Skolotāja profesijā var īstenot savas idejas un redzēt darba augļus, un, lai gan šajā darbā ir liels izdegšanas risks, to raksturo nebeidzams radošums un attīstība, turklāt ir neskaitāmas lietas, ko skolotāji var mācīties no saviem skolēniem, piemēram, prieku par mazām lietām. Pēc 15 skolā pavadītiem gadiem rozā brilles ir pazudušas, taču pārliecība par izvēlēto profesiju un atbildības sajūta tikai pieaug, stāsta Rīgas Klasiskās ģimnāzijas pedagoģe Olga Karpicka-Ribačova, kura ir matemātikas un latviešu valodas skolotāja sākumskolā, kā arī 3. klases audzinātāja.

Skolotāja darbs kā bērnības sapnis

Pedagoga profesija bija mans bērnības sapnis – no vienas puses, to ietekmēja audzinātājas bērnudārzā un vēlāk arī skolotāji, kas radīja ļoti jauku priekšstatu par šo darbu, bet, no otras puses, atbildība par mazākajiem brāļiem un māsām, ko uzņēmos, palīdzot vecākiem. Pieskatot mazākos, sapratu, ka vēlos būt skolotāja un strādāt ar bērniem. Jau pusaudža vecumā mācīju zīmēšanu savā dzimtajā pilsētā, palīdzēju bērnu un jauniešu vasaras nometnēs, pakāpeniski saprotot, ka man padodas darbs ar bērniem.

Pēc vidusskolas absolvēšanas uzreiz nesāku studēt pedagoģiju, jo dažus gadus nostrādāju sekretāres lietvedes amatā, tādejādi vēl vairāk saprotot, ka vēlos saistīt dzīvi ar pedagoģiju. Sāku studijas un pavisam drīz arī uzsāku darbu skolā.

Pēc 15 skolā pavadītiem gadiem, varu atzīties, ka sākums nebija viegls un arī tagad dažreiz iet kā pa jūras viļņiem. Vienmēr esmu mācījusies no kolēģiem un daru to joprojām, tāpēc esmu pateicīga par palīdzību un atbalstu. Kā jau tas ir raksturīgs jauniem cilvēkiem, arī man bija rozā brilles. Tagad to vairs nav, taču ir pārliecība, ka pedagoga darbs ir mans ceļš. Uzskatu, ka lielākā vērtība dzīvē ir zināšanas, un mana profesija ļauj mācīties ik dienas. Skolotāji daudz var iemācīties arī no saviem skolēniem, piemēram, priecāties par šķietami nenozīmīgām lietām un prasmi būt šeit un tagad. Daudziem pieaugušajiem šīs prasmes pietrūkst. Mēs nereti esam pārlieku nopietni un norūpējušies.

Viss negatīvais paliek aiz klases durvīm

Brīdī, kad ieeju klasē, ikdienas rūpes paliek aiz durvīm – visa uzmanība tiek veltīta bērniem un viņu attīstībai. Tā ir arī viena no profesijas priekšrocībām. Vēl ir arī nebeidzams radošums, nepieciešamība visu laiku būt attīstības procesā un nekad neapstāties. Tā ir iespēja realizēt savas idejas un redzēt darba augļus. Ne visās profesijas tas ir iespējams.

Nenoliedzami, skolotāja darbā ir arī daudz izaicinājumu – viens no tiem ir izdegšanas risks, ko rada lielā slodze un tas, ka katrs bērns ir ar savu raksturu un personību. Šis darbs prasa gan garīgu, gan fizisku spēku, tāpēc dzīve jāorganizē tā, lai būtu, kur smelties enerģiju. Katram skolotājam jāatrod savs enerģijas avots, un nav būtiski, vai tas ir sports, rokdarbi, brīvais laiks ar draugiem vai kas cits. Svarīgi, lai tas sniedz iedvesmu, ko tālāk nodot bērniem, un, lai pilnveido pedagogu kā personību. Es zinu, ka daudziem skolotājiem diena ir ļoti piepildīta, taču ir jāspēj atrast laiku sev. Un jādzīvo katru dienu!

Profesija kā aicinājums

Pedagoga profesija nav domāta katram, tas ir aicinājums. Man pašai pārliecība par profesijas izvēli bija jau no paša sākuma, taču pieļauju, ka visiem jaunajiem skolotājiem tā nav. Lai saprastu, vai skolotāja darbs ir piemērots, vienkārši ir jāmēģina. Tas ir darbs cilvēkiem, kuri spēj organizēt izglītības vidi, ieklausīties un rūpēties par bērniem, kuriem piemīt zinātkāre, atbildības sajūta, radošums un līdera dotības.

Profesija, visticamāk, nebūs piemērota tiem, kuri mīl mieru un klusumu, jo bērni ir un paliek bērni. Manuprāt, gan skolās ar latviešu valodu kā mācību valodu, gan mazākumtautību skolās skolotāji saskaras ar līdzīgām situācijām. Taču jāmin, ka mazākumtautību skolu skolotājiem pastāv būtisks izaicinājums veidot tādu izglītības vidi, kurā skolēni veiksmīgi mācītos bilingvāli un latviešu valodā.

Skolotājiem jārūpējas par sava latviešu valodas līmeņa uzlabošanu, kā arī jāpārdomā metodes un paņēmieni, kuri būtu veiksmīgāki attiecīgā kasē un katram skolēnam individuāli.

Humora un nopietnības balanss

Šajā profesijā nepastāv viena formula, kāds ir vai nav labs pedagogs. Domāju, ka labākais ir tas, kurš attiecīgajā brīdī ir ar saviem bērniem. Tāpat kā bērni, arī skolotāji ir personības ar saviem plusiem un mīnusiem. Pedagogam neiztikt pēc līdera dotībām, jo bērni patiesībā ļoti vēlas sekot, nepieciešams tikai kāds, kurš spēj viņus aizraut. Un ar autoritāru vadīšanu to nevar panākt.

Mani skolēni ļoti augstu vērtē skolotāja gudrību, labestību, taisnīgumu un humora izjūtu. Tieši humors nereti palīdz pārvarēt grūtības un parāda bērniem, ka dzīvē daudzi sarežģījumi atrisināmi arī bez pārspīlēta un lieka uztraukuma. Protams, audzināšanas procesā neiztikt bez kādas nopietnas sarunas un piezīmēm, bet daudzviet moralizēšanu – kā to sauc skolēni, var aizstāt ar joku. Piemēram, stundas sākumā kāds no skolēniem guļ uz sola, vērojot apkārtējo reakciju. Kas tagad būs?! Bet piezīmes vietā saņem rūpju pilnu piedāvājumu iekārtoties uz mīksta spilvena, jo tā būtu ērtāk. Skolēni sāk smieties, garastāvoklis uzlabojas un sagatavošanās stundai notiek zibens ātrumā. Katra skolotāja arsenālā ir daudz efektīvu paņēmienu, kā tikt galā ar niķiem un stiķiem.

Runājot ar citiem skolotājiem, bieži pieminam augstās prasības un atbildības līmeni šajā darbā, bet tas ir tikai normāli – mēs strādājam ar bērniem, nevis papīriem. Jā, spiediens ir, bet prasības ir atbilstošas. Un katru reizi, atklājot bērnos labo, palīdzot viņiem paveikt vairāk, varam pārliecināties, cik nozīmīgs ir skolotāja darbs.

 

Autore ir Rīgas Klasiskās ģimnāzijas pedagoģe