Kas mēs esam? Pirmās, otrās vai trešās pasaules valsts? 3

Ilustratīvs attēls no pixabay.com
Terēze Gruntmane
Print Friendly, PDF & Email

Četrus mēnešus ceļojot caur dažādām Āzijas valsīm, es domās tās salīdzināju ar Latviju. Brīžiem sapratu, ka esam turpat, kur Kambodža, kaut arī man ļoti gribējās, lai esam tur, kur Singapūra. Tikai salīdzinot varam nojaust, kur atrodamies un vai vēlamies tur palikt. Salīdzināšana un citu valstu pieredze ir progresa virzītāji un, ja mēs katrā no valstīm spētu saskatīt jomas, kurās tās ir izrāvušās pasaules priekšgalā, un bezcerīgi beigtu izgudrot savus dārgos, bet tomēr “pašu velosipēdus’’, tad, iespējams, varētu sākt ātrāk soļot uz priekšu.

Tīrība un drošība. Kā pozitīvo gribu minēt Latvijas tīrību. Tur mēs noteikti esam nostiprinājušies pirmo pasaules valstu līmenī. Lai arī Vjetnama un Kambodža ir skaistas valstis, viena dabas ziņā, otra tempļu ziņā, tomēr grūti mums bija izdzīvot 30 dienas vispārējā netīrībā. Lai arī kādas Latvijā ir problēmas atkritumu savākšanā, par kurām nezinu, tomēr vizuāli esmu laimīga, ka esam iemācīti sakopt savu apkārtni. Protams, esot šajās valstīs, kur zobi jāmazgā ar pirktu ūdeni pudelēs, mēs arī novērtējām, ko nozīmē tīrs dzeramais ūdens. Tāpat par drošību Latvijā nav jāuztraucas.

Ceļi. Šrilanka kā trešās pasaules valsts mūs pārsteidza ar fantastiskiem ceļiem. Kamēr mēs gandrīz 30 gadus esam lāpījuši padomju laikos veidotos ceļus un šosejas, Šrilanka pēc 26 gadu ilga pilsoņu kara, kas beidzās tikai 2009. gadā un kura laikā visa valsts dzīve bija apstājusies, ir uzcēlusi un joprojām ceļ un attīsta jaunas šosejas. Arī mazajās pilsētiņās ceļi bija fantastiski. Pirms pāris gadiem, kad kārtējo reizi pārtaisīja labā kārtībā esošo lielceļu Rīga-Saldus, nopriecājos, ka laikam beidzot būs vismaz trīs joslas (par kurām gan mūsu amerikāņu draugs, braucot no Rīgas uz Tallinu, bija neizpratnē, jo neko tādu līdz šim nebija redzējis. Viņš arī nesaprata, kā var būt, ka divas valstis nav savienotas ar maģistāli, bet tikai ar celiņiem), lai vieglāk apdzīt, vai varbūt ik pa laikam pieliks katrā pusē pa joslai, lai kravas auto var paiet malā, kamēr ātrāk braucošās mašīnas var tikt garām. Tā būtu valstiska domāšana, nevis vienkārši naudas ‘’izstrādāšana”. Liela bija mana vilšanās, kad pabeidzot remontu nekas nebija mainījies. Laosā esot tāpat, stāstīja draugi, kas tur ceļojuši, tur visu laiku tiek remontēti un pārremontēti tie paši ceļi…

Satiksmes negadījumu skaita ziņā Eiropā mēs esam vienā no pirmajām vietām tūlīt aiz Bulgārijas un Rumānijas. Visā valstī mums ir pāris dalītās šosejas, kas pārsvarā celtas padomju laikos, ikdienā avāriju riskam pakļauti tūkstošiem autobraucēju, kas cenšas apdzīt.

Tātad, salīdzinot ar Šrilanku, ceļu ziņā mēs noteikti nokrītam trešās pasaules valsts līmenī.

