Ar muzikantu gaļu, rasolu un pīrādziņiem — tāds būtu mūsu galds laikā, kad Latvija atguva neatkarību
Man ir paveicies — mūsu valsts otrā dzimšanas diena ir tieši dienu pirms manējās, tāpēc ir iemesls svinēt divas dienas pēc kārtas. Godīgi sakot, līdz šim skaļāk ir runājusi viensētnieka balss, un 4. maija neatkarības dienu atzīmēt kopā ar kaimiņiem neesmu mēģinājusi, tikai šaurā lokā ar radiem un draugiem. Varbūt šogad būtu labs iemesls uzaicināt arī kaimiņus?
Tā prātojot, aizdomājos par atšķirībām, kas pa šiem gandrīz 30 gadiem, kopš atguvām neatkarību, notikušas uz mūsu svētku galdiem. Skatoties 80. gadu beigās iznākušās pavārgrāmatas un pētot mammas recepšu kladi, iztēlē uzbūru, kāds varētu izskatīties svētku mielasts pagalmā toreiz, kad pasaule vēl bija aizslēgta.
Rasols. Starp saviem paziņām es gan nezinu nevienu, kurš saka «rasols». Toties visi zina rosolīti, kuņģa ļaunāko murgu (toreiz neviens nezināja «Mezym, lai vēders smaguma sajūtu nezin»), no kura tomēr ir tik neiespējami atteikties.
Rasolam ir pamatsastāvdaļas — ar visu mizu vārīti kartupeļi, cieti novārītas olas, konservēti zaļie zirnīši, marinēti vai sālīti gurķīši un doktordesa vai vārīta gaļa. Mērce, kas sastāv no skāba krējuma un majonēzes, sinepēm, mārrutkiem, sāls, cukura, melnajiem pipariem. Un tad ir katras saimnieces obligātās izvēles: vārīti burkāni, svaigs sīpols, skābs ābols, siļķe, pat vārīta biete un kaperi. Visu smalki sagriež, sajauc, pievieno mērci, vēlreiz sajauc un noliek vēsumā, lai garšas sakožas. Proporcijas pēc gaumes, galvenais — ne-skopoties ar olām un mērci.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.