Roberts Mūks Lielvārdē, pirmajos Latviešu valodas svētkos 1989. gada 22. septembrī. Foto — Juris Krieviņš
Cilvēkam vajadzīga sasaiste ar ko lielāku, varenāku un aptverošāku nekā viņš pats — tā uzskatīja Roberts Mūks
Mani priekšstati par Robertu Mūku (īstajā vārdā Roberts Avens, 1923. gada 14. janvāris Galēnos—2006. gada 4. janvāris Rīgā) nepretendē uz viņa filozofisko uzskatu izvērtēšanu, atstājot to profesionāļu ziņā. Tomēr vienu gan atļaujos apgalvot — Mūku uzskatu par izcilāko latviešu dzejnieku starp filozofiem un izcilāko latviešu filozofu starp dzejniekiem. Abās jomās viņa grāmatu skaits sasniedz desmit.
Pēc Rīgas Valsts 1. ģimnāzijas absolvēšanas Mūka izglītošanos Latvijas Universitātē 1943. gadā pārtrauca iesaukums leģionā. («No tiem laikiem man ir pilnīgi pretīgs militārisms un viss, kas saistās ar kopsolī iešanu,» — tā Mūks pašintervijā.) Pēc pusgada gūstā, Otrajam pasaules karam Eiropā beidzoties, viņš nokļuva Vircburgas bēgļu nometnē, iestājās vietējā universitātē, vēlāk studēja Baltijas Universitātē Hamburgā, Luvēnas Katoļu universitātē un Briseles Universitātē Beļģijā. Pēc pārcelšanās uz ASV studēja Enārboras Universitātē, doktora grādu salīdzināmo reliģiju vēsturē iegūdams Ņujorkas Fordhama universitātes Teoloģijas fakultātē. Tajā posmā viņu uz dzejošanu vedinājuši arī Ņujorkas Elles ķēķa latviešu rakstnieki. No 1963. līdz 1988. gadam Mūks bija salīdzināmās reliģijas un Austrumu reliģijas vēstures profesors Aionas koledžā ASV (90. gados Rīgā profesors Kultūras akadēmijā). Reliģijas pētījumiem plašos kontekstos veltītas arī viņa zinātniskās grāmatas un esejas. Pirmā publikācija — vēl kara laikā Rēzeknes Ziņās par Imanuelu Kantu, 50.—60. gados sekoja raksti trimdas periodikā par Albēru Kamī, Gabrielu Marselu, Žanu Polu Sartru u. c. Rietumu filozofijas kulta autoriem.
