Odesas vīzijas. Aprīlis. 2019 3

Leģendārās kāpnes Odesā, kur kinorežisors Sergejs Eizenšteins savulaik uzņēma kadrus filmai "Bruņukuģis Potjomkins". Foto: Scanpix/LETA
Voldemārs Hermanis
Print Friendly, PDF & Email

Ukrainas dienvidpilsēta Odesa, ņem no kuras puses gribi, ceļotāju spēj pārsteigt un dažās dienās uzlādēt ilgākam laikam.

Mājās sēžot, aizvien bija licies, cik mums tā tuva un pazīstama. Sākot ar bērnu lejup ripojošos ratiņos uz lielajām kāpnēm, šo dramatisko kadru Rīgā dzimušā režisora Sergeja Eizenšteina filmā “Bruņukuģis Potjomkins”.

Tāpat ar tiešo vilciena satiksmi Rīga—Odesa vēl līdz 90. gadu vidum, ar Ilfa un Petrova garabērna Ostapa Bendera šūleriskajām afērām, ar slaveno futbola komandu “Černomorec” un daudz ko citu. Šajā tautu un kultūru kausēšanas veidnī Raimonds Pauls dziļos padomju laikos bija sastapis savu dzīves līdzgaitnieci Lanu.

Uz Odesu noteikti vērts doties pēc papildus humora un hohmas devas, lai uzturētu pašironiju kā vērtību. Var, teiksim, vienatnē studēt “Lonely Planet”, var ļauties kādas tūrisma firmas saregulētai informācijas plūsmai. Šajā reizē dažādu profesiju un vecuma ļaužus kopā savedis “Ir Kultūras ceļojumi” piedāvājums.

Nesolot nekādu šopingu, nekādu kolektīvu spraukšanos svešos dievnamos, bet vienkārši Lieldienu brīvdienas Odesā. Solvita Lapiņa paprāvo grupu caur Kijevu bez viena starpgadījuma aizvadījusi līdz Odesas lidostai. Par Dienvidu Palmīru dēvētās pilsētas apgūšana un apbrīnošana var sākties.

Pilsēta, kurai iepretim  Ļvovai vai Harkovai tikai pusaudzes vecums, valdzina ar saviem arhitektūras šedevriem un pieminekļiem, kultūrvēstures auru un leģendu mikšļiem. To pasaulei slavenu padarījis Īzaks Bābels un Aleksandrs Puškins, te dzimuši un iemūžināti Anna Ahmatova un Leonīds Utjosovs.

Pat grūti noticēt, ka Odesai (oficiāli šis vārds kopš 1795. gada) pirmos 80 gadus dzeramais ūdens mucās vests no Hersonas. Tagad netālajā Šustovas vīna un konjaka fabrikā ražotā produkcija aiziet tālu pasaulē, bet pārtikas veikalu tīkls “Oбжора” (“Rīma”) vairāk atgādina kapilārus, kas saiet kopā miljonu pilsētas vēderā, proti, milzonīgā tirgus kompleksā “Privoz”.

Metropolisks spožums un provinciāla nesakoptība ir atslēgas vārdi Odesai kā sava veida “valstij valstī”.

Tā nav “krievu pasaule” ar Georga lentītēm, nav arī nekāda ukrainisma citadele kaut var lepoties ar labi izkopto Tarasa Ševčenko parku, kur saglabātas arī vecā cietokšņa paliekas. Viena no pilsētas dārgākajām pērlēm — Odesas Operas un baleta teātris, kur dziedājuši Leonīds Sobinovs, Fjodors Šaļapins un citi.

Mūsu gide Valentīna Ņizova, iepazīstinot tūristu grupu ar 1884—1887. gados celto ēku netālu no slavenajām Potjomkina kāpnēm, mazformāta attēlā rāda Drēzdenes Operas namu. Tas bija iedvesmojis divus Vīnes arhitektus, H. Helmeru un F. Felneru radīt kaut ko vieglāku, vēl skaistāku. Mūsu skatam neparasti ir žuburotie koki opernama priekšā, kuriem zari kā augšupvērsta sakņu sistēma. Džakomo Pučīni operas “Madama Butterfly” uzvedums ne ar ko graujošu nepārsteidz, publika zālē un balkonos ģērbusies vasarīgi brīvā stilā. Vairāk mulsina kāds objekts, respektīvi, koka grausts greznā nama aizmugurē, kuram krievu valodā klāt pievienots uzraksts “Pārdodam”.

