēju aiziet uz Saeimas Izglītības, zinātnes un kultūras komisijas sēdi, kurā tika spriests par skolotāju sākotnējās izglītības restartu, un tagad varu pastāstīt par dažiem, manuprāt, būtiskiem iespaidiem.
P.S. Otrais virsraksts „Iedomas tālie aizmaldi” ir paņemts no Andreja Upīta tetraloģijas „Robežnieki” ieskaņas daļas „Vecās ēnas”.
Autors ir latviešu valodas un literatūras skolotājs
Pagaidām nav neviena komentāra