Mierā ar sevi

Reti gadās sastapt sportistu, kas tik labsirdīgi runātu par saviem ievainojumiem kā inline skrituļslidotājs Nils Jansons (26). Arī videi draudzīgs dzīvesveids pie viņa nācis, dziedējot traumu

Saukt Nilu par pasaulslavenu sportistu nav pārspīlējums. Taču viņš nav iedomīgs. Smaidīgs, komunikabls un ar drošu skatienu, var manīt, ka Nils ir pabijis dažādās pasaules malās. «Paceļojot apkārt, redzi, ka cilvēki var būt atvērti un sirsnīgi ne tikai pret draugiem un radiem, bet pret jebkuru garāmgājēju,» stāsta Nils. 

Tikko pirmizrādi piedzīvojušajā dokumentālajā īsfilmā Apzinies savu soli (Mind your step) skrituļslidotājs grib pavēstīt, ka cilvēks nav pasaules valdnieks un mums ir ne tikai jāņem, bet arī jādod pasaulei atpakaļ. 

Nelikt banānus maisiņā

Pusstundu garā filma vēsta par Nila braucienu uz Taizemi 2018. gada decembrī. Filmas autors ir Nila draugs Kaspars Alksnis. Viņi abi ir vieni no ekstrēmajiem sportistiem, kas piedalījās un veidoja kinoprojektu Pazust Latgalē, kas 2015. gadā nacionālajā filmu skatē Lielais Kristaps saņēma skatītāju balvu. «Jau vairāk nekā desmit gadus esmu bijis līdzās Nilam, dokumentējot viņa slidošanas prasmes. Taču šoreiz nolēmām izkāpt no triku rāmjiem un parādīt ko vairāk par dažiem skaistiem skatiem, slīdot lejā pa trepju margām,» stāsta Kaspars. Tā radusies doma aktualizēt vides piesārņojuma problēmas un dabai nekaitīgu dzīvesveidu, par kuru Nils interesējas jau vairākus gadus. Filmā mērķtiecīgi atstāti skati, kas parasti tiek izgriezti un parāda ceļojuma nesmuko pusi.

Aprīļa beigās dokumentālo īsfilmu varēs noskatīties vietnē Mindyourstepmovie.com, maijā tai būs vairāki seansi kinoteātrī Splendid Palace. Vēlāk pa daļām filmu plānots rādīt arī Nila YouTube kanālā. Desmit procenti no ienākumiem tiks ziedoti Pasaules Dabas fondam. Kāpēc Pasaules Dabas fondam, nevis kādam vietējam vides projektam? Nils paskaidro, ka ieguldīt globālā, ilgtspējīgā organizācijā viņam šķitis drošāk. Turklāt filma domāta starptautiskai auditorijai. «Ceram, ka triku sadaļa sasniegs gan Taizemi un ASV, gan pārējo pasauli. Cilvēkiem būs lielāka motivācija iegādāties šo video, ja viņi apzināsies, ka ir daļa no tā, kam tas tiek ziedots,» uzskata Nils. 

Ekstrēmais sportists nenoliedz, ka arī Latvijā atkritumu netrūkst, it īpaši pēc sniega nokušanas upju krastos, tomēr, salīdzinot ar citām valstīm, te esot sakopta zeme. Pēc Nila domām, galvenā problēma visur esot izpratnes trūkums. «Ieliekot banānus maisiņā, cilvēks nedomā, ka dara ko sliktu.» Plastmasas maisiņi, kas nonākuši dabā, ir biežs putnu un citu dzīvnieku nāves cēlonis. Pilnīga plastmasas maisiņu pārstrāde notiek ļoti reti, savukārt to utilizēšana videi nekaitīgā veidā ir dārga, un arī tad pastāv liels risks, ka kāda sīka daļiņa tomēr nonāk vidē un kaitē gan dzīvnieku, gan cilvēku veselībai. Nils uzskata, ka valstsvīru pienākums ir izglītot sabiedrību vides jautājumos. Par vides problēmām būtu aktīvāk jāmāca skolās. 

Vai tagad, kad skaļi paudis savas rūpes par vidi, tās nebūtu tīrākās šausmas, ja viņu pieķertu ar vienreizlietojamu kafijas krūzīti rokās? Domīgi piekārtojot cepures nagu, sportists atzīst, ka atbildība ir, taču viņa mērķis neesot mācīt citus, kā labāk dzīvot, bet pašam dzīvot bez sirdsapziņas pārmetumiem un tā rādīt piemēru. Pārvietoties ar velosipēdu, pirkt mazāk un bez iepakojuma, pārtikt no augu valsts produktiem — Nils tos dēvē par maziem, pašsaprotamiem soļiem, ko ieviesis savā dzīvē, lai mazinātu paša radīto ietekmi uz vidi. 

Zobojos, ka filmā viņš redzams ar plastmasas ūdens pudeli. Nils piezīmi uztver mierīgi, tikai piebilst, ka plastmasa tik ļoti saaugusi ar taizemiešu sadzīvi, ka no tās bijis grūti izvairīties, jo pat košļājamās gumijas paciņa tiek iepakota maisiņā. Savukārt šī plastmasas pudele viņam godam nokalpojusi divas nedēļas. Bet vai tāpat kā filmā, ejot pa pludmali Taizemē, arī Latvijā viņš mēdz pacelt zemē nomestās drazas? Jā, arī pastaigājoties pa piekrasti Jūrmalā, kur atrodas viņa ģimenes mājas, viņš paķer pa ceļam atrastos gružus.

Brāļa nopelns

Jūrmalas ielās arī viss sācies. Sākotnēji ar inline skrituļslidošanu aizrāvies Nila vecākais brālis Mārtiņš, kas šo ekstrēmo sportu bija pamanījis televīzijā. Tobrīd Nilam bija deviņi gadi. Mārtiņš atminas, ka sākumā brālim skrituļslidas nemaz neesot gājušas pie sirds. Bet ap 13 gadu vecumu skrituļslidotāja talants iezīmējās pavisam skaidri. Skaudību par mazā brāļa sasniegumiem Mārtiņš nav jutis: «Forši bija vērot, kā Nils no sētas līmeņa izaudzis līdz pasaules līmenim.»

Tieši Mārtiņa, prasmīga videooperatora, veidotie klipi veicinājuši brāļa atpazīstamību. Viens sīkais no kaut kādas nezināmas valsts vārdā «Latvija» lēkā pa māju stūriem — Nila agrīnie video skrituļslidotāju vietnēs guva plašu rezonansi. Tolaik YouTube un viedtālruņu vēl nebija. «Tagad mazie skrituļslidotāji pēc katras progresa kripatas skrien jaunās prasmes atrādīt sociālajos tīklos. Pazūd uzsvars uz procesu, tā baudīšanu,» novērojumos dalās Nils. «Kad es biju pusaudzis, nebija ne skrituļslidošanas skolu, ne treneru, ne skeitparku. Bet neko daudz arī nevajadzēja, tikai slidas un trepju margas.» Kādreiz skrituļslidotāji tika uzlūkoti kā huligāni, kas posta piemājas puķu dobes, taču pēdējos gados šis aizspriedums mazinājies, un nu viņus uztver kā daļu no urbānās pilsētvides.

Nils atminas, ka pusaudžu gados nedēļas nogales pavadījis, ceļojot no Jūrmalas uz Rīgas Kinostudiju, kur atradusies vienīgā iekštelpās esošā rampa. «Liela zāle, vidū rampa, un simts cilvēku riņķo apkārt, skaļi skanot Eiropas Hitu radio. Tāda disene!»

Pārspējis visus vienaudžus, 14 gados Nils sāka sacensties ar brāļa vecuma slidotājiem Latvijā un ārpus tās. «Sajūtot konkurētspēju, motivācija sevi pierādīt auga. Nemitīgi pārbaudīju spēju robežas, pieņēmu pārgalvīgus lēmumus. Bet tas jaunības maksimālisms palīdzēja izsisties.» 

2012. gadā ASV skrituļslidošanas žurnāls One Nilu titulēja par gada skrituļslidotāju (Skater of  the Year 2012).  2013. gadā Nils plūca laurus Winterclash sacensībās, kurās ik gadu pulcējas labākie skrituļslidotāji no visas pasaules, bet 2018. gadā ierindojās trešajā vietā. Pēc uzvaras 2013. gadā sekojis pirmais skrituļslidu ražotāju Remz piedāvājums izveidot slidu modeli par godu Nilam. Šogad februārī Nila vārdā tika nosauktas jau trešās skrituļslidas. Slidas, kas nes tavu vārdu, — tas esot katra skrituļslidotāja sapnis un parāda sportista prestižu.

Laiks lasīt grāmatas 

Atrašanās kameras priekšā ir neizbēgama ekstrēmas skrituļslidošanas sastāvdaļa. Izkopt savu braukšanas stilu un ar videomateriāliem piesaistīt sponsoru uzmanību. Nils atzīst, ka viņam piemīt latviska kautrība un neesot viegli skatīties kadrus, kad viņš filmā runā. Cita lieta esot uzņemt trikus. Šo procesu Nils izbauda vairāk nekā sacensību spriedzi un emociju mutuļus. «Esmu uz slidām, man nekas nav jāsaka, jūtos brīvi un varu sevi pierādīt darbībā.»

Arī filma Apzinies savu soli seko līdzi triku filmēšanas procesam, kas, kā stāsta sportists, nereti ieilgst līdz pat divām stundām. «Kad biju jaunāks, daudz nedomājot, metos trikā iekšā. Tagad ir sarežģītāk, jo pārdomāju visus nelabvēlīgos scenārijus, un tas nereti rada nedrošību. Bet, lai triks izdotos, tas jādara ar pārliecību!» Nepadoties un celties augšā, skrituļslidošana Nilam dāvājusi nesatricināmu mērķtiecību. Mest mieru un iet mājās — tādas iespējas neesot. Vienīgais, kas spēj apturēt, ir trauma. 

«Mēs katru dienu kaut kur steidzamies, skrienam. Bet tad rodas trauma, kas apstādina, nomierina, liek domāt, noformu-lēt savas vēlmes, reflektēt par savu situāciju.» Dziedējot ievainojumus, Nils lasa grāmatas. Viņam patīk filozofiska lasāmviela. Pēdējā grāmata, ko izlasījis, bija Henrija Deivida Toro Voldena jeb Dzīve mežā, kas, viņaprāt, stāsta par to, kā dzīvē ieviest lielāku vienkāršību. 

Tieši šādā, brūču radītā apceres brīdī, dažādas lasāmvielas iedvesmots, Nils sācis interesēties par dabai draudzīgu dzīvesveidu. Jau divus gadus viņš ir vegāns. Šo vārdu viņš gan lieto izvairīgi, jo cilvēki mēdzot asi reaģēt. 

Pāriet uz uzturu, kurā ir tikai augu valsts produkti, esot bijis super easy (ļoti viegli), un šajā solī Nils saskata vienus vienīgus ieguvumus. «Neiesaistos neētiskā rīcībā pret dzīvniekiem, neradu lieku piesārņojumu, esmu veselīgs un labāk jūtos.»

2014. gadā ceļa krusteniskās saites plīsums Nilu apstādināja uz pusgadu. Pēc tam, 2015. gadā saites pārrāvis vēlreiz. «Mazliet pasteidzos,» Nils vaļsirdīgi pasmaida un atzīstas, ka trauma iemācījusi kļūt pacietīgākam. Tam, kas pirms dažiem gadiem vispār nav šķitis svarīgs — paša veselībai, Nils tagad pievērš pastiprinātu uzmanību. Šobrīd skrituļslidotājs atgūstas pēc nelielas operācijas. Arī uz katrām sacensībām Nils vairs neskrien: «Kad jūtu, ka sniegums nebūs uz visiem simt, es labāk nepiedalos. Tikai lieks risks satraumēties.» 

Ģimene visā pasaulē

Jūlijā Nils pārstāvēs Latviju pasaules skrituļsporta spēlēs (World Roller Games) Barselonā. Agrāk šādi pasaules čempionāti neesot bijuši. Nils domā, ka tas ir tikai pāris gadu jautājums, lai ekstrēmo skrituļslidošanu iekļautu arī olimpisko spēļu sarakstā. Tas viņu iepriecinātu, jo tad ekstrēmo skrituļslidošanu pamanītu jaunieši visā pasaulē. Arī Nils daudz darbojies, lai šo sportu popularizētu Latvijā. Ieguvis trenera sertifikātu, puisis ir nodibinājis un vada ekstrēmās skrituļslidošanas skolu Straume, organizē nometnes un katru vasaru uz Ghetto Games festivālu Ventspilī aicina savus draugus, pasaules labākos skrituļslidotājus.

Viņu dažkārt māc bažas, ka līdz ar olimpiskajām spēlēm, ekstrēmā skrituļslidošana tiks komercializēta, neapzinoties tās jēgu. Būtībā inline skrituļslidošanai nosacījumu un robežu neesot, tas ir dzīvesveids: «Pat neesot uz slidām, es visu redzu caur skrituļslidotāja prizmu.» Uz jautājumu, kādi ir viņa nākotnes mērķi, Nils vienmēr atbildējis — turpināt skrituļot. Tagad aizvien biežāk viņš apzinās, ka sportista karjera nav mūžīga, bet saredz iespējas, lai arī vēlāk paliktu skrituļslidotāju vidē. 

Nils ir apbrīnojami vaļsirdīgs. Ik pa laikam sarunā ieminas, ka nezina, kurp viņu aizvedīs projekts Apzinies savu soli un vai patiesi visu mūžu grib būt treneris, un vai nākamgad, piemēram, aizbrauks, lai gadu padzīvotu kaut kur citur. «Varbūt dibināšu savu uzņēmumu, varbūt dzīvošu busiņā kaut kur Portugālē,» viņš parausta plecus. 

Rodas iespaids, ka viss, ko Nils apņemas, viņam izdodas viegli. Arī ceļošana grūtības nesagādā, jo gandrīz katrā pasaules nostūrī ir cilvēks, pie kā pārlaist nakti. Ieraugi skrituļojot uz ielas, pieej klāt, un mirklī kļūstat par draugiem. Šī ģimeniskā sirsnība, pēc Nila domām, nāk no 21. gadsimta pirmās desmitgades, kad ekstrēmā skrituļslidošana bijis tāds kā pagrīdes sports, ar kuru nodarbojās tikai retais. 

Atklāts un nosvērts, Nils par augstāko mērķi dzīvē sauc būšanu mierā pašam ar sevi. Gandrīz neticami, ka šis ir tas pats jaunietis, kas pirms četriem gadiem  dokumentālajā filmā Pazust Latgalē mācījās slaukt govi. Sarunas noslēgumā Nilam pajautāju, vai viņš piedalīsies Lielajā talkā. Puisis iesmejas: «Piedalīšos, kas man cits atliek?»