Ir grūti saprast, kas notiks ar Latvijas ceļiem, kad beigsies Eiropas fondu dotācijas. Kad savā laikā apceļojām Īriju, ļoti pārsteidza ceļu kārtība, mazas mājas un pieticīgas mašīnas. Tur bija skaidri redzams, ka Eiropas nauda ir likta lietā, sakārtojot valsti, savukārt  Latvijā šķiet liela daļa Eiropas naudas ir ieguldīta personīgās mājās un mašīnās. Diemžēl mēs iespēju sakārtot ceļus ar palīdzību no ārpuses esam palaiduši garām. Tālāk būs viss pašu rokās.

Pensionāri. Tomēr vislielākais pārsteigums mūs sagaidīja, kad uzkāpām uz kuģa, kas devās divdesmit dienu ceļojumā no Singapūras līdz Romai un bija pilns ar pensionāriem no Eiropas, ar vienkāršiem ļaudīm no Itālijas, Vācijas, Francijas un daudzām citām valstīm. Pusdienās un vakariņās pavadījām daudz laika sarunās. No holandiešiem uzzinājām, ka valsts pensija visiem neatkarīgi, vai viņi ir strādājuši vai ne, ir ap 1300 eiro individuāli vai 1800 eiro kā pārim mēnesī, bet ne centa vairāk. Pārējais ir atkarīgs, ko tu pats esi uzkrājis privātajos pensiju fondos. Ja tādu nav, valsts tev palīdz ar dzīvošanu utt. Austrālijā laulātam pārim gadā ir 35 000 AUS. Kanādiete pastāstīja, ka valsts pensija ir ap 550 dolāru, bet, ja gada ienākumi no ieguldījumiem vai darba, esot pensijas vecumā pārsniedz 70 000 dolāru gadā, valsts pensija tiek samazināta. (Lembergam laikam izdodas paturēt arī savu pensiju). Savukārt, ja pensionāram ir tikai minimālā pensija, tad viņam vēl tiek palīdzēts ar dzīvojamo platību, zālēm utt. Ja ir vientuļais pensionārs, tad arī viņam tiek piemaksāts, lai būtu nodrošināta cilvēciska iztika. Neviens netiek atstāts novārtā, lai pats tiek gala, kā prot.

Man bija kauns teikt, ka mūsu pensionāriem minimālā pensija nesasniedz 100 eiro, ka mēs mammai, lai viņa varētu izdzīvot mazpilsētā, pie viņas 270 eiro pensijas, kas gandrīz visa aiziet par dzīvokļa un citiem ikmēneša maksājumiem, vēl katru mēnesi sūtām 350 eiro.

Labi, ka Latvijas pensionāriem ir bērni, kuri var vecākus uzturēt, tādā veidā pasargājot valsti no atbildības par veciem cilvēkiem. Bet kas notiek ar tiem pensionāriem, kuriem neviens nevar materiāli palīdzēt? Te nu mēs noteikti ar 70,43 eiro pensiju noslīdam trešo pasaules valstu līmenī, savukārt ar 19 000 eiro pensiju mēnesī uzkāpjam dimanta kalnā, kas nav aizsniedzams pat pārtikušajai Eiropai.

Valstiski ir absolūti nepieņemami ignorēt šo pensionāru zemisko stāvokli. Starp OECD valstīm mēs esam otrie nabadzīgākie 66+ kategorijā. Mēs neatrodamies kara laikā, esam spējīgi dažiem pilsoņiem maksāt pasakainas pensijas, tāpēc nav nekāda pamata teikt, ka naudas nav. Nauda ir, un pensijas ir jāpārskata.

Atceros savā laikā mammas gadagājuma cilvēki, kuri gāja pensijā deviņdesmito gadu vidū, varēja sarunāt ar darba devējiem, lai pēdējā gadā viņiem uzliek daudz lielākas algas, un tā viņi nopelnīja tūkstošus pensijā. Ar pensionāriem, kuriem runājām, visās valstīs ir pensiju griesti, kas svārstās ap 2000 eiro mēnesī. Tādēļ arī bieži vien bagātās Eiropas pilsoņi ir neapmierināti, ka viņu nauda tiek sūtīta valstīm, kuras var atļauties maksāt pensijas 19 000 eiro mēnesī no valsts naudas. Vai kāds no valdības var izskaidrot, kāpēc tas tā ir? Scenārijs droši vien ir tāds, ka cilvēki, kuri bijuši pie teikšanas, pat nav paskatījušies, kā ir citās, pieredzējušākās Eiropas valstīs. Katrā ziņā mēs ne no viena pirmās pasaules valsts iedzīvotāja nedzirdējām, ka viņu valsts nerūpētos par pensionāriem. Arī ja Latvijai nav naudas, ir jādomā, kā neatstāt vecos cilvēkus novārtā. Ir jābūt sociālajām mājām, jābūt “pārtikas programmai”, lai pensionāri, kuriem pensija ir zem 200 eiro, ir paēduši, jābūt “medicīnas prgrammai”, lai pensionāriem ar mazajām pensijām vispār nebūtu jāmaksā par zālēm utt. Ja valsts nevar parūpēties par pašiem neaizsargātākajiem, tāpat kā pārējās valstīs, tad ir jādomā “outside the box”.

Valoda. Tikai ceļojot saproti, cik svarīgas ir valodu zināšanas tādā līmenī, lai varētu brīvi sarunāties. Un, ja tās ir svarīgas cilvēkiem, sēžot pie vakariņu galda, no dažādām valstīm – Filipīnām, ASV, Holandes, Kanādas un Latvijas -, tad, protams, jebkuram no Latvijas ievēlētajam deputātam Eiropas Savienībā valodu zināšanām būtu jābūt obligātām, tāpat kā premjeram un prezidentam. Skaidrs, ka ir tulki, bet cik daudz sarunu vienkārši notiek pie vakariņu galdiem, un arī tādā veidā mēs radām priekšstatu par valsti.

Mūsu sarunas kuģī bija spraigas un ļoti interesantas. Par politiku, par ieročiem, par skolām, notikumiem pasaulē un rezultātā mēs, cilvēki ar tik dažādu dzīves pieredzi, kļuvām daudz tuvāki, jo sapratām katra “personīgo stāstu”. Savukārt citi, kuri sēdēja pie galdiem, kur angliski tika pārmīti tikai atsevišķi vārdi, nejutās labi, jo savā starpā nevarēja sarunāties. Latvijas izglītības uzdevums ir, lai bērni, skolu beidzot, runātu perfekti vairākās valodās, tomēr no mūsu pieredzes angļu valodai ir jābūt kā otrajai sarunvalodai valstī. Daudzas valstis ir izrāvušās mums priekšā, gan trešās pasaules valsts Filipīnas, gan pirmās pasaules valsts Singapūra, kur angļu valodā runā katrs šodien skolu beigušais pilsonis.

Mašīnas un korupcija. Singapūra kā valsts izveidojās tikai 1965.gadā, kad pastāvīgu nemieru dēļ tā tika atdalīta no Malaizijas 1963. gadā. No pilnīgas nabadzības, bet pateicoties valsts mērķim, kurā nav korupcijas un visi runā angliski, šodien Singapūra ir finanšu un tirdzniecības meka Āzijā. Tur visas pasaules biznesi jūtas droši. To valsts paveica vienas paaudzes laikā. Uzturēt korupciju ir liela tuvredzība un personīgs egoisms, kas būtu izskaužams un sodāms. Pilsēta ir sakārtota, publiskais transports ir tīrs, drošs un ērts, bet visvairāk mūs pārsteidza mašīnu mazums piecu miljonu iedzīvotāju pilsētā. Mašīna tiek uzskatīta par privilēģiju, un, lai to iegādātos, vispirms jānopērk “Entitlement certificate”, ko izdod uz desmit gadiem un kas maksā līdz pat 50 000 dolāru. Tikai pēc tam var pirkt mašīnu.

Ideja par to, ka sabiedriskais transports ir tik ļoti sakārtots, ka mašīna nav nepieciešama, noteikti ir piemērojama Rīgai. Arī automātiska iebraukšanas maksa (nevis aparāti, kādi ir Jūrmalā) ir viela pārdomām, lai samazinātu transportu Rīgas ielās. Bet, pirms kaut ko tādu ieviest, ir jānodrošina perfekts Rīgas apbraukšanas plāns. Arī bezmaksas stāvvietas pie Rīgas, kas savienotas ar publisko transportu, ir vērā ņemama ideja. Ja, no ārpilsētas braucot, tev jānokļūst Rīgas centrā, daudz ērtāk būtu mašīnu atstāt šādā stāvvietā un pārsēsties sabiedriskajā transportā. Dallasā šādas bezmaksas stāvvietas ir gandrīz pie katras vilcienu stacijas. Mūsu pēdējais ceļojuma pieturas punkts bija Roma, kas ir pilna ar mazām mašīnītēm.

Vispār nekur dzīvojot, vai ceļojot, nav nācies redzēt tik lielu luksusa automašīnu klāstu kā Latvijā. To arī bieži vien dzird no ciemiņiem, kuri ir neizpratnē, kad stāstām, ka Latvijā skolotāju un ārstu algas ir salīdzinoši zemas, ka lielākai daļai Latvijas iedzīvotāju alga nepārsniedz 1000 eiro mēnesī.

“Bet pēc mašīnām to gan nevar pateikt. Jums izskatās jau vairāk nekā Monako. Ja algas tik mazas, tad kaut kas nav kārtībā ar nodokļiem. Nabagie maksā daudz, bagātie maksā maz.’’

Nesen izlasīju, ka 2018. gadā Latvijā pārdoti 58 bentliji. Skaitlis likās šokējoši augsts, un papētot sapratu, ka Latvija ierindojas, iespējams, pirmajās vietās bentliju pārdošanā uz iedzīvotāju skaitu pasaulē. Pēc šīs statistikas sanāk, ka Latvija ir ļoti bagāta valsts un mēs paceļamies pat augstāk nekā pārtikusī Anglija, bentliju dzimtene. (Anglijā 2018. gadā pārdotas 1542, Eiropā – 3135, pasaulē – 9560 mašīnas).

Taksometri. Par valsti daudz ko pasaka pirmā saskare, kas arī attiecas uz transportu. Ko parasti ārzemnieki pirmo sastop, ierodoties valstī? Ja vien viņus kāds nesagaida, tad tas ir taksists. Tas arī ir pirmais iespaids par valsti un kārtību tajā.

Japānā taksisti strādā formas tērpos, cepurēs un baltos cimdos. Takši ir tīri un sēdekļi pārklāti ar baltu mežģīni. Singapūrā pie kruīzu termināla nevarētu pat iedomāties, ka kāds tevi varētu apkrāpt. Skaitītājs tiek ieslēgs un līdz centram var aizbraukt par septiņiem dolāriem. Savukārt Omānas pilsētā Salalah mums par 10 minūšu braucienu prasīja 40 dolāru. Ļoti nepatīkami ir justies apkrāptam. Arī atpakaļ ceļā, kad zinājām, ka citiem izdevies to pašu attālumu veikt par 20 dolāriem, šoferis, mums izkāpjot, vēl centās izspiest pāris dolāru. Lieki teikt, ka uz šajā valstī atgriezties negribas.

Pie lidostas, dzelzceļa, autoostas un kruīzu ostas ir jāpanāk, ka taksisti ir godīgi, skaitītājs strādā un, protams, minimālas valodas zināšanas būtu vēlamas. Prieks, ka ir plāns to sakārtot, jo kopš pagājušās vasaras, kad taksisti lidostā par braucienu līdz centram varēja uzprasīt pat 50 eiro, mēs sevi esam noslidinājuši trešās pasaules valsts līmenī.

Vēsture. Joprojām klusu runājam par savu vēsturi, un maz cilvēku pasaulē zina, kas notika ar Latvijas iedzīvotājiem PSRS okupācijas laikā. Mani pašu satrieca informācija, ko ieguvu vēl iepriekšējā Okupācijas muzejā, bet, kad pagājušajā vasarā vedu savu dēlu uz pagaidu ekspozīciju bijušajā ASV vēstniecības ēkā, šīs pāris istabas man lika vilties. Par daudz ilgi esam iesaldējuši jaunā Okupācijas muzeja projektu. Mums jāizglīto gan bērni, gan Latvijas iedzīvotāji, gan ārzemnieki, kādām šausmām Latvija ir gājusi cauri, un jādara viss, lai to otrreiz vairs nepieļautu.

Vienā no zālēm būtu nepārtraukti jārāda filma “Melānijas hronika” latviešu, angļu un krievu valodā. Viena no ekspozīcijām būtu jāizvieto lopu vagonā.

Jā es saprotu, ka ir uzskats, ka tā ir pagātne un par to vairs nav vērts runāt, bet tikai tā mēs varam kopīgi uzmanīties no nākotnes un laikus pamanīt dezinformāciju, kā arī atgādināt vēsturiskus faktus, kuri var atkārtoties. To vislabāk izpratu Okupācijas muzejā, lasot kara laika avīzes, kur demagoģija pret ebrejiem skaidrā latviešu valodā plūda straumēm. Jā, mums ir Stūra māja, bet mēs tomēr varam arī pārdomāt par tur esošo ekspozīciju, vai esam visu maksimāli parādījuši. Kad Stūra māja tika atvērta apmeklētājiem, augšējos stāvos tika iekārtota ļoti informatīva ekspozīcija, bet tagad pieejams ir tikai pirmais stāvs.

Kambodža ir zeme, kas ir pārdzīvojusi prātam neaptveramu genocīdu no pašu cilvēkiem. Pfompfenā ir divi objekti, uz kuriem iet absolūti visi tūristi, kas apmeklē šo valsti. Skola, kas bija pārveidota par cietumu, kur spīdzināja un nogalināja iedzīvotājus, un “killing fields”, kur cilvēki tika nogalināti. Kamēr mēs šausminājāmies par brutalitāti, mums garām pagāja vairākas vietējo skolēnu grupas. Cik daudz skolēnu mēs esam palaiduši garām, vizuāli neizglītojot par savu vēsturi, kamēr joprojām nav atvērts jaunais Okupācijas muzejs? Šovasar noteikti dosimies uz Igauniju un Lietuvu, lai varam salīdzināt, kā tur tiek runāts par mūsu kopīgo vēstures posmu.

Dažas praktiskas un ātri ieviešamas lietas. Tūrisms un valoda. Ceļojot, es daudz domāju par Latviju kā tūrisma zemi un attīstību šajā virzienā. Mums cilvēku kļūst arvien mazāk, un viena no iespējām “sildīt ekonomiku” un mazos uzņēmumus ir tūrisms. Latvijas tūrisma industrija pagājušajos gados ir attīstījusies, bet mums ir jāsaprot, ka ar uzrakstiem tikai latviešu valodā tūrisma industriju nepilnveidosim. To var izprast, apceļojot kaimiņvalstis. Pagājušajā vasarā braucām caur Igauniju, un tur visas brūnās zīmes, kuras apzīmē svarīgus vēsturiskus ojektus, ir tikai un vienīgi igauniski. Vai mums jābrauc katrā vietā iekšā, lai saprastu, vai tas ir ezers, dzirnavas, baznīca vai muiža? Braucam tik garām, bet novērtējām, cik svarīgi, ja visas šīs tūrismam domātās zīmes būtu arī angliski. Šī ir viena no lietām, kur mēs varētu apsteigt kaimiņus.

Ļoti daudzās pasaules valstīs zīmes uz lielceļiem zem vietējās valodas ir arī angliski – Kambodžā, Vjetnamā, Indijā, Šrilankā, Krētas salā Grieķijā. Ja mums “vajag” tūristus, tad jārūpējas, lai viņi justos ērti un par Latviju stāstītu saviem draugiem tikai pozitīvi. Vjetnamā katra viesnīca piedāvāja savus pakalpojumus arī kā tūraģentūra. Palīdzēja nopirkt biļetes uz vilcieniem, lidmašīnām, kā arī noorganizēja dažādas ekskursijas. Bali savukārt parādīja, kāda nozīme ir instagrammai un tā saucamajiem influenceriem. Gandrīz katrā kafejnīcā bija sienas gleznojums, pie kā nofotografēties, arī ēdamo pasniegšanas veids bija gana dizainisks, bieži vien ēdiens slēpās zem puķēm un puķītēm. Atliek tikai tādu bildi ielikt instagrammā, kad jau gribētāji paciemoties tieši tajā kafejnīcā vai pašūpoties instagrammā redzētajās rīsu lauku šūpolēs jau kaļ savus nākotnes ceļojumu plānus.

Ceļot nedēļu vai četrus mēnešus, braucot uz vienu valsti vai vairākām, runāt tikai savā starpā vai ieklausīties vietējos iedzīvotājos – mums katram veidojas savi spriedumi. Ir labākas vai sliktākas vietas, ir laimes mirkļi un veselības problēmas, bet tomēr ceļojuma beigās es nevarēju vien sagaidīt Latviju. Lieldienas ar krāsotām olām, iesēt sēklas un skatīties, kas no tām izaugs, kopīgus draugu un radu svētkus, mazus niekus, kas tevi padara laimīgu ikdienā, kad tu nedomā, vai esi pirmajā, otrajā vai trešajā pasaules valstī.

Latvija mums ir mīļa un dārga, un otra tāda vieta nav nekur pasaulē. Tāpēc kopīgi domāsim par mūsu pensionāriem, korupcijas iznīcināšanu, angļu valodas apgūšanu, lai ne tikai kādai konkrētai iedzīvotāju daļai, bet visiem būtu jauki dzīvot Latvijā.

Komentāri (3)

Drosma 09.04.2019. 11.32

”Tīrība un drošība. Kā pozitīvo gribu minēt Latvijas tīrību. Tur mēs noteikti esam nostiprinājušies pirmo pasaules valstu līmenī” – nav tiesa – tikko biu Sokholmā – mes esam netīri rukši , sevišķi Rīga, ja salīdzinām sevi ar Zviedriju un Stokholmu.

”…ceļu ziņā mēs noteikti nokrītam trešās pasaules valsts līmenī.” – atkal nav tiesa, mēs nokrītam zem 3.pasaules valstu līmeņa – tā paša Remte ziemā bija izbraucama ar ragavām vai slidām, nevis ar auto – nu labi -ar kāpurķēžu traktoru vēl varēja
”Eiropas nauda ir likta lietā, sakārtojot valsti” – svēta patiesība, bet , protams, ne attiecībā uz Latviju – te Eiropas nauda ir izzagta un to turpina izzagt uz urrā – kā tur sauca to nevainīgo dāmiņu pulciņu LM – Liesma Kalve – Rpetraviča utt

“Man bija kauns teikt, ka mūsu pensionāriem minimālā pensija nesasniedz 100 eiro, ka mēs mammai, lai viņa varētu izdzīvot mazpilsētā, pie viņas 270 eiro pensijas, kas gandrīz visa aiziet par dzīvokļa un citiem ikmēneša maksājumiem, vēl katru mēnesi sūtām 350 eiro.” – tā dara visi ārzemēs strādājošie – palīdz izzdzīvot tiem, kurus ir apzagusi Latvijas varas elite – komustu čekistu mafija. Jākaunas ir tiem, kuri savus vecīšus aizmirst – pamet šeit klusai iznīkšanai

0
0
Atbildēt

0

altinyildiz 09.04.2019. 08.50

Kambodža nav slikti. Ja ies Vjetnamas ceļu, būs strauja ekonomiskā attīstība. Mums, ar mūsu drausmīgo demogrāfisko piesārņojumu, ko mūsu valdošie prokremliskie pidarasi, dalot UA Krievijas bandītiem un FSBešņikiem, cenšas vēl palielināt, piedevām gatavi kārtējo reizi devalvēt Latvijas pilsonību, Kambodža liksies sapņu zeme.
Pārdoto Bentliju skaits lieliski kolerē ar augstākām būvniecības izmaksām Eiropā, pateicoties nodrošinātam valsts pasūtījumu monopolam čekas, vai tās kontrolētām firmām.

+1
-1
Atbildēt

1

    altinyildiz > altinyildiz 09.04.2019. 08.52

    Ak jā, Kambodžā vēl ir smaragdi un citi dārgakmeņi.

    0
    0
    Atbildēt

    0

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu