Levits: Viens no Valsts prezidenta uzdevumiem ir būt par Satversmes sargu 14

Egils Levits. Foto: Edmunds Brencis
Pauls Raudseps, Aivars Ozoliņš
Print Friendly, PDF & Email

Eiropas Savienības Tiesas tiesnesim Egilam Levitam jau 2007. gadā piedāvāja kandidēt uz Valsts prezidenta amatu, taču toreiz viņš atteicās. Pirms četriem gadiem viņš bija galvenais konkurents ZZS kandidātam Raimondam Vējonim, tomēr aizklātā balsojumā viņu atbalstīja tikai 26 Saeimas deputāti. Šogad Saeima pirmo reizi vēlēs prezidentu atklāti, tāpēc Levita izredzes ir būtiski pieaugušas.

Pretendentu oficiāla izvirzīšana notiks tikai maija vidū, taču jau no februāra biedrība Par izcilu Latvijas Valsts prezidentu organizēja publisku atbalstu Levitam, bet 15. aprīlī visas valdības koalīcijas partijas vienojās atbalstīt tieši viņu.

Pašlaik vēl nav zināms, vai būs arī citi kandidāti, bet Ir 18. aprīlī devās satikt Levitu viņa dzīvoklī Āgenskalnā, lai iztaujātu par iecerētajiem darbiem, ja viņš kļūtu par prezidentu.

 

Kādus galvenos uzdevumus jūs sev izvirzītu, ja kļūtu par prezidentu?

Es domāju, ka prezidentam ir jāredz valsts kopumā, un tā ir tieši tā institūcija, kam Satversme devusi tieši šo uzdevumu. Prezidents skatās uz valsti ilgtermiņā. Ir valdība, kura, pie mums it sevišķi, nodarbojas ar ugunsgrēku dzēšanu, bet arī normālā situācijā valdība skatās varbūt vairāk viena Saeimas mandāta periodā. Bet Valsts prezidenta uzdevums ir, tā sakot, redzēt valsti tālākā ilgtermiņā, lai valsts būtu ilgtspējīga. Un tas nozīmē, ka ir atšķirība starp to, vai tu redzi, kā atrisināt tagad ātri šodienas problēmu, lai rīt, pirmdien būtu atrisināta, vai arī tu skaties, kā tas attiecas uz valsti kopumā. Un prezidentam ir šis uzdevums. Un es domāju, ka tas nozīmē, ka ir nepieciešams šis redzējums par valsts attīstību un ir nepieciešama spēja konsolidēt dažādās intereses. Un ir nepieciešama spēja un aktīva darbošanās, lai pārliecinātu politiskos spēlētājus – būtībā partijas, bet arī, protams, sabiedrību kopumā – par to, ka arī šīm ilgtermiņa interesēm ir jāpiedod pietiekoši liels svars.

Un kādas tieši konkrēti šobrīd būtu tās lietas, par kurām prezidentam būtu jārunā?

Es domāju, ka ir trīs galvenie virzieni. Prezidents jau nepieņem lēmumus, atšķirībā, piemēram, no Francijas prezidenta, nevar izdot dekrētus. Tātad ir trīs galvenie virzieni.

Es domāju, ka pats svarīgākais no tautas viedokļa kopumā ir solidaritātes virziens. Tas nozīmē vienlīdzīgas iespējas. Tas nozīmē arī gluži konkrēti, ka visa veselības aprūpes sistēma mums diemžēl ir vissliktākajā vai gandrīz vissliktākajā situācijā Eiropā. Tad ir jautājums par to, kā reālā ienākumu nevienlīdzība samazinās, kas mums arī ir nedabiski liela vienai Eiropas valstij, un vēl nedabiskāk liela šī nevienlīdzība ir, ja mēs sevi uzskatām par Ziemeļvalsti. Un es domāju, ka mums ir šī Ziemeļvalsts ideja. Tai ir jāienāk vairāki mūsu priekšstatos – ka ir Skandināvijas valstis, ir Baltijas valstis, un, manuprāt, tās kopā veido Ziemeļvalstis ar kopējām nostādnēm, vērtībām un tamlīdzīgi.

Tātad solidaritāte ir pats pirmais un svarīgākais.

Vai tas nozīmē, ka jūs, piemēram, aicinātu palielināt procentu no IKP veselības aizsardzībai?

Noteikti. Ja būtu diskusija par to, un prezidents arī var rosināt šādas diskusijas. Prezidents faktiski darbojas ar savu vārdu, viņš mēģina pārliecināt, bet tas nozīmē, ka viņam ir jābūt pašam pārliecinātam par to, ko viņš saka, un, otrkārt, [viņam jābūt] spējai pārliecināt. Vai tas izdodas, nav atkarīgs tikai no prezidenta, bet katrā ziņā tas ir pareizais virziens. Jo ilgstoši demokrātijā uzvar tomēr racionalitāte. Tas nozīmē – ja prezidents šāda veida racionālus priekšlikumus, ko var labi argumentēt, tomēr liek priekšā un virza, tam ir zināma jēga. Bet solidaritāte ir pats pirmais virziens.

Otru es gribētu saukt piederības virzienu. Nācija mums ir diezgan fragmentēta ne tikai etniskā ziņā, bet arī sociālā ziņā. Pie piederības es pieskaitītu arī Latviju kā Eiropas valsti – ka Latvija pieder Eiropai, Eiropa pieder Latvijai, tas ir divpusēji. Ka, ja mēs skatāmies uz Eiropas attīstību, tad mums ir jābūt Eiropas kodolā. Arī Latvijas Satversme ir viena no nedaudzajām satversmēm Eiropā, kur rakstīts, ka ārpolitikas pamatakmens ir vienota Eiropa. Tātad šī piederība ir, lai cilvēki šeit justos kā mājās un piederīgi caur savu valodu, kultūru, arī konkrētiem priekšstatiem, kā skatās uz pasauli. Tātad no latviskā viedokļa tu skaties uz pasauli, un tiem [priekšstatiem] vajadzētu būt visiem pamatā kopējiem. Tas būtu otrais.

Un trešais ir – moderna valsts. Mēs esam starplaikā vairāk vai mazāk – tur, protams, ir visādas problēmas – kļuvuši par rietumvalsti. Es domāju, ka, ja normālam vai vidējam latvietim, “tantei Bauskā” saka, ka Latvija ir rietumvalsts, tas vēl nav tā īsti apziņā iekšā. Ja pajautā “normālam” francūzim kaut kur provincē, viņš, protams, teiks – jā, protams, ka rietumvalsts, protams, ka Eiropas valsts. Šīs apziņas, ka mēs esam rietumvalsts, kopumā vēl nav. Tas varbūt ir paaudžu jautājums. Iespējams, ka jaunākie cilvēki vairāk redz sevi Eiropas valstī.

Bet, un tur ir tā interesantā lieta, mēs esam nonākuši demokrātisko valstu vidū, kļuvuši par rietumvalsti brīdī, kad tā klasiskā Rietumu sistēma, kādu mēs to pazīstam un uz ko mēs visu laiku virzījāmies, tagad ļoti strauji mainās. Varētu teikt, ka mēs esam tā kā drusciņ nokavējusies nācija, mēs esam tur ielekuši iekšā, bet tagad jau ir jauna situācija. Un šī jaunā situācija attiecas ne tikai uz Latviju, bet arī uz visām rietumvalstīm. Tas saistīts gan ar pasaules ģeopolitisko situāciju, gan arī ar svara izmaiņu starp dažādiem pasaules centriem, gan arī ar tehnoloģiju attīstību. Un man šķiet, ka jautājums par tehnoloģiju attīstību tādā politikas un demokrātijas kontekstā vēl nav īsti apzināts ne tikai pie mums, bet arī Amerikā vai Eiropā, vai citur. Tas ir jautājums, kas būtu jārisina, jāsāk par to domāt jau tagad, lai pēc kādiem gadiem pieciem, desmit, piecpadsmit varētu jau izkristalizēties zināma rīcība.

Tehnoloģija un sabiedrība – tas ir tas jautājums. Es šo situāciju salīdzinātu ar situāciju, kāda bija apziņa par vidi, par vides aizsardzību pagājušā gadsimta septiņdesmitajos gados. Bija atsevišķi entuziasti, kuri teica – nu, nevajag mest visādus mēslus ārā, un saudzēsim mežus, un tamlīdzīgi. Bet lielākā daļa sabiedrības to noignorēja. Un paiet zināms laiks, desmit, piecpadsmit gadi, kamēr tas kļūst par centrālu jautājumu un pārvēršas politikā, konkrētā politikā šodien. Agrāk bija tā, ka tikai viena partija, “zaļie” iestājās pa šo jautājumu, bet tagad vides politika ir visu partiju programmu sastāvdaļa, un tā arī realizējas politikā šodien.

Deviņdesmitajos gados pirmie varbūt zinātnieki sāka runāt par globālo klimatu. Un šodien globālais klimats jau ir sabiedrības apziņā iegājies, tā ir problēma. Vēl īsti risinājumi ir tikai aizmetņos, bet, nu, sākas. Es domāju, šis jautājums par tehnoloģiju un sabiedrību ir tādā pašā situācijā kā klimats deviņdesmitajos un vide septiņdesmitajos.

Tehnoloģija pret demokrātiju

Varbūt varam uzreiz sākt runāt par potenciāliem risinājumiem? Kas būtu jādara, lai pasargātu demokrātiskās struktūras, cilvēku autonomiju un privātumu no šo tehnoloģiju ietekmes?

Vispirms ir jāuzdod šis jautājums, sabiedrībai jāuzdod šāds jautājums par to, ka jāapzinās, ka šīs jaunās tehnoloģijas atšķiras no visām līdzšinējām tehnoloģijām, sākot ar kaut kādu primitīvu nūju, ko pagatavoja neandertālietis, līdz automašīnai. Tām visām līdz šim bija palīgraksturs – izmantoja nūju vai automašīnu, lai uzlabot savu komfortu vai panāktu savus mērķus. Bet cilvēks pats deva mērķus, automašīnas vai visa pārējā tehnika nediktēja cilvēka gribu.

Markss nepiekristu, teiktu, ka ražošanas līdzekļi nosaka sabiedrības apziņu.

Markss domāja attiecības starp cilvēkiem, bet ne tādā tehnoloģiskā nozīmē. Šajā gadījumā mēs varam redzēt, ka ir iespējams cilvēku paredzēt, un tas ir viens punkts, kas līdz šim nav īsti apzināts. Līdz šim cilvēks savā iekšējā būtībā ir [bijis] black box, melnā kaste. Tas nozīmē, ka mēs līdz galam nevaram pateikt, kā tu rīkosies noteiktā situācijā, un tu pats nevari pateikt to.

Piemēram, ja mēs apskatāmies bildes no Sarajevas, izskatās līdzīgi kā Purvciems, tādas pašas mājas. Un tur dzīvo cilvēki. Un, es domāju, viņi paši nevarēja paredzēt, ka viņos iekšā potenciāls uz tādiem noziegumiem Dienvidslāvijas karā. Tie bija normāli cilvēki. Piemēram, viens no tiem bija psihologs, kurš ārstēja psiholoģiskas problēmas cilvēkiem. Tātad šī neparedzamība līdz šim bija svarīga mūsu sabiedrisko attiecību veidošanā.

Bet tagad izrādās, ka cilvēkus, ja viņus pastāvīgi novēro katru minūti un uzkrāj informāciju, var ļoti labi un precīzi paredzēt. Līdz šim tā informācija bija tāda, ka varēja paredzēt ārējās reakcijas, bet arvien vairāk attīstās tehnoloģijas, kas paredz arī tavu emocionālo reakciju uz kaut ko. Un, tikko šī informācija ir, cilvēks kļūst viegli vadāms, viegli manipulējams.

Rietumu pasaulē tas notiek patlaban vēl samērā nevainīgā veidā, komerciālos nolūkos – lai tu nopirktu šo produktu vai citu produktu. Bet ar šo tehnoloģiju ir iespējams – un to arī dara, un Ķīna ir labs piemērs –  panākt sabiedrības pakļaušanu, izveidot diezgan totalitāru sabiedrību ar tādiem nemanāmiem, mīkstiem līdzekļiem.

Bet ko varam darīt, lai to novērstu?

Ir vairākas iespējas. Vispirms jau – es to saku kā jurists, tas ir tas mans virziens, bet ir arī citi, – ir legālie, tiesību instrumenti. Piemēram, zinām, ka jebkura saimnieciska darbība komerciālās interesēs faktiski tiek regulēta ar tiem pašiem instrumentiem, tajā pašā juridiskajā ietvarā, vai tas ir liels interneta koncerns vai, piemēram, kiosks šeit ap stūri. Uz to attiecas principā tie paši noteikumi. Bija interesanti tas, ka viens no šiem lielajiem interneta koncerniem bija iesniedzis Eiropas Cilvēktiesību tiesā sūdzību, pamatojoties uz savām cilvēktiesībām. Arī juridiskām personām tās ir. Bet šeit ir pavisam citas dimensijas, un mums jāapzinās, ka viens kiosks ir jāregulē citādi nekā viens starptautisks interneta koncerns. Tur atkal ir problēmas – mēs kiosku varam noregulēt ar Saeimas likumu, bet starptautiskie koncerni lielā mērā izvairās no nacionāliem regulējumiem. Taču Eiropas Savienība ir viens vismaz tāds globāla mēroga lokāls veidojums, kur šos jautājumus risināt un panākt tomēr zināmu regulējumu.

Tur ir viens moments, kas man šķiet absolūti naivs, un tāpēc, ka es ar to nodarbojos, liekas maz saprotams. Nē, nu, es saprotu, kāpēc cilvēki tā domā. Ka ir atbilde, kāpēc mūs novēro. Nu, mūs visu laiku novēro, un mēs to pieņemam. Ja mēs apskatāmies, piemēram, Satversmes 96. pantu, tur ir teikts, ka pastāv korespondences noslēpums, pasts nedrīkst atvērt mūsu vēstules, un, ja atver, tad ir Krimināllikumā zināms sods paredzēts. Un pasts patiešām neatver. Bet, ka mūs šeit visapkārt novēro…

Google analizē mūsu epastus, piemēram.

Jā! Un viņi vienkārši prasa – drīkst analizēt? Un mēs sakām – jā – , neizlasot visu simt lappušu [dokumentu], tātad formāli it kā dodam piekrišanu.

Bet, es domāju, tas viss ir jāredz tādā kontekstā, ka šī dimensija ir pārsniegusi to, kas ir normāla komercdarbība, un tādēļ tur ir nepieciešami īpaši regulējumi. Un tas ir tas pamata uzstādījums. Tāpat kā, piemēram, komercdarbība agrāk bija ļoti kaitīga videi. Tu vienkārši saki – es te kaut ko ražoju, atkritumi ārā, un normāli. Bet mēs ierobežojam šo komercdarbību tādā veidā, ka to nevar tik vienkārši, un mēs ierobežojam arvien vairāk un vairāk.

Un tieši kas būtu jāierobežo?

Būtu jāierobežo faktiski vairākas lietas. Pirmais, pats sākums ir šī novērošana, un to var mierīgi saukt par izspiegošanu. Gan ar mūsu formālu piekrišanu, bet var arī bez piekrišanas, būtībā ir ārkārtīgi grūti no tā izvairīties. Tātad šis jautājums par izspiegošanu.

Otrs jautājums ir datu uzkrāšana. Trešais jautājums ir big data jeb lielie dati – kad visus datus saliek kopā. Jo cilvēks kļūst paredzams ne tad, kad viņu novēro vienā noteiktā situācijā, bet tad, kad saliek kopā visus – medicīniskos datus ar to, ko tu iepērcies veikalā, kur tu staigā, piemēram, ar telefonu. Un tā ir šī big data sistēma, kas kļūst arvien precīzāka, un to tad var izmantot cilvēka manipulācijai bez tā, ka cilvēks to pats pamana.

Var, protams, teikt, ka mēs visu laiku tiekam manipulēti. Piemēram, es lasu kādu grāmatu, un šis autors grib ietekmēt mani, un es lasu jūsu komentārus, un noteikti jūs arī gribat ietekmēt mani, vai ne?

Droši vien.

Un mēs te runājamies – arī. Taču starpība ir tāda, ka jūs nevarat mani ietekmēja tik mērķtiecīgi –  es runājos ar tevi, tad ar tevi, tad lasu citu grāmatu. Būtībā šī ietekme ir pēc sociāliem kritērijiem – ja tu piederi pie tādas sociālās grupas, tev ir aptuveni tādi uzskati. Bet šajā gadījumā to var pilnīgi individualizēt, un tā ir tā lielā starpība.

Tātad ir šie trīs momenti – novērošana, datu savākšana, apstrāde. Un tad ir ceturtais – to izmantošana manipulācijai vai, ja negrib lietot vārdu manipulācija, izturēšanās novirzīšanai vai izturēšanās kondicionēšanai.

Atgriežoties pie Ķīnas – Ķīna ir pilnīgi pārgājusi [uz to] ne tikai komerciālos nolūkos, bet arī tieši politiskos nolūkos. 2020. gadā [tur] būs šī punktu sistēma. Ar to es esmu drusku tuvāk iepazinies dažādās konferencēs. Cilvēki paši brīvprātīgi piedalās tai sistēmā. Piemēram, tagad mēs te runājam, pēc tam tu aizej un dod man kaut kādu vērtējumu, un es tev dodu vērtējumu. Un šis sakrājas kopā šajos punktos, un tā nav viena rīcība, tas ir pastāvīgs vērtējums, un tad tu dabū zināmus punktus. Un, piemēram, precību sludinājumos divās provincēs, kur tagad tas notiek, rakstīts: “Sieviete ar 600 punktiem meklē vīrieti ar 700 punktiem.” Tā ka tas jau ir tur akceptēts, un [tam] nav īstas pretestības. Es teiktu, ka [tad] demokrātija zaudē savu jēgu. Demokrātija iziet no tā, ka demokrātiskie lēmumi tiek pieņemti, vadoties no savas iekšējās pārliecības. Bet, ja šī iekšējā pārliecība ir diezgan viegli stūrējama, tad demokrātija zaudē savu jēgu. Un šeit ir tas, tā sakot, links starp šo tehnoloģiju un demokrātiju.

Ja nākotnē atvērs Ķīnas “čekas maisus”, no tiem izbirs vienkārši mūsu telefoni. Taču Ķīna nav demokrātija, un tā ir tikai tehnoloģija. Padomju laikos arī bija sava vērtēšanas sistēma, kaut arī ne tik tehnoloģizēta – raksturojumi, ziņojumi, lojalitātes vērtējumi.

Jā, jā. Bet es domāju, ka bīstamība pastāv, un ietekmēt vēlēšanas ir iespējams. Un nav jau vajadzīgs ietekmēt 100 procentus, var pietikt ar pieciem procentiem.

Bet ko Latvijas prezidents var izdarīt?

Šajā situācijas apzināšanās fāzē nevienai valstij nav kaut kādu īpašu risinājumu. Patlaban ir dažādi forumi gan politiskā, gan akadēmiskā līmenī, kas šo problēmu mēģina apzināt un arī mēģināt rast risinājumus. Es tagad esmu organizējis vienu konferenci no 13. līdz 15. jūnijam Rīgas Juridiskajā augstskolā tieši pa šo jautājumu – kā demokrātija var reaģēt uz šo tehnoloģijas izaicinājumu. Šajā konferencē piedalās primāri juristi, valsts tiesību profesori no visas Eiropas. Kādā veidā to var pārtvert legālā veidā. Bet tas ir viens risinājums.

Protams, ir dažādi politiski risinājumi, un varbūt arī, teiksim, šis ētiskais moments, ko tikai sabiedrības diskusijā ir iespējams risināt. Katrā ziņā problēma ir, un Latvija varētu būt viena no tām sabiedrībām, kurā šo jautājumu risina. Jo tā būs jārisina visām demokrātiskām valstīm. Un arī nedemokrātiskām tā vai tā.

Būtu interesanta situācija, ja Latvijas prezidents būtu reakcija uz Igaunijas iepriekšējo prezidentu. Tas teica, ka visu vajag digitalizēt, bet mūsējais – paga, paga!

Jā – paga, paga! Šai attīstībai ir faktiski divas motivācijas. Viena motivācija ir komercintereses. Otra ir zinātniskā interese – vienkārši izpētīt, kā tas darbojas. Un abos gadījumos tomēr sabiedrībai jāskatās, kad tas kanalizē šīs divas motivācijas tādā veidā, ka tas neuzspridzina vai nedegradē sabiedrības intereses.

Ir piemēri. Es teicu – komercintereses tiek visu laiku regulētas, kaut vai, ka jāmaksā nodokļi. Regulējumu, kā darboties, ir milzīgi daudz. Attiecībā uz zinātnisko intereses ir mazāk, bet arī ir. Piemēram, starptautiskā konvencija par bioloģisko ieroču aizliegumu, kur ir pants par pētniecību. Piemēram, man ļoti gribas uzzināt, kā darbojas kādas baktērijas, bet šī pētniecība jau ir aizliegta, es nemaz nedrīkstu sākt to pētīt. Arī, piemēram, bioētikas konvencijā ir zināmas lietas, ko nedrīkst pētīt. Piemēram, teorētiski varētu būt interesanti uzzināt, kā var sakrustot cūku ar cilvēku. Bet tas ir aizliegts, to nemaz nevar pētīt. Līdz ar to ir zināmas situācijas, kad pētniecība pati par sevi, nemaz nezinot par tās rezultātu, ir tik bīstama, ka to var regulēt un aizliegt. Protams, ir jautājums, cik tas ir efektīvi, bet katrā ziņā pilnīgi neko nedarīt nedrīkst.

Tā ir politiskā atbildība, ja redz lielus riskus. Piemēram, attiecībā uz atomelektrostacijām riski, ka tur kaut kas notiks, ir nulle komats nulle, nulle, nulle viens procents. Bet politikā nevar teikt – ziniet, tas risks ir nulle komats nulle, nulle, nulle viens procents, un tas ir tik maz, ka nav vērts pievērst uzmanību. Politikā ir rūpības princips – arī tad, ja risks ir minimāls, tev ir kaut kādā veidā tas jāmēģina vēl minimizēt. Un es teiktu, ka šajā gadījumā tas risks nav tik minimāls, kā tad, kad uzsprāgs kāda atomelektrostacija, bet ir jau diezgan reāls. Tāpēc politikai ir uzdevumus ar to nodarboties.

Minējāt Ilvesu. Ilvess arī tieši uz šo risku jautājumu ir koncentrējies, kas varbūt pirms pieciem gadiem tik ļoti nebija.

Tautai un partijām

Bet, atgriežoties pie prezidenta plašākiem uzdevumiem – vai Valsts prezidentam ir arī jāiedvesmo? Vaira Vīķe – Freiberga acīmredzami centās celt tautas pašapziņu. Cik lielā mērā jūs to darītu, ja būtu prezidents?

Es domāju, ka tas ir viens no – viens no! – prezidenta uzdevumiem. Es teiktu tā – politika nav pilnīgi racionāla, politikā ir arī neracionāli momenti. Un tas pieder pie cilvēka. Cilvēks ir gan racionāla, gan neracionāla būtne, un politika kā cilvēka izpausme sabiedrībā arī ietver abus šos momentus. Nekādā ziņā nedrīkst mazināt racionalitātes nozīmi, tomēr arī šis emocionālais moments ir svarīgs. Katram cilvēkam ir citādāka šī izpausme. Protams, Vairai Vīķei – Freibergai bija, nu, ļoti efektīva šī puse viņas politikā. Es domāju, ka man  arī varētu būt, bet es to nevaru salīdzināt.

Kāda būtu jūsu galvenā vēsts, uzrunājot tautu, piemēram, Dziesmusvētku estrādē?

Domāju, ka tas ir tas moments, ko teicu – piederība. Piederība faktiski ir cilvēka psiholoģiska vajadzība. Liberālais filozofs Jesaja Berlins uzskatīja, ka sabiedrība vislabāk funkcionē tad, ja sabiedrības locekļi jūtas piederīgi šai sabiedrībai. Un tieši šīs piederības moments, manuprāt, ir avots solidaritātei, ko es teicu kā pirmo. Ja tu nejūties piederīgs, kādēļ tev jābūt solidāram? Un es teiktu, ka dažādos veidos šī piederības sajūta ir jāveicina arī Valsts prezidentam. Un arī, protams, visā valsts politikā.

Bet ko jūs pateiktu?

Nu, es tagad neesmu savas runas gatavojis. Es arī absolūti tagad, ja man jautā – nu, ko tu tur darītu un kādus cilvēkus tu pieņemtu? – par to nedomāju.

Jūs tagad nosaucāt savas prioritātes, bet noteikti partijām, kuras ir apņēmušās jūs atbalstīt, ir savējās. Esat ticies gan ar JKP, gan ar AP, gan ar KPV. Kas viņus interesēja un kādas interešu atšķirības sajutāt?

Galvenais sarunu temats bija nevis šo partiju uzstādījumi no viņu programmatiskā viedokļa, bet izzināt, ko es domāju par vienu vai otru lietu – apmēram tā, kā mūsu intervijā tagad. Un es teiktu tā – mana pozīcija ir diezgan stabila. Mana pozīcija ir vienmēr redzama, un nav tā, ka es pēkšņi vienam saku to un otram to, jo mana pozīcija ir redzama visā manā līdzšinējā darbībā, es varu paskaidrot vienu vai otru punktu, un, es domāju, to es arī paskaidroju. Acīmredzot rezultāts bija tāds, ka viņiem tas likās pieņemami. Bet nebija kaut kādi speciāli uzstādījumi – zini, mēs tevi atbalstīsim, ja tu kaut ko.

Bet kādas intereses atšķirības droši vien bija. JKP droši vien ir citāda interese nekā AP.

Jā, es teiktu, ka AP bija zināma interese par tiem atsevišķiem punktiem, kas viņiem ir atrunāti Ministru kabineta deklarācijā. Bet nebija tāds uzstādījums, ka mēs tevi atbalstīsim, ja tu dari tā. Es domāju, kā jau arī teicu, ka mana pozīcija un manas nostādnes ir pietiekoši skaidras, tās ir konsekventas, es arī nevaru tās tagad pēkšņi, ar pirmdienu sākt mainīt. Nu, tas būtu nepareizi, un es to nedaru, un, ja jums tas ir ok, tad ir ok, ja nav, tad nav.

Bet vai Kam pieder valsts neprasīja, lai jūs sākat ar sevi?

(Smejas) Tieši tāda uzstādījuma nebija, bet mēs runājām par vairākiem jautājumiem, kuri ir arī zināmā veidā KPV atbildībā. Piemēram, jautājums par Latvijas informatīvās telpas aizsardzību, kas ir Cilvēktiesību komisijas lauciņā, un mums bija faktiski ļoti tuvas nostādnes šajā jautājumā.

Vai ar Jauno Vienotību arī esat runājis?

Ne tādā formālā veidā, bet ar Vienotības vadību – jā. Bet tur man jāsaka, ka tie cilvēki mani vienkārši pazīst, un es viņus pazīstu.

Viskonsekventāk gadu gaitā jūs ir atbalstījusi Nacionālā apvienība. Vai jūs jūtaties kaut kā viņiem parādā par šo ilgstošo atbalstu?

Nu, viņi mani ir atbalstījuši tāpēc, ka viena no manām pozīcijām ir tieši šī – nacionālās identitātes jautājuma izvēršana, kas viņiem ir tuva. Bet es domāju, ka mana pozīcija arī zināmā veidā atšķiras no Nacionālās apvienības pozīcijas, kura varbūt nav arī tik ļoti stingri noformulēta. Bet man tā ir stingri noformulēta.

Kā tā atšķiras?

Nu, piemēram, mans uzstādījums par atvērto jeb moderno latvietību. Tas varētu atšķirties. Teiksim tā – viņiem tas nav īpaši noformulēts, bet, nu, atsevišķiem cilvēkiem var būt citādākas nostādnes.

Viņiem ir valdes loceklis Jānis Iesalnieks, kurš savulaik izteicies, ka vārds “fašisms” viņam neasociējoties ne ar ko sliktu, bet pret geju parādēm ieteica lietot Mein Kampf. Kā jūtaties par to, ka jūs atbalsta šāds politiķis?

Es pieņemu, ka cilvēki arī mainās savos uzskatos.

Vai esat pamanījis, ka viņš ir mainījies?

Nu, katrā ziņā viņš noteikti – tā es domāju – noteikti šodien to neteiktu.

Droši vien neteiktu. Bet vai ir mainījies?

Es nevaru ieskatīties cilvēkam iekšā, bet pieņemu gan, jā, es pieņemu gan. Cilvēks tomēr laika gaitā nobriest un pieaug, un zināmā veidā mainās.

Saskaņa pagaidām nav izvirzījusi savu kandidātu, bet par jums ir izteikusies diezgan pielaidīgi. Ko jūs teiktu Saskaņas frakcijai, ja viņi aicinātu jūs uz sarunu, un kā pārliecinātu balsot par sevi?

Ja viņi aicinātu mani uz sarunu, es labprāt arī ietu uz šādu sarunu un izklāstītu savu pozīciju, ja viņiem tā interesētu, un pastāstītu to, ko domāju par tiem jautājumiem, kas viņus interesē. Un, ja viņiem tas ir pieņemams, jo labāk, protams. Mana pārliecība ir tāda, ka tā pozīcija, kas man laika gaitā ir izkristalizējusies sabiedriskajā darbā, pilsoniskā, juridiskā un politiskā, ir pietiekoši nobriedusi un pietiekoši argumentatīvi pārstāvama. Tā nav vienīgā, bet, ja cilvēki to pieņem – jo labāk.

Par dažiem jautājumiem, kuri ir svarīgi Saeimā pārstāvētajām partijām. Viens ir pilsonība nepilsoņu bērniem. Prezidents Vējonis to atkārtoti izvirzījis, AP to atbalsta. Kāda ir jūsu nostāja?

Tas attiecas uz apmēram trīsdesmit cilvēkiem gadā, un tā, protams, visā Latvijas pilsonības piešķiršanas politikā ir ļoti minimāla daļa. Es domāju, ka tagad situācija ir mainījusies, proti, sakarā ar izglītības reformu, kas paredz izglītību valsts valodā, izbeigt segregāciju izglītības sistēmā. Un šādā situācijā, kad cilvēks ieaug attiecīgā valodā, kultūrā, pasaules priekšstatos, kas ir raksturīgi mūsu valstij, tas ir pieņemams arī, ja varbūt ģimenē ir zināma atsvešinātība no valsts. Jo, kā zināms, tas ir ārkārtīgi vienkārši – šo pilsonību pašam, tā sakot, piešķirt savam bērnam. Bet, es domāju, ka tagad tas ir pieņemams un būtu arī valsts interesēs kontekstā ar šo jauno izglītības politiku, tātad – segregācijas izbeigšana, valsts valoda, kultūra, kopēji priekšdarbi, visi vienā skolā bez atšķirības, kāda ir tava valoda ģimenē.

Stambulas konvencija pagājušajā gadā bija ļoti strīdīgs jautājums Latvijas politikā. Kāda ir jūsu nostāja?

Stambulas konvencija ir vērsta pret vardarbību ģimenē, pret vardarbību pret sievieti. Tā ir tā galvenā motivācija. Šīs konvencijas formulēšanas gaitā ir ieviesušies daži dažādi interpretējami jēdzieni, kaut gan faktiski pat diezgan minimāli. Es teiktu, ka tātad šai konvencijai pašai par sevi nav īpaša nozīme, jo, ja tu gribi cīnīties pret vardarbību, tu vari sākt šovakar, tev nav vajadzīgs kaut kādu konvenciju gaidīt. Ja Latvijas politika saka – mums jācīnās pret vardarbību –, tad tu pieņem jau šodien šo likumu un arī, teiksim, izveido attiecīgo policijas vienību un tamlīdzīgi. Tev nav vajadzīga šī konvencija. Tā ka tam ir tikai tāda matu skaldīšanas nozīme. Bet arī tad, ja grib skaldīt matus, ir iespējams šādai konvencijai pievienot tādu skaidrojumu, kas atbilst Latvijas sabiedrības vairākuma izpratnei. Tas ir valdības uzdevums. Ja valdība to dara, tad tas arī ir ok.

Bet vai konvencija ir vai nav jāratificē?

Nu, manuprāt, ja tu gribi cīnīties ar vardarbību, cīnies uzreiz.

Bet jautājums ir, vai vajag ratificēt konvenciju.

Ja Saeima ratificēs, tad ratificēs.

Tātad jums tas vienkārši nav svarīgs jautājums?

Absolūti nav svarīgs jautājums.

Par bēgļiem. Jūs pie Dombura vakar teicāt, ka Latvijai ir pienākums pieņemt bēgļus, ja viņi nonāk pie mums. Cik lielā mērā Latvijai būtu jāizrāda solidaritāte ar citām Eiropas Savienības valstīm, kurās nonāk bēgļi, bet kuras saka – mēs savas ģeogrāfiskās atrašanās dēļ esam nesamērīgi pakļautas šīm bēgļu plūsmām?

Latvijas pozīcija ir tāda, ko es arī atbalstu, ka tas var būt brīvprātīgi – šī bēgļu sadale. Es domāju, ka tā ir pareiza pozīcija. Jāņem vērā, ka Eiropas robežu nostiprināšana nav vēl pietiekoša, it sevišķi dienvidu robežas nostiprināšana. Tā ir apņemšanās no visām Eiropas Savienības valstīm, bet šī politika varbūt līdz šim ne tik efektīvi īstenota, un Latvijai ir jāiestājas par to, lai šī robežu nostiprināšana tiešām kļūtu efektīva. Tas ir tas pirmais solis, un pēc tam ir šī sadale.

Arī Eiropas Komisijai nule viena no prioritātēm ir Frontex nostiprināšana, un līdz ar to arī tā problēma samazinātos. Tātad jāizdara viss pēc kārtas, nevar, kā sakot, seglot zirgu – kā tur bija tas teiciens? Tātad visu pēc kārtas – robežu nostiprināšana, bēgļu uzņemšana, un tad, protams, ja ir šī solidaritāte, tādā gadījumā solidaritāte lielākas solidaritātes ietvaros. Piemēram, līdz šim tiešmaksājumi mūsu zemniekiem – nu, nav izrādīta pietiekoša solidaritāte no citu valstu puses, jo mūsu zemnieki saņem mazāk nekā manis pēc Francijas zemnieki. Tā ka šai solidaritātei ir jābūt lielākai, nevar pateikt – šeit mums jābūt solidāriem, bet šeit, lūdzu, ne.

Tā saucamās donorvalstis droši vien teiktu – jā, nu labi, jūs saņemat mazāk, bet mēs kopumā iemaksājam vairāk nekā saņemam.

Jā, jā, tas jau ir šis izlīdzināšanas moments, kas ir viens no Eiropas Savienības uzdevumiem. Nē, nē, es gribēju tikai teikt, ka solidaritātei ir jābūt principā, un es neiebilstu arī, ja Latvija brīvprātīgi šīs solidaritātes vārdā arī kaut ko darītu šajā jautājumā. Es zinu vēl vienu lietu attiecībā uz to – ka Latvijas valsts pārvalde var, ja tā grib, būt diezgan efektīva. Ir citas valstis, kur šī valsts pārvaldība tieši bēgļu jautājumā ir diezgan neefektīva. Latvija var sniegt arī šāda veida administratīvu palīdzību bēgļu jautājuma risinājumam.

Partnerattiecības, arī viendzimuma partnerattiecību reģistrēšana, kas, piemēram, AP ir svarīgs jautājums. Kā tas būtu jārisina?

Jā, ir daudzi pāri, kuri dzīvo nereģistrēti, un tur arī bērni ir, un arī jautājums šiem pāriem par mantojuma tiesībām, par pieeju veselības aprūpei, par palīdzību – vai tev vispirms jāgriežas pēc palīdzības pie sava partnera, jeb tu vari uzreiz pie valsts griezties. Es domāju, tie visi ir likumā risināmi jautājumi, ņemot vērā to, ka pastāv šāda veida attiecības. Vai tas ir vienā likumā, vai tas ir dažādos likumos, tas ir likumdošanas tehnikas jautājums, un tas, manuprāt, nav arī būtiski.

Vai tātad principā tas varētu attiekties arī uz viendzimuma pāriem?

Tas varētu attiekties uz viendzimuma pāriem arī, kur tas ir attiecīgi noregulēts.

Latvijas tiesās tagad ir iesniegta prasība sakarā ar cilvēkiem, kas ir dibinājuši šādas attiecības citās valstīs, lai Latvijas valsts atzīst viņu attiecības. Piemēram, Eiropas tiesa atzina, ka Itālijā ir jāatzīst citās valstīs reģistrētas viendzimuma laulības.

Jā, nu, tāda ir Eiropas Savienības tiesību prakse. Tas ir spriedums Coman pret Rumāniju, kur tieši šis jautājums ir noregulēts, ka tas ir atzīstams. Es domāju, ka attiecībā uz Satversmes noteikumu, ka laulība ir savienība starp vīrieti un sievieti, šis jautājums nav grozāms. Bet attiecībā uz dažādu konkrētu attiecību vai konkrētu jautājumu risināšanu likumdošanā – tas, es domāju, būtu jēdzīgi.

Ārējie un iekšējie apdraudējumi

Iedomāsimies, ka jūs būtu bijis prezidents jau pagājušā gada septembrī. Kā jūs būtu rīkojies pēc šīs Saeimas vēlēšanām?

Nē, uz šo jautājumu es negribētu atbildēt, jo es kā pilsonis negribu kritizēt mūsu valsts prezidentūru, pret ko ir jāizturas ar respektu.

Bet ļoti konkrēts jautājums – vai jūs, būdams prezidents, būtu gatavs virzīt par Ministru prezidentu cilvēku, par kuru ir šaubas, vai viņš varētu saņemt pielaidi valsts noslēpumam?

Ja šīs šaubas ir jau diezgan tādas pamatotas, nevis, ka vienkārši kāds šaubās, un dienesti tās jau pietiekoši stingri pamatojuši, tādā gadījumā, es domāju, nebūtu jēdzīgi virzīt šādu cilvēku Ministru prezidenta postenim.

Atkāpsimies vēl tālākā pagātnē – vai prezidents Zatlers rīkojās pareizi, 2011. gadā ierosinādams Saeimas atlaišanu?

Viņš tajā konstitucionālajā situācijā nevarēja darīt viens pats, jo viņam bija jāprasa tautas atļauja. Viņš ierosināja šo pirmo referendumu, un, man liekas, apmēram 90 procenti tautas patiešām nobalsoja. Tādā gadījumā es teiktu – jā, tas bija pareizi.

Vai tātad Zatlers bija populists?

Nu, katrā ziņā šis bija tas jautājums, kur pilsoņu nostāja bija ļoti viennozīmīga, tas nav 51 procents vai 55, bija deviņdesmit procenti.

Bet viņš to nevarēja zināt tajā brīdī, kad ierosināja referendumu. Kādos apstākļos jūs būtu gatavs ierosināt referendumu par Saeimas atlaišanu? Vai varat iedomāties šādus apstākļus?

Jā, tādi apstākļi var būt. Piemēram, kad ilgstoši nevar sastādīt valdību. Ilgstoši! Tas nozīmē, ka ir tik fragmentēta [Saeima] un tik neracionāli darbojošās politiskās frakcijas, ka nespēj savu partiju intereses pakārtot valsts interesēm. Tādā gadījumā Valsts prezidentam jāsper attiecīgi soļi, lai šo krīzi atrisinātu. Jo Valsts prezidentam ir arī tā saucamā rezerves funkcija. Valsts prezidents normāli ikdienas politikā neiejaucas, bet tad, ja ikdienas politika patiešām buksē un neiet uz priekšu, Valsts prezidents iznāk priekšā ar tām pilnvarām, kas viņam ir, un mēģina šo krīzi palīdzēt atrisināt.

Zatleram bija citāda situācija – bija it kā funkcionējoša valdība, bija izveidota koalīcija, un viņš to darīja tīri, var teikt, politiskās higiēnas vārdā. Vai tas ietilpst prezidenta pienākumu lokā?

Jā, es teiktu tā – ja viņš redz, ka ir situācija, ka vara tiek ļaunprātīgi izmantota, tad viens no Valsts prezidenta uzdevumiem ir būt par Satversmes sargu. Un Satversmei ir zināma loģika – tu nevari izmantot ļaunprātīgi varu, pat ja esi to saņēmis demokrātiskā ceļā. Tādā gadījumā tas nenozīmē, ka Valsts prezidents pārņem šo varu; viņš var vēlreiz nodot šo jautājumu tautai izšķiršanai un uzrādīt šo problēmu.

Prezidents ir Satversmes sargs, un viņš ir arī armijas virspavēlnieks un Nacionālās drošības padomes vadītājs. Kas, jūsuprāt, šobrīd ir lielākie draudi Latvijas drošībai?

Es teiktu, ka lielākie draudi Latvijas drošībai patlaban tomēr ir ne tik ļoti tīri militārā plāksnē, bet tieši hibrīdkara izpausmes, kas izpaužas vairāk vai mazāk sabiedriskās domas manipulācijā. Un tā ir patiešām efektīva, Latvija to izjūt varbūt daudz vairāk nekā citas valstis un tāpēc arī ir jutīgāka par šiem jautājumiem. Es teiktu, tas ir galvenais izaicinājums drošības jomā. Un es domāju, ka mums ir arī jāmēģina to izskaidrot un pārliecināt mūsu partnerus NATO un Eiropas Savienībā, ka šis jautājums ir aktuāls un risināms. Un mums ir sabiedrotie, teiksim, Baltijas valstis, bet arī citas, kuras to arvien vairāk apzinās.

Ko var darīt, lai cīnītos pret šiem apdraudējumiem?

Tur nav viena risinājuma, tur ir vesela virkne risinājumu. Piemēram, uzskata, it kā mums būtu pienākums pārraidīt ārvalstu propagandas raidītājus un ielikt televīzijas pakās, kurās tu nevari dabūt Latvijas un Eiropas raidītājus bez tā, ka ņem līdzi šos propagandas raidītājus. Tā ir pilnīgi absurda situācija un ir steidzami, steidzami, steidzami jārisina!

Bet vai vajadzētu šos raidītājus vispār aizliegt Latvijā?

Mēs tos nevaram īsti aizliegt, bet katrā ziņā nedrīkstam veicināt un uzspiest cilvēkiem, lai viņi, pat ja neskatās, būtu spiesti maksāt par tiem. Es domāju, tas ir samērā vienkāršs risinājums, un es brīnos – nevis brīnos, es zinu, kāpēc tas nav noticis līdz šim. Nav noticis tāpēc, ka tomēr arī šis spiediens ir, acīmredzot, tomēr mēģina aizkavēt šādu risinājumu. Bet man liekas, ka šī Saeima varbūt tiešām būs tā, kas ar to nodarbosies.

Viens no veidiem, kā var mazināt šo propagandas kanālu ietekmi, ir radīt alternatīvu. Latvijā bijusi diezgan liela pretestība pret, piemēram, atsevišķa kanāla izveidošanu krievu valodā sabiedriskajā televīzijā. Igauņi to ir izdarījuši. Vai tas varētu būt ceļš uz propagandas ietekmes mazināšanu?

Zināmā laika posmā tas varētu būt ceļš uz to. Bet mums tomēr ir viena valsts valoda, un politika mums notiek valsts valodā. Ja kāds cilvēks nespēj sekot politikai valsts valodā tajā valstī, kurā viņš ir piedzimis un dzīvo visu mūžu, tā ir anomālija. Tā ir problēma, kas ir jārisina.

Īslaicīgi, aktuālajā situācijā, protams, ir iespējams šāda veida raidītāji citās valodās. Varbūt cilvēkam ir ērtāk šajā valodā sekot līdzi notikumiem Latvijā. Es piekrītu, ka tas tagad ir vajadzīgs. Tādi raidījumi ir nepieciešami, ja runā ir par attiecīgo kopienu. Piemēram, ja runājam par baltkrievu kultūras svētkiem, ir jēdzīgi, ja ir raidītājs, kas apraksta baltkrievu kultūras svētkus. Bet valsts valodas nozīme ir tieši to, ka kopējā politika notiek kopējā valsts valodā. Varbūt aktuālajā situācijā tas ir pieņemams risinājums, kamēr vēl ir cilvēki, kuri, dzīvojot šajā valstī, nespēj vai nevar, vai negrib savu apkārtni redzēt kopējā vienotā sabiedrībā. Taču gala risinājums tomēr ir tāds, ka mums ir kopējas problēmas un mēs risinām tās kopējā valodā.

Kā panākt, lai šie cilvēki tomēr izjūt vēlmi un aicinājumu piedalīties kopējā valodas un politiskajā telpā? Vienkārši pateikt viņiem, ka tas ir jūsu pienākums — nezin vai tas būs visefektīvākais arguments, kā viņus pārliecināt.

Ja tu gribi dzīvot pilnvērtīgu dzīvi, tu nevari dzīvot savā valodas burbulī. Atbraukuši te mums tagad ir 2000 indiešu, nupat lasīju. Ja šie cilvēki, kas ir nesenie imigranti, gribētu pilnvērtīgi piedalīties Latvijas politikā, viņi nevarētu teikt, ziniet, tagad mums vajag raidījumu bengāļu valodā. Viņiem tas būtu pašsaprotami. Viņiem šķistu jocīgi, ka viņiem vajag raidījumu bengāļu valodā, ja viņi gribētu pilnvērtīgi piedalīties Latvijas sabiedriskajā dzīvē. Ja latvieši, kuri dzīvo Lielbritānijā, lēnām ieiet šajā sabiedrībā, tas ir galīgi normāli, ka viņi šajā sabiedrībā runā angliski. Ir iekšējais loks, kurā uztur savu nacionālo identitāti, kurā Anglijas latvieši runā latviešu valodā un svin savus svētkus. Jūnijā būs Eiropas latviešu kultūras svētki Dublinā, protams, latviešu valodā. Tomēr tas pieder pie šīs mobilitātes, ka tu neizolējieties no [mītnes zemes] sabiedrības. Tomēr tas ir samērā brīvprātīgi. Tevi neviens nevar piespiest. Ja negribi, tu to nedari. Ja tu gribi pilnvērtīgi [iesaistīties], tad šāda veida integrācija ir pašam jāatpazīst kā vajadzība.

Vai tātad jūs uzskatāt, ka nebūtu sevišķi jāvēršas un jāaicina, un cilvēkam pašam būtu jānonāk pie atziņas, ka viņam ir jāiekļaujas?

Es domāju, ka piedāvājumam ir jābūt. Mēs piedāvājam iekļaut visus, kas te dzīvo. Vai tu to gribi, vai tu to negribi, tas, protams, ir atkarīgs no tevis paša. Mēs nevaram piespiest, un tas arī nav vajadzīgs.

Jūsu veidotajā preambulā ir minēta latviešu nācijas valstsgriba un Latvija nosaukta par nacionālo valsti. Tas daudzos mazākumtautību pārstāvjos radījis emocionāli negatīvu rezonansi. Viņi to interpretē tā, ka tiek padarīti par otršķirīgiem.

Latvieši, kas dzīvo Anglijā, un kas ir saprātīgi, nedomā, ka viņi ir otršķirīgi tāpēc, ka viņiem jārunā angļu valodā. Tā ir katra paša [izvēle]. Ja gribi saglabāt savu valodu un kultūru, tad tu to saglabā blakus valsts valodai un kopējai dominējošai kultūrai. Tāds ir uzstādījums, ja tu gribi pilnvērtīgi piedalīties visā demokrātiskā procesā. Ja tu to negribi… Tas ir katra paša interesēs. Protams, cilvēki var Anglijā dzīvot un satikties tikai ar saviem radiem, runāt latviešu valodu, un arī tādu ir daudz. Viņi varbūt domā, ka drīz atgriezīsies, un tāpēc arī nav vajadzīgs [iesaistīties mītnes zemes dzīvē]. Tas ir individuālais dzīves stils, individuālais dzīves mets, kas arī ir pieņemams un atzīstams. Tā ir individuālā brīvība. Bet piedāvājums ir vajadzīgs. Visu laiku ir piedāvājums. Gribi — nāc. Ir valsts valoda. Mums ir piedāvājums — iekļaujies mūsu nācijā. Tā ir tava izvēle.

Kas notiktu, ja Anglijā trešdaļa iedzīvotāju būtu latvieši, kuri vienkārši izlemtu nepiedalīties Anglijas politiskajā dzīvē?

Viņi tad varētu arī nepiedalīties. Luksemburgā puse iedzīvotāju ir ārzemnieki. Tie, kas vēlas, iemācās valodu. Ir stingrs eksāmens luksemburgiešu valodā, kas ir ļoti maza valoda. Noliec eksāmenu, iegūsti pilsonību. Tur jānodzīvo pieci gadi, kas nav īpaši daudz, līdzīgi kā Latvijā. Iemācies valodu un ieej luksemburgiešu sabiedrībā. Daudzi jūtas labi arī tāpat. Tas ir brīvprātības moments, kas ir ārkārtīgi svarīgs. Tas pieder pie demokrātijas, pie brīvības. Tevi nespiež integrēties, bet tev piedāvā integrēties.

Ja jūs kļūtu par prezidentu, cik lielā mērā jūtat, ka varētu būt visu Latvijas pilsoņu, tai skaitā arī mazākumtautību prezidents?

Protams! Absolūti. Tas ir visu Latvijas pilsoņu un, protams, arī visu Latvijas iedzīvotāju — [arī] to, kas nav pilsoņi, — prezidents. Prezidents ir institūcija, kas pārstāv Latvijas valsti kā tādu, un tajā ietilpst visi šeit dzīvojošie, neatkarīgi no tā, vai viņi ģimenē runā valsts valodā, vai viņi ģimenē runā, teiksim, bengāļu valodā vai krievu valodā.

Atgriežamies pie ārpolitikas. Šodien (18. aprīlī red.) Igaunijas prezidente Kaljulaide Maskavā tiekas ar Krievijas prezidentu Putinu. Vai jūs pievienojaties tiem, kuri kritizē viņu par šo tikšanos?

Es negribētu kritizēt kaimiņvalsts galvu. Viņai acīmredzot ir savi apsvērumi, un viņa savu politiku īsteno. Savukārt Latvijas attiecības ar Krieviju ir jāveido Eiropas Savienības kopējās politikas kontekstā. Tieši multilaterālisms ir Eiropas Savienības stiprums, un mums kā samērā nelielai valstij tas ir daudz izdevīgāks nekā bilaterālās attiecības.

Tas skan labi līdz brīdim, kad saprotam, ka Vācijas kanclere Merkele sparīgi aizstāv Nord Stream, kas ir Krievijas ģeopolitiskais ierocis.

Eiropas Savienība nav vienota visos jautājumos, un šeit ir domstarpības. Piemēram, arī Francija nesen kritizēja šo Nord Stream izbūvi. Latvijas politika ir konsekventa. Mēs Nord Stream kritizējam, un ne tikai mēs, bet arī vesela virkne citu valstu. Tas ir atkal viens no jautājumiem, par ko mēs runājām iepriekš, par solidaritāti. Ne tikai mums ir jāizrāda solidaritāte, bet mēs varam prasīt arī no citiem solidaritāti.

Mēs jau varam prasīt, bet Austrijas ārlietu ministre tāpat dejoja ar Putinu un Itālijas iekšlietu ministrs staigājis ar Putina krekliņu mugurā. Kādu vienotu multilaterālu politiku mēs varam sagaidīt?

Lielos virzienos tā ir vienota, un mums nostāja attiecībā uz Krieviju ir konsekventa un skaidra. Piemēram, Ukrainas jautājums nav atrisināts. Latvijai kā nelielai valstij ir daudz lielāks uzsvars jāliek tieši uz starptautiskajām tiesībām. Lielām valstīm dažreiz ir vilinājums — mēs esam tik lieli un mēs darām, ko gribam, kaut gan tas ir prettiesiski. Latvijai ir stingri jāpastāv uz starptautiskajām tiesībām. Arī Latvijas atjaunošana ir bijusi iespējama tikai tādēļ, ka latvieši gan Atmodas laikā, gan arī trimdā vienmēr ļoti stingri un bez izņēmumiem pastāvēja uz starptautisko tiesību prioritāti pār politiku.

Tomēr gandrīz visi prezidenti, tai skaitā arī Vīķe—Freiberga, kādā brīdī izjuta kārdinājumu tikties ar Kremļa saimnieku, ar Putinu. Viņi acīmredzot cerēja, ka varbūt var kaut ko atsevišķi sarunāt. Vai ir kādi apstākļi, kuros jūs redzētu, ka, būdams prezidents, jūs varētu iesaistīties šādās divpusējās sarunās?

Es to neizslēdzu, ja ir attiecīga situācija, kurā šie jautājumi ir atrisināti un mēs varam redzēt, ka var būt kaut kāds progress arī starptautisko tiesību ziņā. Tādā gadījumā tas ir iespējams, tas nav izslēgts. Bet pašreizējā situācijā es pilnīgi skaidri dodu priekšroku Eiropas kopējai nostājai.

Tiesiskums un dzīvais instruments

Parunāsim par tiesiskumu. Intervijā Domburam teicāt, ka jums šķiet simpātisks «bezkompromisa tiesiskums», taču «redzēsim, kas zem tā slēpjas». Vai nojaušat kādas slēptas intereses aiz šiem lozungiem?

Nē, es nedomāju, ka tur ir kaut kas slēpts. Vārds «tiesiskums» pats par sevi iekļauj to, ka tur nevar būt kompromisu. Bet tas tiek uzsvērts, un ir arī labi sabiedrībai uzsvērt šo bezkompromisa tiesiskumu. Tas nozīmē likuma varas īstenošanu neatkarīgi no cilvēkiem, [kurus tas skar], un arī tiesiskā regulējuma uzlabošanu.

Latvijā bieži tiek kritizēta tiesu sistēma. Eiropas Komisija katru gadu vērtē tiesu sistēmas darbību, un mums šis novērtējums ir viduvējs. Ir virkne valstu Eiropas Savienībā, kas ir sliktākā situācijā attiecībā uz tiesu efektivitāti, un ir virkne valstu, kas ir labākā situācijā. Tas ir daudz labāk, nekā ir bijis, bet mums vajadzētu turpināt šo uzlabošanas procesu. Es negribētu ieslīgt atsevišķos juridiskos priekšlikumos. Ir nevis viens priekšlikumu, [kura rezultātā] tiesas strādās labāk, bet kādi desmit, piecpadsmit, divdesmit dažādu, vairāk vai mazāk sīku regulējumu, kuri kopumā varētu uzlabot tiesu darba efektivitāti.

Gan iekšpolitiski, gan ārpolitiski par vienu no Latvijas lielākajām problēmām allaž uzskata korupciju. Ko prezidents varētu darīt, lai veicinātu cīņu pret korupciju?

Prezidentam ir iespēja un pienākums sabiedriskajā diskusijā šo problēmu uzsvērt. Prezidents nav izmeklēšanas iestāde, bet viņš var uzsvērt šo problēmu kā tādu. Ir risinājumi, kas varētu daļēji šo jautājumu uzlabot, piemēram, publisko iepirkumu sistēmā. Tur arī var atrast dažādas spraugas, kas līdz šim ir izmantotas. Šīs spraugas varētu aizdarīt. Šeit varētu būt arī mana profesionālā priekšrocība — ko cits ar neapbruņotu aci īsti neredz, ar jurista aci šīs spraugas var saredzēt.

Satversmes tiesa nupat atvēra slūžas, nospriežot, ka nevajag publicēt datus par valsts amatpersonu algām. Vai šāds lēmums veicina korupcijas mazināšanu?

Šis Satversmes tiesas spriedums ir izsvērts, un es negribu to kritizēt. Mums tagad ir pamats, kurā tiek izsvērtas, no vienas puses, transparences intereses, no otras puses, cilvēku pamattiesības. Satversmes tiesa ir devusi šo balansēto skatu.

Satversmes tiesas lēmumā tas nav darīts, jo viņi neizvērtē šo interešu līdzsvaru. Viņi ļauj saprast, ka varētu būt problēmas, bet likumu atcēla tikai tāpēc, ka neesot noticis pietiekami daudz konsultāciju.

ST sprieduma galvenā, paliekošā jēga ir, ka tā ir pacēlusi latiņu likuma kvalitātei. Tas ir ļoti būtiski, jo mūsu likumu kvalitāte nav īsti pietiekoša. Tāpēc [radies] priekšlikums par Valsts padomi, kura neatkarīgi no Ministru kabineta un no Saeimas pārbauda likumprojekta kvalitāti. Daudzās valstīs šāda institūcija pastāv. Lielai valstij un mazai valstij likuma apjomam un likumu kvalitātei jābūt tajā pašā līmenī, bet mazai valstij ir mazāk resursu, lai to sasniegtu, tādēļ kvalitātes kritērijiem nepievērš tik lielu uzmanību. Kur ir lielāki resursi, [notiek] dažādas konsultācijas un pārbaudes un komentāri, pirms likums tiek pieņemts. Mums tas notiek ļoti ātrā procesā, un ātrs process nozīmē, ka kvalitāte cieš. Pēc tam Satversmes tiesa ir spiesta šos likumus atcelt. Tas ir viens no jautājumiem, kurā prezidents var iesaistīties, lai panāktu sistēmu, kas uzlabo likumdošanas kvalitāti.

Saeimas darba kvalitātē bieži vien ir problēmas. Tajā pašā laikā, izlasot Satversmes tiesas spriedumu, rodas iespaids, ka kritēriju, ko tā izvirzījusi, varētu izmantot ļoti subjektīvi. Pēc būtības ir pateikts, ka tāpēc, ka Saeima nekonsultējās ar trim vai četrām organizācijām, likums nav satversmīgs. Savukārt nav konkrēti ievilkta robeža, kur beidzas sabiedrības leģitīmās intereses un pārsvaru ņem tiesības uz privātumu. Šo jautājumu viņi vispār neuzrunā.

Tas nenonāca tik tālu.

Pasakot, ka nenotika pietiekamas konsultācijas, Satversmes tiesa izvairījās no jautājuma pēc būtības. Sanāk tā — aizej tur, nezin kur. Saeima varētu prasīt — cik tad ilgi mums ir jādebatē, lai Satversmes tiesa uzskatītu, ka mēs esam izpildījuši savu pienākumu? Ar cik organizācijām jārunā? Tas kļūtu par ķeksīšu vilkšanu.

Sistēma likumdošanas kvalitātes noteikšanai, kas mums līdz šim ir maz pazīstama, ir jurisprudences nozare, kas saucas leģisprudence. Tur noteikti kvalitātes kritēriji un kā likumus izstrādā. Tā ir jau diezgan noteikta sistēma, bet pie mums to tikai sāk apzināt. Ir tikai daži spriedumi, kas attiecas uz leģisprudences ieviešanu. Tā ir sistēma. Mums ir rūpīgi jāizstudē šis Satversmes tiesas spriedums kontekstā ar visu aiz tā esošo domu par likumdošanas kvalitāti. Tā Latvijā ir problēma, kurai nav līdz šim pievērsta pietiekoša uzmanība. Satversmes tiesa uz to ir norādījusi, latiņu pacēlusi. Tagad ir politisko institūciju, vispirms jau Saeimas, bet arī Ministru kabineta, varbūt arī prezidenta nevis formāls, bet neformāls politisks uzdevums veicināt sistēmu, kas paaugstina kvalitāti.

Vēl par korupciju un tiesu sistēmu. Ir problēma ar iepirkumiem, ar izmeklēšanu, bet ir arī problēma ar tiesnešiem. Pagājušogad Tieslietu padome speciāli izveidoja komisiju, lai izvērtētu zināmu tiesnešu lēmumus konkrētās maksātnespējas lietās. Radās iespaids, ka jūs šajā diskusijā nepiedalāties. Kāpēc jūs aktīvāk neizteicāties par šo pašu procesu?

Lai izteiktos par šo procesu, man ir daudz rūpīgāk jāiepazīstas ar visiem dokumentiem, lai es varu sniegt savu redzējumu un viedokli. Diskusija presē nav pietiekams [pamats]. Viena lieta ir tiesnešu neatkarība, kas ir tiesiskā valstī nepieciešama. Šeit es varu norādīt uz savu pagājušā gada spriedumu portugāļu tiesneša lietā par to, ka Eiropas Savienības vērtības ir justiciablas, tās var tikt pārbaudītas tiesā. Viena no tām vērtībām ir tiesnešu neatkarība. Otra lieta ir pietiekoši efektīvs mehānisms, kādā veidā prettiesisku vai neētisku rīcību no tiesnešu puses spēj uztvert un likvidēt. Eiropas Savienības dalībvalstīs ir dažādi mehānismi. Viens no jautājumiem ir par Disciplināro lietu komisija, kura var skatīt šos jautājumus [un pieņemt lēmumus] līdz pat tiesneša atlaišanai. Tajā var būt arī cilvēki, kas nav no tiesnešu vidus. Ir dažādi risinājumi. Mums ir vēlreiz tuvāk jāanalizē šis jautājums, kāds ir tiesnešu likumiskās un ētiskās darbības uzraudzības mehānisms. Likumiskās un ētiskās, nevis tiesas spriešanas.

Vai, jūsuprāt, šobrīd šī uzraudzība nav pietiekama?

Būtu jāpārdomā, jāiedziļinās šajā jautājumā. Iespējams, ka nav, bet es to nevaru tagad uzreiz tieši teikt.

Bet vai kā prezidents jūs varētu to vērtēt un nākt ar priekšlikumiem?

Noteikti. Tas būtu viens no konkrētajiem jautājumiem, kas mani interesētu un ko es labprāt darītu.

Tieslietu ministrs Bordāns ir nācis ar priekšlikumu, ka vajadzētu veikt auditu par kriminālprocesu un tiesu sistēmu. Vai, jūsuprāt, tas būtu lietderīgi?

Es redzu dažas, teiksim, spraugas likumdošanā. Piemēram, jautājumā par kriminālizmeklēšanu. Kriminālizmeklēšanas iestādes cenšas pierādīt absolūti visu, ko attiecīgā apsūdzētā vai aizdomās turētā persona ir izdarījusi. Ja tā izdarījusi daudz, tad tev ir gadiem ilgs darbs. Tā ir klasiskā pieeja, tas nav nekas īpašs, bet kriminālprocesu efektivizācijas rezultātā lielākajā daļā citu valstu ir nonākts pie secinājuma, ka tas ir pārāk neefektīvi. Pietiek paņemt vienu daļu epizožu, ko var labi pierādīt, iet uz priekšu ar šīm epizodēm, un pārējo nolikt malā. Sods ir samērā līdzīgs, varbūt drusciņ mazāks, bet process ir pabeigts noteiktā laikā. Šo kā pamatvirzienu vajadzētu arī mums noteikt Krimināllikumā. Tas ir tikai viens no priekšlikumiem.

Tātad jūs domājat, ka būtu vērts iziet cauri šiem procesiem un tos izvērtēt?

Jā, tas būtu labs risinājums. Izveidot kompetentu komisiju, kura izskata, kāpēc daži procesi ir ievilkušies pārmērīgi ilgi, profesionāli izvērtē arī citas tiesu varas problēmas un nāk ar priekšlikumiem, kurus tad varētu politiski diskutēt.

Nacionālā elektronisko plašsaziņas līdzekļu padome uz visiem pārmetumiem, ka viņu pieņemtie lēmumi ir nejēdzīgi un varbūt pat bīstami, atbild, ka viņi ir neatkarīgi un neviens nedrīkst jaukties viņu lēmumos. Kā šajā konkrētajā gadījumā tiesiski korekti būtu panākt, lai institūcijas neatkarība nenoved pie absurdiem vai prettiesiskiem lēmumiem?

Tas ir viens no neatkarīgo, labāk būtu teikt, patstāvīgo institūciju problemātiskajiem jautājumiem. Ja ir patstāvīga institūcija, tas nozīmē, ka viņi pieņem lēmumus patstāvīgi. Tur ietekmes iespējas ir ierobežotas. Mēs varētu noteikt, ka Saeima pa tiešo lemj, taču tā lemj attālināti, ieceļot šo padomi, un pēc tam kritizē, ka lēmumi nav īsti pareizi.

Tur ir divas atbildes. Pirmkārt, cik es saprotu, patlaban strīdas, vai lēmums [par Latvijas Televīzijas valdes locekļu iecelšanu] ir bijis tiesisks vai nav bijis tiesisks. Saeimas Juridiskais birojs teica, ka nav tiesiski, NEPLP saka, ka bija tiesisks. Arī prokuratūra ir iesaistīta, lai to pārbaudītu. Jāgaida prokuratūras atzinums, pirms tam es nevaru neko teikt. Tas ir viens.

Bet otrs — man šķiet, ka NEPLP ir izveidota īpatnējā veidā. Tas ir neparasti, ka visus locekļus ieceļ Saeima. Nezinu, vai vēl kādā Eiropas Savienības dalībvalstī tā ir. Parasti ir pārstāvētas trīs grupas. Ir politiķi, jo tie ir demokrātiski leģitimēti. Otrs — ir mediju pārstāvji vai speciālisti no mediju vides. Trešais — ir sabiedriski relevantu, nozīmīgu grupu pārstāvji. Tātad trīs grupas. Tās ir dažādās proporcijās dažādās valstīs, bet tās nodrošina, ka nevienam nav pārsvars.

Vai politiķiem arī ir jābūt padomē?

Ir politiķi, kas ir padomē. Ir dažas valstis, kur ir politiķi padomē, teiksim, trešā daļa.

Kā parlamentārā republikā var nodrošināt, lai visi politiķi būtu līdzsvaroti pārstāvēti padomē?

Proporcionāli.

Cik tad padomē būtu cilvēku?

Teiksim, trīs no politikas, trīs no mediju pārstāvjiem…

Es tagad iedomājos, kas tad notiktu Saeimā, ja būtu jāsāk izvēlēties tikai trīs no sava vidus.

Viņi ir demokrātiski leģitimēti un viņi pārstāv tautu. Nevar izslēgt politiķus, bet viņi nav vienīgie. Tas ir attālinātās vadības modelis. Saeima ir demokrātiski leģitimēta. Patīk vai nepatīk, mēs nevaram to izslēgt, sakot, ka tagad mums ir kaut kāda autoritāte no malas, kas politikā nepiedalās. Noteikti politikai ir jāpiedalās. Ir dažādi modeļi. Bet katrā ziņā tas, ka visus locekļus ievēl Saeima, ir neparasti. Neesmu īpaši pētījis, bet, cik es zinu no dzīves pieredzes, tādu modeli [citur] neesmu redzējis.

Tas ir viens  — pašu padomes locekļu izvēle. Otrkārt, protams, viņi ir pakļauti tiesiskuma kontrolei. Ja viņi rīkojas pretrunā ar likumu, tad, protams, šie lēmumi ir atceļami. Tad vēl ir jāskatās, lai pašā likumā būtu ciešāki noteikumi, kādā veidā ir jāizvēlas amatpersonas. Ir šie trīs mehānismi. Tad galu galā [viņiem] ir jāuzticas. Tie ir cilvēki, kas pieņem lēmumus, un kādam šie lēmumi ir jāpieņem. Tātad — adekvātāka padomes izvēle, stingra tiesiskuma kontrole, izvēles mehānismiem ir jābūt stingrāk noregulētiem, un ceturtais — zināma uzticība. Piemēram, pirmīt runājām — tev nepatīk Satversmes tiesas spriedums, bet beigās tas jāakceptē, pat ja nepatīk.

Jautājums par preambulu. Ir apritējuši gandrīz pieci gadi, kopš tā pieņemta. Ir cilvēki, kas to ir kritizējuši. Kādas, jūsuprāt, šajos piecos gados ir konkrētās izmaiņas, kas radušās Latvijā pēc jūsu vadībā izstrādātās Satversmes preambulas ieviešanas, par kurām varētu pateikt — tas ir noticis pateicoties tam, ka mums ir preambula?

Ir divos virzienos jāskatās. Viens virziens — sabiedrības uztvere par to, kas ir mūsu valsts, ir kļuvusi daudz skaidrāka.

Vai ir kāds pamats šim apgalvojumam?

Nav izdarīta aptauja, bet, ja izdarītu aptauju, es domāju, ka noteikti tas tā būtu. Tā ir mana prognoze, kāds būtu šīs aptaujas rezultāts. Kāda ir mūsu valsts, kāda ir mūsu valsts jēga, kāda ir mūsu valsts iekārta, kāda ir mūsu identitāte — tas viss ieiet diskursā caur šo Satversmes ievadu. Otrs — Satversmes ievads tiek izmantotas arī tiesībās. Satversmes tiesa bieži atsaucas uz Satversmes ievadu, lai pamatotu savus lēmumus. Var atsaukties nevis vienkārši uz abstraktiem principiem, bet jau uz konkrētiem Satversmes ievada noteikumiem, un tie ir interpretējami un komentējami. Tas padziļina valsts apziņu gan juridiskā jomā, gan sabiedrības diskusijās.

Cik bieži Satversmes tiesa ir atsaukusies uz preambulu? Vai tas ir zināms kaut vai aptuveni?

Es neesmu skaitījis, bet veselā virknē Satversmes tiesas spriedumu ir atsauces uz ievadu, arī interpretācijas, ko nozīmē viens vai otrs jēdziens. Tas ir arī apraksts. Piemēram, netiešā veidā no viena jūsu jautājuma izrietēja, ka Latvijai vajadzētu būt tiesiskai valstij. Līdz šim Satversmē tiesiskas valsts jēdziens nepastāvēja. Tad varētu teikt — kur tas ir rakstīts, ka Latvijai jābūt tiesiskai valstij? Tas ir rakstīts Satversmes ievadā. Ka Latvijai ir jābūt sociāli atbildīgai valstij, ir rakstīts Satversmes ievadā. Arī, ka Latvijas ārpolitikas stūrakmens ir vienota Eiropa. Tas viss rada priekšstatu par mūsu valsts ietvaru.

Lielāku uzmanību gan piesaistīja jēdziens “latviskā dzīvesziņa”.

Latviskā dzīvesziņa ir jēdziens, kas būtībā nozīmē — latviešu tautas vēsturiskā un kulturālā pieredze.

Vai arī uz to Satversmes tiesa ir atsaukusies?

Jā, tā ir atsaukusies pat samērā nesen, pirms mēneša.

Jūsu grāmatas Valstsgriba atvēršanas pasākumā savā uzrunā teicāt, ka Satversmē varētu ierakstīt pantu par to, ka cilvēku nedrīkst izspiegot. Vai turpināsiet uzlabot Satversmi, būdams arī prezidenta amatā, un kādus vēl uzlabojumus mēs varētu sagaidīt nākamajos četros vai astoņos gados?

Angļu valodā ir juridisks jēdziens living instrument jeb dzīvs instruments. Tas ir Cilvēktiesību tiesas jēdziens, kas ir iegājies. Dzīves reālijām attīstoties, arī konstitūcijai ir jāpiemērojas. Tā piemērojas divos veidos — interpretācijas ceļā un teksta maiņas ceļā. Primārais ir interpretācija, kas piemērojas dzīves jaunajām reālijām. Bet tur, kur [izmaiņas dzīvē] pārsniedz tekstu, ir jāmaina teksts. [Izspiegošanas aizliegums] ir vienkārši priekšlikums pārdomām. Tas nav ļoti aktuāls, bet ir saistībā ar to, ko mēs runājām pašā sākumā par tehnoloģiju ietekmi uz demokrātiju. Mums tagad ir Satversmes pants par to, ka cilvēka pasta korespondence ir neaizskarama. Tāds pants ir, un tas ir klasisks pants visās konstitūcijās. Šis pants ir lielā mērā zaudējis savu nozīmi, to mēs varam atzīt, jo ļoti reti kāds sūta vēstules pa pastu, bet mums ir jauns, elektroniskais pasts, kuru visi lasa. Šeit vajadzētu kaut kādā veidā piemērot tieši šo konkrēto pantu jaunajām reālijām, lai to noregulētu cilvēku interesēs.

Vai tas būtu vienīgais pants, ko ieteiktu četros gados mainīt?

Es tagad neesmu domājis. Tas ir viens, manuprāt, acīmredzams. Principā Satversme ir pietiekoši elastīga, to var attīstīt tālāk interpretācijas ceļā. Satversmes tiesa to dara. Varētu būt viens otrs noregulējums. Piemēram, ja runājam par likumdošanas uzlabošanu, tad ir jautājums par Valsts padomi. Arī par Tiesībsarga nostiprināšanu Satversmē. Tiesībsargs mums jau ir. Tā ir klasiska institūcija, kuras agrāk nebija, mums tā ir jauna institūcija. Arī Satversmes tiesas mums nebija agrāk. Kad izveidojām Satversmes tiesu, mēs to ierakstījām Satversmē. Mums Tiesībsargs pastāv jau apmēram gadus divpadsmit. Būtu jēdzīgi to nostiprināt Satversmē, lai nevarētu ar vienkāršu likuma izmaiņu to likvidēt. Tas pats [būtu jādara] ar Valsts padomi, ja mēs domājam par likumdošanas uzlabošanu. Tātad ir atsevišķi jautājumi, bet tie nav īpaši būtiski. Satversmes uzlabošana, Satversmes maiņa nav man ļoti prioritārs jautājums.

Bērziņa prezidentūras laikā jūs vadījāt Konstitucionālo tiesību komisiju, kas nāca klajā ar plašākiem priekšlikumiem. Cik lielā mērā jūs būtu gatavs tos pārņemt?

Šie plašākie priekšlikumi lielā mērā atspoguļojas Satversmes ievadā. Tā bija smieklīga un bezpalīdzīga situācija, kādā sabiedrība un Latvijas politika atradās argumentatīvā ziņā attiecībā uz 2012. gada referendumu par otro valsts valodu. Šī bezpalīdzība radīja nepieciešamību [valsts] ietvaru padarīt redzamu, tāpat kā tas ir daudzās citās valstīs. Ietvars netika radīts no jauna, bet tika padarīts redzams, tāpat kā Igaunijā, Lietuvā un citās vairāk vai mazāk jaunās konstitūcijās. Šveices konstitūcijā tikai 2000. gadā tāds tika pieņemts.

Ir dzirdēts vērtējums, ka Levitam Satversme ir vienkārši piezīmju blociņš. Kāpēc šāds priekšstats cilvēkiem radies un ko jūs viņiem atbildētu?

Šis priekšstats īsti nav atbilstošs. Manu profesionālo interešu un darbības fokusā ir valsts, savukārt no juridiskā viedokļa valsts centrā un kodolā atrodas tieši Satversme. Es esmu arī Eiropas Valststiesību asociācijas valdē. Es piederu pie ne pārāk daudziem cilvēkiem Latvijā, kuri savu profesionālo interesi un darbību velta valsts konstitūcijai. Tas ir pilnīgi normāli, katrā valstī ir šāda veida [juristi]. Tas nenozīmē, ka Satversme ir piezīmju blociņš. Mums kā sabiedrībai un arī profesionāli ir jārūpējas, lai būtu valststiesībnieki, kas to dara. Tas nenozīmē, ka Satversme ir bieži jāmaina. Tieši otrādi, Satversme mums ir samērā stabila, un tās izmaiņas ir salīdzinoši nelielas. Daudzās citās valstīs daudz biežāk notiek Satversmes izmaiņas.

Jūs teicāt, ka valodas referenduma rezultātā sabiedrība nonāca bezpalīdzībā.

Intelektuālā bezpalīdzībā.

Taču politiski varētu teikt, ka ir ļoti labi, ka referendums notika. No vienas puses, rezultāts apliecināja jūsu piesaukto valstsgribu. No otras puses, mazākums, kas iedomājās, ka šo normu varētu mainīt, saprata, ka tas nav iespējams. Līdz ar to ir arī noņemts jautājums par referendumu, piemēram, par nulles variantu nepilsoņiem un ko tamlīdzīgu. Vai politiski tas nebija labs rezultāts?

Es pilnīgi piekrītu, tas bija labs. Bet jautājums — kāpēc? [Rezultātu noteica] iekšēja izjūta, ka mums šeit ir Latvija. Ar iekšēju izjūtu nepietiek, vajag juridisku konstrukciju. Šī izjūta, dabiskā iedzīvotāju valstsgriba, tika ietverta Satversmē, jo tā ir mūsu valsts pamats. Ja mums nebūtu valstsgribas, tad mums nebūtu valsts, tā nebūtu vajadzīga. Es piekrītu, ka [rezultāts] bija svarīgs, un tas arī bija impulss šo jautājumu ietvert Satversmē, lai tas būtu redzams.

Reālā situācija

Kā vērtējat savas izredzes tikt ievēlētam?

Mums pirmo reizi būs atklātas Valsts prezidenta vēlēšanas. Tas nostiprina godprātības principu Saeimā. Deputātiem tomēr ir politisks un morāls aicinājums pildīt to, ko viņi teikuši. Tas pieder pie labas politiskās kultūras. Ja tas tā darbojas, tad es teiktu, ka manas izredzes ir visai labas. Ja tas tā tomēr nedarbojas, tad nav tik labas.

Šķiet, ka varētu būt kāda pretestība. Politiskā PR šiverētājs Jurģis Liepnieks nesen paziņoja tviterī, ka viņam «ienākusies mapīte» par Levitu, kuru sākšot pētīt, un publicēja jūsu mātes lūgumu izbraukt uz Izraēlu 1972. gadā. Vai jūs gaidāt kampaņu pret sevi? Vai baidāties, ka antisemītisms varētu būt elements tādā kampaņā?

Apzinātā sabiedrības līmenī šis jautājums līdz šim nav bijis pārāk būtisks Latvijā. Esmu teicis, ka gruntsūdeņu līmenī tas pastāv, bet šī sabiedrības daļa nav pārmērīgi liela. Viņi varbūt ir aktīvi interneta komentāros, bet publiskajā līmenī tas faktiski neparādās.

Plašāk ņemot, vai gaidāt, ka būs kāda pret jums vērsta kampaņa? Un ko tādā kampaņā jums varētu pārmest?

To man ir grūti pateikt. Ja skatās uz manu līdzšinējo darbību, tad es savu darbību varu aizstāvēt. Ja ir runa par kaut kādiem meliem, nu, tad meli ir meli. To es nevaru pateikt.

Vai ir kādas indikācijas, ka varētu būt tāda pretdarbība?

Nu, kaut vai tas, kādā veidā šie akti ir nonākuši privātās rokās. Nevar vienkārši aiziet un tos paņemt.

Lembergs jau pirms četriem gadiem pārmeta, ka Levits prezidenta amatā «savārīs ziepes», jo neizprotot reālo situāciju Latvijā. Vai izprotat reālo situāciju Latvijā? Kā izprotat Lemberga lomu Latvijas politikā?

Es izprotu gan profesionāli, gan privāti visu, kas Latvijā notiek. Pastāvīgi esmu Latvijā, strādāju Latvijas uzdevumā. Tas ir svarīgi — es [strādāju ārzemēs] nevis kaut kādā firmā, bet gan Latvijas uzdevumā tur, kur Latvija mani ir sūtījusi. Man ir arī privātie kontakti ar radiem, es nedzīvoju burbulī. Tas ir svarīgi. Var būt cilvēki, kuri dzīvo savā burbulī Latvijā un domā, ka tā ir visa Latvija. Tas [pārmetums] par Latvijas neizprašanu ir muļķīgs.

Attiecībā uz neleģitīmu ietekmi uz Latvijas politiku — to ir jāmēģina mazināt ar visiem tiesiskajiem līdzekļiem. Tas, manuprāt, pieder pie bezkompromisa tiesiskums politikas.

Vai tātad jūs izprotat Lembergu kā piemēru neleģitīmai ietekmei uz politiku?

Jā, bet man šķiet, ka šī jautājuma aktualitāte laika gaitā ir mazinājusies. Tas ir svarīgi. Ja mēs salīdzinām ar to, kāda bija situācija tūkstošgades sākumā, pirmajos desmit gados, un šodien, mēs viennozīmīgi un, es pat teiktu, ar diezgan lieliem soļiem ejam demokrātiskā tiesiskuma virzienā.

Jūsu grāmatas prezentācijā Saeimas priekšsēdētājas biedre Dagmāra Beitnere-Lagalla (JKP) jūs nodēvēja par «nācijas tēvu». Vai pats jūtaties kā nācijas tēvs?

Nē, katrā ziņā ne. Cilvēkiem ir dažādi izteiksmes stili. Var izpausties literārākā veidā. Mani vairāk uzrunā lietišķais stils. Tas, manuprāt, ir pieņemams un pieder pie manas personības. Es būšu lietišķs.

Ir cilvēki, kuri saka, ka tas, ka koalīcija jau tagad ir vienojusies un jums acīmredzami ir vairākums, kaut kādā mērā nav demokrātiski. Ko jūs viņiem atbildētu?

Tas atbilst parlamentārās demokrātijas loģikai un Satversmes loģikai. Par augstāko valsts amatpersonu izvirzīšanu atbildīgs vienmēr ir valdošo partiju vairākums. Lai nonāktu pie kopēja kandidāta, cilvēkiem valdošajā vairākumā viņš ir jāvērtē. Viņi ir vērtējuši, un, ja viņi atrod vienu [kandidātu] par pieņemamu visiem, tad tas ir kompromiss.

Es ļoti labi apzinos, ka esmu kompromiss, nevis kāds mani ļoti grib un saka, kas es esmu vislabākais. Es esmu kompromiss, vairāk vai mazāk pieņemams visiem, tāpat kā daudzas citas valsts augstākās amatpersonas ir kompromiss. Šī kompromisa kultūra pieder pie parlamentārās demokrātijas. Opozīcija var izvirzīt savu kandidātu, bet tā var arī atbalstīt šo kandidātu. Tas arī ir pilnīgi pieņemami. Man būtu vēlme, ka arī opozīcija teiktu — ziniet, varbūt šis kandidāts arī mums ir pieņemams —, bet tas ir jālemj pašai opozīcijai.

Ko ģimene domā par to, ka jūs varētu kļūt par prezidentu?

Mana ģimene nav pārmērīgi priecīgi, bet viņi saka — ja tu domā, ka tas ir vajadzīgs, tad dari to. Tātad atbalsta.

Komentāri (14)

Drosma 29.04.2019. 17.47

lūk – kā Latvijas varas elite rīkojas – izstāstiet – cik miljonus un kurš saņēma par to, ka mēs latvieši savā Dzimtenē pie ezeriem vairs netiksim ?

Variet kaut ko tādu iedomāties, piemēram , Zviedrijā – Drottingholmā , kur karaļi mīt – ka tur netiktu klāt Zviedrijas pilsoņi – pie ezera

Un mums te klārē kā Satversmi aizstāvēšot

vienkārši neliešu bandas – cits nekas

https://www.la.lv/foto-krievijas-arhitektu-konkursa-uzvar-latvija-uzcelts-eku-komplekss

tā mūsu Latviju izpērk un mums padara nepieejamu

Slēgtās zonas atgriežas gluži kā padlaikos

Kauns Latvijas varas elitei !

+2
-1
Atbildēt

0

Drosma 30.04.2019. 09.16

Kaimiņa partijas vēlētājs 27. aprīlis, 09:56
Un kur tad jūs tā tik taisnīgi sašutušie? 30 gadus dzīvojam valstī kurā valda prihvatizācijas likumi, kurus starp citu rakstīja arī nākošais Latvijas prezidents Egila Levita kungs un kura rezultātā 87% īpašumu pārgāja kādu 13% iedzīvotāju slāņa rokās. Un visi firmas arī Monēta īpašnieki ir situšies un mēģinājuši izdzīvot šo likumu ietvaros.
Jautājums taisnīgi sašutušajiem. Kāpēc tikai KPVL deputāti, Gobzems un vēl JKP Jurašs tiek apsūdzēti Valsts NOZAGŠANĀ un visos citos nāves grēkos, Līdz viņiem Valsti nav izzadzis neviens? Nevienas krimināllietas! Nekad nav bijis 3,5 līdz 5 miljardi eiro nozagti gadā? Un par to jūs neesat taisnīgi sašutuši! Te tika ievēlēti deputāti, kuri nostājās pret Valsts izzagšanas sistēmu. Rezultātā Valsti izzaga jaunievēlētie deputāti, pret kuriem izvirzītas tik daudz krimināllietas, cik nav ne pret vienu līdz viņiem!? Patiesībā līdz jaunajām partijām 30 gadu laikā nav izvirzītas nevienas krimināllietas. Bet jums, Taisnīgi sašutušie, Likumīgo zagļu SISTĒMA un viņu sulaiņi Tieslietu sistēma pasvieda kaulu un jūs to norijāt! Vai jums galviņās nav iedegusies gaismiņa, ka šie jaunie deputāti tiek vienkārši uzmesti, izsmieti un padarīti par grēkāžiem, izmantojot Valsts noziedzīgos likumus. Viņiem tiek piedēvēti visi iepriekšējo pie varas esošo kungu izdarītie ekonomiskie noziegumi!

+1
0
Atbildēt

1

    Drosma > Drosma 30.04.2019. 09.17

    Lietas būtiba jau tāda, ka Kaimiņs un GObzems solīja nedarīt tā kā vecās partijas darīja. Rezultātā viņus ievēlēja, vini ieņem amatus, bet rīkojas vēl nežēlīgāk un neaunīgāk kā vecās partijas.

    Par to ir runa!

    0
    0
    Atbildēt

    1

    Vahamurka > Drosma 08.05.2019. 11.37

    A kad es teicu,ka jābalso par nacionāļiem,ko tu izdarīji?

    0
    0
    Atbildēt

    0

altinyildiz 29.04.2019. 20.24

Ja Raudseps ar Ozoliņu negremdē Levitu, jādomā, tas varētu būt sapuvis, jeb Krievijas FSB attiecībā uz mūsu prežiem ir nolaidušās rokas. Putina favorītu, Krievijas militārista atvasi, Vējoni, taču viņi par katru cenu iedabūja amatā.
Dalība LC vienmēr būs nenomazgājams traips viņa biogrāfijā un neesmu manījis, ka viņš, kā arī Bordāns, būtu izteicies par “Latvijas ceļa” noziegumiem, par kuriem summā, tikai par ekonomiskiem noziegumiem, Ķīnā pāris desmit tūkstoši neliešu būtu vienkārši publiski nošauti.

0
0
Atbildēt

0

Lai pievienotu komentāru, vai ienāc ar:

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu