Vai dēļi ir?

No labās: Intars Berkulis, SIA Abio lielākais īpašnieks Ainārs Rencis, ražotnes vadītājs. Foto — Ieva Salmane
Ieva Alberte
Print Friendly, PDF & Email

Abio ražo 200 veidu koka apdares materiālu, un uz viņu dēļiem dejo estrādēs Vidzemē un Latgalē. Alūksnes uzņēmums vairāk orientējas uz lokālo tirgu, regulāri eksportējot pagaidām uz Igaunijas K-Rauta veikaliem un nelielus apjomus uz Nīderlandi un Franciju

Kā paliela baltās šokolādes tāfele izskatās mazākais iepakojums ar apdares dēļiem. Smuki iepakoti vakuumā ar askētisku Abio logo tie stāv uz ražošanas vadītāja Aināra Renča galda. Viņš stāsta, ka šis ir produkts, kuru nākotnē vēlētos redzēt visos lielāko būvniecības preču tirdzniecības tīklu plauktos Latvijā, piemēram, Depo vai K Senukai. Patlaban Abio apdares materiāli nopērkami Ziemeļvidzemē un Latgalē, daudzviet Rīgā, kā arī Igaunijas K-Rauta veikalos.

Ko nozīmē Abio? «Tulkojumā no latīņu valodas — dižegle,» paskaidro Ainārs, kurš jau 2004. gadā uzņēmumam deva tādu vārdu, jo plānotais darbības virziens bija saistīts ar kokapstrādi. Ainārs aizgāja uz bibliotēku, izrakstīja koku latīniskos nosaukumus, un dižegle šķita piemērotākais. 

Tolaik Abio ražoja augstvērtīgas mēbeļu sagataves, taču 10 gadu laikā izaugsme nebija tāda, kā gribētos: nebija apgrozāmo līdzekļu, bankas naudu nedeva. Vajadzēja vadītāju ar redzējumu. 

Intars Berkulis par īpašnieku kļuva 2014. gadā, pārņemot kokapstrādes cehu, kas iekārtots padomju laika mehāniskajās darbnīcās, ražotne nebija mūsdienīga. Berkulis ir Alūksnē zināms uzņēmējs un savulaik strādājis par Latvijas izlases biatlona treneri, ir arī ilggadējs Andreja Rastorgujeva individuālais treneris. 

Atceroties, kāpēc piekrita pārņemt ražotni Annā netālu no Alūksnes, viņš rāmi saka: «Man koks paticis vienmēr, it īpaši, ja tam ir pievienotā vērtība.» Pirms pieciem gadiem sākot saimniekot, iekārtas bija novecojušas un neefektīvas. Iepriekšējais uzņēmums bija reģistrēts Rīgā un nevarēja pretendēt uz to Eiropas Savienības struktūrfondu atbalstu, kas iespējams īpaši atbalstāmiem lauku reģioniem. Jaunie īpašnieki iesniedza projektu pieteikumus, un rezultāts — pērn nomainītas pilnīgi visas iekārtas. Pēc ieguldījumu veikšanas Abio laikraksta Dienas Bizness Gazeļu topā, kur apskatīti visstraujāk augošie uzņēmumi, pēc apgrozījuma pieauguma 2012.—2014. gadā izvirzījās 89. vietā Latvijā.

Ievedot ražotnē, Ainārs norāda uz lieljaudas ēveli no Taivānas. Arī šķēlējs ir moderns, un četru cilvēku vietā ar to darbojas divi. Intars uzskata, ka ir vēl iespējas optimizēt ražošanu, ieviešot vairāk automātikas.

Ainārs ieved otrā pārstrādes cehā. «Mums vieniem no pirmajiem Latvijā ir dēlīšu krāsošanas iekārta,» viņš stāsta. Šeit saražotos dēlīšus var nokrāsot vajadzīgajā tonī. Pirms 10 gadiem tas šķitis kas neiespējams. Šī ir pirms diviem gadiem kādā izstādē Hannoverē redzētā iekārta. Trešā ēka ir noliktava, kur komplektē pasūtījumus veikaliem un klientiem. Agrāk plēvi tina ar roku, tagad to izdara iekārta, panākot augstāku darba ražīgumu. 

Vaicāts, kurš ir visvairāk pirktais produkts, Ainārs stāsta, ka to nosaka sezona: ziemā vairāk ir iekšdarbu, tāpēc pērk apdares materiālus un kurināmo, jo uzņēmums ražo arī kokskaidu kurināmās briketes. Savukārt vasaras sezonā liels pieprasījums ir pēc terases dēļiem un āra apdares dēļiem. 

«Liels klients ir tas, kurš ņem fūri, taču arī mazs klients ir klients, kuram nodrošinām individuālu pieeju,» Ainārs stāsta, ka lielākoties klienti ir privātpersonas, būvniecības uzņēmumi un veikali — lielie valsts pasūtījumi nav Abio profils. Ik dienu no noliktavas Annā izbrauc kāda uzņēmuma fūre ar apdares materiāliem uz veikaliem: divas dienas nedēļā uz Latgali, divas — uz Rīgu un noliktavu Ozolniekos, vienu dienu uz Igauniju. 

Abio nodrošina arī piegādi privātiem klientiem. «Autotransports mums dalās tā: drusku, normāli, daudz,» Ainārs raksturo dažādu lielumu busiņus un fūri. Klienti brauc arī ar savu transportu — gan ar lielu gaziku, gan vieglo auto ar piekabi. Kustība esot laba, privātpersonas pēdējā laikā daudz būvējot un remontējot. Būvnieki stāstot, ka darba ļoti daudz, tieši tāpēc Intars nolēmis nedaudz atlikt ražotnes fasādes sakārtošanu. Pagaidīs, kad nokritīsies cenas. Taču ir neatliekami darbi, piemēram, noasfaltēt pagalmu, kas saceļas putekļos no katra iebraucēja. Vēl viens nepadarītais darbs — nav sava dziļurbuma, tas vajadzīgs.

Darbiniekiem ir jāmaksā

Intaram svarīgi, ka uzņēmums ir sakārtots un attīstās. «Vienkārši paņemt naudu ir garlaicīgi,» saka saimnieks. Pirms vairākiem gadiem, kad vēl nebija Abio, teritorijā nodega viena ēka, tāpēc par drošību padomāts: lielas piktogrammas norāda, kur drīkst smēķēt, un ir savs dīķis ūdens ņemšanai. Uz sienas ir noteikumi par uzvedību teritorijā. «Alkohols nav problēma. Viens simbolisks karstvīns Ziemassvētkos un viss — citādi esmu pret ballēšanos teritorijā,» saka Intars. 

Ainārs papildina, ka iereibuši kolēģi uz darbu nenāk, jo zina, ka ar vienu reizi pietiks, lai viņi te nestrādātu un neapdraudētu sevi. «Darbinieki mums ir labi un mainās maz,» saka Intars. Kādreiz darbiniekiem organizēts buss uz darbu un atpakaļ, bet tagad cilvēki kooperējas un brauc paši. Uzņēmums jau 2016. gadā deva darbu 37 darbiniekiem Alūksnes novadā, kas bija par 13 darbavietām vairāk nekā 2014. gadā, un šāds līmenis ir noturēts līdz pat šodienai. 

Par ko Intaram un Aināram nesakrīt viedokļi? Abi saskatās. Nevar izlemt, kurš ir tas, kam ir liels domas lidojums un kurš vairāk pietur pie zemes. Abio ir otrs līdzīpašnieks Armands Ozoliņš, kam pieder trešdaļa uzņēmuma, taču vairāk laika uzņēmumam velta Intars. «Esmu jau ilgi uzņēmējdarbībā un zinu, ka neder pavirša pieeja un ir nepieciešama stingra pārraudzība, tādēļ bez asumiem reizēm neiztikt. Taču vadībai ir jābūt arī elastīgai, jāieklausās kolēģu viedokļos un jāpieņem uzņēmumam visnoderīgākie lēmumi,» saka Intars, vērtējot sevi. 

Ainārs paturpina, ka nupat esot aktuāla diskusija abiem — ko darīt, lai darbs ražotnē sāktos tieši 8, nevis 8.05. Intars saka — tas esot cilvēka dabā, jo skolas laikā arī visi bijuši 15 minūtes pirms ēdnīcas atvēršanas un gaidījuši. «Bet vakarā piecos izslēgs ēveli un ne minūti vēlāk!» smejas Ainārs. 

Kad Intars ienāca uzņēmumā, viņam bija uzstādījums — lai kā ietu, alga jāsaņem laikā, jāmaksā atvaļinājuma nauda, kas nav ierasta prakse provincē. Nevis pateikt: ai, mums klients nav samaksājis, būs alga jāgaida. «Darba ņēmējam taču vienalga, viņam gribas ēst un saņemt par padarīto.» Ja noteiktā dienā no rīta deviņos nav ieskaitīta alga, «jūtams šumiņš». 

Berkulis nedomā, ka algas ir ļoti lielas, «taču ne jau speciāli turam mazas». Rīgā vai Cēsīs par tādu algu neviens nestrādātu, taču apkārtējie gateri Vidzemē arī nemaksājot vairāk par Abio. «Mēs nevaram pastāvēt tikai tāpēc, ka cilvēkiem vajag darbu. Ja nevarēsim attīstīties un pelnīt, tad tas nav bizness.»

Apgādā igauņus

Abi vadītāji ar gaišu skatienu lūkojas nākotnē. Ainārs redz, ka daudz kas attīstās un vide tiek sakārtota. «Ir laukos darītāji, ir! Tie, kas grib, atradīs iespējas!» saka Ainārs. Arī Intars nečīkst un nežēlojas, ka jāmaksā nodokļi, jo no tiem taču nevar izvairīties, ja ir uzņēmums. «Vienkārši jādomā, kā pelnīt vairāk,» saka Intars. Varbūt eksportēt vairāk? Pirms pāris gadiem bija taču norvēģu un vācu tirgū, patlaban nelieli apjomi uz Nīderlandi, Lietuvu un Franciju. Jā, esot bijis aģents Eiropā, taču eksports paņēmis daudz laika un ieguldījumu. 

«Mēs eksportējam tik maz, ka negribētos to saukt par eksportu,» saka Ainārs un atceras kādu darījumu ar norvēģiem. Par transportu bija gatavi maksāt 1500 eiro, bet par koku kaulējušies. Kopējais eksports uzņēmumā šobrīd esot ap 5%. Pirms pāris gadiem sāktas sarunas, un kaimiņi raudzījušies rezervēti uz alūksniešu radītajiem produktiem, bet tagad tie ir vairākos K-Rauta veikalos: pāris produktus Abio ražo tieši tiem. «Igauņiem nepatīk līmētais koks, savukārt mums daudz ir no tā ražošanā. Viņu dēļ visas iekārtas nemainīsim,» saka Ainārs. Koks ir lielākoties Latvijas, iepērk vairumā no Stora Enso, Rettenmeier Baltic Timber, Pata.

Lokālajam tirgum ir viens mīnuss — Alūksnē visi cits citu pazīst, tāpēc «labdien!» vietā Ainārs saņem: «Tev dēļi ir? Iedosi lētāk?» To pašu vaicā arī Intaram. Taču atlaide ir viena, un tāda pati kā darbiniekiem. No Abio dēļiem tapušas vairākas estrādes Vidzemē un Latgalē, tuvākās ir Viļakas un Balvu estrādes — tie ir redzamākie objekti, kur vienkopus izmantots visvairāk Annā saražotā.

Vaicāts, kāpēc izdevies piecos gados iegūt klientu uzticību, Intars padomā un saka: «Cenšamies ražot efektīvi, kvalitatīvi un piegādāt laikā. Runājot par nākotni, esam nosprauduši mērķi nākamajos piecos gados izaugt piecas reizes. Man ir interesanti redzēt, kā uzņēmums attīstās. Kāds tas būs pēc pieciem gadiem, cik konkurētspējīgs un ar kādiem produktiem.»

Dzinējspēks, kas liek darboties biznesā
«Tāds pats kā sportā: ja vēlies būt labākais, ej uz pilnu banku. Es vēlos būt līderis reģionā ar savu uzņēmumu, ir interesanti redzēt, kā tas attīstās. Nauda noteikti nav mans dzinējspēks.»

Lielākā kļūda, kas devusi mācību
«Ja esam kļūdījušies, tad tāpēc, ka kaut ko esam darījuši steigā. Tā arī būtu tā kļūda — pieņemt lēmumu steigā.»

Vērtīgākais padoms jaunam uzņēmējam
«Labi pārdomāt un noformulēt, vai un kāpēc produkts būs vajadzīgs, ar ko tas būs īpašs. Kāda tam būs konkurence. Nepaļauties uz nejaušību — gan jau viss sanāks, laiks rādīs. Ir jābūt skaidrai vīzijai.»

Abio ražo deviņu veidu grīdlīstes, 14 veidu kleidas.
Foto — Ieva Salmane

Pagaidām nav neviena komentāra

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu