Jānis Einfelds. Armagedona cikls. Rīga: Dienas Grāmata, 2019.
Jāņa Einfelda vārds periodikā pirmoreiz parādījās pirms 30 gadiem, kopš tā laika izdotas desmit grāmatas, turklāt rakstnieks bijis vienlīdz ražīgs gan romāna, gan īsprozas žanrā. Atskatoties uz pēdējos četros gados publicētajiem darbiem, atklājas visai neparasta kopaina — romāns Rīga (2015) kļuva par monumentālāko, daudzslāņaināko un savā ziņā sarežģītāko Einfelda devumu, savukārt rakstnieka pēdējā stāstu krājumā Dunduri un dēmoni (2017) bija pamanāms īpatnējs lūzums, proti, autors bija šķietami panācis soli tuvāk reālistiskai un ar metaforām nepārsātinātai izteiksmei.
Gluži kā abstraktajā glezniecībā mākslinieks nevar pilnībā abstrahēties no īstenības, arī Einfelda darbos realitātes klātbūtne ir daudz biežāka, nekā varētu šķist vai vismaz tradicionāli varētu uzskatīt. Noteiktas sociālas problēmas ir uznirušas veselā virknē iepriekšējo darbu: armijas trulais un nežēlīgais absurdums, azartspēļu vai cita veida atkarību posts, pilsētas un provinces pretstatījums (turklāt abās ir pietiekami daudz pretīgā), nelabvēlīgas ģimenes, dažnedažādi noziegumi un to izmeklēšanas gaita, cilvēka un varas attiecības u. c. Einfeldam jau kopš sākotnes bijusi raksturīga koķetērija gan ar lasītāju, gan arī ar literatūras kritiku. Jau par hrestomātisku kļuvušo apgalvojumu, ka patiesībā ar literāriem darbiem netiek pateikts nekas jauns, vien rakstīts par baznīcu gaiļiem, varētu papildināt ar salīdzinoši nesenā intervijā paustajām atziņām: rakstnieks kā būtisku iedvesmas avotu (lai cik tas šķistu neiedomājami) min 19. gadsimta pasaules literatūras klasiku, jo īpaši krievu reālistus (piemēram, Ivanu Gončarovu), un pat izsaka vēlmi, lai turpmāk daiļradē «viss būtu brīvāk, reālāk, sakārtotāks».1 Jāpiebilst, ka par mēģinājumiem rakstīt reālistisku prozu autors ir izteicies arī iepriekš.2 Savulaik traktēts kā postmodernists, bet vēlāk — piesardzīgāk izdalīts it kā ārpus visa «pārējā» literatūras procesa, Jānis Einfelds allaž ir bijis «citādais». Vismaz līdz šim.