Odesas opernams. Publicitātes foto

Gide kā jau filoloģe un savas pilsētas patriote spēj aizgūtnēm citēt Ahmatovu, Puškinu, detaļās aprakstīt pat desmitiem literātu gaitas Odesā.

Diemžēl tūristam uz savu roku grūti atrast kaut ko angļu mēlē, pat pilsētas standartkarti izdodas nopirkt tikai pēc krietna riņķojuma. Uzraksti un informācija gandrīz tikai ukraiņu mēlē, kamēr ikdienas saskarsmē valdošā ir un paliek krievu valoda.

Odesiešu anekdotes, kurās lielākoties koncentrēts ebrejiskais humors, ir viena no pilsētā ejošākām precēm. Kā verbālā saziņā, tā drukas formā. Tajās neiztrūkstošas ir dzēlības par savu un citu muļķību.

—Haimovič, vai dzirdējāt? Runā, ka Odesā izlaists Draizers.

—Amnestija, tagad daudzus izlaiž…

Par kontrastiem un paradoksiem turpinot, nekādi nevar noklusēt kriminālās autoritātes, kas šajā pilsētā skolojušās, darbojušās un atstājušas savas neizdzēšamas pēdas.

Aizvien dzīvo sirdi kņudinoši nostāsti par Soņu Zeltrocīti jeb “Zagļu carieni”, kura dzīvojusi vienā laikā ar Antonu Čehovu. Liekot lietā savu sievišķo viltību un šarmu, šī mazā būtne (153 cm) ievilinājusi savos tīklos gan baņķierus, gan dažāda ranga augstmaņus, kādu laiku sekmīgi apkāsusi vīriešus vilciena Odesa—Maskava nakts kupejās. Kā tas kurā reizē noticis, it kā no patālās laika distances vairs nebūtu svarīgi. Bet gide Valentīna šo sāgu restaurē un izgaršo gandrīz vienlaikus ar grāfa Voroncova pils apskati līdzās Piejūras bulvārim. Un svaigākajā avīzes “Жизнь в Одессе”(“Dzīve Odesā”) numurā šai afēristei veltīta vēl prāvāka uzmanība kā matemātiķim Markam Kreinam, arī odesietim un vīram ar izciliem nopelniem zinātnes labā.

Odesā mēdzot sacīt, ka ”vari nepiedzimt skaista, bet piedzimsti dzīvoklī Deribasova ielā”. Spāņa un īrietes atvase Josifs Deribas bijis viens no tiem eiropiešiem, kam pateicoties tapis pilsētas pamatveidols, kāds tas saglabājies līdz mūsdienām.

Tieši viņš, ķeizarienes Katrīnas II favorīts, panācis, ka turkiem atkarots cietoksnis Hadžibeja, stepes malā radīta Odesas osta, celti tirgoņu nami, dibināta birža. Šodien parkā pie Deribasova ielas, lai nofotografētos, rindas kārtībā vari ierāpties vienā no  “Divpadsmit krēsliem”, kvartāla robežās izbaudīt Ļvovas firmas kūku “Putnu piens” un kafiju, ebreju virtuves specifiku un kebabus “Ali Baba” gaumē. Tās jau ir 21. gadsimta Odesas pazīšanas zīmes un pieturas punkti tūristu takās.

Pilsētai ir divi sociāli un kultūrvēsturiski pretpoli — Arkādija ar dārgām villām un naktsdzīves iestādēm, ar skatpunktiem uz Melno jūru un labiekārtotām pludmalēm, bet centra daļā Moldavanka, kur iemājo nabadzība, dumpīguma gars un labākā vieta, lai noklausītos īso kursu “Kriminālā Odesa un Odesas pagalmiņi”. Tas  vēl viens mudinājums lasīt Bābela stāstus un internetā caurlūkot Odesā veidoto daudzsēriju filmu “Likvidācija”. Tomēr diezvai arī tas atsvērs iespaidu, ko gūsti pats iečāpojot šajos Moldavankas pagalmiņos, kur dzīve pulsējusi un pulsē pilnasinīgi par spīti proletāriskai videi. Tur viss ir dabisks, nepielaizīts un nepiefrizēts, ne tā kā iekšpagalmos Seviļjā vai Berlīnē. Mūsu grupai dota iespēja arī pabūt aiz vārtiem, kur vienā fotostendā sarindoti Svetlana Krjučkova, Romāns Karcevs un citi slaveni aktieri. Kāpnes tās pašas, kas “Likvidācijā”, uz šņorēm sakarināti vīriešu krekli un bikses, krāsainas jaciņas. Gide Valentīna piemetina, ka viņai šī odesītu pagalmu dzīve, kur viss notiek kaimiņu  acu priekšā, pašai zināma kopš agrīnas bērnības. Ar tādu kā vainas pieskaņu balsī viņa bilst, ka šoreiz neredzam izkārtus krūšturus un dažāda fasona sieviešu biksītes. Ieejas maksa šajā filmas kadros plaši tiražētajā stūrītī divas grivnas (sērkociņu nauda), kas jāiemet pie koka mājeles pieliktā kastītē.

Odesas pagalmā. Publicitātes foto

Odesa — tās ir arī katakombas ar Otrā pasaules kara laika partizānu un vēlāko piedzīvojumu meklētāju noslēpumiem, delfinārijs, odesiešu kronētais joku karalis Mihails Žvaņeckis un, protams, protams, gurmānu paradīze zem stikla jumtiem “Privoz”. Tas, ka pamattoni pilsētā nosaka ebreju literatūras, tautas folkloras un mūzikas personības, gan vēl nenozīmē, ka viņi vien, tā teikt, “pārklāj visu laukumu”. Divu Hermaņu uzmanību jau otrās dienas rītā piesaista skulpturāls portrets uz augsta postamenta netālu no viesnīcas “Milano”. Tā pamatnē krievu valodā iegravēti vārdi “Dižajam grieķim no grieķiem”. Šis monuments 2016. gadā uzstādīts kā pateicības zīme Grigorijam Marazli, kurš bijis Odesas pilsētas galva no 1878. līdz 1895. gadam. Dižais grieķis, arī slavens filantrops un Sāras Bernāras pielūdzējs, tā vien šķiet, ir miljonu pilsētā vēsturiski ietekmīgās grieķu kopienas pats redzamākais pārstāvis.

Cits stāsts būtu par bijušo Polijas prezidentu Lehu Kačiņski (1949—2010), kura vārdā nosaukta daļa no Poļu ielas ostmalas pusē. Tā kā Odesā uzturējāmies saulainajās aprīļa dienās, vēl bija saglabājusies Smoļenskas traģēdijas gadskārtā pie piemiņas plāksnes noliktā ziedu buķete.

Var vaicāt, kāpēc pagaidām ne rindas par Ukrainas prezidenta vēlēšanu otro un izšķirošo kārtu, kas iekrita tieši mūsu četru dienu brauciena laikā. Televīzijas tuvplānos varējām vērot Petro Porošenko un Volodimira Zelenska vārdu divkauju Kijevas Olimpiskajā stadionā. Citas kaislības uz ārpusi — nekādas. Tautas nobalsojums labi zināms. Ukrainu, visticamāk, sagaida grūtas dienas. Daži tirgotāji Odesas Jaunā tirgus paviljonā pie degustāciju galda, uzrunāti par tuvākās nākotnes vīziju, garos prātojumos neizplūda. Pārfrazējot kādu Vjetnamas kara laikā populāru saukli, viņu teiktais skanētu apmēram tā: ”Make trade, not war” (Tirgosimies, nevis karosim!).

Дякуемо, Odesa! Paldies par atvērtību, sirsnību un dzīvesgaršas eliksīru.

 

Autors  ir Voldemārs Hermanis, Rīga—Odesa–Kijeva—Rīga

Komentāri (3)

Jānis Lakijs 30.04.2019. 07.49

Redzēsim, vau kāda Latvijas avīze iedrošināsies šo pārpublicēt:
—-
Poland’s vision for Europe
The EU must return to its roots as a union of nations that are strong, free and equal.
By Mateusz Morawiecki
https://www.politico.eu/article/poland-vision-for-europe-mateusz-morawiecki/

+1
0
Atbildēt

1

    Kamielis > Jānis Lakijs 30.04.2019. 08.33

    Parastas politiski tukšā frāzes, vai pārpublicēs? Pietiek pašu politiķu tukšās muldēšanas.

    0
    -1
    Atbildēt

    0

zhilkin.jame22 01.05.2019. 13.16

Jūs varat maksāt par 40% mazāk par elektroenerģiju, nekādā veidā maldinot vai pārkāpjot likumu! Es iesaku visiem izlasīt šo rakstu – http://bit.ly/electrolv Es to esmu izmantojis kopš decembra, un rēķins patiešām ir kļuvis mazāks!

0
0
Atbildēt

0

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu