Uzvaras dienas svētkus 9. maijā vērienīgi sāka svinēt Brežņeva grāmatas „Mazā zeme” laikos, un arī tad ne katru gadu. Putinisma ērā svinēšana kļuva ikgadēja, bieži iegūstot kroplīgas formas. Katrgad pa Kremļa placi maršē karavīru kolonas un brauķelē kara tehnika, kas, kā jau Krievijā gadās, citreiz noslāpst, citreiz ieskrien ne tur, kur vajag. Gudriem un inteliģentiem krieviem tādas militāras demonstrācijas riebjas. Maskavas „Jaunās avīzes” padomes priekšsēdis Dm. Muratovs par šāgada pasākumu izteicās, ka viss notikums parvērties par kara un nāves slavināšanu. Formas tērps ir nāves iniciācijas tērps jeb pirmā nāve. Līdzīgi teica publicists A. Ņevzorovs, arī piesaucot kara un nāves kultu.

Man militārās formās tērpušies jaunieši un bērni atgādināja Dž.Dž. Frēzera pētījumus pasaules aborigēnu ciltīs. Autora gadu desmitu darbs tika apkopots grāmatā „Zelta zars”, kurā daudz cilšu dzīves un izcelšanās vēsturisku un filozofisku reāliju. Te arī apraksti par to, ka daudzās no ciltīm pastāv karavīru inciācijas kults, kad kareivju formās tērptus cilšu karotājus gulda kapavietās, tiem dzied kara dziesmas un svētī ēšanas un dzeršanas rituālos. Pēc tam ļauj karavīriem „atdzimt”, celties dzīvei un ņemt dalību cilts kopējās „kara imitācijas” izrīcībās.

Mūsējie krievi putinisma propagandas iespaidā darās pakaļ, šajā aborigēnu cilšu rituālā iesaistot bērnus. Tas patiesi, ir tāds kara kults, ko es kā latvietis sauktu pat par okupācijas kultu. Civilizētie un domājošie vecie Latvijas krievi kautrējas no savu tautiešu izrīcībām un cenšas to neievērot. Vēl citi saka, ka krieviem citu svētku nav, ka viņi nāvi karā svin un pārvērš par rituālu aiz vēsturiskas apziņas iztrūkuma, bet, kļūstot kulturālāki, tā vairs nedarīšot.

Māc dziļas šaubas. Gandrīz trīsdesmit gadus pēc okupācijas režīma beigām aizvien ir runas par Latvijā palikušo krievu integrāciju. Kādreiz tika iedibināti pat speciāli amati un, cik atceros, bija pat integrācijas lietu ministrs.

Bet cilvēki, kas ar tiem darbiem ņēmās, bija zema lidojuma cilvēki, kas īsti nesaprata, ka integrācija nav tikai māka runāt latviski, ka tā ir divu stipri atšķirīgu kultūru saskarsme.

Turklāt traumas, ko radīja krievos ilgstoša komunisma celtniecība un ilgstošs „čukstētāju čekai” (stukaču) kults kā izdzīvošanas princips (O. Faidžess, „Čukstētāji”) darīja savu, un šī uzspiestā iedaba dažās paaudzēs neizzudīs.

Nav tā, ka krievs būtu aprobežots un tam nepiemīt civilizācijas tikumi. Daudzās lietās mums ir līdzīga saprašana. Taču ir tā, ka gluži fiziski jūtu atšķirības starp veco Latvijas krievu un jaunpienācēju no sociālistiskās Padomju savienības. Un nelīdz te skaisti kulturāli sist pie krūtīm un klāstīt par Puškinu, Tolstoju, Dostojevski, šo klasiķu grāmatas vairums atbraukušo nemaz nav rokās turējuši. Runa ne par to, runa ir par atšķirīgu kultūrsapratni.

Trejskaitlis vispār ir pārpasaulīgs. Tautas trejskaitlis ir trejiem dzīpariem adīts: Daugavas dzīvība, dainu mitoloģija un dziesmas sauciena maģija. Šajā gara un dvēseles ģērbā tērpusies latvietības pasaule. Var pateikt plašāk: Daugava un Daugavas klinšainais plūdums, Rigvedas un Upanišadu valoda pirmsceļā uz dainu rūnām un sanskritu, un vēl tautas saucieni kora dziesmā. Trīs ir pamats, trīs dzīvie akmeņi ir tie, uz kā latvietība ir celta un turējusies. Trīs pimvārdi. Trīs mītiski milži. Kā trīs vaļi, uz kuriem senlaikos iedomājas stāvam zemi.

Pirmais vārds

Man bija tas gods tikt uzaicinātam uz Inetas Ziemeles, Satversmes tiesas priekšsēdes, pērnā gadā beigās pulcināto ļaužu saietu „Daugavas loma Latvijas nacionālās valsts attīstībā”. Saiets notika Latvijas Nacionālajā bibliotēkā.

Izkāpu no braucamā pie LNB dienesta ieejas Valguma ielā. Teju turpat uz Akmens tilta pusi pretim nāca Egils Levits, sarkanu šalli ap kaklu un jau pa gabalu mājot ar roku. Sadzirdēju aiz muguras soļus un pazīstamu balsi saucam. Tas bija Īvānu Dainis. Es vedināju vīrus kāpt debesu korē, kur nolikts saiets, bet pats ieteicos pakavēties lejā pie LNB mājas uz vienu pīpes dūmu.

Daugava ir dzīvība. Un tas nav tikai vienkāršs un skaists poētisms. Daugava ir tautas vienotāja. Arī tas tā vienkāršoti. Upēm ir sava dzīvība. Prātā komunisma nogales Sibīrijas upju pagriešanas projekts, pret ko nostājās krievu inteliģence, jo saprata, ka upju dzīvība ir tautas dzīvība. Tajā pašā ietgajā bija Daugava.

Latvijas Nacionālās bibliotēkas sarunu iedvesmas avots bija Raiņa poēma “Daugava” (1919), Latvijas tautas vienotības ideju. Šajā laukā dzīvoja arī pasākuma pamatdoma: „Vai Daugava ir tautas vienotības simbols literatūrā, filozofijā, vēsturē un mākslā? Vai varam teikt, ka Daugava ir valsts vienotības un turpinātības simbols vēsturiski un juridiski? Kā Daugava iedvesmoja latviešu tautu atmodai 20.gs beigās? Kāda mūsdienās ir Daugavas tiešā un simboliskā loma Latvijas attīstībā, un vai tā sniedz ierosmi kā Raiņa poēmā “Daugava” attīstībai uz augšu?”

Šajā laukā dzīvoja pasākuma pamatdoma. Vispirms bija Levita skatījums uz Satversmes zīmīgākajām vietām un iestrādēm 19.gs., kur jau skaidra norāde un sacīts „mūsu zeme” par visu Latviju un vienotāju Daugavu. Mazliet citādāk Beitnere-Le Galla un Ziemele, ar noprotamu un rodamu gribu uz sapratnes paplašinājumu un padziļinātu gramatiku, kur Daugava būtu tikai viens no tempļiem. Turpat lika domu Ķīlis, atgādinot par to, ka Austrumeiropā visaugstākā līmenī starp vairākām Donavas upes valstīm pastāv nolīgums Donavas dzīvības atgūšanā.

Otrais vārds

Indoāriskās baltu saknes. Visplašākais tēmas izklāsts ir arheoloģes Kalifornijas profesores Marijas Gimbutienes darbā „Balti aizvēsturiskajos laikos” un Viktora Ivbuļa vēsturiskā monogrāfijā „Indoeiropiešu pirmdzimtenes meklējumi mūsdienās saistībā ar Indiju un baltiem”. No Viktora Ivbuļa darba arī Krišjāņa Barona 1859. gada citāts: „Gruntīgi valodu pārmeklētāji apliecina pēc patiesības, latviešu un leišu un vecu prūšu valodas ir īpaša valodas cilts, kas nav vis cēlusies caur ģermāņu un slāvu valodu sajaukšanās pēc Kristus dzimšanas, bet, kā ir, tāpat kā šīs valodas, it vecos laikos īpaši iznākušas no Indijas sanskrita valodas. Latviešu un leišu valodas ir kā īpašas un it vecas, pie tam pazīstamas un ļoti cienījamas, ka tās no visām Eiropas valodām vistuvāk sanāk kopā ar veco, jau vairāk nekā 2000 gadu ļaužu mutē pavisam izmirušu un tagad tikai Indijas svētās grāmatās atrodamu sanskrita valodu.”

Grūti pat uzskaitīt visus, kas meklēja un mazāk un vairāk sekmīgi atrada saites starp Indiju un baltiem. Pasaules valodnieciskā apritē diezgan skaidri nostiprinājās viedoklis par indoeiropisko valodas izcelsmi Anatolijas pussalā un tās izplešanās ceļiem. Vistiešāk saskarsmi iezīmē lietuviešu valoda un latvju dainas, dainu mitoloģija. Daudzi pētnieki meklēja Rigvedu un Upanišadu tēlus un tēlu atsauces Latvju dainās. Andrejs Pumpurs uzrakstīja dzejoli „Kā indieši dziedāja priekš 3000 gadiem”. Daudz par Indiju un sanskritu Jānim Porukam, Kārlim Skalbem, Vilim Plūdonim. Imants Ziedonis Indijai veltījis „Poēmu par pienu”. Vitauts Ļūdens: „Sena gaisma Indijā, seni vārdi Indijā, šodien dzīvo Kurzemē, šodien dzīvo Žemaitē. Skatieties, klausieties, tuvi tāli radiņi, glāžu skapī nolieciet, tomēr mīļi saudzējiet. Tālas jūras zinoši – tie nav vārdi vienkārši, tie ir vārdi kapteiņi, jūsu sirmie vectēvi.” Savs izcils ieguldījums latvju dainu mitoloģijas un indiešu mitoloģijas salīdzinošā pētniecība ir Vairai Vīķei-Freibergai „Saules dainās”.

Trešais vārds

Kora māksla un Dziesmu svētku rituālā maģija. Tautasdziesmas dziedāšana un skandināšana. Kora dziesmai ir eiropeiska izcelsme, taču, iedziedoties dainu kultūrā, latvieši visai ātri pārņēma kora mākslu no vāciešiem, austriešiem, šveiciešiem. Vienlaikus ar jaunlatviešu atmodas kustību skolotājs Juris Neikens un Rīgas Latviešu biedrība 1873. gadā iedibināja Dziesmu svētku tradīciju ar pirmajiem Latviešu dziedāšanas svētkiem. Sākotnējā sasaite ar dainu rituālo skandēšanu vērtās kora kultūrā.

Tolaik vērienīgākie bija IX Dziesmu svētki Uzvaras laukumā Pārdaugavā, kur pulcējās tūkstošiem dziedātāju un Rīgas kuģniecības muzejā bija plaša piemiņas izstāde.

Tas ir pretmets kara slavināšanas pasākumiem šodien Pārdaugavā. Dziesma, kas skan kora valodā un augšup ceļas mūsu pasaulslavenajos dziedātājos un kordiriģentos, ir mūžīgas šķīstīšanās un atjaunotnes lauks.

Nav savienojams nesavienojams, nav savienojama nāves kulta pielūgšana un gadu tūkstošus senā latviskā dzīvības ziņa. Tāpēc lielas šaubas par integrācijas sadomāto un neuzceļamo ēku. Putina propagandas izmocītie un apmātie ļaudis, kas vēlēšanu dienās stāv garu garās rindās pie Krievijas vēstniecības, lai nobalsotu par savu elku, nenes dzīvību, bet velk atpakaļ impēriskos viduslaikos un kara un nāves rituālā pielūgsmē.

Publicists V. Šenderovičs savā Londonas tūrē brīdināja par Krievijas civilizācijas pagrimumu, traģisko iztrūkumu šīs civilizācijas evolūcijā. Cik tas skars baltu tautas, cik stipras ir dzīvības alkās pretstatā kara apdievināšanas kultam?

 

Autors ir publicists